Zinātnes Vēstnesis

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

• Latvijas zinātņu akadēmijas sēde: 5. martā plkst. 14.00

Latvijas Zinātnes padome

Lēmums Nr. 1-1-1

Rīga, 09.02.1999. g.

Latvijas Zinātnes padome nolemj apstiprināt 1999. gada fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu (grantu) finansējuma procentuālo sadali starp zinātnes nozarēm sekojošā veidā:

Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētājs, akadēmiķis A. Siliņš

Latvijas Zinātnes padome

Lēmums Nr. 1-1-2

Rīga      09.02.1999. g.

Latvijas Zinātnes padome nolemj apstiprināt 1999. gada Pētniecības programmu finansējuma procentuālo sadali starp programmām sekojošā veidā:

Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētājs, akadēmiķis A.Siliņš

ASV Nacionālā Zinātnes Fonda (NSF) Eiropas biroja vadītāja Dr. D. Šindela un ASV vēstniecības Kopenhāgenā Ziemeļvalstu/Baltijas Vides centra koordinatora P. Torna vizīte Latvijas Zinātņu akadēmijā 1999. gada 4. februārī

1994. gada jūlijā Latvijas (valdības vārdā V. Birkavs) un ASV valdības (tās vārdā V. Kristofers) parakstīja Līgumu par sadarbību zinātnē un tehnoloģijā — uz pieciem gadiem. Tā kā līgums 1999. gada jūlijā ir ne vien jāpagarina uz nākamo termiņu, bet arī jāpilnveido, Rīgā ieradās augstākminētie viesi, kuri vizītes laikā apmeklēja Izglītības un zinātnes ministriju, Latvijas Universitāti, kur viņus pieņēma prorektors I. Lācis, kā arī vairākus zinātniskos institūtus, t. sk. LU Cietvielu fizikas institūtu, Matemātikas un informātikas institūtu, Latvijas Tehnoloģisko centru u. c.

Tikšanās laikā akadēmijā ievadvārdus teica prezidents Jānis Stradiņš, atzīmējot, ka diemžēl Latvijā nav šāda zinātnes fonda. Par tādu vēl tikai notiek sarunas.

Tad runāja P. Torns (Kopenhāgena, Ziemeļvalstu/Baltijas Vides centrs). Viņa uzdevums ir iepazīties ar Latvijas zinātnes stiprajām pusēm (strengths), galvenokārt vides jomā, ar mērķi:

1) veicināt to sadarbību, kas jau notiek tagadnē;

2) attīstīt sadarbību nākotnē starpvaldību līguma ietvaros.

ASV vēstniecībā Kopenhāgenā ir izveidots Ziemeļvalstu/Baltijas Vides centrs. Tas perspektīvā sastāvēs no pāris cilvēkiem, kuri nodarbosies ar informācijas novadīšanu un izplatīšanu, resp. viņi būs “link” jeb kontaktpersonas starp Baltijas reģionu un ASV. P. Torns minēja vairākus virzienus vides aizsardzības jomā, kur varētu vilkt paralēles problēmu risinašanā, piemēram, Lielie ezeri un Baltijas jūra (ūdens kvalitātes problēmas, pārrobežu saimnieciskās problēmas), eksotiskas sugas, to līdzība, u. tml. Viņš īpaši runāja par stipendijām pētniecībai programmas “Lielo ezeru — Baltijas jūras partnerība” (Great Lakes — Baltic Sea Partnership) ietvaros; šo projektu vada ASV Vides aizsardzības aģentūra (US EPA).

D. Šindels īsumā iepazīstināja ar NSF funkcijām. Fonds ir neatkarīga federāla organizācija, kas atbalsta fundamentālo zinātni, galvenokārt universitātēs. Likums aizliedz finansēt federālās laboratorijas (kuras nodarbojas ar enerģētikas u. c. jautājumiem). Fonds piešķir grantus eksaktajās zinātnēs, matemātikā, tehnoloģijā. NSF finansē arī sociālās zinātnes, t. sk. valodniecību, bet ne “hu man i ties”. Viņš īsumā raksturoja arī ASV Nacionālo Zinātņu akadēmiju (National Academy of Sciences, NAS), kuras galvenais uzdevums ir konsultēšana un ieteikumu sniegšana, ko, savukārt, finansē NSF. Ir arī izņēmumi — ir kontrakti ar NAS.

Viesis uzsvēra, ka pētniecības un izglītības uzlabošanā ļoti svarīga ir starptautiskā sadarbība, kura, pēc viesa domām, tikai ļoti retās nozarēs nedotu abpusēju labumu. Zinot sāpīgo “smadzeņu noplūdes” jautājumu, NSF gribētu atrast ilgtermiņa risinājumu — tas būtu pētniecības iespēju uzlabošana (capacity building) zinātnieka dzimtenē, resp. radīt bāzi, ieskaitot iekārtas, lai arī Latvijā varētu veikt pētījumus mūsdienu līmenī. Viņš uzsvēra, ka ASV darbojas 150 Cen tres of Ex cel lence, no kuriem daļa jau ir 20—25 gadus veci. Runājot viņa vārdiem, tie ir kā ilgtermiņa ieguldījums un tos izmanto arī izglītības pilnveidošanai. Dr. Šindels atzīmēja, ka viņa priekštece šajā amatā Dr. Bikales diemžēl nebija tikusi tālāk par informācijas apkopošanu, izsakot cerību, ka izdosies uzsākt reālu sadarbību. Viņš minēja vairākus mehānismus, kā varētu veidot kopīgus pētniecības projektus:

1) sadarbība starp zinātniekiem jau esošu projektu ietvaros. Šādā gadījumā abas puses varētu apmainīties ar informāciju u. tml.;

2) post-doc fellowships jeb Twinning programm for Baltic States. Tas ir 2 gadu finansējums un darbojas no 1997. gada. 1999. gadā arī Baltijas valstis varēs to izmantot.

3) Visatbalstāmākā būtu, D. Šindela vārdiem runājot, kombinācija (mixture).

NSF labprāt veicinātu partnerību starp organizācijām, resp., ilgtermiņa sadarbību. Viņš to nosauca par augstākā līmeņa equi lib ri um — mūsu zinātnieki varētu kādu laiku stradāt ASV centros un pēc tad notiktu iekārtu atgādāšana uz Latviju. Tas viss attaisnotos no ilgtermiņa viedokļa. Tā varētu sekmīgi risināt smadzeņu noplūdes problēmu.

Diemžēl D. Šindels izteica bažas sakarā ar zinātnisko projektu īslaicīgo finansējumu Latvijā, minot par optimālo laiku 5 gadus. Viņš jautāja vai Latvija varēs finansēt highest quality centers.

J. Stradiņš atbildēja apstiprinoši par 2 gadu finansējumu, uzsverot, ka kopš 1996. gada mums individuālo grantu vietā ir nacionālās programmas. Zinātnes attīstības koncepcija paredz izveidot 5 nacionālos zinātnes centrus (national research centres), piemetinot, ka mūsu apstākļiem vārds excellence būtu par daudz “skaļš”. Viņš runāja arī par jauno zinātnieku izaugsmes veicināšanu, minot zinātnieku straujo novecošanu, kā arī citu problēmu — t. s. iekšējo migrāciju, kad daudzi aiziet no zinātnes uz citām nozarēm, biznesu. Bez tam viņš atgādināja slavenā zinātnieka P. Kapicas gadījumu, kurš strādāja Rezerforda laboratorijā Vācijā; tad atgriezās Krievijā ar visu iekārtu un J. Staļina režīma apstākļos vairāk netika izlaists no ārzemēm. Bet uz savu zināšanu un atvestās tehnikas bāzes izveidoja institūtu un vēlāk par pētījumiem saņēma Nobela prēmiju.

Profesors E. Grēns ļoti atzinīgi izteicās par sadarbību veicināšanu starp zinātniskajiem centriem, kas Latvijai būtu ļoti būtiski un perspektīvi. Viņš to nosauca par labāko palīdzību, ko amerikāņi varētu sniegt Latvijai.

Profesors O. Lielausis ļoti interesanti (izmantojot arī overhead projector) pastāstīja par Fizikas institūta sadarbību ar amerikāņu partneriem magnētiskās hidrodinamikas un šķidru metālu tehnoloģijas jomā. Pirmkārt, viņš minēja labi pazīstamās kompānijas Reynolds Metals Company (Ričmonda, Virdžīnijas štats) laboratoriju (Smelters Technology Laboratory), ar kuru sadarbība notiek jau vairākus gadus — sākotnēji bija parakstīts sadarbības līgums, bet tagad ir kontrakts. Tēma “Construction and Sell of Hot Proved Magnetometers”. Mūsu zinātnieki pašlaik strādā pie augstu temperatūru magnētiskajiem sensoriem, kuri tiks izmantoti Al ražošanas iekārtās. Otrkārt, viņš runāja par Okridžas Nacionālo laboratoriju (Oak-Ridge National Laboratory), ar kuru ir parakstīts protokols par sadarbību uz 4 gadiem. Konkrētais darbs tiek veikts uz apakškontraktu bāzes, kas parakstīti ar Lockheed Martin En er gy Systems, Inc.

