Ieva Krūmiņa

Aktuālās tendences pasaules zinātnē

Pagājušā gada nogalē Budapeštā norisinājās VII Pasaules zinātnes forums. Nepieciešamība pēc pasākuma, kas nodrošinātu diskusiju starp zinātnieku kopienu un sabiedrību, tika apzināta jau iepriekšējā gadsimta izskaņā. Kopš 2003. gada ik divus gadus pasaules vadošie zinātnieki, politiķi, lēmumu pieņēmēji un sabiedrības pārstāvji tiekas, lai izvērstu auglīgu diskusiju par aktuālajiem jautājumiem, kas skar gan zinātni, gan sabiedrību, un vienotos par kopīgiem spēkiem darāmo. Foruma starptautiskā atbalss rāda, ka Pasaules zinātnes forums ir kļuvis par vadošo globālo zinātnes politikas pasākumu. 2015. gada novembra foruma tūkstoš dalībnieku vidū bija zinātnieki arī no Latvijas: akadēmiķis Dr. habil. sc. ing. Leonīds Ribickis un Latvijas Jauno zinātnieku apvienības pārstāve Ieva Krūmiņa. Lai veicinātu diskusiju Latvijas zinātniskajā sabiedrībā, autore ir apkopojusi forumā “Dodot spēku zinātnei” novērotās tendences, kas nostiprinās zinātnes vidē pasaulē.

1. Pāreja uz ilgtspējīgu, pārdomātu attīstību ekosistēmas ietvaros

Zinātnes sasniegumi ir ļāvuši atrisināt virkni aktuālu jautājumu, uzlabojuši dzīves kvalitāti un ļauj mums komunicēt neredzēti ātri un ērti. Tajā pašā laikā zinātne ir atklājusi pasaules sarežģītību, ievainojamību un riskus, ko rada mūsu dzīvesveids. Zinātne viena pati nespēj piedāvāt risinājumus cilvēces lielajiem izaicinājumiem, bet tā noteikti ir mūsu lielāko sasniegumu centrā. Zinātne sniedz iespēju apspriest izaicinājumus un uzsākt ceļu uz risinājumiem. Ļoti daudz ir atkarīgs no tā, kā mēs izvēlamies zinātni pielietot. Situācijā, kad nepieciešama integrēta pieeja vides, sociālās un ekonomiskās ilgtspējīgas attīstības dimensijas sasaistei, ir svarīgi ne tikai izmantot labākās šobrīd pieejamās zināšanas un plaši, visaptveroši iesaistīt zinātniekus, bet arī paturēt prātā mūsu novietojumu uz planētas Zeme. Kaut ir atzīstama nepieciešamība definēt galvenās reģionālās un valsts līmeņa prioritātes, tām ir jābūt saskaņā un jāveicina transformācija pasaules līmenī uz ilgtspējīgām, taisnīgām un elastīgām sabiedrībām un ekonomikām.

2. Holistiska pieeja politikas plānošanā, pētniecības virzienu noteikšanā un ikdienas darbībās

Pasaules zinātnieki rīkojas sazobē ar pasaules līmenī definētajām prioritātēm, mērķiem, un lēmumu pieņēmēju noslēgtās vienošanās tiek ņemtas vērā. Šī sistēma veido pamatu katra zinātnieka ikdienas darbam, kas ir plānots saskaņā ar nepieciešamo ieguldījumu Apvienoto nāciju 17 ilgtspējīgas attīstības mērķu (17 Sustainable Development Goals of United Nations) sasniegšanai. Katram zinātniekam ir skaidri zināma viņa vieta ekosistēmā un pienesums, ko viņa darbs sniedz šo mērķu sasniegšanā. Koordinācija un orientācija nevis uz nacionāla, bet globāla mēroga mērķiem jūtami atvieglo sadarbības iespējas un caur nozīmīgumu veido motivāciju. Zinātnieki ir tā sabiedrības daļa, kurai jāatgādina politikas veidotājiem par nepieciešamību koncentrēties uz piedāvājumiem, kas ļautu sasniegt ambiciozākas vienošanās klimata, vides un dabas resursu jautājumos, kā arī sniegtu ieguldījumu dabas un cilvēka radīto katastrofu riska mazināšanai.

