Jānis Stradiņš, Latvijas Zinātņu akadēmija

14. Baltijas intelektuālās sadarbības konferencē (Rīga – Jelgava, 2015. gada 20.–21. aprīlī) varam atskatīties uz nozīmīgu gadskārtu – 80 gadiem, kopš 1935. gadā 29.–30. oktobrī Lietuvā, tās toreizējā pagaidu galvaspilsētā Kauņā notika pirmā Baltijas intelektuālās sadarbības konference, kuras galvenais organizators bija izcilais lietuviešu tiesībzinātnieks, Vītauta Dižā Kauņas universitātes rektors Mikols Rēmeris (Mykolas Römeris, Michal Römer 1880–1945). UNESCO Raiņa gadā varam pieminēt – vismaz garāmejot – arī citu, ne tik apaļu gadskārtu – 95 gadus kopš Bulduru konferences (1920.gada augustā – septembrī Jūrmalā savulaik izslavētā kazino telpās), kur jaundibināto Baltijas valstu kulturālā (intelektuālā) sadarbība tika iezīmēta pirmoreiz, kaut arī tās vērienīgās ieceres nevainagojās panākumiem. Toreiz šo problēmu pirmoreiz izvirzīja izcilais latviešu dzejnieks un sabiedriskais darbinieks Jānis Rainis (1865–1929), kurš Bulduru konferencē vadīja kultūras un sociālo lietu komisiju.

Jānis Rainis un Bulduru konference (1920. gads)

1920. gada vasarā Baltijā bija beigušās Brīvības cīņas, neatkarības karš. Trīs 1918. gadā pašpasludinātās valstis uznāca uz jaunās pēcversaļas Eiropas skatuves kā neatkarīgi vēstures subjekti. Neilgi pirms tam neatkarību no bijušās Krievijas impērijas bija guvušas arī Somija un Polija, un sākotnēji iezīmējās tāds kā nodoms veidot visu šo jauno valstu kopēju aliansi. Somija un Polija bija lielākas un starptautiskās sabiedrības (Antantes lielvalstu) jau akceptētas suverēnas valstis, kamēr Baltijas valstīm vēl bija jāiekļūst Tautu Savienībā un jāparāda, ka tās nav nekādi pagaidu veidojumi, kas varētu iznīkt, atjaunojoties spēcīgai pilsoniskai (vai arī komunistiskajai, Padomju) Krievijai. Šo valstu sadarbībai, koordinētai rīcībai būtu būtiska nozīme, taču līdz pat 1940.gadam tā tomēr bija vāja.

Ekonomiska, politiska un intelektuāla jeb kultūras sadarbība, kura no šīm komponentēm būtu nozīmīgākā un kurai vajadzētu veidoties prioritāri? Varētu domāt, ka starpvalstu attiecībās vispirms iezīmējas ekonomiskās saites, tad politiskās saites, bet intelektuālās tās pavada, taču visi sadarbības veidi veidojas vienlaikus un intelektuālā sadarbība nereti pat iet pa priekšu un veicina ekonomisko un politisko sasaisti.

Bulduru konferenci rosināja un vadīja Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics (1887–1925), dedzīgs Baltijas Antantes idejas virzītājs, kopā ar toreizējo Ministru prezidentu Kārli Ulmani (1877–1942). Satversmes sapulces loceklis sociāldemokrāts Rainis (kādus gadus vēlāk – LR izglītības ministrs) tika ievēlēts par kultūras un sociālo lietu komisijas priekšsēdētāju (viņa vietnieks bija pirmais Pagaidu valdības izglītības ministrs Dr. Kārlis Kasparsons).