Profesors I. Knēts atsaucās uz pieredzi, sadarbojoties ar dāņiem — dāņu partneri universitātēs nevarēja piedāvāt mūsu pusei jaunu tehniku (visas iekārtas Dānijas universitātēs ir valdības īpašums), un tādēļ rezultāti nebija efektīvi.

D. Šindels atbildēja, ka Amerikas universitātes saņem grantus no NSF, iegādājas jaunu tehniku un ar savām iekārtām, tehniku var rīkoties pēc saviem ieskatiem — protams, nedrīkst to pārdot, bet var dāvināt. Dokumentācijai jābūt noformētai, lai varētu atskaitīties NSF.

Par sociālo zinātņu pārstāvju starptautiskajām aktivitātēm informēja A. Tabuns, sakot, ka Amerikā ir kontakti ar centriem, kur darbojas pētnieki ar latvisku izcelsmi.

Sarunas nobeigumā J. Stradiņš rezumēja, ka LZA un LZP varētu jūlijā parakstāmo līgumu izskatīt, ieteikt, akcentējot, ka tiešām lietderīgāk būtu attīstīt sadarbību starp institūtiem nevis individuāliem zinātniekiem, bet līgums — tas ir valdības kompetencē. Varētu koncentrēties uz 5—6 sadarbības jomām šī līguma ietvaros, bet pirms jūlija par to pāragri runāt. Viņš atzina, ka projekti MHD jomā ir ļoti labi un tie nepieciešama noteikta drošības pakāpe — runāja par merkūrija glabāšanu nepiemērotās telpās. Te NSF varētu reāli palīdzēt. Viņš uzsvēra, ka pētījumi MHD jomā ir Latvijai tradicionāli.

Īpaši viņš izcēla sociālās zinātnes, kuras nepieciešama attīstīt un modernizēt, uzsverot, ka “Balti ir pēdējās lapiņas pie indoeiropiešu zara”.

Pieminot Baltijas Hartu, viņš teica: “Tā mums dod lielāku drošību nekā ES.”

Runājot par sociālajām zinātnēm, D. Šindels apliecināja, ka NSF grib strādāt šai virzienā, lai ASV internacionalizētu šīs zinātnes. Gribētu arī nopietni iesaistīt Latviju. Par uz kultūras mantojumu viņš teica, ka tiek veidotas speciālas programmas virtuālajām datu bāzēm par kultūras mantojumu un par digitālajām bibliotēkām muzejos, skolās u. tml.

Attiecībā uz starpvalstu līgumu: lai nodrošinātu ilgtermiņa sadarbību, galvenais ir finansējums, tādēļ tiks organizētas tikšanās ar attiecīgajām amatpersonām.

1. Draveniece, LZA Starptautiskā daļa

9. februārī Valsts prezidents Guntis Ulmanis pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni Latvijas Republikas ārkārtējam un pilnarotajam vēstniekam Eiropas Padomē Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenajam loceklim Georgam ANDREJEVAM. Akadēmiķis par III šķiras Triju Zvaigžņu ordeņa komandieri kļuva jau Latvijas Republikas 80. jubilejas priekšvakarā, bet nevarēja ierasties uz ordeņa svinīgo pasniegšanu, jo tajā pat laikā mūsu pārstāv niecība rīkoja valsts jubilejas atzīmēšanu Eiropas Padomes mītnes pilsētā Strasbūrā. To kupli apmeklēja ārvalstu diplomāti un Francijā un Vācijā dzīvojošie latvieši. Tagad G. Andrejevam bija iespēja atbraukt uz Latviju, jo Ārlietu ministrija rīkoja ārzemēs akreditēto Latvijas Republikas vēstnieku sanāksmi.

“Latvijas Vēstneša” korespondentam G. Andrejevs teica, ka pārstāvniecības uzdevums ir pienācīgi sagatavoties 2000. gada beigām, kad Latvija kļūs par prezidējošo valsti Eiropas Padomē. Šīs 40 valstu lielās organizācijas (cerams, ka drīzumā EP tiks uzņemta 41. valsts — Gruzija) vadība ik pusgadu mainās rotācijas kārtībā. Kad pienāks Latvijas kārta, mūsu ārlietu ministrs kļūs par Eiropas Padome priekšsēdētāju. Uz sešiem mēnešiem.

Z.K.

Satura rādītājs

Pārdomas par Latvijas Zinātņu akadēmijas locekļu ievēlēšanas principiem

Tādēļ aicinām Akadēmijas locekļus pārdomāt, vai līdzšinējā ZA sastāva veidošana ir bijusi gluži pareiza, vai tā nav ritējusi pārāk organizēti vai arī pārāk stihiski, vai ZA ievēlētā Latvijas zinātnieku formālā elite sakrīt ar neformālo zinātnieku eliti, vai ieturētas pareizas vecuma kategoriju un specialitāšu proporcijas. Un vai tas vispār būtu jādara? Var arī vaicāt, vai 1991.—1992. g. pieņemtais lēmums saglabāt vecās ZA sastāvu, papildinot to ar jauniem locekļiem jo lielā skaitā, ir bijis pareizs, jeb vai pareizāk būtu bijis veidot gluži jaunu — Nacionālo Latvijas ZA, kā to aicināja daži toreizējie Latvijas Zinātnieku savienības aktīvisti? Manuprāt, pirmais risinājums tomēr bija pareizāks — ir saglabāta pēctecība. Ja veidotos gluži jauna ZA, tās sastāvs, varam prognozēt, būtu aptuveni tāds pats, jo visi iespējamie kandidāti — ar kādiem 5—10 izņēmumiem — LZA sastāvā iekļuvuši no Latvijas Zinātnieku savienības toreiz diskutētajām personām.

LZA sastāva veidošanu nevar atraut no LZA saturiskās puses. Atšķirībā no LZP ar stingri formalizētām funkcijām, LZA jēdziens ir izplūdušāks. Tā ir ievēlētu elites zinātnieku un gara darbinieku kopa. Tā ir Latvijas zinātnes reprezentante starptautiskā arēnā. Tas ir forums, kur apspriež aktuālas zinātnes un sabiedrības problēmas, iztirzā to risināšanas ceļus. Tas ir neformāls zinātnieku klubs, kur neformāli izvērtē zinātnes kvalitāti Latvijā. Var atrast vēl dažādas ZA darbības jomas, kas definētas Hartā un Statūtos. Atkarībā no tā, kuru jomu izvirzām priekšplānā, varētu būt dažādas prasības ZA personālsastāva veidošanā.

Manuprāt, tomēr nav receptes, kā to darīt. ZA arī turpmāk veidosies samērā stihiski, demokrātiski, taču nav pat ļaunu pārlūkot situāciju skaitļos.

Latvijas PSR ZA 1989. gadā bija:

Akadēmiķi 28 Kor.loc. 36

FTZN 7 25% 13 36%

ĶBZN 14 50% 12 33,3%

SZN 7 25% 11 30%

Salīdzinājumam: Lietuvas PSR ZA 1989. gadā bija:

Akadēmiķi 12 (44%)+7 (25%)+9 (31%)=28; Kor.loc. 15+15+12=42

Igaunijas PSR ZA 1989. gadā bija:

Akadēmiķi 6+6 (50%)+5 (22%)+7 (28%)=24; Kor.loc. 5+6+7+8=26

Pašreiz no toreizējiem 64 loc. LZA sastāvā ir: 36 akadēmiķi; 4 ārzemju locekļi; 12 kor.loc; (12 miruši).

Vidēji par LZA īstenajiem locekļiem ievēlēti 50—60 gadus veci.

Līdz aptuveni 40 gadu vecuma sasniegšanai par akadēmiķiem bija kļuvuši: E. Jakubaitis (39), J. Peive (39), J. Stradiņš (39), B. Puriņš (42), J. Mihailovs (42), S. Hillers (43), A. Drīzulis (43).

Visvecākie ievēlētie akadēmiķi ir bijuši: J. Endzelīns (73), A. Kirhenšteins (73), Roberts Pelše (71), J. Sudrabkalns (79), A. Grigulis (72), (visvecākais goda loc. Ē. Valters (98).

1999. gada janvārī (saskaņā ar LZA Senāta sekretāres A. Edžiņas datiem) stāvoklis ir šāds:

Īstenie locekļi (86) Korespondētājlocekļi (76)

ĶBMZN 39 (45,3% no kop. sk.) 30 (39,5% no kop. sk.)

(29 — līdz 70 g. v.) (15 — līdz 65 g. v.)

Ķīmija 21 (24,4%) 5 (6,5%)

Medicīna 9 (10,5%) 8 (10,5%)

Biotehnoloģija 3 (5,8%) —

Bioloģija 4 7 (9,2%)

Ekoloģija 1 2

Lauksaimniec. zin. 1 4

Ģeogrāfija — 2

Meža zin. — 1

Ģeol./ūdenssaimn. — 1

FTZN 25 (29,1% no kop. sk.) 16 (21% no kop. sk.)

