Ojārs Spārītis, LZA prezidents

Komanda Latvijas Zinātņu akadēmijas darbam 2016. – 2020. gadā

Augsti godātā akadēmiskā saime, kolēģi!

Kā mums visiem un akadēmiskajai zinātnes pārstāvniecības institūcijai šajā laikā ir gājis – tas redzams ne tikai LZA gadagrāmatu rakstos, laikrakstā “Zinātnes Vēstnesis”, pilnsapulču runās, LZA mājaslapā, Latvijas TV, radio un dienas mediju portālos, laikrakstos un visdažādākajos ar zinātnes dzīvi saistītajos forumos Latvijā, bet arī Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisijas, pie Ministru prezidenta izveidotās Latvijas Pētniecības un inovāciju stratēģijas padomes protokolos, zinātnes ekselences godināšanas svētkos un aktuālām sabiedrības problēmām veltītās diskusijās. Līdzšinējā darba intensitāte ir pieradinājusi sabiedrību, akadēmiskās zinātnes pārstāvjus, ar izglītību un zinātnisko pētniecību Latvijā saistīto institūciju darbiniekus pie domas, ka tā ir bijis vienmēr un nedrīkstētu būt savādāk, jo dilst mūsu valsts iedzīvotāju resurss un reizē ar to sašaurinās arī intelektuālās sabiedrības atražošana.

Dinamiskajai globālās ekonomikas un zinātnes attīstībai arvien straujāk uzņemot ātrumu, mazas tautas ar vāju ekonomiku un niecīgām investīcijām sava intelektuālā potenciāla attīstīšanā nespēs sekot pasaules jaunākās informācijas aprites ātrumam un izies no aprites kā kultūrtautas un kā saimnieciski konkurētspējīgas vienības. Šķiet, ka intuitīvi šo patiesību sāk jau apzināties pat mūsu valsts politiķi un biznesa pasaules pārstāvji, bet analītiskā ceļā pie šīs atziņas jau krietni agrāk ir nonākuši zinātnieki, ceļot trauksmi, brīdinot par iespējamām sekām un cenšoties ar saviem inovatīvajiem pētījumiem iekļaut Latviju kā savas zinātnes produktu īpašnieci valsts saimniecisko efektivitāti veicinošos un intelektu atražojošos projektos arvien tālākā pasaulē.

LZA vietu valstī ar likuma spēku ir apstiprinājusi Latvijas Republikas Saeima, piekrītot LZA Hartā ierakstītajam formulējumam, ka “Latvijas Republikā ir viena valsts izveidota Latvijas Zinātņu akadēmija kā nacionālas nozīmes zinātnes centrs”. Tādēļ esmu gandarīts, ka manos darba gados LZA ir izdevies mūsu akadēmiskajā vidē viest pārliecību, ka nacionālā akadēmija, kurā koncentrēts valsts zinātniskās ekselences kodols, neapšaubāmi ir intelektuālā spēka centrs. Un tā tiesībām uz autoritatīva vērtējuma un viedokļu līdera statusu formāli neiebilst nedz likumdevējas varas, nedz izpildvaras gaiteņos. Tomēr šīs tiesības uz viedokļu līderu lomu ir nemitīgi jāpierāda gan politiskajā, gan sabiedriskajā telpā ar neapgāžamiem argumentiem. Un pats neparastākais šajā dialogā ir tas, ka inovatīvajai zinātnei ir jācenšas pierādīt acīmredzamais – tikt novērtētai kā efektīvākajam instrumentam valsts ekonomiskajai attīstībai. Zinātnei piederīgajiem tā ir aksioma, un, popularizējot kā valsts, tā arī starptautiskā mēroga Latvijas zinātnieku sasniegumus, mēs apliecinām savas valsts zinātnes kreativitāti un vienlaikus arī vadošo nozaru konkurētspēju. Šajā zinātnes globālās integrācijas un izgudrojumu komercializācijas spirāles lokā Latvijas ekonomikai pats neizdevīgākais scenārijs būtu tas, pēc kura mūsu zinātnieku patentētie vai starptautiskos konsorcijos radītie inovatīvie produkti “sildītu” citu zemju ekonomiku.