Raiņa vadītā komisija apsprieda universitāšu un mācīblīdzekļu apmaiņu, nacionālo koledžu dibināšanu un kopēju zinātnisku pasākumu uzturēšanu lielpilsētās, kopīgu zinātnisku žurnālu izdošanu, kopīgu zinātnisku institūtu dibināšanu, materiālu vākšanu un krāšanu par konferējošo valstu mākslu, kopēju mākslas almanahu, mākslas izstāžu sarīkošanu un apmaiņu, mākslinieku, zinātnieku un avīžnieku konferenču un kongresu rīkošanu, kopēja Baltijas mākslas un zinātnes biroja dibināšanu. Visi šie nodomi tika ierakstīti mēnesi ilgušās Bulduru konferences (1920. gada 7. augustā – 6. septembrī) 3. septembra rezolūcijā. Taču Rainim bija jāviļas savas komisijas darba rezultātos, turklāt pat pozitīvi panāktos lēmumus neparakstīja Lietuva (Viļņas jautājuma dēļ) un neratificēja ne Somija, ne Polija. Atskaitē par Bulduru konferenci t.s. Raiņa klubā (1920.g. 18. sept. ) pats Rainis rūgtus vārdus veltīja Somijas nostājai konferencē:

“Sevišķi kulturelās komisijas jautājumiem bija panākumu varbūt vismazāk. Un taisni tā tauta, kura kulturelā ziņā stāv tāļāki par citām, šajos jautājumos ir palikusi atpakaļ. Es domāju Somiju < ... > Tika apspriesta zinātniskā konvencija. Nāca pie slēdziena, ka konferējušām valstīm visādā ziņā jāvienojas. Somija ieņēma citādu stāvokli, jo viņas kultūra vecāka un pate valsts no kara mazāk cietusī. Viens no jautājumiem bija jautājums par [zinātnes] biroja dibināšanu, lai dotu pārskatu par visiem vajadzīgiem darbiem un dotu palīdzību vienā vai otrā vietā. Bez šaubām jāņem vērā, ka Somija un Polija stāv kulturelā ziņā augstāk par pārējām valstīm, tādēļ būtu jārūpējas, ka bagātākās valstis nāktu palīgā tām valstīm, kurām tādu spēku mazāk < ... > Somijas priekšstāvis izteica tikai valdības, un nevis tautas domas. Somija ir progresīva valsts, kura rūpniecības un arī literatūras un mākslas ziņā stāv augstāk [par Baltijas valstīm], bet pēc še [konferencē] izteiktiem uzskatiem sociālos jautājumos, viņu grūti būtu saukt par progresīvu, vieglāk jau par regresīvu”.

Raksturojot šādu Somijas nostāju, tomēr jāņem vērā, ka 1920.gada rudenī Latvijas Augstskola (universitāte) un Tartu universitāte tās igauniskajā versijā tikai veidojās, Lietuvā universitātes vispār nebija (Viļņu bija anektējusi Polija, bet Kauņas universitāte tapa tikai 1922. gadā), tādēļ Somijai īstenībā Baltijā nebija vēl sarunu partnera zinātnes jomā un tā nebija gatava ieceri atbalstīt.

Turklāt pēc Bulduru konferences sākās nesamierināmais konflikts starp Lietuvu un Poliju Viļņas aneksijas dēļ, kas tālākajam pārvilka svītru. Bija ekonomiska sadarbība starp Baltijas valstīm, arī divpusēja intelektuāla sadarbība (universitāšu starpā) Baltijas valstu ietvaros, bet Polija un mazākā mērā arī Somija distancējās no Baltijas valstīm (pašaizsardzības instinkta dēļ ?).

Arī Baltijas valstu politiskā antante nebija iespējama gan Viļņas jautājuma dēļ, gan pa daļai arī vietējo valstsvīru mazspējas un politisko ambīciju dēļ. Lietuva veidoja sakarus ar tolaik vēl demokrātisko Vāciju un pat ar Padomju Krieviju, lai tās izmantotu kā pretsvaru Polijai, bet šāda pieeja Latvijai un īpaši Igaunijai nebija pieņemama.

Piebildīsim, ka Bulduru kazino ēka, kur notika konference, fragmentāri saglabājusies un 1990. gadu vidū toreizējais Latvijas ārlietu ministrs Valdis Birkavs pie tās pielika mazu piemiņas (pareizāk būtu sacīt – atgādinājuma) plāksnīti (Bulduru prosp. 33).