(21 — līdz 70 g. v.) (12 — līdz 65 g. v.)

Fizika 11 (12,8%) 4 (5,3%)

Informātika 3 5 (6,6%)

Matemātika 2 1

Mehānika 9 (10,5%) 4 (5,3%)

Astronomija — 1

Enerģētika — 1

HSZN 22 (25,6% no kop. sk.) 30 (39,5% no kop. sk.)

(18 —  līdz 70 g. v.) (17 — līdz 65 g. v.)

Folkloristika 1 —

Valodniecība 2 4 (5,3%)

Etnogrāfija 1 —

Ekonomika 3 8 (10,5%)

Literatūrzin. 3 3

Literatūra 1 —

Tiesību zin. 2 1

Arheoloģija 2 2

Vēsture 4 5 (6,5%)

Filozofija 2 3

Arhitektūra 1 —

Teoloģija — 1

Socioloģija — 1

Politoloģija — 1

Demogrāfija — 1

LZA īsteno un korespondētājlocekļu vidējais vecums pa nodaļām 1999. gada janvārī

Īstenie loc. Korespondētājloc.

ĶBMZN ĶBMZN

Līdz 70 gadiem — 63,14 gadi Līdz 65 gadiem — 53,3 gadi

Kopā nodaļā — 65, 56 gadi Kopa nodaļā — 59,6 gadi

FTZN FTZN

Līdz 70 gadiem — 61,5 gadi Līdz 65 gadiem — 57,8 gadi

Kopā nodaļā — 63,84 gadi Kopā nodaļā — 60,5 gadi

HSZN HSZN

Līdz 70 gadiem — 62,2 gadi Līdz 65 gadiem — 54,7 gadi

Kopā nodaļā — 65,2 gadi Kopā nodaļā — 56,8 gadi

Vid. akadēmiķu vecums Vid. līdz 65 gadiem — 55,6 gadi

līdz 70 gadiem — 62,3 gadi

Kopā ar 70-gadīgiem Kopā vid. vecums — 59 gadi

un vecākiem — 64,7 gadi

Jaunākie akadēmiķi: FTZN Mārcis Auziņš (1956. g.); HSZN Janīna Kursīte (1952. g.); ĶBMZN Pauls Pumpēns (1947. g.); Ivars Kalviņš (1947. g.).

Principi ZA akadēmiķu ievēlēšanai varētu būt:

1. Individualitāte (personība) kā galvenais rādītājs: autoritāte specialitātē, arī sabiedrībā, plašs redzesloks, spēja kontaktēt ar kolēģiem un sabiedrību. Ne visu var savienot. Tā, piemēram, ja kāda personība ārkārtīgi spilgta, var ievēlēt arī autoritātes dēļ, ignorējot citus faktorus.

2. Līdzsvars starp specialitātēm ZA ietvaros (varētu būt 40% — ĶBMZN; pa 30% — FTZN un HSZN); jāņem vērā, ka bez LLMZA var veidoties arī Latvijas Medicīnas Zinātņu akadēmija (in spe), varbūt ar laiku — Latvijas Inženierzinātņu akadēmija. Pašreiz 21 (24,4%) akadēmiķis ir ķīmiķis, 11+9 (23,3%) akadēmiķu — fiziķu un mehāniķu, bet 22 (25,6%) — HSZN kopā (no tiem 6 vēsturē un arheoloģijā; 4 — literatūrzinātnē).

3. Līdzsvars starp vecuma grupām, pašreiz samērā vienāds (vidēji 64,7 gadi) — akadēmiķu vidū “vecākā” ir ĶBMZN (vidēji 65,6 gadi), taču ļoti daudz aktīvu akadēmiķu arī virs 70 gadiem (M. Beķers, A. Bļugers, E. Gudriniece, R. Kārkliņš, R. Kukaine, T. Millers, B. Puriņš, ieskaitot arī emeritzinātniekus), kamēr HSZN (65,2 gadi) daudzi gados vecāki akadēmiķi reāli izgājuši no aprites, arī daži gados jaunāki strādā citās jomās, nevis zinātnē. Nepieciešamība nedaudz palielināt “aktīvo” akadēmiķu skaitu — pašreiz objektīvu (dažādu) apstākļu dēļ 10 akadēmiķi pētniecību daudz neveic, vēl 3 ir diplomātiskā vai politiskā darbā (neskaitot akad. J. Bojāru, kurš zinātniski joprojām ļoti aktīvs), tātad 70—73 īst. locekļi ir iesaistīti aktīvā pētniecībā, paši vai ar skolnieku palīdzību.

4. “Deficītu” specialitāšu nodrošināšana — nav akadēmiķu ģeoloģijā, mežzinātnēs, astronomijā, enerģētikā, teoloģijā, socioloģijā, politoloģijā, pedagoģijā un psiholoģijā; arī lauksaimniecības zinātnēs (vienīgi C. Šķiņķis, taču viņš būtībā ir inženierzinātnieks ūdens saimniecībā). Jautājums, cik lielā mērā un ko vēlēsim lauksaimniecības zinātnēs, mežzinātnēs, inženierzinātnēs (tās pārstāv daži mehāniķi), arī pedagoģijā? Maz akadēmiķu ir bioloģijā un videszinātnēs (5), valodniecībā (2), arhitektūrā (1).

5. Aktuālu “apakšdisciplīnu” veicināšana, piem., 20. gs. vēsture (vēsturē akadēmiķi būtu, bet šajā jomā nav), kultūrvēsture, modernā tautsaimniecība, gan nepiemirstot arī tehnoloģijas un fundamentālās dabaszinātnes.

Ko vēlēt par akadēmiķiem un cik akadēmiķus? Pašreiz ir 68 akadēmiķi līdz 70 gadu vecumam, tātad teorētiski varētu būt 32 akadēmiķu vakances. Vai 1999. g. izdalīt 5—6, kā līdz šim, vai, teiksim, 12, lai uzreiz palielinātu un atjauninātu akadēmiķu skaitu? Kā sadalīt pa nodaļām? Vai veidot “ļeņinisku iesaukumu” jeb tomēr ieturēt mērenību?

Ko vēlēt — zinātnisku nopelnu ziņā īpaši ievērojamus cilvēkus vai ZA un Latvijas zinātnei un sabiedrībai noderīgus cilvēkus ar plašu skatu, kas spētu celt Zinātņu akadēmijas prestižu? Vai kombinēt abu principu kompromisu?

Korespondētājlocekļiem pašreiz ir 6 vakances; vai viņu ievēlēšana uz 5 gadiem ir pareizais princips? Iznāk kor.loc. ar tiesībām un kor.loc. ar vārdu. Tam ir plusi un mīnusi.

Par goda locekļiem — vai ieturēt kursu uz Zinātņu un mākslu akadēmijas pakāpenisku veidošanu, vai arī vēlēt gan zinātniekus, gan gara darbiniekus proporcionāli — sabiedrības reakcija tomēr ir pozitīvāka vai vismaz aktīvāka (saņemta arī kritika) gara darbinieku ievēlēšanas gadījumā (piem., “Dienā”, “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” un citur). Pašreiz no 72 goda locekļiem 30 ir zinātnieki, pārējie stāv ārpus zinātnes. Goda locekļu izvirzīšanas kārtība jāizdomā.

Par ārzemju locekļiem — vai visos gadījumos ievēlējums bija pietiekami pamatots? Dažos gadījumos to izraisīja tīri personiski kontakti, atsevišķos gadījumos ārzemju locekļu kvalifikācija varbūt nebija līdzvērtīga atbilstošai kvalifikācijai Latvijā, vismaz ne pārāka par to. Ja šāds speciālists būtu Latvijā, viņš nez vai izturētu kor.loc. konkursu. No ievēlētajiem 96 ārzemju locekļiem 11 aizgājuši mūžībā, tātad pašlaik ir 85 ārzemju locekļi. Cik no tiem uztur regulārus kontaktus ar LZA vai tās locekļiem? Ar kuriem? Vai mums ir ziņas par viņu darbību? Manuprāt, forsēt ārzemju locekļu skaitu turpmāk pārāk nevajadzētu. Varbūt dažos gadījumos varētu piešķirt LZA goda doktora grādu — šī privilēģija mums ir. Pēdējā gadā šis grāds piešķirt 5 personām, galvenokārt ārzemēs, arī slavenajam ceļotājam T. Heijerdālam. Pavisam kopš 1990. gada ir 55 goda doktori, tātad 7 Dr. h. c. gadā. Domāju, ka 5—6 doktora grādus ik gadus varētu piešķirt arī turpmāk.

Vajadzētu gan šādā vai tādā veidā piesaistīt pavisam izcilus zinātniekus, kas saistīti ar Latviju. Tā, mēs “nogulējām” Iseju Berlinu, Britu akadēmijas prezidentu. 1996. g. pēc vizītes Anglijā par to gan runājām, bet kaut kā paslīdēja garām, un 1997. g. izcilais zinātnieks aigāja mūžībā.

