Ļoti cienījamie Latvijas Zinātņu akadēmijas 70. gadskārtas Svinīgās sanāksmes viesi, augsti godātie akadēmiķi, korespondētājlocekļi, ārzemju un goda locekļi, akadēmiskā saime! Esiet sveicināti šajā svētku dienā, kad mēs atzīmējam visaugstākā līmeņa akadēmiskās zinātnes organizācijas un akadēmiskās ekselences institūcijas septiņdesmitgadi! Mums ir neskaitāmas iespējas pieminēt Latvijas akadēmiskās zinātnes jubilejas, kā mēs to darījām pagājušogad ar pasākumu ciklu “Academia–200” atzīmējot Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības 200–gadi. Šogad ar tādu pašu entuziasmu mēs varētu sagaidīt un pavadīt Rīgas Latviešu biedrības izveidotās Zinību komisijas, vēlākās Zinātņu komisijas daudz ievērojamākās gadskārtas, vai pēc Kārļa Ulmaņa iniciatīvas dibinātā Latvijas Vēstures institūta 80–gadi, kura sākotne tāpat kā pārējie vēsturiskie gadskaitļi ir ieausti mūsu karogā. Šī vēlēšanās atgādināt sabiedrībai par Latvijas akadēmiskās zinātnes vēsturiskās gaitas nozīmīgākajiem brīžiem ir saistīta ar noteiktu ideālismu, kādu mēs atceramies, lasot Hermaņa Heses romānā “Stikla pērlīšu spēle” pausto domu par Kastāliju, gan simbolisku, bet vienlaikus reālu garīgā vieduma, zinātniskās ekselences un sabiedriskās autoritātes mājokli, kurā tiek uzturēts nācijas dzīvotspējai tik vajadzīgais garīgais spēks un kur dzimst un attīstās sabiedrības augšupejai nepieciešamās zināšanas.

Latvijas Republikas Saeimas 1997. gada 23. janvārī apstiprinātā LZA Harta teksta pirmajā pantā ar likuma spēku definē to, ka “Latvijas Republikā ir viena valsts izveidota Latvijas Zinātņu akadēmija kā nacionālas nozīmes zinātnes centrs”. Vienā vai otrā organizatoriskajā formā, katrā laika posmā pagātnē mūsu “Kastālija” ir tiekusies iedzīvināt viscildenākos centienus zinātnes dzīves vadīšanā, un Latvijas zinātnieku sekmes kļūst redzamas gan šaurākajā – valsts mērogā, gan plašāk – globālajā zinātnes telpā. Nevienam nav šaubu, ka zināšanu, erudīcijas un izziņas centienu apvienojums spēj garantēt ikviena zinātnieka panākumus, un šodien mūsu valstij pat vēl vairāk nekā agrāk ir nepieciešama tālredzīga un koordinēta zinātnes politika, kas aktīvi īsteno inovatīvu zinātnisko atklājumu sekmīgu nonākšanu saimnieciskajā un garīgajā apritē. Šodien mums gribas ar cerībām raudzīties nākotnē, domājot, ka arī globālajā pasaulē Latvijas zinātne, tāpat kā mūsu sports, māksla un mūzika spēs skaļi un sadzirdami pasaules intelektuālo sasniegumu korī iedziedāt savas neatkārtojamās, tikai mūsu zinātniskajā domā dzimušās solo partijas. Vai nanotehnoloģiju operā tās iedziedās akadēmiķis Andris Ambainis, vai farmakoloģijas korī ar savām balsīm ierakstīsies akadēmiķu Maijas Dambrovas un Ivara Kalviņa sniegums, vai nākotnes simfonijai melodijas rakstīs šodien vēl nezināms L’OREAL stipendiāts, Latvijas zinātnei un tās akadēmijai 70 gadi ir “zaļa jaunība”.

Līdzi laikam mainās zināšanu paradigmas, izpratnes dziļums un plašums, bet nemainīga paliek viena aksioma – ka zinātnē, atšķirībā no politikas ir viena patiesība, un, ka zinātnes uzdevums ir rosināt savu valdību, izpildvaru un sabiedrību rīkoties pēc lielākās lietderības, nevis mazākā ļaunuma principa. Tāpēc jau zinātnieku viedoklis ir tik svarīgs, ka tas pie panākumiem ved pa taisnāko ceļu. Zinātnē balstītas izglītības principu iedzīvināšana, izcilības audzināšana zinātnē un pēctecības nodrošināšana ekonomikā ir tie stūrakmeņi, kas var valstij nodrošināt panākumus ilgtspējā. Latvijas Zinātņu akadēmijas loma tajā ir uzturēt kvalitātes, pēctecības un izcilības kritērijus, redzēt plašāk un tālāk, lai pilnveidotu savu zinātnes koordinējošo un administrējošo spēku un lai viedokļu skaidrībā godam attaisnotu sabiedrības acīs pelnīto autoritāti.

Šodienas Svinīgā sēde vienlaikus ir arī Latvijas Zinātņu akadēmijas paplašinātā Senāta sēde, kurai ir arī savi administratīvie un juridiskie pienākumi. Ar tiem mūs visus iepazīstinās Senāta priekšsēdētājs akadēmiķis Jānis Stradiņš, un, ticiet, ka tie Jūs neapgrūtinās. Taču ikvienas akadēmijas augstākais uzdevums ir ne tikai tiekties atklāt vienīgo un absolūto zinātnisko patiesību, bet arī sekot līdzi sava laika garam un tā trauksmei, meklēt atbildes uz jautājumiem, kas ir eksistenciāli ne vien mūsu zemei, bet Eiropai un pasaulei. Par šīm problēmām: kurp ej, Eiropa? Kāda tu būsi rīt un nākamajās desmitgadēs, kur nākotnes Eiropā būs Latvijas vieta – ar mums savās domās dalīsies ievērojami Latvijas sociālo zinātņu pārstāvji, un es nezinu, vai viņu atbildes nomierinās vai mūsu sirdīs sēs nemieru un šaubas, taču viens ir skaidrs – garīgā aktivitātē mēs kopīgi meklēsim ceļu nākamībai. Tādēļ vēlu ikvienam kalt cietāku un stiprāku savu sirdi līdzīgi Raiņa varonim Totim simbolu drāmā “Spēlēju, dancoju”, kura misija bija paveikt nepaveicamo. Mēģināsim izprast katrs savu un modelēt Latvijas Zinātņu akadēmijas turpmāko ceļu. Mēģināsim izprast mūsu valsts gaitu ne tikai līdz tās dibināšanas simtgades atzīmēšanai, bet arī tālāk, jo zināšanu apguves un zinātnes ceļš ir bezgalīgs. No visas sirds es Jūs visus sveicu Latvijas Zinātņu akadēmijas septiņdesmitgadē un novēlu ikvienam būt lepnam par šīs tradīcijām bagātās un godājamās nacionālās akadēmijas veikumu, lai svētkiem beidzoties, ar jaunu enerģiju pūlētos krāt zinātniskās patiesības graudus.