Baltijas intelektuālās Antantes veidošanās mēģinājumi 1935. – 1940. gadā

Tikai pēc Hitlera nākšanas pie varas Vācijā un Klaipēdas jautājuma aktualizēšanās Lietuva beidzot 1934.gadā pievienojās Igaunijas un Latvijas savienības līgumam. 1934.gada 12. septembrī Igaunijas ārlietu ministrs Juliuss Seljamā, jaunais (Baltijas vienībai labvēlīgais!) Lietuvas ārlietu ministrs Stasis Lozoraitis un Latvijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs Vilhelms Munters (ārlietu ministrs tolaik formāli skaitījās Ministru prezidents Kārlis Ulmanis) Ženēvā parakstīja triju valstu Saprašanās un sadarbības līgumu, liekot pamatu t.s. Baltijas antantei (kaut arī šāds termins oficiāli nekur netika lietots). Kā antantes neformāls iniciators uzstājās Latvijas puse, konkrēti visai pretrunīgi vērtētais un ambiciozais Vilhelms Munters (1898–1967), kas turpināja Zigfrīda Meierovica līniju un drīz vien kļuva par Latvijas ārlietu ministru (vēlāk viņš pat izpildīja Tautu Savienības sesijas vadītāja funkcijas 1938. gadā). Baltijas līgums bija iecerēts Tautu Savienības pakta principu garā, tas neparedzēja nekādu militāru sadarbību, taču vairāku komisiju skaitā paredzēja arī intelektuālās sadarbības komisiju.

Pēc Ženēvas sākās arī Baltijas valstu intelektuālās sadarbības kongresu rīkošana, ko īstenoja attiecīgo valstu intelektuālās sadarbības komitejas Tautu Savienības paspārnē. Komitejas vadīja universitāšu rektori. Pirmo vēl nelielo kongresu rīkoja Kauņā Vītauta Dižā (Vytautas Magnus) universitātes rektors prof. M. Rēmeris. Latviju tajā pārstāvēja profesori Ludvigs Adamovičs un Ernests Blese, Igauniju – profesori Antss Pīps un Ludvigs Pūseps, Somiju – prof. A. Longforss. No Lietuvas piedalījās arī ārlietu ministrs Stasis Lozoraitis sen., dzejnieks J. Baltrušaitis un V. Soblis. Kongress pieņēma izvērstu rezolūciju, kurā bija paredzēti daudzveidīgi pasākumi Baltijas valstu zinātniskai sadarbībai. Starp citu, tika ieteikts (Igaunijas pārstāvis prof. A. Pīps) katrā Baltijas valstī organizēt savu zinātņu akadēmiju (to gan īstenoja tikai Igaunija 1938. gadā, taču arī Latvijas Ministru prezidents K. Ulmanis 1935. gadā apsvēra priekšlikumu un 1936. gadā dibināja Latvijas Vēstures institūtu kā pirmo dibināmās LZA sastāvdaļu). Pēc LU rektora prof. Jūlija Auškāpa ierosinājuma tika ieteikts organizēt kopēju žurnālu Acta Academica Baltica.

Līdz 1940. gadam vēl notika intelektuālās sadarbības konference Tartu (1936. gada novembrī), Helsinkos (1937. gada novembrī), Rīgā (1938. gada novembrī), Kauņā (1939. gadā), kā arī plašas „Baltijas nedēļas”(Rīgā, 1938. gada jūnijā un Tallinā, 1940. gada jūnijā). Pēdējās norise bija dramatiska – to rīkoja 1940. gada 15.–16. jūnijā, bet atklāšanas dienā PSRS okupēja Lietuvu. Svētdienā, 16. jūnijā Tallinas Drāmas teātrī, gan īsinātā apjomā, ir noticis 6. intelektuālās sadarbības kongress, jo arī Tallinā sāka ienākt krievu armija, ātrlaivas un tanki. Igauņi nolasīja rezolūciju un nodeva sadarbības biroja prezidēšanu Latvijai (publicistam un sabiedriskam darbiniekam Otto Nonācam).