Pagaidām — šogad un tāpat 2000. g. — varbūt vēl varētu jaunu ZA locekļu vēlēšanas īstenot katru gadu, taču vēlāk — reizi pa 2 gadiem. Atgādināšu, ka Lietuvā un Igaunijā, tāpat vairumā ZA, vēlēšanas ik gadus nenotiek (izņemot “Leopoldina”, kur ir ap 2000 locekļu), un tas varētu būt pārējas laika elements. Arī vēlēšanu nolikums jāpārdomā, vai ar laiku nevajadzētu vēlēt pa nodaļām, vai 2 klasēm, kā to dara daudzās akadēmijās?

Visus šos momentus, saprotams, izvirzu tikai diskusijai: tie ir mani jautājumi, nevis manas atbildes. Tās ir pārdomas, ko jau mēģināju formulēt savas ZA grāmatas pēdējā nodaļā “Quo vadis, Academia?”, ņemot vērā arī Eiropas ZA diskusiju pieredzi.

Valdība un zinātne gadu ritumā

Gadu mija mūs palutinājusi ar fundamentāliem darbiem par mūsu valsts neseno pagātni un tagadni. Pagājušajā “Zinātnes Vēstneša” numurā aplūkojām Jāņa Stradiņa grāmatu “Latvijas Zinātņu akadēmija: izcelsme, vēsture, pārvērtības”. Šoreiz par vienreizēju vēsturiskā materiāla apkopojumu parūpējies vēsturnieks Rihards Treijs, kura publikācijas par Pirmās Republikas valstsvīriem jau labu laiku varēja lasīt laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”. Nu tās iznākušas biezā, ilustrētā sējumā. Zinot mūsdienu poligrāfijas iespējas, varēja gan vēlēties labāku attēlu kvalitāti, taču — katrs rīkojas savu iespēju robežās, un “Latvijas Vēstneša” apgādam tās acīmredzot bijušas šādas.

Z.Kipere

Kārļa Kasparsona laiks (19.11.1918.—11.06.1920.)

Tuvojoties Latvijas brīvvalsts pirmajam rudenim, arvien aktuālāks kļuva jautājums par savas plaša profila augstākās mācību iestādes izveidošanu, kura stātos lielinieku 1919. gada februārī nodibinātās padomju Latvijas augstskolas vietā un ar laiku varētu kļūt par īstu universitāti. To lielā mērā vajadzēja darīt uz bijušā Rīgas Politehniskā institūta bāzes, tāpēc 1919. gada 2. augustā Ulmanis un Kasparsons parakstīja rīkojumu par šī institūta pārņemšanu valdības rīcībā. Šim nolūkam paredzēja iecelt komisiju, kurā ietilptu valdības, institūta padomes un mācību personāla pārstāvji.

Tika izveidota arī Latvijas augstskolas organizācijas komisija, kuras rosmīgā darba rezultātā jau 1919. gada 28. septembrī varēja rīkot jaunās Alma mater atklāšanas svinības. Tās sākās augstskolas sēžu zālē un turpinājās Nacionālajā operā. Atklāšanas runā Dr. K. Kasparsons cita starpā teica:

“Mēs stāvam uz zemes, kas nes Latviju un viņas vēsturi. Bija laiks, nesen vēl tas bija, kad par to domāt, kas tagad mums ir, bija sapnis, — kad teica un ticēja: tad tas nāks šai zemē, kad akmens stāvēs uz ūdeņa, spalva grims dibenā. Un tomēr tas ir nācis, tas ir noticis. Šis notikums latvju tautas mūžā, šis fakts — kā gaišs saules stars tas spīd pār Latviju. Šī rudens diena runā uz mums pavasara valodu. Mēs elpojam pavasara cerības. Nesenās šaubas ir palikušas jau par anahronismu. Mēs stāvam uz zemes, kas nes Latviju un viņas augstskolu.” Savu uzstāšanos izglītības ministrs beidza ar vārdiem: “Zinātnes svētnīcā, kas ikdienībā savu valdību zaudē, kur zinātnes bezgalība māj, es novēlu studējošai jaunatnei veiksmīgu darbību. Docentiem un profesoriem novēlu veiksmīgi sacensties ar kolēgām vecākās universitātēs, kuras Latvijas Universitāti šodien sveicina. Latvijas augstskola — vivat, cresceat, floreat!”

Jura Plāķa laiks (12.06.1920.—26.04.1921.)

Viņa laikā tika pieņemti divi normatīvi akti ar konceptuālu nozīmi. Vispirms tie bija pirmie noteikumi par Kultūras fondu (pēc gada tos nomainīja likums), kurus Ministru kabinets apstiprināja 1920. gada 12. novembrī un kurus parakstīja Ulmanis un Plāķis. Fondam bija paredzēti divi ienākumu avoti: ziedojumi un testamentu novēlējumi un 3% piemaksas pie pastāvošā tarifa par preču, bagāžas un pasažieru pārvadāšanu pa visiem Latvijas dzelzceļiem, izņemot preču un pasažieru pārvadāšanu uz valsts rēķina. Līdzekļus vajadzēja izlietot zinātnes, mākslas, vispārējās, speciālās un ārpusskolas izglītības veicināšanai, pabalstiem kultūras darbiniekiem un iestādēm, prēmijā par atzītiem darbiem, izgudrojumiem un atradumiem, stipendijām izglītības turpināšanai, ārzemju braucieniem izglītības nolūkā, mākslas popularizēšanai iekšzemē un ārzemēs, kā arī citiem līdzīgiem izglītību veicinošiem nolūkiem.

Aleksandra Dauges laiks (19.06.1921.—26.01.1923.)

1921. gada 4. novembrī parlaments akceptēja likumu par Kultūras fondu. Fondam bija jānodod, pirmkārt, 3% piemaksas pie tarifa par preču, bagāžas un pasažieru pārvadāšanu pa visiem Latvijas dzelzceļiem, izņemot preču, bagāžas un pasažieru pārvadāšanu uz valsts rēķina, un, otrkārt, 3% piemaksas pie alkoholisko dzērienu cenām. Līdzekļus pārzināja IM un, kam tie bija paredzēti, nosacīja likums: “zinātnes, mākslas un izglītības izkopšanai, kā arī pabalsti kultūras darbiniekiem un iestādēm, utt. (skat. iepriekšējo rindkopu). (..)

Dauges laikā Ministru kabinets 1922. gada 23. augusta apstiprināja visu trīs Latvijas augstskolu satversmes, LU satversmes sākumpunktos bija teikts: “1. Universitāte ir augstākā valsts izglītības iestāde. Viņas uzdevums ir veicināt zinātnisku pētīšanu un sniegt saviem audzēkņiem augstāko izglītību.

2. Universitāte aptver šādas fakultātes: 1) arhitektūras, 2) inženierzinātņu, 3) mehānikas, 4) ķīmijas, 5) lauksaimniecības, 6) medicīnas, 7) veterinārmedicīnas, 8) matemātikas un dabaszinātņu, 9) tautsaimniecības un tiesību zinātņu, 10) filoloģijas un filosofijas, 11) teoloģijas.

Piezīme. Pie inženierzinātņu fakultātes pastāv kultūrtechniska nodaļa, pie ķīmijas fakultātes — farmācijas nodaļa, pie lauksaimniecības fakultātes — mežkopības nodaļa, un filosofijas fakultātes — pedagoģiskā nodaļa.”

Mācību valoda Universitātē bija latviešu. Izņēmuma veidā varēja lasīt lekcijas arī citās valodās, bet tikai ar padomes sevišķu atļauju. Universitāti pārvaldīja padome, dekānu padome, saimniecības padome, rektors un prorektori un sekretariāts. Rektoru ievēlēja augstskolas padome uz vienu gadu no Universitātes profesoru vidus. Par tiesībām klausīties lekcijas un piedalīties praktiskos darbos studentiem un brīvklausītājiem bija jāmaksā. Trūcīgiem un centīgiem studentiem mācību maksu bija iespējams samazināt. Studenti varēja saņemt stipendijas un pabalstus, ko Universitātes rīcība bija nodevusi valsts vai privāti ziedotāji.

Konservatorija, bija sacīts tās satversmē, “aptver šādas nodaļas: “1) teorija un ērģeles, 2) stīgu instrumenti, 3) pūšamie instrumenti, 4) dziedāšana un 5) klavieres.”

Augstskolu pārvaldīja mākslas padome, dekānu padome, direktors, inspektors un saimniecības komiteja. Direktoru ievēlēja mākslas padome no sava vidus uz trim gadiem un apstiprināja Ministru kabinets. Inspektors pirmām kārtām pārzināja mācību un pārbaudījumu kārtību, kā arī audzēkņu lietas. Administratīvajām amatpersonām bija jāprot valsts valoda un jābūt Latvijas pilsoņiem.

Līdzīga bija Mākslas akadēmijas satversme. Tā noteica, ka “akadēmija aptver šādas nodaļas: 1) figurālo, 2) dabas skatu, 3) tēlniecības, 4) grafisko un 5) dekoratīvo mākslu. Pie akadēmijas pastāv arī vispārējie un speciālie dažādu mākslas nozaru kursi un klases.”

