7. maijā Hospitāļu ielā 22 pie nama, kurā no 1923. gada līdz vācbaltiešu repatriācijai 1939. gadā dzīvojis vēlākais ievērojamais jurists, Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis un mecenāts profesors Dr. iur., Dr.h.c. Dītrihs Andrejs Lēbers (Loeber) (1923 – 2004), tika atklāta tēlnieka, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekļa Jāņa Strupuļa darināta piemiņas plāksne ar bareljefā veidotu profesora portretu.   Grūti tagad būtu iedomāties Latvijas neatkarības atgūšanas tiesisko dokumentu izstrādāšanu, Satversmes atjaunošanu un autentisku liecību sagādāšanu par Molotova – Rībentropa 1939. gada pakta slepenajiem protokoliem, ja tur klāt nestāvētu sirmais, elegantais, vienmēr enerģiskais kungs, patiess Latvijas patriots.

Piemiņas plāksnes atklāšanas ceremonijā, kurā piedalījās daudzi Latvijas Zinātņu akadēmijas, Latvijas Juristu biedrības, Latviešu – vācbaltiešu centra Domus Rigensis pārstāvji, D.A. Lēberu kāds nosauca par jurisprudences aristokrātu. Un tāds viņš arī bija, turklāt – ar mantotu titulu, jo pie šī nama jau ir piemiņas plāksne viņa tēvam Latvijas Senāta senatoram, Latvijas Universitātes profesoram Dr. Augustam Lēberam.  

Par namu Hospitāļu ielā, kur pagājusi D.A. Lēbera bezrūpīgā bērnība un agra jaunība, varam izlasīt Rīgas astoņsimtgadei veltītajā grāmatā ”Skats uz Rīgu”, kurā D.A.Lēbers par sevi saka: ”Esmu latvietis, esmu rīdzinieks”.

“Protams, katrs labprāt atgriežas tur, kur viņš ir dzimis un uzaudzis. Man tāda vieta ir māja Hospitāļu ielā 22, tas ir tēva nams, ko viņš uzcēlis 1912. gadā. Viņu godinot, tagad pie nama sienas uzlikta piemiņas plāksne. Mana jaunība un mana Rīga ir saistīta ar šo apkaimi. Mācījos 10. pamatskolā Strēlnieku ielā, tā atradās ēkā, kur tagad izvietojusies Ekonomikas augstskola. Turpināju izglītību Valsts vācu klasiskajā ģimnāzijā Skolas ielā, tajā pašā, kur mācījās arī vēlāk pazīstamais fiziķis Jāzeps Eiduss. Pamatskolā mani skolas biedri bija nākamais vēsturnieks Pēteris Krupņikovs un vēlākais publicists Mavriks Vulfsons. Vēl mana Rīga ir Mencendorfa nams Vecrīgā, kur apmetos, kad ierodos Latvijā. Nams savulaik piederēja manai vecaimātei, viņa tur dzīvoja līdz savai nāvei 1937. gadā. Mēs nepretendējam, lai mums atdotu šos namus. Es Mencendorfa namā palīdzēju iekārtot muzeju, un Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja direktore Klāra Radziņa laipni atļāva man tur augšas istabiņā dzīvot, kad es iebraucu Rīgā. Ģimenei piederēja arī vasarnīca Ogrē. Tēvs pēdējos dzīves gados Latvijā nopirka zemes gabalu Mežaparkā. Tur viņš bija iecerējis pavadīt savu mūža daļu pēc došanās atpūtā un sāka celt namu. Bet tad nāca 1939. gads... Un tēvs namu Mežaparkā nepaspēja pabeigt. Mans tēvs Augusts Lēbers bija senators, tas ir, Latvijas Augstākās tiesas tiesnesis, no Senāta pirmsākumiem 1918. gadā līdz iecelšanai par Goda tiesnesi 1938. gadā. Viņš piedalījās arī Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes izveidošanā, bija tās pirmais dekāns 1919. gadā. Sākotnēji viņš bija docents, vēlāk kļuva par profesoru un bija augstskolas mācību spēks līdz aiziešanai pensijā 1935. gadā.”

Nu pie nama Hospitāļu ielā 22 ir divas Goda plāksnes diviem lieliem cilvēkiem, goda vīriem – tēvam un dēlam Lēberiem.

Pēcpusdienā kādreiz ģimenei piederējušajā Mencendorfa namā, kas tagad ir arī Domus Rigensis mītne, Lēbera kundze ar dēlu, kuri bija ieradušies uz šo notikumu no Vācijas un Šveices, kopā ar profesora Latvijas kolēģiem un gara radiniekiem pārlūkoja fotogrāfijas, dalījās atmiņās un klausījās mūziku.

Piemiņas plāksne tapusi ar Latvijas Zinātņu akadēmijas Fonda gādību.