Jānis Liepiņš, Mārtiņš Kaprāns

Katru gadu notiek stīvēšanās par un ap valsts finansējumu zinātnei. Par zināmu tradīciju jau ir kļuvuši dažādu ierēdņu, partiju pārstāvju un deputātu solījumi palielināt budžeta finansējumu zinātnei kaut kad nākotnē. Šajos solīšanas rituālos bieži ieskanas jautājums, vai Latvijas zinātnieki darījuši pietiekoši daudz, lai lēmumpieņēmēji un arī plašāka sabiedrība saprastu Latvijas zinātnieku darba specifiku un prastu novērtēt mūsu zinātnieku sasniegumus. Šis raksts ir mēģinājums sniegt ieskatu Latvijā pieejamajos instrumentos, kurus var vai varētu izmantot paši zinātnieki, lai informētu par saviem pētījumiem to sabiedrības daļu, kas dzīvo ārpus universitāšu un institūtu sienām.

Pagājušajā gadā DNB banka veica kārtējo socioloģisko aptauju sērijā “Latvijas barometrs”. Kā atsevišķa sadaļa šajā aptaujā tika ietverti jautājumi par zinātni Latvijā. Ar nejaušas izlases metodi tika izvēlēts un aptaujāts 1001 respondents dažādās Latvijas vietās. Aptauja tika veikta, apmeklējot respondentus mājās. No aptaujas rezultātiem iespējams secināt vienu – sabiedrība par aktualitātēm Latvijas zinātnē zina ļoti maz. 70 un vairāk procentu aptaujāto nevar nosaukt nevienu mūsdienu Latvijas zinātnieku, kā arī mūsdienu (kopš neatkarības atjaunošanas 1991. gadā) zinātnes sasniegumu.

Aptaujā noskaidrojās arī tas, ka vairāk nekā puse (54 %) respondentu uzskata, ka Latvijas zinātne ir konkurētspējīga dažās nozarēs. Savukārt atbildot uz jautājumu “Kas Latvijas zinātnei būtu nepieciešams pirmkārt?”, 69 % no aptaujātajiem atzīmēja variantu “Lielāks finansējums pētījumiem” (DNB Latvijas Barometrs 73., 2014., http://ej.uz/DNB73). Domājams, ka šie novērojumi tik tiešām atspoguļo “vidējā latvieša” (kas savukārt nozīmē arī vidējā ierēdņa, vidējā Saeimas deputāta un partijas pārstāvja) viedokli par Latvijas zinātni. Rezumējot aptaujas rezultātus vienā teikumā, sabiedrības viedoklis par zinātni varētu būt: “Mēs nezinām, ar ko Latvijā nodarbojas zinātnieki, bet nojaušam, ka daži no viņiem ir labi un viņiem vajag naudu.”

Ekspertu komentāros par DNB Latvijas Barometra aptaujas rezultātiem tieši zemais zinātnes popularizēšanas līmenis minēts kā viens no galvenajiem iemesliem iedzīvotāju sliktajai informētībai par zinātnes aktualitātēm. Mēs pieļaujam , ka sliktā informētība par aktualitātēm nozarē savukārt varētu būt iemesls tam, kādēļ politikas veidotājiem, lēmumu pieņēmējiem un arī lielai daļai sabiedrības ir tik vienaldzīga attieksme pret zinātni . Ierobežota informācija par to, ko zinātnieki dara, var ilgtermiņā kultivēt virspusējus priekšstatus par zinātni kā valstiski ne īpaši nozīmīgu un perspektīvu, tāpēc ne obligāti atbalstāmu nozari. Minētās socioloģiskās aptaujas rezultāti liecina par to, ka šāda situācija ir visai tuvu vai pat jau ir iestājusies.

Viens no zinātnieka profesijas darba pienākumiem ir informēt sabiedrību par zinātnes sasniegumiem un pētījumu rezultātiem. Tas ir definēts Zinātniskās darbības likuma 6. panta 2. un 3. punktā:

“2) informēt sabiedrību par savu zinātnisko pētījumu rezultātiem, kā arī savas kompetences ietvaros sniegt konsultācijas un eksperta atzinumus;

3) popularizēt zinātnes sasniegumus un atziņas, sniegt atzinumus par moderno tehnoloģiju un organizatorisko paņēmienu izmantošanas iespējām Latvijas tautas labklājības un valsts saimnieciskās konkurētspējas attīstībai”.