Augstskolu pārvaldīja padome, rektors un prorektors un saimniecības komiteja. Rektoru ievēlēja padome uz 3 gadiem no meistardarnīcu vadītājiem un apstiprināja Ministru kabinets.

1922. gada 17. martā Satversmes sapulce pieņēma likumu par tautas augstskolām, kuru uzdevums bija: “a) pacelt tautas kultūras līmeni, darot katram pieejamu zinātni un mākslu; b) dot tautas plašākām aprindām iespēju izveidot un izkopt savu pasaules uzskatu un izprast savus pilsoņu pienākumus.” No šo augstskolu mācībspēkiem nebija prasāms obligāts izglītības cenzs. Par klausītājiem varēja būt per so nas, ne jaunākas par 16 gadiem. No viņiem bija iespējams ņemt maksu. Tautas augstskolu statūtus reģistrēja un darbību pārraudzīja IM.

Paula Gailīša laiks (27.01.1923.—19.07.1923.)

Gailīša laikā Saeima pieņēma pirmo likumu par pieminekļu aizsardzību, kuru Valsts prezidents J.Čakste izsludināja 1923. gada 26. jūnijā. Šis likums, bija sacīts tā 1. pantā, “aizsargā kustamus un nekustamus pieminekļus, kuriem ir arheoloģiska, etnoloģiska, vēsturiska vai mākslas vērtība un kuru uzglabāšana ir Latvijas valsts un tautas interesēs”.

Par pieminekļiem varēja atzīt:

“ — būvju pieminekļus un viņu daļas kopā ar piederīgo apkārtni, kā arī arhitektūras un skulptūras pieminekļus:

— kauju un kapu vietas, kā arī citas vietas, ar kurām saistīti vēsturiski notikumi, tautas teikas un senā reliģiskā kulta atmiņas;

— arheoloģiskus priekšmetus un viņu kolekcijas, kā arī vietas, kur virs vai apakšzemes atrodas arheoloģiski priekšmeti;

— skulptūras, gleznas, zīmējumus un grafiskās mākslas darbus ne agrāk kā 50 gadus pēc viņu autoru nāves, kā arī juridiskām personām piederošus vēsturiski noslēgtu stilu mākslas amatniecības darinājumus;

— arhīvus un atsevišķus vēsturiskus dokumentus;

— bibliogrāfiskus retumus un juridiskām personām piederošus etnogrāfisku, numizmātisku un heraldisku priekšmetu kolekcijas.”

Aizsargājamos objektus pārzināja Pieminekļu valde, kura bija atbildīga izglītības ministram. Tā sastāvēja no izglītības ministra ieceltā priekšsēdētāja un četriem uz 3 gadiem ievēlētiem lietpratējiem arhitektūrā, arheoloģijā, vēsturē vai mākslas vēsturē. Divus no viņiem ievēlēja LU, vienu — Mākslas akadēmija un vienu — Etnogrāfiskais muzejs.

Pieminekļu valdes uzdevumi bija:

— sastādīt Latvijas aizsargājamo pieminekļu inventūru un vest grāmatas par inventarizētiem pieminekļiem;

— sastādīt pieminekļu sarakstus;

— izstrādāt obligatoriskus noteikumus pieminekļu pieteikšanai, aizsardzībai un uzturēšanai, kā arī krievu režīma un vācu okupācijas varas laikā celto pieminekļu nojaukšanai vai piemērotai pārbūvei;

— pārzināt pieminekļu aizsardzību un uzturēšanu un ierosināt šim nolūkam nepieciešamos valdības rīkojumus;

— izstrādāt un iesniegt izglītības ministram tālākvirzīšanai pieminekļu aizsardzībai un uzturēšanai vajadzīgo budžetu;

— organizēt šī likuma mērķiem piemērotas ekspedīcijas, kā arī sasaukt kongresus.

Par 26. jūnija likuma pārkāpšanu bija paredzēti stingri sodi — arests līdz 3 mēnešiem vai naudas sods līdz 1000 latiem, vai abi sodi kopā. Par arheoloģisku izrakumu veikšanu bez Pieminekļu valdes atļaujas varēja uzlikt sodu līdz 500 latiem.

Ernesta Felsberga laiks (19.12.1924.—04.03.1925.)

1925. gada 15. janvārī viņš, kā arī Ministru prezidents H. Celmiņš un darba ministrs A. Krieviņš parakstīja Latvijas Republikas Satversmes 81. panta kārtībā izdotos noteikumus par papildu atalgojumu augstskolu mācību spēkiem par nokalpoto laiku. Tie paredzēja, ka universitātes, konservatorijas un mākslas akadēmijas profesori, kuri darbojušies kādā augstskolā Latvijā vai ārpus tās, skaitot no dienas, kad viņi ievēlēti par profesoriem, saņem papildu atalgojumu: pēc 5 gadiem — 10%, pēc 10 gadiem — 20% un pēc 15 gadiem — 30% no pamatalgas.

Papildu algu var saņemt tikai štata mācību spēki un tikai vienā mācību iestādē. Aprēķinot atlīdzību par virsstundām, papildu atlīdzību neierēķina.

Edmunda Ziemeļa laiks (24.12.1925.—18.12.1926; 01.12.1928.—05.12.1931.)

Pirmais nozīmīgākais normatīvais akts, kas tika pieņemts Ziemeļa sākumministrības laikā, bija uz 1924. gada likuma par Krišjāņa Barona prēmijām pamata valdības izdotie noteikumi par šīs prēmijas piešķiršanu, kurus 1926. gada 2. novembrī parakstīja Alberings un Ziemelis. Tajos bija nosacīts, ka 5 tūkstoši latu lielo prēmiju sevišķa komisija piešķir par latviešu valodā uzrakstītiem patstāvīgiem darbiem Latvijas dabas un kultūras pētīšanas laukā, kā arī zinātniska rakstura mācību grāmatām vai rokas grāmatām. Darbiem jābūt ne mazākiem par vienu drukas loksni, un tie var būt arī iznākuši iepriekšējā kalendāra gadā. Ar komisijas vienbalsīgu lēmumu sacensībai var pieņemt un godalgot arī darbus, mazākus par vienu drukas loksni. Komisijai ir tiesības ievērot arī citus publicētus darbus, kurus autori paši nav iesūtījuši godalgošanai.

Kārļa Strauberga laiks (27.01.1924.—18.12.1924.)

Straubergam vadot izglītības resoru, Saeima vienā dienā — 1924. gada 7. novembrī — pieņēma divus normatīvus, bet vienlaikus konceptuālus aktus ar lielu kultūrvēsturisku skanējumu, kurus parakstīja Valsts prezidents J. Čakste.

Pirmais bija likums par Valsts arhīvu, kas stājās 1919. gada noteikumu vietā un kas par šīs iestādes uzdevumu noteica “vākt, glabāt un apstrādāt dokumentus un aktus, kuriem ir nozīme Latvijas vēsturē”. Arhīvs atrodas Izglītības ministrijas (IM) pārziņā. To vada ministra izraudzīts un Ministru kabineta apstiprināts direktors. Likums nosacīja, ka visas valsts iestādes nodod arhīvam izbeigtās un iestādes tekošai darbībai nevajadzīgās aktis, dokumentus un darbvedības grāmatas. Arhīvs pieņem un uzglabā arī komunālo iestāžu arhīvus, privāto organizāciju un personu dokumentus. Tam nododami arī visi agrāko vietējo valdību arhīvi, kuri atrodas privātpersonu rokās. Valsts arhīvs rūpējas, lai atgūtu uz ārzemēm aizvestos arhīvus, kuriem ir nozīme Latvijas vēsturē.

Likums par Valsts mākslas muzeju, kas tika pieņemts 1920. gada noteikumu vietā, nosacīja, ka muzeja uzdevums ir “krāt, glabāt un izstādīt nacionālās, kā arī citu tautu mākslas vērtības un veicināt labāku mākslas darbu popularizēšanu”. Muzejs atrodas IM pārziņā, to vada ministra izraudzīts un Ministru kabineta iecelts direktors. Pie muzeja pastāv mākslas darbu iepirkšanas komisija, kuras priekšsēdētājs ir muzeja direktors. Muzejam ir tiesības rīkot izstādes, pieņemt mākslas darbus no izstādēm, biedrībām un privātpersonām.

Jāņa Raiņa laiks (19.12.1926.—23.01.1928.)

1928. gada 10. janvārī Skujenieks un Rainis parakstīja Latvijas Republikas Satversmes 81. panta kārtībā izdotos noteikumus par Nacionālo operu. Šā mākslas tempļa uzdevums bija:

a) sarīkot galvaspilsētā kārtējās operas izrādes, koncertus, operetes, baletus un tamlīdzīgus uzvedumus, b) rūpēties par mūzikas un operas mākslinieciskā līmeņa pacelšanu. Operai ir tiesības ar izglītības ministra piekrišanu sarīkot uzvedumus provincē, atvērt studijas, operas un baleta klases, sarīkot lekcijas par speciāliem priekšmetiem, komandēt uz ārzemēm apdāvinātus spēkus papildināšanās nolūkā, izsolīt godalgas par labākajām latvju operām un citiem oriģināldarbiem, kā arī izdot periodiskus rakstus.”

