Te nu mēs esam nonākuši pie tā, kas šajā grāmatā ir galvenais – pie Latvijas vēstures institūta etnogrāfisko ekspedīciju laikā pierakstītajām vecu ļaužu atmiņām par ēdiena gatavošanu

19. gs. beigās un 20. gs. sākumā. Ekspedīcijas notikušas dažādos Latvijas novados sākot no 1947. gada un to materiāli glabājas Latvijas vēstures institūta etnogrāfisko materiālu krātuvē. Nu tautās izgājusi tā daļa, kas saistās ar ēšanas paradumiem. Ja par kādu tēmu materiālu bija mazāk, talkā tika ņemti senāki slāņi – Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas Rokrakstu, zīmējumu, fotoattēlu un dokumentu kolekcijas materiāli, kas vākti 20. gs. 20. un 30. gados.

Linda Dumpe savu pirmo grāmatu “Ražas novākšanas veidu attīstība Latvijā no senākiem laikiem līdz 20. gs. sākumam” publicēja jau tālajā 1964. gadā. Ar laiku interese vairāk pievērsās uztura tradīciju izpētei, un 2001. gadā, kad starp firmas nosaukumu Aldaris un tās prezidentu Vitāliju Gavrilovu varēja likt vienlīdzības zīmi, Latvijas Zinātņu akadēmija kopā ar Aldari apbalvoja Lindu Dumpi ar speciālbalvu par grāmatu “Alus tradīcijas Latvijā”. Gavrilovs aizgāja, Aldarim balva aizmirsās, un Linda Dumpe var būt lepna, ka ir to nedaudzo zinātnieku vidū, kas var nest LZA un AS “Aldaris” balvas laureāta vārdu.

Ods, sēdēdams zirgam mugurā, lielījās: “Skatieties, skatieties, kā es aru!” Kad Linda Dumpe teica, ka ideja šai grāmatai radusies pēc tam, kad es, sastādīdama 2004. gada Dabas un vēstures kalendāru, lūdzu viņai atļauju ielūkoties etnogrāfisko ekspedīciju materiālos un publicēju atmiņas par to, kā no apgrauzdētiem cigoriņiem un miežu vai kviešu graudiem vārīta kafija un no rudenī dzeltēt sākušām ābeļu lapām – tēja, man tiešām sajūta bija kā tam odam – es taču arī esmu arusi!

Z. Kipere

P.S. Īpaši jāuzteic mākslinieka Alda Aleka darinātais grāmatas vāks. Nudien, gribas ņemt koka karoti rokā.