Zinātnes Vēstnesis
- 2011.g. 24.janvāris
| 19. janvārī Latvijas Zinātņu akadēmijā notika Konrada Adenauera fonda atbalstītā Latvijas Zinātņu akadēmijas, 1991. gada barikāžu muzeja un Latvijas Okupācijas muzeja rīkotā zinātniski praktiskā konference “Barikādes barikāžu aizstāvju acīm (tautas izdoma un iniciatīva barikāžu veidošanā)”, kas veltīta 1991. gada barikāžu 20. gadadienai. Starp daudzajiem nu jau nosirmojušiem, bet joprojām brašajiem vīriem, kas rīta stundā pulcējās Jaunajā zālē, atkal sastopam 1991. gada janvāra varoņus, Tautas frontes aktīvistus Daini Īvānu, Odiseju Kostandu, Ivaru Redisonu, Romualdu Ražuku, tos, kuri plānoja aizsardzību, aicināja tautu pulcēties, organizēja smago lauksaimniecības tehniku, dienu un nakti turēja roku uz notikumu pulsa radiokomitejā un televīzijas mājā, lai informētu pašmāju un starptautisko sabiedrību. |
Iekšlietu ministre Linda Mūrniece teica, ka katru gadu tiek pieminēti tie milicijas darbinieki, kuri ziedoja savas dzīvības OMON uzbrukumā Iekšlietu ministrijai, provokācijā, kurai bija jāizraisa asinsizliešana, kas dotu iemeslu Latvijā ieviest ārkārtas stāvokli un prezidenta pārvaldi. Kā teica akadēmiķis Tālavs Jundzis, Bauskas miliči, kuri tonakt atradās ministrijas telpās, nesaprata, kāpēc viņiem neviens nenāk palīgā ar ieročiem rokās atvairīt uzbrukumu. Tikai vēlāk viņi apjēdza savu upura jēra lomu – tieši tas, ka OMON provokācijai nesekoja liela mēroga bruņota pretošanās, ļāva pasaulei saredzēt tautas nevardarbīgās pretošanās jēgu un viennozīmīgi nostāties tās pusē. Daudz šajā jomā paveica toreizējā Augstākās Padomes priekšsēdētāja pirmā vietnieka Daiņa Īvāna ārzemju brauciens un tikšanās ar dažādu valstu sabiedriskajiem darbiniekiem un preses pārstāvjiem – pēc Viļņas asinspirts viņu aizsūtīja uz ārzemēm gadījumam, ja Latvijā sāktos aresti.
Toreizējais Tautas frontes priekšsēdētājs Romualds Ražuks atgādināja, ka pirms barikādēm, 1990. gada rudenī un ziemas sākumā, kad jau bija skaidrs, ka kaut kas briest un Padomju Savienība tik lēti Baltijas republikas vaļā nepalaidīs, visā Latvijā tika veikts liels darbs, lai sagatavotos tā saucamajai X stundai. Kā uzturēt sakarus, kā pulcināt cilvēkus, kā viņus apgādāt. Tas ļāva nākamās dienas laikā pēc Viļņas Bērtuļu nakts, kad no rīta pirmo reizi izskanēja vārds “barikādes”, līdz deviņiem vakarā pabeigt pirmā aizsardzība loka izveidošanu Vecrīgā.
LZA prezidents Juris Ekmanis, atsaucoties uz neapturamo laika ritumu, teica – ir izaugusi un pilngadību sasniegusi pēc barikādēm dzimusī paaudze, kura par tām var uzzināt tikai no tā, ko mēs tai stāstīsim un rādīsim. Tam kalpo arī šāda veida konferences.
Tālāk vārdu ņēma tā laika barikāžu praktiķi. Kāds vīrs, starpbrīdī prom iedams, gan noteica: “Pārāk daudz saradies baļķa nesēju”. Bet viņu tiešām bija daudz! Mūsu bija daudz.
Z. Kipere