Noteikumi paredzēja, ka opera atrodas IM pārziņā. Tās direktoru ieceļ Ministru kabinets uz izglītības ministra priekšlikumu. Direktora palīgu — inspektoru ieceļ izglītības resora vadītājs.

Ne mazāk svarīgs dokuments bija 81. panta kārtībā izdotie noteikumi par Latviešu folkloras krātuvi, kuri tika parakstīti 1927. gada 27. aprīlī. Tie nosacīja, ka pie Pieminekļu valdes pastāv Latviešu folkloras krātuve, kuras uzdevums ir veicināt latviešu dzīves pieminekļu — tautas dzejas un citu tradīciju — krāšanu un atvieglot to pētīšanu, vācot, kārtojot, uzglabājot un publicējot latviešu tautas dziesmas, pasakas, teikas, mīklas, sakāmvārdus, ticējumus, ierašu aprakstus utt. Šī mērķa sasniegšanai krātuve:

— organizē sistemātisku, plānveidīgu materiālu vākšanu, lai papildinātu līdzšinējos latviešu tautas dzejas un citu tradīciju krājumus;

— vāc manuskriptos atrodamos materiālus un dara tos pieejamu pētīšanai vēl pirms to nodrukāšanas;

— iegūst savā rīcībā arī jau iespiesto folkloras materiālu oriģinālmanuskriptus;

— vāc visu uzrakstīto, kam vien kāds sakars ar latviešu folkloru, manuskriptus, grāmatas, to kopijas, kā arī attiecīgus zīmējumus, fotogrāfijas, fonogrāfiskas plates;

— publicē savāktos materiālus.

Šo nozīmīgo kultūras iestādi pārzina un tās darbību vada trīs cilvēku liela speciālistu kolēģija. Tās locekļus iesaka Pieminekļu valde saziņā ar LU Filoloģijas un filozofijas fakultāti, bet ieceļ izglītības ministrs.

Ar Raiņa vārdu bija saistītas daudzas kultūras aktivitātes — Brīvdabas muzeja nodibināšana un Latviešu konversācijas vārdnīcas izdošanas sākums, beļģu mākslas izstāde Rīgā un latviešu mākslas izstādē Stokholmā. Un vēl, un vēl...

Augusta Tenteļa laiks (24.01.1928.—30.11.1928; 11.07.1935.—21.08.1938.)

Autoritārā režīma laikā sāka samazināties LU studentu skaits. 1933./34. mācību gadā tika imatrikulēti 8587 studenti, 1934./35. gadā — 8017, 1935./36. gadā — 7181, 1936./37. gadā — 6778, 1937./38. gadā — 6780. Studijas cita starpā kavēja arī mācību grāmatu trūkums. Lai novērstu šādu stāvokli, Ministru kabinets 1937. gada 16. decembrī pieņēma likumu par Latvijas universitātes mācību grāmatu apgādniecību. Līdzekļiem grāmatu izdošanai vajadzēja ienākt no valsts budžeta, Kultūras fonda, universitātes speciālajiem līdzekļiem, ziedojumiem un no pārdotām mācību grāmatām. Instrukcija likuma piemērošanai bija jāizstrādā LU padomei un jāapstiprina izglītības ministram.

Universitāte bija ne tikai pedagoģiska, bet arī zinātniska iestāde. Tāpēc valdība 1935. gada 12. septembrī akceptēja likumu par Latvijas universitātes zinātniskās pētniecības fondu. Bija noteikts, ka līdzekļi fondam ienāk no valsts budžeta, LU speciāliem līdzekļiem, Kultūras fonda un no privātiem dāvinājumiem. Nauda bija izmantojama dažādu pētniecības līdzekļu (aparātu) iegādāšanai, arhīvu pētīšanai, ekspedīciju sarīkošanai u.tml.

Autoritārās iekārtas gados sākās pilnīgi jauns kurss Latvijas vēstures pētīšanā, kad šai problēmai īpašu uzmanību veltīja Ulmanis. Viņš deklarēja: “Mums jāpētī mūsu vēsture. Mums ar to jāiepazīstas un mums pašiem (acīmredzot nevis vācbaltiešiem — R. T.) jāraksta mūsu pašu vēsture.” Viņš deva norādījumu latviešu vēsturniekiem rakstīt vēsturi patiesības un nacionālisma garā. To pašu pieeju Ulmanis ieteica vēstures skolotājiem, mācot Latvijas vēsturi skolās. Taču netrūka arī amizantu priekšlikumu. Tā, piemēram, Ministru kabinets 1936. gada 19. maijā nolēma uzdot dzejniekam Edvartam Virzam izpētīt un aprakstīt Zemgales senos valdniekus, maksājot viņam par to prāvus gadskārtējus honorārus.

No otras puses, valdība 1936. gada 14. janvārī pieņēma visnotaļ konceptuālu likumu par Latvijas vēstures institūtu (LVI). Lūk, tā pilnīgs teksts.

1. Latvijas vēstures institūts ir patstāvīga valsts augstākā zinātnes iestāde ar sēdekli Rīgā. Institūts pakļauts tieši izglītības ministram.

2. Institūta uzdevums ir latviešu un vispārīgās vēstures notikumu un parādību pētīšana un noskaidrošana nacionālisma un patiesības garā.

3. Institūta darbība aptver: 1) latviešu senvēsturi, 2) latviešu vecāko vēsturi, 3) latviešu jaunāko vēsturi un 4) vispārīgo vēsturi.

4. Institūtam ir juridiskas personas tiesības.

5. Institūta sastāvu, iekārtu, darbību un tiesības noteic Ministru kabineta izdotie statūti.

6. Līdzekļus institūtam valsts atvēl budžeta kārtībā; institūtam ir tiesības dibināt un pārzināt arī speciālus fondus, kas izlietojami saskaņā ar institūta statūtiem.

7. Institūta attiecīgā budžeta gadā vēl neizlietotie līdzekļi, izņemot budžeta kārtībā atvēlēto summu pārpalikumus, ieskaitāmi institūta speciālos fondos.

8. Nodibinoties Latvijas zinātņu akadēmijai, vēstures institūts pāriet tanī kā viņas pirmā sastāvdaļa.

Šis likums stājas spēkā izsludināšanas dienā.

Ministru prezidents K. Ulmanis

Izglītības ministrs A. Tentelis”

Sevišķu vērību gribas pievērst šī dokumenta S. punktam, kas iezīmēja ceļu uz augstākās zinātniskās iestādes izveidošanu Latvijā, ceļu, kas rezultatīvi beidzās gan tikai pēc desmit gadiem.

Jau pēc nedēļas Ulmanis un Tentelis akceptēja vēstures institūta statūtus, kuros bija sīki izklāstīti institūta uzdevumi un darbības lauks, apskatīts darbinieku sastāvs, tiesības un pienākumi, pārvaldības un darbības orgāni. Šajā dokumentā bija noteikts, ka LVI veic savus uzdevumus, vācot, aprakstot un izdodot Latvijas vēstures avotus un organizējot un vadot Latvijas un vispārējās vēstures pētniecību. Tas iegūst Latvijas vēstures avotus uz materiālus kā savā valstī, tā ārzemju krātuvēs, veicina arhīvu un arhivāliju sakārtošanu, izstrādā monogrāfiskus pētījumus, nodibina vēstures rakstu apgādu, izdod vēstures žurnālus, izstrādā vēstures terminoloģiju latviešu valodā, rīko zinātniskus kongresus, ekspedīcijas, izstādes un lekcijas. LVI darbs norit četrās nodaļās, katrā no kurām strādā pieci kārtēji biedri tekošiem darbiem, pieci biedri korespondenti sevišķu uzdevumu veikšanai un ne vairāk kā 20 biedri līdzstrādnieki. Institūtu vada direktors un četri vicedirektori — nodaļu vadītāji. Tehnisko darbu vada ģenerālsekretārs. Visus atbildīgos darbiniekus, saimniecības lietu vadītāju ieskaitot, izrauga izglītības lietu ministrs un uz trim gadiem apstiprina Ministru kabinets.

Par LVI direktoru iecēla prof. A. Tenteli, par vicedirektoru — prof. Franci Balodi, bet ar 1939. gadu — par otro vicedirektoru prof. Arvedu Švābi. 1936. gada 26. novembrī, godinot Tenteli viņa dzimšanas dienā, ar Ministru kabineta lēmumu nodibināja vēstures pētīšanas fondu ar nosaukumu “Profesora Augusta Tenteļa fonds”. Tam uzsākot darbu, valsts kase iemaksāja fondā 10 tūkstošus latu, bet kopā ar ziedojumiem šī summa mēneša laikā izauga līdz 31,5 tūkstošiem latu. 1939. gadā fonda rīcībā bija jau 77 tūkstoši latu.

