Egils Stalidzāns

Vai tikai politiķiem jādomā ilgtermiņā?

No smagām situācijām parasti nav vienkāršu un parocīgu izeju. Ilgtermiņā svarīgi lēmumi var būt sāpīgi un neērti īstermiņā.

Domāšanu ilgtermiņā bieži pieprasa no politiķiem: tā vietā, lai domātu termiņā līdz nākamajām vēlēšanām, vajadzētu padomāt ilgtermiņā, un kādā brīdī valsts sāktu uzplaukt, nevis tiktu saraustīta pa vēlēšanu periodiem.

Politiķi to pašu mēdz gaidīt no vēlētājiem, kuriem arī būtu jādomā ilgtermiņā: nemainiet politiķus pusceļā uz ilgtermiņa mērķi brīdī, kad iestājušās kārtējās pagaidu grūtības. Tā nu savstarpējās ilgtermiņa cerības tiek izvirzītas un pieviltas.

Kā ir ar zinātnieku domāšanu ilgtermiņā? Uz zinātnieku amatiem nav liela konkurence un vēlēšanas parasti ir formālas. Var strādāt mierīgi un ilgi, tikai jāsagādā nauda!

Ņemot vērā, ka zinātne no valsts šobrīd saņem aptuveni ceturto daļu no nepieciešamā finansējuma, uz vairākkārtēju tā pieaugumu, tā atrisinot visas problēmas, cerēt nav īpaša pamata (pat labākajos scenārijos finansējums netiks četrkāršots vai pieckāršots). Tātad galvenās cerības nākošos desmit vai divdesmit gadus jāsaista ar pašu sagādātu, brīvā konkurencē iegūtu, – ārvalstu, tostarp ES, vai privāto finansējumu.

Labs ceļš uz starptautisku konkurētspēju ir ES struktūrfondu finansējums 2014–2020. Tas ir īpaši svarīgi, jo nākamajā termiņā (2020–2026) līdzekļu šādiem mērķiem no ES visdrīzāk vairs nebūs. “Vecajām” ES valstīm ir pamats uzskatīt, ka kādā brīdī ES dalībvalstīm, kas iestājušās 2004. gadā, ir jākļūst pašpietiekamām.

Kā būtu jārīkojas valstij (politiķiem) ilgtermiņā? Laikam jau jāvirza zinātne uz ilgtermiņa konkurētspējas palielināšanu atbilstoši potenciālo ārējo naudas piešķīrēju izpratnei – vismaz nozarēs, kuras nav saistītas ar nacionālās identitātes un/vai drošības jautājumiem. Starptautiska konkurētspēja nozīmē starptautiski pieņemtu un lietotu kritēriju akceptēšanu arī tad, ja tie nav nevainojami vai ir pat traucējoši jaunu spēlētāju ienākšanai. Arī tad, ja tie ir tāli no izpratnes par zinātni kā sargājamu (izolējamu) nacionālu vērtību.

Kas notiks ar tiem, kas pārdesmit gadus gaidījuši, kad būs nodrošināts pietiekošs nacionālais finansējums? Domāju, ka šajā jautājumā valstij nav izvēles. Latvija nevar un nevarēs nodrošināt zinātnei pietiekošu nacionālo finansējumu vēl ilgi. Tie, kas ilgtermiņā paļāvušies uz valsti kā galveno finansētāju, ir pieļāvuši ilgtermiņa domāšanas kļūdu, par ko šobrīd maksā ar starptautisku konkurētnespēju.

Pietiekošs finansējums būs tikai tiem, kas ar vai bez valsts atbalsta smagas konkurences apstākļos spēj gūt finansējumu no ārvalstu vai privātā sektora. Tātad, – labākas nākotnes izredzes vidējā un ilgtermiņā izrādās tiem, kas intuitīvi vai pragmatiski pie starptautiskās konkurētspējas strādājuši jau sen. Šie zinātnieki vai zinātniskās grupas tagad var vākt augļus, cīnoties gan par nacionālo, gan starptautisko finansējumu. Pašreizējā IZM vēlme ieviest daudzās valstīs lietotus starptautiski pieņemtus vērtēšanas kritērijus ir labs rīks starptautiskas konkurētspējas veicināšanai. Vienlaikus tas ir arī signāls par izdzīvošanai nepieciešamajām prasmēm nacionālā finansējuma gaidītājiem. Gaidītspēja var būt svarīga prasme, bet tā nav pietiekams nosacījums zinātniskai konkurētspējai.

