Dītrihs Andrejs LĒBERS (LOEBER)
(04.01.1923 – 24.06.2004)
Izcils zinātnieks, jurists, mecenāts, Latvijas likteņos ieinteresēts neparastas inteliģences un dāsnas sirds cilvēks.
Jāņu dienā 2004.gadā Hamburgā (Vācijā) aizgājis mūžībā Dr.iur., Dr.h.c. Dītrihs Andrejs Lēbers, Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis, Ķīles universitātes profesors. Dītrihs Andrejs Lēbers Rīgā dzimušais senatora Latvijas Universitātes tiesībzinātņu profesora Augusta Lēbera dēls, līdz ar citām vācbaltiešu ģimenēm 1939. gadā izceļojot, nokļuva Poznaņā, bet 1945. gadā – Vācijā. Ieguvis spožu un vispusīgu akadēmisko izglītību – studējis tiesības Mārburgas universitātē (1946–1948), saņēmis Hāgas Starptautisko tiesību akadēmijas diplomu (1951), ar maģistra grādu 1953. gadā beidzis Kolumbijas universitāti Ņujorkā. Tiesību zinātņu doktors no 1951. gada, habilitējies Hamburgas universitātē (1966) civiltiesībās, starptautiskās civiltiesībās, salīdzinošās tiesībās un Austrumeiropas tiesībās.
Zinātniskais līdzstrādnieks Maksa Planka institūtā Hamburgā (1958–1966). Ķīles universitātes tiesību profesors (1966–1989). Juridiskās fakultātes dekāns. Sociālistisko valstu tiesību, politikas un sabiedrības institūta direktors, strādājis zinātnisko darbu Maskavā. Daudzu universitāšu viesprofesors – Losandželosā, Stanfordā, Ņujorkā, Berklijā (ASV), Adelaidā (Austrālijā), Tartu (Igaunijā), Latvijas Universitātē. Baltijas studiju veicināšanas asociācijas (AABS) viceprezidents (1986–1992). Rediģējis žurnālu “Osteuropa Recht” (1955–1960), bijis vairāku periodisko izdevumu redakciju padomēs – “Journal of Baltic Studies”, “Parkes School journal of East European Law”, LU žurnālā “Latvijas Vēsture”, “Humanities and Social Sciences. Latvia”.
Profesors D. A. Lēbers savas zinātniskās intereses vienmēr saistījis ar Latvijas tiesiskajām problēmām. Pētījumā “Diktierte Option” (1972, 1974) analizējis hitleriskās Vācijas un PSRS politiku Baltijas valstu neatkarības likvidēšanā un aprakstījis vācbaltiešu izceļošanu. Arī citi viņa zinātniskie darbi – “Urheberrecht der Sowjetunion” (1966, 1981), “Der hoheitlich gestaltete Vertrag” (1969), “East – West Trade, 4 volumes, 1976–1977), “Ruling communist Parties and their Status under Law” (1986) un raksti par notikumiem Ungārijā un padomju agresijas definīciju (1956), par P. Stučku (1965), par literatūras un mākslas administrēšanu Padomju Latvijā (1968), par Baltijas zeltu Lielbritānijā (1968), par normatīviem aktiem “dienesta vajadzībām” Padomju Savienībā (1970), par Baltijas Antanti (1976), par Latvijas Senātu (1976) ir izraisījuši lielu speciālistu interesi, daudz izmantoti un plaši citēti.
Profesors D. A. Lēbers apmeklēja Latviju un Igauniju jau 1977. gadā, iepazinās ar stāvokli un vēlāk, 1987. gadā, Baltijas studiju veicināšanas asociācijas (AABS – Association for the Advancement of Baltic Studies) ietvaros organizēja konferenci “Reģionālā identitāte padomju varas apstākļos: Baltijas valstu gadījums”, kur iezīmēja tālākās attīstības problēmas.