3. Zināšanu bāzes izmantošana aktuālo jautājumu risināšanā un jaunāko zināšanu plūsmas nodrošināšana

Strauji pieaug informācijas apjoms, zinātnisko zināšanu lietojums, difūzija un izmantojums tehnoloģiskās inovācijās pārveido pasauli. Pasaules zinātnieki, lai veidotu sintēzi esošās situācijas pilnīgai izpratnei un veidotu darbības piedāvājumus izpētei, aicina mobilizēt atbildīgās institūcijas, iniciatīvas un kontaktu tīklus. Risinājumiem ir jābūt visaptverošiem un uz zināšanām balstītiem, un ir nozīmīgi izmantot aktuālāko šobrīd pieejamo informāciju. Zināšanu orientēta pieeja iekļauj mūsdienīgas komunikācijas platformas izmantošanu, kā arī zinošu un izglītotu sabiedrību, uz izmaiņām ātri un efektīvi reaģēt spējīgu valsts aparāta sistēmu un saskaņu starp vietējās, nacionālās un globālās nozīmes dokumentiem.

4. Zinātniskas ekspertīzes nodrošināšana politiķiem un lēmumu pieņēmējiem

Zinātnieki pasaulē pastāv par neatkarīgu zinātnisko pierādījumu izmantošanu politikas veidošanā. Valdības tiek aicinātas atzīt nepieciešamību un rīkoties sadarbībā ar citām valdībām un zinātniskām organizācijām, kas piedāvā efektīvākos risinājumus globālu mērķu sasniegšanai. Izveidotās stratēģijas ir regulāri jāpārskata, lai atzīmētu paveiktā progresu un veiktu izmaiņas saskaņā ar jaunākajiem atklājumiem zinātnē un tehnoloģijā. Tendences rāda arvien lielāku zinātnes lietojumu politikas veidošanā, tiltu veidošanā starp zinātniekiem un politiķiem, un sociālo un humanitāro zinātņu pieaugošo nozīmi ekspertīzē.

Zinātnisko padomu sniegšanas mehānismi kļūst arvien izplatītāki un ir sastopami visdažādākajās formās, sākot no personīgiem kontaktiem, caur brīvprātīgiem vai pieprasītiem ziņojumiem, ko veido akadēmiju, piemēram, Starpakadēmiju partnerība (InterAcademy Partnership) vai līdzvērtīgi reģionālie tīkli, līdz pat formālām padomdevēju struktūrām gan likumdošanas, gan izpildvaras līmenī. Šie padomi nāk sasaistē ar atbildību par to sagādāšanu, komunikāciju un lietojumu, tādēļ īpaši nozīmīgi ir kļuvuši teorētiskie un praktiskie jautājumi par ieteikumu neatkarību, caurspīdību, redzamību un atskaites mehānisma esamību. Jāapzinās, ka pētniecībā dzīves cikls ir garš, bet politikā – īss. Katrs zinātnieks tiek aicināts sekot līdz politikas jomai, novērot un noteikt vajadzības, un proaktīvi, pareizā laikā nodrošināt neatkarīgu padomu situācijās, kad tā pielietojums nav garantēts vai sagaidāms.

5. Starptautiska sadarbība kapacitātes celšanai

Lai zinātne būtu pamats ilgtspējīgai attīstībai visā pasaulē, ir nepieciešama starptautiska līmeņa sadarbība zinātnieku starpā. Mobilitātes laikmetā ģeogrāfiskās vietas jēdziens vairs nav tik saistošs, ir nepieciešamas vien valodu zināšanas, komunikācija un kontakti. Lai sasniegtu ilgtspējīgu progresu pētniecībā un inovācijās, labāku izpratni un datu izmantošanu, ir nepieciešama starptautiska kopdarbība. Lai mazinātu plaisu starp attīstītajām un attīstības ekonomikām, nepieciešama reģionāla ekonomiska integrācija valstiskā līmenī, kas ļauj veidot un uzkrāt kapacitāti modernās zinātnes uzplaukumam. Lai zinātne, tehnoloģijas un inovācijas sasniegtu pilnu transformācijas potenciālu, zināšanas, tehnoloģijas, inženierzinātnes un matemātiku (STEM) ir nepieciešams integrēt visu līmeņu izglītībā un veicināt to lietojumu. Papildus nepieciešams valdības atbalsts jauno zinātnieku spēju stiprināšanā, karjeras veidošanā un iespēju nodrošināšanā.