Kas notiks ar nozarēm, kurās nav starptautiska līmeņa speciālistu? Ja nozare ir starptautiski aktuāla, Latvijā sāks darboties jaunas grupas, kuras vadīs, piemēram, zinātnieki, kas pilnveidojušies ārvalstīs, bet labprāt vēlas atgriezties Latvijā. Tie varbūt arī ārvalstu zinātnieki ar augstu starptautisko reitingu, saviem kontaktiem un prasmēm. Veidosies grupas, kas spēs gūt finansējumu no dažādiem avotiem, bet maksās nodokļus un apmācīs nākamos zinātnes cīnītājus Latvijā. Tas ir dabisks veids, kā atvadīties no starptautiski neaktuāliem, ilgtnespējīgiem virzieniem, kā arī evolucionārā ceļā nomainīt konkurētnespējīgus zinātniekus ar konkurētspējīgākiem!

Tātad – iespēju robežās, vismaz dažos aspektos, valsts cenšas darboties pragmatiski: mazo nacionālo finansējumu piešķiram tiem, kas ir dzīvotspējīgāki (starptautiski konkurētspējīgāki), jo šā vai tā naudas konkurētnespējīgo uzturēšanai gaidīšanas režīmā nav.

Tajā pašā laikā jāsaprot, ka Latvijas spēju noturēt perspektīvus zinātniekus joprojām noteiks valsts finansiālā ieinteresētība un zinātnes pārvaldes sakārtotība. No tās atkarīgs arī tas, vai konkurētspējīgi Latvijas patrioti varēs atļauties strādāt Latvijā, nezaudējot (neupurējot) savu konkurētspēju.

Kā būtu saprātīgi rīkoties ilgtermiņā domājošām zinātniskām iestādēm vai zinātniekiem?

Nepaļauties uz valsts atbalstu kā galveno cerību. Mainās politiķi, mainās valsts iestāžu darbinieki. Valsts rīcība var būt nekonsekventa, dažkārt pat neadekvāta, kamēr globālās tendences un vērtēšanas kritēriji ir diezgan stabili, un ilgtermiņā Latvija konkurētspējas vārdā tiem neizbēgami sekos. Nav jau valstij citu iespēju! Proti, ilgtermiņa vērtēšanas kritēriji mums jau ir zināmi! Savā iestādē līdzās valsts kritērijiem tos varam ieviest paši!

Paļaujoties tikai uz sevi, būtu kritiski jāpārskata sava zinātniskā virziena konkurētspēja, savu sadarbības partneru kvalitāte, kontakti ar nozares spēcīgākajām grupām un citi konkurētspēju veicinošie aspekti. Samaksa par kļūdām būs ar savu naudu vai lieki nostrādātiem gadiem.

Zinātniskajām grupām būtu tālredzīgi atbalstīt ambiciozus jaunos zinātniekus arī gadījumos, ja tie pamet valsti, nezinot vai atgriezīsies. Varbūt aizbraucēji atgriezīsies, varbūt palīdzēs saviem kolēģiem no tālienes, bet varbūt arī aizmirsīs par Latviju. Toties tie, kas nāks pēc viņiem, zinās, ka šajā zinātniskajā grupā attīstība un atvērtība ir svarīgāka par jauno kolēģu izmantošanu īstermiņa problēmu risināšanai un tādēļ šī ir laba jaunā zinātnieka karjeras starta vieta.

Minētās pieejas, protams, ir grūtāk realizējamas nozarēs ar lielām aprīkojuma vai materiālu izmaksām, tomēr tieši šīs nozares jau tagad var lepoties ar panākumu stāstiem. Tajā pašā laikā Latvijā ir arī daudz tādu, kur pietiek ar datoru un internetu. Tad ilgtermiņa domāšanai ir mazāk šķēršļu! Jāsāk ar sevi!