Jānis Stradiņš

Uzruna starptautiskās konferences “Janis Rozentāls Rīgas pilsoniskajā sabiedrībā un Rīgas Latviešu biedrība”
(RLB, 2016.g. 15. martā)

Man ir liels gods uzrunāt šīs reprezentatīvās starptautiskās konferences dalībniekus Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētāja Gunta Gailīša uzdevumā un šīs vecākās latviešu biedrības vārdā, kura pati drīz atzīmēs savu 150.jubileju.

Aizvadīts Raiņa un Aspazijas gads, pirms tam, 2013.gadā, atzīmējām Rūdolfa Blaumaņa, Jāzepa Vītola un ķīmiķa Paula Valdena 150 atceres gadus, visus – kā UNESCO akceptētus vēsturiskos atceres pasākumus. Nu ir pienācis Jaņa Rozentāla piemiņas gads, kurā latviešu dižo mākslinieku pasaule godina vienlaikus ar Aristoteli, Servantesu, Kandinski un Parīzes Zinātņu akadēmijas 350 gadu dibināšanas jubileju.

Tātad pēc latviešu rakstniecības, dzejas, mūzikas, zinātnes kārta pienākusi latviešu mākslai, glezniecībai. Mums jāparāda Rozentāla nopelni starptautiskai sabiedrībai, bet ne mazāk svarīgi ir no jauna atklāt Rozentālu mūžīgi mainīgajai Latvijas sabiedrībai kā nacionālu un starptautiski nozīmīgu vērtību. Vai šogad atkal pienākusi kārta sakramentālajai tēzei: “Es jūs mācīšu mīlēt Jani Rozentālu”, tāpat kā pērn itin kā mācījām reanimēt Raini, ne tik daudz ar viņa darbiem, cik ar viņa dienasgrāmatu un vēstuļu tekstiem, ar jaunām, laikmetīgām interpretācijām.

Kā šodien latviešu sabiedrība uztver Jani Rozentālu, cik aktuāls un cik populārs viņš ir šodien? 2006.gadā izdotajā grāmatā “A Hundred Great Latvians” – togad veiktajā “Apollo” un “Latvijas Avīzes” 7000 respondentu tautas aptaujā – Rozentāls ierindots 25.vietā, tūdaļ aiz Zentas Mauriņas un tieši pirms Imanta Ziedoņa. No māksliniekiem viņu apsteiguši Kārlis Zāle (8.v.) un Vilhelms Purvītis (14.v.). Piemetināšu, ka šajā aptaujā Kr.Barons ieņēmis 1.v., K.Ulmanis – 2.v., R.Blaumanis – 3.v., J.Čakste – 4.v., V.Vīķe–Freiberga –5.v., Rainis – 9.v., R.Pauls – 10.v., J.Endzelīns – 13.v., Em.Dārziņš – 19.v., A.Pumpurs – 28.v., Jāzeps Vītols – 34.v. Tātad Purvītis un Rozentāls itin kā personificē glezniecības popularitāti latviešu vidusmēra sabiedrībā, ja vien sabiedrības noskaņas aizvadītajos 10–12 gados nav mainījušās.

Rozentāls ir vispāratzīts latviešu klasiskās mākslas iedibinātājs, glezniecības pamatlicējs, simbols, ikona, kura piemineklis atrodas atjaunotā mākslas muzeja priekšā. Vai šāds statuss tomēr neatsvešina viņu no mūsdienu māksliniekiem un mākslas mīļotājiem? Laikam tomēr ne, par ko liecina kaut vai šajā zālē skatāmā izstāde. Protams, šķiet dīvaini, ka tieši Rozentāla gadā Rozentāla mākslas skola zaudē savu vārdu, taču, varbūt izdosies rast kompromisa risinājumu.