6. Zinātni veicinoša izglītība

Pasaules zinātnieki rūpējas par zinātnes izglītības kvalitātes paaugstināšanu. Izglītībai ir jābūt nevis spaiņa piepildīšanai, bet uguns iedegšanai! Nozīmīgs priekšnosacījums jaunāko paaudžu iesaistei zinātnē un inženiera karjeras izvēlē ir aizraujošas, kvalitatīvas zinātni veicinošas izglītības piedāvājums pēc iespējas agrākā bērna attīstības posmā. Ja bērns neredz sevi kā zinātnieku desmit gadu vecumā, viņš noteikti sevi neredzēs kā zinātnieku arī četrpadsmit gadu vecumā. Tādēļ zinātnei jābūt atslēgas elementam izglītībā, iededzot ziņkāri un veicinot pārliecību un radošumu. Īpaša uzmanība jāpievērš pasniedzējiem un skolotājiem, kuri, ja nav informēti par savas nozares aktualitātēm, mācīs, ko paši mācījušies agrāk. Skolotāji mēdz būt izolēti no zinātnieku sabiedrības, bet tieši zinātnieku darbs ar skolotājiem sasniedz plašāku publiku un rada lielāku rezonansi. Maldīgi ir uzskatīt, ka zinātne attiecas tikai uz augstskolām un pētnieciskajiem institūtiem. Zinātnes izpratni sabiedrībā veicina visa veida izglītība un ir svarīgi to nodrošināt visos līmeņos, tajā skaitā skolās, mūžizglītībā un sabiedrībā kopumā.

7. Līdzsvaroti ieguldījumi zinātnē

Ir svarīgi veicināt ekonomisku, sociālu, veselības un kultūras elastību indivīdiem, kopienām, valstīm un to finanšu pieejamībai, kā arī videi kopumā. Bez elastības šie elementi nespēs pielāgoties strauji mainīgajiem attīstības nosacījumiem. Sociālo un ekonomisko attīstību lielā mērā nodrošina zinātniskie atklājumi. Tādēļ pasaules zinātnieki aicina ieguldīt zinātnē, cienot vajadzību gan pēc ziņkārības virzītiem, gan vajadzības diktētiem pētījumiem. Patiesi transformējoša zinātne ir neprognozējamas dabas, tā prasa atvērtību jaunām un vēl neiemītām takām. Tikai izmēģinot jaunus virzienus, ir iespējams mainīt paradigmas tehnoloģiskam un sociālam progresam. Tādēļ finansējums zinātnei ir jāveido līdzsvaroti, paredzot daļu inovatīviem pētījumiem. Īpašas kapacitāti veicinošas programmas nepieciešamas jauno zinātnieku iesaistei. Valdības jāveicina uzņemties ilgtermiņa saistības pret zinātnisku pētījumu finansēšanu. Tajā pašā laikā zinātniekiem jāmobilizē pētījumos radītās zināšanas, lai garantētu to kalpošanu sabiedrībai.

8. Zinātnes komunikācija

Zinātnieka pienākums ir komunicēt ar sabiedrību, varēt izskaidrot sava pētījuma būtību divos teikumos un darīt to nespeciālistiem saprotamā valodā. Ne tikai tāpēc, ka zinātne bieži tiek finansēta no nodokļu maksātāju līdzekļiem. Sabiedrības izpratne par zinātni, lai panāktu indivīdu iesaisti, ir vitāli nepieciešama. Cilvēki dabiski distancējas no tematikas, kas tiem nav saprotama. Tādēļ zinātnes komunikācijā jāizmanto psiholoģijas zinātnes atklājumi, piemēram, apzinoties, ka indivīds vieglāk uztver attēlu, nevis definīciju, un stāsts: zinātnes komunikācija lielā mērā ir emociju radīšana, mārketings. Šobrīd aktuālākā tendence zinātnes komunikācijā ir “dari pats” (how–to) videomateriāli tiešsaistē. Īpaši nozīmīga ir zinātnes komunikācija jauniem cilvēkiem un bērniem, kas rada resursu tālākai zinātnieku paaudzei un valsts virzībai uz zināšanu sabiedrību.

Jāatzīst, ka pasaules zinātniekiem Latvijas zinātnes problemātika nav aktuāla. Mums savukārt, ja vēlamies tikt līdzi pasaules tempam un neatpalikt, ir nepieciešams pārveidot esošo sistēmu, modernizēt procesus, pieņemt pasaules līmeņa domāšanas paradigmas un būt gataviem ieguldīt daudz darba, pūļu un laika.