Neskatoties uz likumā noteikto pienākumu popularizēt zinātni, to dara salīdzinoši neliels zinātnieku skaits. Aktīvo zinātnieku skaits Latvijā nav liels, bet to speciālistu skaits, kas būtu gatavi stāstīt par zinātni citiem, ir apmēram astoņas reizes mazāks. Piemēram, Latvijas Universitātē ir vairāk nekā 1000 zinātnisko darbinieku, bet cilvēku, kuri kā eksperti ir gatavi runāt ar masu medijiem, ir ap 150.

Zinātnieki nojauš, ka zinātnes popularizēšana ir svarīgs līdzeklis zinātnes publiskā tēla veidošanā, taču vēl aizvien zinātnieku vidū vērojami vairāki aizspriedumi, kas kavē aktīvāk popularizēt savus pētījumus. Detalizēti šie “argumenti” apskatīti Andas Ādamsones-Fiskovičas 2012. gadā aizstāvētajā doktora darbā “Zinātnes un sabiedrības attiecības Latvijā: komunikatīvās prakses un diskursi”. Šeit atzīmēsim dažus no autores secinājumiem. Zinātnieku vidū sastopams plašs viedokļu spektrs par šo jautājumu – no visnotaļ pozitīva: “Kurš gan cits var kvalitatīvi runāt par zinātni, ja ne pats zinātnieks?” līdz negatīvam: “Kāpēc stāstīt par zinātni cilvēkiem, kuri ikdienā par to neinteresējas un, iespējams, nemaz nav spējīgi saprast ziņojumus par sasniegumiem tajā vai citā zinātnes nozarē?”.

Interesanti, ka viens no argumentiem, kas sastopams zinātnieku vidū un kas tos attur no zinātnes aktīvas popularizēšanas, ir pieņēmums, ka zinātnieks var zaudēt uzticamību citu zinātnieku vidū, ja viņš sāks skaidrot zinātni nespeciālistiem (Ādamsone-Fiskoviča, 2012, 182. – 184. lpp). Šāds arguments ir raksturīgs ne tikai Latvijas zinātniekiem – tāds ir konstatēts arī ārzemēs veiktos pētījumos par zinātnes popularizēšanu. Piemēram, Lielbritānijas Karaliskās biedrības veiktajā pētījumā noskaidrots, ka apmēram 25 % zinātnieku nav gatavi vai pat baidās stāstīt par zinātni plašākai publikai, lai nezaudētu savu reputāciju kolēģu acīs (Factors Affecting Science Communication: A Survey of Scientists and Engineers, Royal society, 2006). Paralēli šim argumentam pastāv arī viedoklis, ka lielākā daļa zinātnieku ir tik ļoti aizņemti ar savām idejām, ka kaut ko paskaidrot nespeciālistiem par savu pētījumu nemaz nav spējīgi. Šķiet, ka Latvijas zinātnes sabiedrība līdz šim nav centusies atbalstīt pētniekus, kuri popularizē zinātni – šie cilvēki drīzāk tiek uzlūkoti kā savādnieki. Tas, ka liela daļa zinātnieku nespēj vai atturas stāstīt par saviem pētījumiem nespeciālistiem saprotamā veidā, noteikti nenāk par labu zinātnes publiskajam tēlam.

Atkarībā no finansējuma avota, zinātniskajos projektos tiek vai arī netiek uzlikts par pienākumu popularizēt savus sasniegumus plašākai sabiedrībai. Mūsuprāt, publiskās naudas piešķīruma faktam vien vajadzētu būt pietiekamam iemeslam, lai informētu sabiedrību par zinātnes sasniegumiem, kas paveikti par šo naudu. Šis aspekts ir īpaši svarīgs, ja pētījuma tiešs pielietojums (jauna produkta vai pakalpojuma veidā) nav tūlītējs un acīmredzams.