Trešās Atmodas veicinātājs, sagatavojot šī procesa zinātnisko pamatojumu no jurista viedokļa. Par Latvijas neatkarības atgūšanu iestājoties jau pirms Atmodas, 1973. gadā sastādījis Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) memoranda juridisko daļu. Dokuments tika iesniegts Eiropas Drošības un sadarbības konferencei Helsinkos. Jautājumu par 1939. gada Molotova–Ribentropa pakta slepenajiem protokoliem D. A. Lēbers pacēla 1988. gadā simpozijā Tallinā, 1989. gada konferencē viņš izdalīja dalībniekiem šo protokolu faksimiltekstu kopijas. Vēl agrāk ar viņa grāmatu starpniecību tie tika zināmi pētniekiem Latvijā. 1990. gadā Pasaules latviešu juristu kongresā “Par brīvu un tiesisku Latviju” Rīgā profesors D. A. Lēbers referēja par pirmskara Latvijas tiesisko mantojumu un līdz ar materiālu krājumiem par Latvijas tiesībām 1918.–1940.g.g., par Baltijas valstu sadarbību pasniedza kolēģiem 1937. gada Latvijas Civillikuma kopijas. Viens no šī likuma līdzautoriem savulaik bija viņa tēvs, LU goda doktors juridiskajās zinātnēs senators Augusts Lēbers. Šis likums Latvijā atkal ir spēkā kopš 1992.–1993. gada.
Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. 1995. gadā ieguvis LZA Lielo medaļu par ievērojamiem sasniegumiem juridiskajās zinātnēs. 1991. gadā D. A. Lēberam piešķirts Latvijas Universitātes goda doktora grāds.
Visu mūžu līdzdarbojies Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Universitātes pasākumos un publikācijās. Pats strādāja Latvijas Valsts vēstures arhīvā, Misiņa bibliotēkā, krājot materiālus jauniem zinātniskajiem pētījumiem. Ar viņa tiešu atbalstu divos izdevumos izdots krājums “Baltijas valstis likteņgriežos”. Rūpēs par Latvijas kā tiesiskas valsts izveidošanu, par Latvijas likumu pielāgošanu Eiropas standartiem, par Latvijas intelektuālās un cīņas vēstures skaidrojumu profesors bija atsaucīgs kolēģu darbiem. Pats pēdējais profesora darbs bija grāmata par tēvu Augustu Lēberu.
D. A. Lēbers bija visdevīgākais mecenāts Latvijas Zinātņu akadēmijā, ziedoja no personīgajiem līdzekļiem ļoti ievērojamas summas jauno zinātnieku, radošo projektu un vērtīgu izdevumu atbalstam, lai pētītu Latvijas multinacionālo attiecību un vēstures sarežģītās problēmas. Viņš izveidoja sava tēva piemiņai veltītu fondu Latvijas topošo akadēmiski orientēto juristu atbalstam. Viņam piešķirts LZA Goda mecenāta nosaukums. Profesoram D. A. Lēberam ir pateicīgi fonda stipendiāti juridiskajās un politiskajās zinātnēs un citi pētnieki, kuru darbi guvuši atzinību. Profesors vēlējās veicināt un finansēt pasākumus “patiesības un godīguma garā”. Par svarīgākajiem viņš uzskatīja pētījumus, konferences, publikācijas, zinātnisko kolekciju saglabāšanu viņaprāt būtiskākajās tēmās. Un tās bija: Latvijas kultūrvēsturiskie, sociālie, ekonomiskie, juridiskie un politiskie procesi Eiropas kontekstā, humanitārās un sociālās zinātnes pasaulē un Latvijas vieta šo zinātņu attīstībā, Latvijas un arī visa Baltijas reģiona multikultūru sabiedrības iezīmes pagātnē un tagadnē. Viņa erudīcija un dzīves pieredze atļāva šo plašo skatu pagātnes un tagadnes saiknē. Viens no darbiem bija Vācbaltiešu kultūras centrs Domus Rigensis, kurš no 1992. gada darbojas nelaiķa senču Mencendorfa namā Rīgā. Tā dvēsele bija profesors Dītrihs Andrejs Lēbers. Neaizmirstams cilvēks.
Akadēmiķi Jānis Stradiņš un Tālavs Jundzis (Zinātnes Vēstnesis, 2004, Nr.13)