Domāju, ka uz Rozentālu jāskatās gan ar mūsdienu acīm, gan ar tā laika Rīgas sabiedrības acīm. Un tad vienprātīgi atzīsim, ka viņš ir bijis pirmais latviešu glezniecības profesionālis, ar priekšzīmīgu Pēterpilī gūtu mākslas izglītību, kurš savā samērā neilgajā mūžā bijis pārsteidzoši daudzveidīgs, no zemnieciski nosvērtās, reālistiskās diplomdarba gleznas “Pēc dievkalpojuma” līdz jūgendstilā un nacionālromantismā ieturētām gleznām. Šie stilistiski ļoti atšķirīgie darbi atspoguļo gan latviešu mentalitāti, gan tālaika Eiropas mākslas daudzveidīgās tendences, gan tomēr vispirmām kārtām Rozentāla individualitāti. Tie piesaista arī šodien gan Latvijā, gan ārzemēs, kā varam secināt no atsauksmēm par izstādi Stokholmā. Vienlaikus latvietis un eiropietis, mazliet arī soms, viņš spēj pārsteigt un arī fascinēt.

Ar Rīgas Latviešu biedrību Rozentāls bija cieši saistīts kopš tā brīža, kad viņš līdzīgi Krauklīšu Pēterim Deglava “Rīgā” ienāca pilsētā kā mālderzellis, dziedāja “Māmuļas” korī, bija statists tās teātrī un vēlāk biedrības stipendiāts Pēterburgā. 1896.gadā RLB organizētajā latviešu etnogrāfiskās izstādes Dailes nodaļā – pirmajā latviešu mākslas izstādē – Rozentāla glezna “No baznīcas” (“Pēc dievkalpojuma”) bija centrālais eksponāts, latviskās zemnieku Kurzemes, es pat sacītu, jaunLatvijas, precīzākais un būtiskākais atveidojums X Arheoloģijas kongresa starptautiskajai auditorijai.

Kad nodega vecais Latviešu biedrības nams, tad 1909.gadā jaunizbūvētā nama fasādei īpašo noskaņu piešķīra RLB biedra dižmeistara Jaņa Rozentāla izveidotā alegoriskā kompozīcija no sadomāto seno tēlu pasaules – Pērkons, Potrimps un Pīkols, kas simbolizē mūsu spēku, skaistumu un gudrību. Savukārt mērķus, uz kuriem būtu jātiecas topošajai latviešu nācijai, attēlo kompozīcijas Māksla, Zemkopība, Rūpniecība un zinātne. Vai esam šos pravietojumus sasnieguši pēc 100 gadiem un kādā mērā, lai šodien spriežam paši.

Tā Rīgas latviešu pilsoniskā elite, uz kuru kaut kādā mērā savulaik balstījās Rozentāls, gan saskatīdams arī tās ēnas puses – Grosvaldi, Bergi, Krastkalni, Pēkšeni, citas labākās “famīlijas”, Pēteris Ozoliņš nepaguva tā īsti izvērsties, lai gan pēdējos pirmskara gados tās strauji gāja augšup materiālā ziņā un latvieši pamazām iekaroja Rīgu, gan vēl ne intelektuālā nozīmē. 1.Pasaules karš strauji atsvieda šīs aprindas, taču paradoksālā kārtā posta gadi radīja vēsturisko iespēju radīt Latvijas valstiskumu. Diemžēl, ne Janis Rozentāls, ne Vilis Olavs šo brīdi vairs nepieredzēja. Viņi abi nomira svešumā, Ziemassvētku kauju laikā, varētu sacīt, Latvijas valsts priekšpavasarī. Bet kultūrvēsturiskā ziņā Jani Rozentālu varētu dēvēt par latviešu “lielās” kultūras priekšvēstnesi Eiropā, tādēļ viņa piemiņas gads ir svētki mūsu nācijai, kurus šodien sākam svinēt arī Rīgā.

Nesot vissirsnīgākos sveicienus no Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas tālīnas mantinieces – Latvijas Zinātņu akadēmijas visiem konferences dalībniekiem, Rozentālu dzimtai, pie kuras pieskaitu arī mūsu draugu – profesoru Anto Leikolu, novēlu veiksmi konferencei un Rozentāla atceres pasākumiem visa gada garumā Rīgā, Saldū, Pēterburgā, Somijā.