Viens no bieži piesauktiem argumentiem, ar ko tiek attaisnota nevēlēšanās popularizēt zinātni, ir laika trūkums. Un laiks, protams, ir nauda, bet par zinātnes popularizēšanai atlicināto laiku neviens nemaksā. Šeit gan jāatzīmē, ka ES struktūrfondu finansētajos projektos bieži ir prasība veikt noteiktus zinātnes popularizēšanas pasākumus (tādus kā preses relīze, informācija mājaslapā, seminārs utml.). Iespējams, ja projekta iesniegšanas brīdī ieplāno konkrētus komunikācijas pasākumus, tos varētu pat apmaksāt no projekta līdzekļiem.

Interesanti, ka līdz šim Latvijas Zinātnes padomes (LZP) grantu saņēmējiem nav bijis pienākums informēt sabiedrību par paveiktajiem pētījumiem. Tas noteikti nav nācis par labu ne pašiem zinātniekiem, ne sabiedrībai – tajā skaitā arī politikas veidotājiem un lēmumu pieņēmējiem. Sabiedrība neuzzina, kas notiek par budžeta naudu, savukārt zinātnieku vidū nenotiek komunikācija par sasniegtajiem rezultātiem. Šogad oktobrī pirmo reizi norisinājās LZP rīkotais forums “Latvijas zinātne – kā sasniegt izcilību” jeb LZP grantu atskaites konference. Pasākumā varēja gūt priekšstatu par pētījumiem, kas tiek īstenoti par Latvijas budžeta līdzekļiem. Forums bija atvērts plašam interesentu lokam. Tajā varēja noklausīties katras nozares pārstāvju ziņojumus par paveikto, kā arī apskatīt visu projektu rezultātus stendu formā. Šādiem pasākumiem, kur tiktu atrādīti konkursos iegūto pētījumu projektu rezultāti ,būtu jākļūst regulāriem (ikgadējiem vai vismaz reizi divos gados). Šajos pasākumos būtu pēc iespējas jāveicina dažādu nozaru un pieredzes zinātnieku savstarpējā komunikācija – piemēram, visu pētījumu autori varētu stāstīt par saviem pētījumu rezultātiem stendu ziņojumu sesijās. Savstarpējā komunikācija un rezultātu apspriešana ir svarīga gan pieredzējušiem zinātniekiem (lai iegūtu citu nozares kolēģu vērtējumu un apspriestu sadarbības iespējas), gan vēl jo vairāk jaunajiem zinātniekiem (lai uzzinātu, kādas ir pieejamās metodes nozarē, labākie argumentācijas paraugi, jaunākie pētījumi utt.). Vēl viens iemesls, kāpēc nepieciešama regulāra pētījumu un atklājumu popularizēšana plašākai sabiedrībai – tā var būt arī iespēja piesaistīt uzņēmēju interesi saviem pētījumiem.

Taču ārpus LZP grantu atskaites konferencēm pastāv arī vairākas citas publiski daudz redzamākas platformas, ko zinātnieki var izmantot, lai stāstītu par saviem pētījumiem: Zinātnes kafejnīcas, zinātnes festivāli, zinātnes komunikācijas centri, intervijas un komentāri plašsaziņas līdzekļos (piemēram, radio raidījumi LR1 “Zināmais nezināmajā” un Radio NABA “Zinātnes vārdā”, publikācijas “Latvijas Avīzē” un “Dienā” u.c), publiskās lekcijas, raksti un komentāri internetā. Turklāt praktiski visiem zinātniskajiem institūtiem ir savas mājaslapas internetā. Parasti šīs mājaslapas tiešām atspoguļo institūta aktualitātes, panākumus un pētījumu virzienus plašākai publikai saprotamā veidā, tomēr atsevišķos gadījumos mājaslapas nav labu laiku atjaunotas vai vispār nedarbojas. (Tas noteikti nepalīdz sabiedrībai uzzināt par zinātniskajā institūcijā notiekošo.)

