Sestdien, 19. martā, LU Dabaszinātņu akadēmiskajā centrā notika Latvijas Jauno zinātnieku apvienības (LJZA) atkārtotā pilnsapulce. Dienas otrajā cēlienā seminārā “Zinātnes ekosistēma Latvijā” biedri pārsprieda ar pašmāju zinātnes politiku saistītus jautājumus. Diskusijā skartie temati tika turpināti LJZA Konsultatīvās padomes locekles Dr. Dainas Lāces (D. L.) un Vidzemes Augstskolas (ViA) rektora Dr. Gata Krūmiņa (G. K.) sarunā.

Latvijas zinātnisko institūciju starptautiskais izvērtējums notika 2013. gadā. Pēc tam institūcijām bija jāsagatavo un jāiesniedz ministrijā turpmākās darbības stratēģija. Vērojumi, pieredze, secinājumi un izaicinājumi, domājot par 2017. gada zinātnisko izvērtējumu.

D. L.: Pēc publiskotajiem starptautiskā novērtējuma datiem, IZM uzdeva institūtiem sagatavot turpmākās darbības stratēģiju. Šo situāciju, manuprāt, var raksturot ar līdzību. Pacients mēnešiem ir gulējis, pieslēgts pie mākslīgās elpināšanas sistēmas. Ienāk ārsts, atslēdz sistēmu un paziņo, ka jau rīt pacients var skriet maratonu. Vai pacients ir fiziski un morāli tam gatavs? Visbiežāk – nē. Bet vai kādu tas interesē? Rehabilitācijas programmas izstrāde visbiežāk ir pašu pacientu rokās...

Iespējams, visneizsargātākie bija / ir tie institūti, kas starptautiskajā izvērtējumā saņēma novērtējumu “trīs” jeb “spēcīgs vietējais spēlētājs ar zināmu starptautisku ietekmi”, kam starptautiskie vērtētāji ieteica saglabāt suverenitāti, paplašināt pētnieku sastāvu un iesaistīt zinātniskajā darbā studentus. Minētie institūti varēja atviegloti uzelpot, jo viņus it kā nebija paredzēts mehāniski apvienot, arī uzreiz likvidēt nebija pamata, bet attīstība – lai ir uz pašu enerģijas, aktivitātes un izdomas pleciem, bez papildus euro centa attīstības sekmēšanai. Vai nākamajā starptautiskajā izvērtējumā šie institūti saglabās vai uzlabos savus zinātniskā veikuma rādītājus – to rādīs laiks.

G. K.: Vidzemes Augstskola būs jaunākais dalībnieks 2017. gada starptautiskajā novērtējumā. Zinātnisko institūciju reģistrā augstskola iekļuva tikai pirms pusgada. Tanī pat laikā ļoti rūpīgi sekojām līdzi notikumu gaitai pēc iepriekšējā novērtējuma. Teikšu godīgi, ka valsts politika lielā mērā ir bijusi vērsta uz to, lai līdz nākamajam novērtējumam atstarpi starp tiem, kas dabūja “četri” un “pieci”, un pārējiem tikai palielinātu. It kā loģiski, ka koncentrējamies uz labāko atbalstīšanu, taču ļoti satrauc tas, ka mēs neinvestējam jaunās lietās. Manuprāt, mums daudz vairāk vajadzētu riskēt, ieguldot jaunu starpdisciplināru pētnieku grupu veidošanā. Ļoti žēl, ka lielums (kritiskā masa) tiek stādīts par lielāku labumu nekā produktivitāte (publikācijas, projekti, rēķinot uz vienu pilna slodzē strādājošu pētnieku). Mēs varētu kolektivizēt visu Latvijas zinātni vienā institūcijā (šķiet, ka šādai idejai joprojām ir visai daudz atbalstītāju), taču tas nekādā veidā nevairos jaunus, patiesi revolucionārus izgudrojumus. Gluži pretēji, esošā sistēma neveicina jaunu lietu, jaunu pētījumu virzienu rašanos. Valsts finansējuma nauda kustas ārkārtīgi lēni, labā ideja akcentu likt uz sniegumu nesasniedz mērķi, jo šodienas nauda tiek saņemta par sniegumu pirms diviem trim gadiem. Iedomājaties situāciju privātajā biznesā, kad pasūtītājs par paveiktiem darbiem samaksāt sola pēc diviem trim gadiem, turklāt bez soda sankcijām nemaksāšanas gadījumā. Šaubos, vai atradīsiet kādu, kas būs gatavs veikt šos darbus kvalitatīvi. Taču aprakstītā realitāte palīdzēja definēt Vidzemes Augstskolas pozicionējumu nākamajiem pieciem gadiem. Šā gada martā apstiprinājām augstskolas stratēģiju un pētniecības programmu, kur skaidri definējām, kuros virzienos un kā plānojam darboties. Atteicāmies no dažādu ekselences centru konceptiem, kas, manuprāt, vairs neatbilst dinamiskajai globālajai pasaulei. Ekselences centrs skan skaisti, to var parādīt tūristiem, taču šāda centra izveide nedod nekādas garantijas, ka tajā radīsies jauni zinātniski produkti. Mēs piedāvājam platformas konceptu – būsim platforma visiem, kas vēlas ko sasniegt tagad un tūlīt. Piedāvājam sevi kā augstākās izglītības, zinātnes, zināšanu pārneses un ideju līderības platformu, kas piedāvā digitālā laikmeta ekosistēmu, proaktīvi atbildot sabiedrības izaicinājumiem. Esam izveidojuši augstskolas attīstības grantu modeli, caur kuru finansējam jaunās lietas – zinātnisku projektu rakstīšanu, jaunu starpdisciplināru programmu izstrādi, labas starptautiskas publikācijas. Esmu pārliecināts, ka mūsu piedāvātā platforma būs ļoti pievilcīga jaunajiem zinātniekiem, kas vēlas pārdot sava darba rezultātu, nevis savu laiku. Atalgojums ViA jau šobrīd ir uz rezultātu orientēts un atkarīgs no tā, ko esi izdarījis, nevis tikai no tā, ka katru dienu esi cītīgi nācis uz darbu.