Tūlīt pēc LVI nodibināšanas tas sāka vākt, aprakstīt un izdot Latvijas vēstures avotus. Tas veicināja Latvijas arhīvu un arhivāliju sakārtošanu, kā arī LVI ieguva savā īpašumā vēstures avotus un materiālus. Līdztekus dažādiem vēsturiskiem dokumentiem vāca arī privātpersonu dienasgrāmatas, piezīmes, atmiņas, vēstules, fotogrāfijas utt. LVI publiskajās sēdēs apsprieda padarīto dažādās vēstures nozarēs. Jau pirmajā šādā sēdē 1936. gada 11. maijā Fr. Balodis varēja informēt, ka pēdējā gadu desmitā (līdz 1936. gadam) apzināti vairāk nekā 350 pilskalni. Institūta rīkotajos priekšlasījumos apskatīja jaunākos pētījumus. LVI izdeva žurnālu un kopā ar Pieminekļu valdi organizēja arheoloģiskus izrakumus.

Ata Ķeniņa laiks (06.12.1931.—15.06.1933.)

Ķeniņš kā Krišjāņa Barona prēmiju komisijas priekšsēdētājs varēja ar gandarījumu kā 1932., tā 1933. gadā parakstīt komisijas lēmumus par šīs augstās atzinības izteikšanu, zināmu naudas summu ieskaitot. 1932. gadā prēmijas saņēma desmit zinātnieki un vienkārši lietpratēji: profesori Fr. Balodis, P. Šmits un A. Tentelis par rakstu krājumu “Latvieši” Ls 1000, prof. A. Spekke par darbu “Livonijas zemnieku kustības un nemieri 16. gs. otrā pusē” — Ls 300, J. Niedra par darbu “Latviešu cimdi” — Ls 100 u.c. 1933. gadā prēmijas ieguva 16 speciālisti, viņu vidē ģenerālis M. Peniķis par grāmatu “Latvijas armijas sākums un cīņas” — Ls 250, arhitekts P. Kundziņš par darbu “Dzīvojamā rija Latvijā” — Ls 250 un K. Bahmanis par grāmatu “Andrejs Spāģis un viņa laikmets” — Ls 150.

Viļa Gulbja laiks (16.06.1933.—16.03.1934.)

Gulbis bija akadēmiski izglītots agronoms, augstas klases profesionālis, un jaunais postenis viņam nebūt nebija tuvs, kur nu vēl mīļš. Tāpēc viņa laikā var atzīmēt tikai dažus normatīvos aktus, kuri bija veltīti izglītībai un kultūrai, par mākslu nemaz nerunājot.

Vispirms tie bija fonda “Nelaiķa Kristapa Morberga novēlējums” statūti, kurus Gulbis un LU rektors Auškāps (vēlāk izglītības ministrs) parakstīja 1934. gada martā. Kas bija Morbergs (1844—1928)? Būvuzņēmējs, kas bija jaunībā studējis Berlīnē arhitektūru un iepazinies ar celtniecību. Līdzīgi otram lielākajam latviešu filantropam Augustam Dombrovskim (1845—1927) viņš bija sācis savas darba gaitas kā vienkāršs strādnieks. Turību Morbergs bija ieguvis ar apbrīnojamu centību un saimniecisku izmaņu. Ar viņa lielo dāvinājumu 1928. gadā LU bija ieguvusi naudā un graudā vairāk nekā 2,7 miljons latu. Novēlējuma ceļā dabūto materiālo vērtību galveno sastāvdaļu veidoja 6 daudzstāvu nami Rīgas centrā, tostarp eiropeiski uzbūvētā plašā Romas viesnīca, skaistā vasarnīca ar dārzu Rīgas Jūrmalā, daudz grāmatu un mākslas darbu, kā arī 600 tūkstoš latu.

Fonda mērķi, kā varēja lasīt tā statūtu 2.Ł, bija:

1) izsniegt stipendijas trūcīgiem Latvijas universitātes studentiem un studentēm un Mākslas akadēmijas un Konservatorijas audzēkņiem un audzēknēm, kā arī apdāvinātiem trūcīgiem absolventiem un absolventēm izglītības papildināšanai citās iekšzemes un ārzemju izglītības iestādēs;

2) dibināt un uzturēt Latvijas universitātes Zinātnisku bibliotēku, sevišķi būvniecības un lauksaimniecības veicināšanai;

3) dibināt un uzturēt lauksaimniecības skolu un izmēģinājumu staciju ar nosaukumu “Lauksaimniecības skola Kristapa Morberga piemiņai”, Kurzemē, Jelgavas apriņķī, Bukaišu pagastā, Liel-Strikaišu mājās, kuras pieder Bukaišu pagasta sabiedrībai;

4) turpināt un uzturēt kā pirmklasīgu uzņēmumu “Romas viesnīcu” līdz ar restorānu un restorāna pagrabu nelaiķim Kristapam Morbergam piederējušā, tagad L. Universitātes namā, Rīgā, I hip. iecirknī, ar zemes grām. Nr. 77, Aspazijas bulvārī, ar nolūku arī šajā ceļā iegūt līdzekļus šajos statūtos paredzēto zinātnisko un labdarīgo mērķu sasniegšanai;

5) dibināt un uzturēt botānisku dārzu ar nosaukumu “Augustes Morberg (K. Morberga dzīvesbiedre. — R. T.) vasarnīca — botāniskais dārzs”, zemes gabals Rīgas Jūrmalas pilsētā, ar zemes grām. Nr. 92;

6) dibināt remonta kapitālu.”

Fondu pārvalda, bija teikts statūtos, komiteja, kura sastāv no LU profesoriem, pēc iespējas dekāniem, ar rektoru vai kādas fakultātes dekānu kā priekšsēdētāju. Komitejas priekšsēdētāju un locekļus ik gadus ievēlē universitātes padome.

Līdz 1937. gada 31. decembrim Morberga fondā bilance bija pieaugusi līdz Ls 3201105, bet fonda kapitāls — līdz Ls 3094634. Stipendijām un citām novēlējumā no izteiktajām vajadzībām šajā laikā bija izlietoti 856303 lati, bet, tā kā kapitāls turpināja pieaugt, tas bija bagātīgs avots zinātņu un mākslas atbalstam. Nobeigumā jāpiemetina, ka, cik dzirdēts, mūsdienās LU pat vēl nav atguvusi visu Morberga mantojumu.

Gulbis kā Krišjāņa Barona prēmiju komisijas priekšsēdētājs 1934. gada 8. martā parakstīja kārtējo lēmumu par prēmiju piešķiršanu. Piecu tūkstošu latu lielā kopsumma bija sadalīta starp 16 augstas  raudzes lietpratējiem. L. Adamovičs par grāmatu “Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710.—1740. g.” saņēma 250 latus, P. Mantinieks par “Lielo Latvijas karti” — tikpat daudz, A. Goba par darbu “Latgale” 150 latu utt.

Ludviga Adamoviča laiks (18.05.1934.—10.07.1935.)

Adamoviča laikā — 1934. gada 24. jūlijā — tika pieņemts otrs visnotaļ nozīmīgs normatīvais akts, kas tieši skāra IM darbu, proti, likums par Kultūras fondu, kuru, tāpat kā nule aplūkoto dokumentu (likumu par tautas izglītību. — Z. K.), parakstīja Ulmanis un izglītības ministrs. Iepriekšējais Kultūras fonda likums bija akceptēts sen — 1921. gadā, gan papildināts 1922. un 1928. gadā, bet kopš tā laika dzīve nebija stāvējusi uz vietas.

Valdības izdotais jaunais likums, kas atšķirībā no izglītības likuma nebija politizēts, noteica, ka Kultūras fondam par labu ņem 3% piemaksas pie alkoholisko dzērienu cenām. Fondam ir tiesības izdot grāmatas, muzikālijas un tēlojošo mākslu reprodukcijas, kā arī saņemt ziedojumus, novēlējumus un citus gadījuma ienākumus. Tā līdzekļi bija izlietojami: 1) monumentālu nacionālās kultūras darbu un pieminekļu radīšanai; 2) prēmijām par izciliem darbiem kultūras laukā; 3) pabalstiem zinātnei, mākslai, rakstniecībai un šo nozaru darbiniekiem; 4) zinātnes, mākslas un rakstniecības popularizēšanai; 5) stipendijām izglītības nobeigšanai un studiju veicināšanai; 6) fiziskās kultūras un ārpusskolas izglītības sekmēšanai.

Naudu sadala fonda dome, kuras priekšsēdētājs ir Ministru prezidents, locekļi: izglītības ministrs kā priekšsēdētāja vietnieks, viena Ministru prezidenta nozīmēta persona, iekšlietu ministrs un LU rektors.