Interesants un iespaidīgs zinātnes popularizēšanas piemērs ir demonstrācijas un eksperimenti. Latvijā darbojas vairāki aktīvi ķīmijas un fizikas eksperimentu demonstrētāji – skat., piemēram, kimiko.lv un laboratorium.lv

Atsevišķs zinātnes popularizēšanas veids ir mākslinieku sadarbības projekti ar zinātniekiem. Spilgts piemērs Latvijā ir Jauno mediju kultūras centrs “RIXC”, kas rīko jauno mediju festivālus un izstādes, kur tehnoloģijām un zinātnei ir svarīga loma. Jauno mediju mākslinieki bieži iesaista projektos zinātniekus, lai kopīgi radītu mākslas darbus. Katru šādas sadarbības projektu var uzlūkot kā – zinātnes komunikācijas artefaktu. Daži zinātnieku un mākslinieku sadarbības projektu piemēri: Gints Gabrāns, “Asinsgaisma” (veikts sadarbībā ar Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas, kā arī Atomspektroskopijas institūtiem); “FOOD” (sadarbībā ar LU Mikrobioloģijas un Biotehnoloģijas institūtu); “Fotosintēzes kapsula” (sadarbībā ar LU Bioloģijas fakultāti); Voldemārs Johansons, “Biotricity” (sadarbībā ar LU CFI); “Attractors” (sadarbībā ar LU Bioloģijas fakultāti).

Svarīgs zinātnes popularizēšanas virziens ir darbs ar skolēnu auditoriju. LJZA jau otro gadu ar Ināras un Borisa Teterevu fonda atbalstu īsteno projektu, kurā skolēni ir galvenā mērķgrupa. Šajā projektā 2014. gadā notika desmitiem izbraukumu uz visu novadu skolām, kur ar vidusskolēniem tikās dažādu nozaru jaunie zinātnieki. 2015. gadā ar fonda atbalstu tika organizēts Topošo zinātnieku forums, kurā pulcējās vairāki simti vidusskolēnu no visas Latvijas. Vēl viens publisko lekciju piemērs skolās ir “L`ORÉAL” organizētais lekciju cikls “Sieviete zinātnē – profesija, aicinājums un izaicinājumi”. Šī pasākuma ietvaros Latvijas stipendiju “Sievietēm zinātnē” saņēmējas dodas uz Latvijas skolām un stāsta par savu pieredzi zinātnē.

Šī gada LZP konferencē “Latvijas zinātne – kā sasniegt izcilību” vairākkārt izskanēja doma, ka ceļā no idejas līdz komerciālam produktam ir nepieciešamas divas lietas: laiks un finansējuma nepārtrauktība. Dažādos ziņojumos tika minēts, ka nepieciešams nepārtraukts zinātnes atbalsts vismaz 10–15 gadu garumā, lai fundamentālās zinātnes koka zaros ienāktos komerciāli pielietojami augļi. Iespējams, ka arī zinātnes popularizēšanas jomā nepieciešams ilgāks laika posms, lai ieguldījumi un pūliņi atmaksātos.

Pašreiz sabiedrība ir slikti informēta par aktualitātēm zinātnē. Vienlaikus, Latvijā darbojas dažādas zinātnes popularizēšanas platformas, kuras zinātnieki paši var izmantot, lai stāstītu par saviem pētījumiem. Ticam, ka zinātniekiem vairāk uzstājoties plašākai publikai, izmantojot jau esošās iespējas un meklējot jaunas, ilgtermiņā, varētu būtiski uzlabot sabiedrības izpratni par norisēm zinātnē. Taču galvenais: zinātniekiem nevajadzētu aizmirst, ka zinātnes popularizēšana ietilpst viņu darba tiešajos pienākumos un no tās kvalitātes nākotnē var būt atkarīgs sabiedrības viedoklis par zinātni un, iespējams, arī par tās finansējumu.

Izmantotie materiāli

Latvijas barometrs 73., 2014, DNB

Anda Ādamsone -Fiskoviča (2012) Zinātnes un sabiedrības attiecības Latvijā: komunikatīvās prakses un diskursi. Disertācija. Rīga: Zinātne, 252 lpp.

Factors Affecting Science Communication: A Survey of Scientists and Engineers (2006), Londona, Royal Society.