Sadarbības konferenču tradīciju atjaunošana

Nākamo, 7. Baltijas intelektuālās sadarbības kongresu Rīgā izdevās atjaunot tikai pēc 59 gadiem 1999. gada 17.–18. septembrī, pēc tam kad toreizējais LZA prezidents J. Stradiņš bija izpētījis pirmskara sadarbības konferenču norisi. Iniciatore bija Latvijas Zinātņu akadēmija, kas kongresu rīkoja kopā ar Igaunijas un Lietuvas ZA un Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmiju. Konferencē piedalījās jaunievēlētā LR Valsts prezidente prof. V. Vīķe–Freiberga, toreizējais Baltijas asamblejas prezidija priekšsēdētājs R. Ražuks, Zviedrijas vēstnieks prof. A. Adāls, Latvijas vēstniece UNESCO A. Ābola–Nagobads, vairāki citi ārvalstu vēstnieki un prominences (ieskaitot Maltas Republikas prezidentu M. Boniči). Šajā konferencē, kas notika pirms Baltijas valstu iestāšanās ES, apsprieda: 1) Baltijas valstu sadarbības vēsturiskos un nākotnes aspektus; 2) intelektuālo vērtību un zinātnes aizstāvību, sadarbojoties likumdevējiem, valdībām, plašsaziņas līdzekļiem un zinātniekiem pašiem.

Vēlāk šo forumu rīkošanai pievienojās arī Somijas Zinātņu un mākslu akadēmija, un šīs konferences kļuvušas par visu šo akadēmiju regulāru tikšanās un apspriežu forumu. Šajos forumos pasniedz arī triju Baltijas ZA kopējo medaļu – arī šī tradīcija iedibināta 1999.gadā Baltijas intelektuālās sadarbības konferencē Rīgā.

Katra no konferencēm ir bijusi veltīta noteiktai tematikai, piem., 11. konference Rīgā un Turaidā 2007. gadā – Baltijas valstu nacionālās attīstības stratēģijām, bet 2015. gadā konference veltīta zinātņu akadēmiju lomai pētniecībā un inovācijās pagātnē un nākotnē. Lūgto referentu skaitā šogad ir Vācijas, Polijas, Norvēģijas un triju Baltijas valstu redzami zinātnieki.

Manuprāt, saglabāt kongresu tradīciju ir ļoti svarīgi īpaši šodien, jo pēc iestāšanās Eiropas Savienībā 2004.gadā Baltijas valstu kopības izjūta ir mazinājusies un šī atsvešināšanās tendence nav labvēlīgs to attīstības scenārijs. Baltijas tautām un valstīm ir daudz kopēja vēsturiskā, kultūras un ekonomiskā mantojumā, kopējas nākotnes iezīmes, īpaši pašreizējā situācijā. Ar kopības apziņu tās var vieglāk un efektīvāk aizstāvēt savas specifiskās ģeopolitiskās intereses globalizētajā Eiropas un pasaules telpā, labāk iekļaujoties plašākā Baltijas jūras valstu kopībā (Baltic Europa).

Latvija pašreiz varbūt nav pati veiksmīgākā Baltijas valsts ne tautsaimniecībā, ne zinātnē un inovācijās, taču sava ģeogrāfiskā, centrālā stāvokļa dēļ tā ir bijusi un būs Baltijas vienotības idejas galvenais advokāts. Taču domāju, ka arī vienlīdz Igaunijai un Lietuvai Baltijas ideja joprojām ir aktuāla – lielākā vai mazākā mērā, protams, prioritāri ievērojot savas nacionālās intereses un arī draudzīgu, brālīgu kaimiņattiecību uzturēšanu un dabīgo sabiedroto paturēšanu. Vai to drīkst apzīmēt ar vārdu “intelektuālā antante”, tas, protams, ir jautājums, atbilde uz kuru atkarīga no mums.