Lai ieguvēja būtu mūsu valsts saimnieciskā un zinātniskā attīstība, LZA Prezidija un Senāta locekļi akadēmiķes Raitas Karnītes vadībā pagājušajā gadā izstrādāja un apstiprināja “LZA darbības stratēģiju 2015.-2020. gadam”, ieliekot šajā programmatiskajā dokumentā gan institucionālās evolūcijas domu, gan idejas nacionālās izglītības un zinātnes politikas veidošanai. Šis dokuments satur virkni jaunu nostādņu un LZA ietvaros veicamu uzdevumu, lai akadēmija kā nacionālas nozīmes zinātnes centrs nevis nomināli, bet faktiski pildītu savu misiju. Stratēģija līdzīgi funkcionālajam auditam atklāja virkni nesakritību starp 1992. gadā izstrādātajos Statūtos un 1996. gadā pieņemtajā Hartā fiksētajiem Latvijas Zinātņu akadēmijas darbības mērķiem, uzdevumiem un reprezentatīvi izveidoto mehānismu nespēju šos uzdevumus veikt. Pirms 20 un 24 gadiem izstrādātajos dokumentos ir vajadzīgi mūsdienu situācijai atbilstoši labojumi un aktuālajā rīcības stratēģijā jāīsteno strukturālas reformas, kas būtiski celtu LZA veiktspēju.

Trešās Atmodas laiks, kurā Latvijas zinātnieki bija aktīvākie garīgo, ekonomisko un politisko pārmaiņu rosinātāji, ir pagājis, un tolaik pieprasīto “revolucionāro pārmaiņu” vietā šodien ejams ir evolūcijas ceļš. Pēdējo mēnešu laikā ir daudz ticis domāts par to, ar kādiem spēkiem Latvijas Zinātņu akadēmijai kļūt mūsdienīgai un efektīvi iekļauties aktuālo zinātnes administrēšanas uzdevumu risināšanā. Tādēļ turpmāko četru darba gadu cikla sekmes būs atkarīgas no LZA vadošā personāla spējas: 1) saglabāt nacionālās akadēmijas pēctecības garu un sekmēt akadēmiskās izcilības atjaunošanos, 2) attīstīt konkurētspējīgu fundamentālo, lietišķo, humanitāro un sociālo zinātni, 3) sadarbībā ar valsts politiskās un izpildvaras institūcijām veidot uz attīstību vērstu valsts zinātnes politiku un stratēģiju. Šim darbam esmu uzrunājis ievērojamas Latvijas akadēmiskās zinātnes personības un saņēmis viņu piekrišanu ieguldīt LZA darbā savu spēku, laiku, enerģiju un talantu. Protams, par uzticību LZA darbā aicinātajām personālijām Jūs lemsiet 7. aprīlī – LZA Pavasara pilnsapulcē, bet uzskatu par savu pienākumu jau tagad informēt akadēmisko saimi par LZA Prezidijā apspriestajām amatu kandidatūrām, no kurām vairākām LZA nodaļas jau ir veltījušas savu uzticības mandātu.

Esmu gandarīts, ka Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas vadītājas statusā sekmīgi aizsākto strukturālo pārmaiņu iestrādes vēlas turpināt akadēmiķe Raita Karnīte. Patiesi priecājos par Lauksaimniecības un meža zinātņu nodaļas vienprātīgo uzticības balsojumu nozares politikā tālredzīgajai un enerģiskajai akadēmiķei Baibai Rivžai. Pārsteidzošu vitalitāti un jaunu organizatoriskā darba vilkmi pēdējo mēnešu laikā uzrāda Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļa, kura par savu vadītāju turpmākajiem četriem gadiem ir izraudzījusies akadēmiķi Jāni Spīguli. Ar cerībām uz aktīvu darbu trīs lielu zinātnes nozaru akadēmiķu centienu saliedēšanā un kopīgā spēka sekmīgā vadīšanā Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļa par savu priekšsēdētāju ir izraudzījusies LZA korespondētājlocekli Pēteri Trapencieri. Akadēmiķim Jānim Bērziņam atstājot ilgus gadus priekšzīmīgi pildīto LZA Fonda priekšsēdētāja amatu, par viņa pēcteci šajā darbā ir uzrunāts kļūt akadēmiķis Bruno Andersons. Savukārt Uzraudzības padomes priekšsēdētāja pienākumus arī otrajā termiņā ir gatavs pildīt akadēmiķis Juris Krūmiņš.