Valsts pētījuma programmas (VPP). Ko pasūta valsts? Pagātnes mācības un nākotnes iespējamie scenāriji.

D. L.: Atceroties valsts pētījuma programmas konkursu 2014. gadā, gribas uzteikt iesākumā organizēto valsts pētījuma programmu projektu ideju konkursu. It kā būtu loģiski, ja ideju konkursam sekotu reālo izmaksu aprēķini un izvērtējums, kādus projektus, kādā termiņā valsts grib un var atļauties. Tomēr notikumi attīstījās pēc cita scenārija. Tika izveidoti apjomīgi pētījumu virzieni ar daudziem projektiem un apakšprojektiem.

G. K.: Šobrīd ar VPP ir kā vecajā anekdotē par padomju laikiem – cilvēki izlikās, ka iet uz darbu un strādā, bet valsts izlikās, ka viņa tiem maksā. Zinātniekiem ir pilnīgi godīgi jāpasaka, ka par to naudu, ko dod valsts, šādus pētījumus trīs gadu garumā nav iespējams veikt. Finansējums, kurš reāli pietiek dažiem mēnešiem intensīva darba, tiek “izsmērēts” vairāku gadu garumā. Tad dodam naudu reizi trijos gados uz pusgadu un beidzam “ākstīties”. Es saprotu, ka daži mēneši ir ļoti īss laiks pētījumu veikšanai, bet tas būtu tikai godīgi pret pētniekiem, ja naudas ir tik, cik ir. Man ir ar ko salīdzināt – Valmieras pašvaldība katru gadu piešķir pētnieciskos grantus ViA pētniekiem, katru gadu konkursa kārtībā (vērtējot ārējiem ekspertiem) nauda tiek piešķirta divām pētnieku grupām, kas intensīvi strādā 8–9 mēnešus. Un ir gan labi rezultāti, gan starptautiskas publikācijas.

Otra lieta – valstij daudz precīzāk un uzstājīgāk būtu jādefinē, ko tā vēlas no zinātniekiem. Jāpasūta ļoti konkrētas lietas, kas ir nepieciešamas. Piemērs no manas nozares – vēstures. Kāpēc caur VPP nevarētu pētīt jautājumus, kas ir saistīti ar padomju mantojumu? Tagad ir divas komisijas – pēc ilgas “ņemšanās” LU apsaimniekošanā nodotā VDK pētniecības komisija, kā arī Tieslietu ministrijas paspārnē esošā okupācijas zaudējumu aprēķināšanas komisija. Valstij būtu jādefinē, ka šie ir prioritāri pētniecības virzieni, jāparedz tam adekvāta nauda un pētījumi jāpasūta zinātniekiem, organizējot īstus nevis formālus konkursus, kur finansējumu pētījumu veikšanai iegūst labākie.

Web of Science un Scopus. Kas var veicināt vēlamo publikāciju skaitu pieaugumu? Publikāciju motivācijas programma Vidzemes Augstskolā.

G. K.: Apzinoties ēnas pusi, kas ir tam, ka ļoti lielu akcentu liekam tikai uz starptautiskajām publikācijām, tas ir vienīgais ceļš, kā varam izmērīt savu konkurētspēju. Vai mūsu garadarbus ņem vai neņem publicēšanai starptautiskos žurnālos. Lai motivētu augstskolas akadēmisko un zinātnisko personālu rakstīt starptautiskas publikācijas, pagājušā gada nogalē mainījām darba samaksas nolikumu. Tagad par vienu Scopus vai Web of Sciences publikāciju maksājam 1200 EUR, un, ja publikācija ir žurnālā, kura citējamības indekss ir virs nozares vidējā, tad 1800 EUR. Es domāju, ka tas ir visai motivējoši, katrā ziņā neviens vairs nevar teikt, ka nav motivēts rakstīt šādas publikācijas. Un tas labi saskan ar mūsu “platformas” un uz rezultātu orientēta darba filozofiju.