Lai varētu pretendēt ievēlēšanai LZA vadošajos amatos, šiem pienākumiem ir uzrunāti vairāki zinātnes administrēšanā sekmīgi sevi apliecinājuši akadēmiķi. Pirmoreiz neatkarīgās Latvijas Zinātņu akadēmijas vēsturē akadēmiskajai saimei tiek celtas priekšā šo pretendentu darbības programmas, lai Jūs varētu iepazīties ar nākamo zinātniskās darbības administratoru redzējumu. Esmu patiesi gandarīts, ka zinātnes administrēšanā pieredzējušie akadēmiķi ir vienoti daudzu kopīgu mērķu izvirzīšanā, kas būtu sasniedzams saliedētā komandas darbā. Saskaņā ar Statūtos paredzētajām LZA ģenerālsekretāra funkcijām akadēmijas darba organizācijā sekmes var garantēt ģenerālsekretāra kā biroja vadītāja pastāvīga uzraudzība pār ikdienā veicamajiem uzdevumiem, kā arī nodaļu, Senāta un pilnsapulču lēmumu izpildi. Esmu pārliecināts, ka akadēmiķa Andreja Siliņa miers, nosvērtība un precizitāte apvienojumā ar administratīvā darba pieredzi un teicamo orientēšanos izglītības un zinātnes administrācijas dokumentos var nodrošināt vēlamos rezultātus. Tuvojoties valsts dibināšanas simtgadei un Pasaules latviešu zinātnieku kongresam, akadēmiķa Tālava Jundža starptautiski tālu sazarotā darbība, īpaši diasporas zinātnieku iesaistē starptautisku zinātnisku konsorciju izveidē, ļaus īstenot vienu no nacionālās zinātņu akadēmijas organizatoriskajiem uzdevumiem. Tālava Jundža iestrādes starptautisku pētniecisku projektu izpildē un izvērstā darbība trimdas latviešu vidū ir garantija viņa kā nākamā ārlietu sekretāra uzdevumu sekmīgai veikšanai. Latvijas mediju analīze ir noskaidrojusi sabiedrībā atpazīstamākā zinātnieka vārdu, un nav šaubu, ka akadēmiķa Jāņa Stradiņa erudīcija un diplomātija ir priekšnoteikumi viņa kā Senāta priekšsēdētāja amata nevainojamai pildīšanai, saskaņā ar viņa paša ieteikumu rosinot LZA vadību domāt par savlaicīgu pēctecības nodrošinājumu. Statūti paredz iespēju izmantot tiesības ievēlēt divus viceprezidentus, kuru kvalifikācija, organizatoriskās darbības amplitūda un prasme uzrunāt kā zinātnieku auditoriju, tā valsts politiskos vadītājus un izpildvaras pārstāvjus dotu iespēju virzīt zinātnes administrēšanu pa zinātnes un industrijas sazobes ceļu. Vēlos iepazīstināt Jūs ar akadēmiķiem Andreju Ērgli un Andreju Krasņikovu kā potenciālajiem viceprezidenta amata kandidātiem, kuru argumenti mērķtiecīga un tālredzīga zinātnes menedžmenta īstenošanai izklāstīti šim ievadrakstam pievienotajās tēzes.

Nav pamata nereti paustajām bažām par to, ka paaudžu maiņa LZA vadošajos amatos varētu nest zinātniskās izcilības kritumu vai zinātnes dzīves tradīciju zudumu. Reālais vēsturiskais laiks nosaka zinātnes administrēšanas aktuālos uzdevumus un katrai paaudzei ir savas unikālās iespējas bruģēt ceļu zinātnē. Domāju, ka iepazīstoties ar ieteikto LZA vadošo amatu kandidātu piedāvātajām tēzēm par aktuālajiem akadēmijas darba virzieniem, Jūsu iespējamās šaubas mazināsies un kļūs skaidrs, ka akadēmija ir Latvijas valsts vērtīgākais zinātniskās izcilības centrs, kurā ne tikai drīkst, bet arī var un vajag strādāt!