Pie Kultūras fonda domes darbojas ar padomdevēja tiesībām padome, kuras priekšsēdētājs ir izglītības ministrs vai viņa pilnvarota persona, bet locekļi ir šādas personas: Latvijas konservatorijas un Latvijas mākslas akadēmijas rektori, izglītības ministra iecelti lietpratēji — skolu lietās, ārpusskolas izglītībā, rakstniecībā un skatuves mākslā, 2 Latvijas universitātes delegāti, izglītības ministra apstiprināts fiziskās kultūras un sporta organizācijas pārstāvis, iekšlietu ministra iecelts kultūras biedrību un savienību pārstāvis, lauku pašvaldību pārstāvis, pilsētu pašvaldību pārstāvis un zemkopības ministra iecelts lietpratējs lauksaimniecības izglītībā.

Jūlija Auškāpa laiks (22.08.1938.—20.06.1940.)

Neapšaubāmi, ka valsts vadošā augstskola bija LU, kuras studentu skaits — 1919./1920. māc. gadā 1262 — pieauga līdz 6819 1937./38. māc. gadā. Nepilnos 20 gados akadēmisku izglītību bija ieguvuši 6015 studējošie. Visvairāk — 1467 — Medicīnas fakultātē, tad Tautsaimniecības un tieslietu zinātņu fakultātē. “Studijas”, rakstīja K. Straubergs, “jūtami atvieglo stipendijas un atbrīvošana no mācību maksas, lai gan vēl arvien nav izdevies studējošos saistīt tikai viņu tiešam darbam — studijām, kā arī ievadīt studiju beigšanu paredzētā normālā laikā, ko traucē studentu blakus nodarbošanās. Jo dzīva ir studentu apmaiņa praksei ar kaimiņu valstīm, sevišķi Poliju, Zviedriju, Vāciju u.c. Ir nodibinātas ārzemju stipendijas studentiem dažādiem kursiem vai ilgākām papildu studijām, pēdējās parasti jau sagatavojamiem jauniem zinātniekiem (Rokfellera fonds, Baltijas institūts Zviedrijā u.c.).

Mācību spēku skaits apskatāmajā laika posmā bija pieaudzis no 185 līdz 418, no kuriem 103 ir profesori un 115 — docenti. Viņi veic ne tikai pedagoģisko, bet arī zinātnisko darbu. Pirmais pētīšanas objekts bija latviešu valoda, Latvijas vēsture, daba, dzīve un cilvēki.[..]

Augstākā izglītība brīvvalstī 20 gados bija strauji gājusi kalnup. 1938. gadā Latvija ieņēma otro vietu Eiropas valstu vidū universitātē studējošo skaita ziņā uz 10 tūkstoš iedzīvotājiem (1. vietā Igaunija — 37,7, 2. — Latvija — 30, 3. — Šveice — 19, 4. — Austrija — 18,5, 5. — Francija — 13,5). Arī medicīnas studentu skaita ziņā — 1, vietā Austrija, 2. vietā — Latvija, 3. — Šveice, tad Holande, Zviedrija, bet studējošo sieviešu skaita ziņā Latvijai pat 1. vieta (tālāk Polija, Beļģija, Šveice, Holande).

[..] Auškāpa laikā darbu uzsāka Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija (JLA), un ministrs piedalījās tās satversmes izstrādāšanā, kuru Ministru kabinets pieņēma 1938. gada 20. decembrī.

Šā normatīvā akta sākumpunktos bija formulēti jaunās augstskolas raksturs un uzdevumi:

1. Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija ir augstākā lauksaimniecības un mežsaimniecības zinātnes un izglītības iestāde valstī. Tās uzdevums ir veicināt zinātnisku pētīšanu un zinātnes izplatīšanu tautā un sniegt saviem audzēkņiem augstāko izglītību lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, rūpējoties arī par viņu audzināšanu. Akadēmija atrodas Jelgavā, Viestura piemiņas pilī.

2. Akadēmijā ir divas fakultātes: 1) Lauksaimniecības un 2) Mežsaimniecības.

3. Akadēmija ir autonoma valsts iestāde ar visām juridiskas personas tiesībām, kas uz savas satversmes pamata patstāvīgi veido savu dzīvi un veic savus zinātniskos un pedagoģiskos, kā arī administratīvi saimnieciskos uzdevumus.

Akadēmiju vajadzēja pārvaldīt rektoram, prorektoram, valdei un padomei, fakultāšu dekāniem, sekretāriem un padomēm, sekretariātam un revīzijas komisijai. Pārvaldes orgānos varēja darboties tikai Latvijas pilsoņi.

Satversme nosacīja, ka rektoru ievēlē no akadēmijas štata profesoriem uz trim gadiem ar tiesībām tikt pārvēlētam, bet viņš nevar ieņemt šo amatu ilgāk nekā sešus gadus no vietas. Kārtējās rektora vēlēšanas izdara tā mācību gada beigās, kad izbeidzas viņa pilnvarojums. Ievēlēto rektoru apstiprina amatā Ministru kabinets. Rektors ir akadēmijas valdes priekšsēdētājs. Valde, kuras locekļi ir prorektors, fakultāšu dekāni un akadēmijas sekretārs, pārzina, vada, apvieno, saskaņo un uzrauga visu akadēmijas un tās fakultāšu kārtējo darbību un izlemj visus akadēmijas dzīves jautājumus, kuru izšķiršana saskaņā ar satversmi nav uzlikta kādai citai iestādei vai amatpersonai.

Akadēmijas padomē ietilpst augstskolas štata profesori un docenti, viens akadēmijas ārštata profesors, docentu, privātdocentu un lektoru delegāts, kā arī viens štata asistentu delegāts. Padome ir augstskolas augstākais orgāns, kas spiež un lemj par visu akadēmijas zinātnisko, pedagoģisko un administratīvi saimniecisko darbību. Tā ievēlē rektoru, prorektoru un revīzijas komisiju; profesorus, docentus, un privātdocentus; akadēmijas goda biedrus; apstiprina fakultāšu ievēlētos lektorus un asistentus, to piešķirtos zinātniskos grādus, studentu organizācijas un pulciņus utt.

Augstskolai tika dotas tiesības piešķirt zinātniskos grādus: pirmo — agronoms un inženieris mežkopis, un otro — agronomijas zinātņu doktors (Dr. agr.) un mežzinātņu doktors (Dr. rer. for.).

Satversme noteica, ka akadēmijas rīcībā atrodas valsts budžeta summas un speciālie līdzekļi. Pēdējos ieskaita: ziedotās naudas summas un mantu, kā arī ienākumus no tās; studentu reģistrācijas un laboratoriju maksu, eksternu un citu personu pārbaudīšanas maksu; akadēmijas laboratoriju, pētījumu institūtu un citu apmācībai paredzētu uzņēmumu ienākumus.

JLA uzsāka darbu 1939. gada 1. jūlijā. Tās padomes pirmajā sēdē 3. jūlijā runu sacīja arī Auškāps. Jaunās augstskolas darbību atviegloja plašās telpas. Ja Rīgā Lauksaimniecības fakultāte bija izmētāta pa vairākām ēkām, tad akadēmijai piešķirtās 300 istabas ļāva teorētiskās nodarbības izkārtot vienkopus. JLA izvietojās Viestura piemiņas pils priekšējā daļā, jaunceltajā kreisajā un daļēji labajā spārnā, aizņemot apmēram 5/8 pils telpu. Atlikušās telpas izmantoja Lauksaimniecības kameras vajadzībām. Iekārtoja reprezentablu svētku zāli, novietojot tieši pretim galvenajām ieejas durvīm... nu, protams, dižu Ulmaņa portretu, kuru bija gleznojis Ludorls Liberts.

Austrumanglijas Universitāte ir ļoti jauna universitāte. Tā dibināta tikai 1963. gadā, bet jau paspējusi kļūt par vienu no prestižākām valstī. Vides zinātņu fakultāte 1994. gada mācību kvalitātes novērtējumā valsts līmenī ir saņēmusi atzīmi “Excellent”, un tas nozīmē, ka fakultāte piedāvā visaugstākos studiju standartus. Šīs atzīmes “tulkojums” studentiem ir sekojošs un pamācošs arī Latvijas augstskolām:

l Jūs variet būt drošs, ka studiju programmas un lekciju kursi ir augstā kvalitātē;

l Jūs tiksiet uzskatīts par fakultātē cienījamu un vajadzīgu cilvēku;

l pasniedzēji vienmēr ir norūpējušies par priekšmetu pasniegšanas līmeni;

l daudzi pasniedzēji ir mācību grāmatu autori;

l bakalaura kursu pasniegšanas līmenis ir tik augsts, ka citviet tas atbilst maģistratūras līmenim;

lserviss, kas pieejams akadēmiskam personālam un studentiem, Jums būtiski atvieglos lekciju kursu apguvi.

Kvalitatīvu studiju procesu ir iespējams nodrošināt tikai universitātē un fakultātē ar augstu līmeni zinātniskā darbā. Vides zinātņu fakultāte 1996. gadā pētniecības līmeņa novērtējumā ir saņēmusi atzīmi “5”. Studentiem tas nozīmē sekojošo:

l lektori ir sava priekšmeta entuziasti un ir tieši iesaistīti pašu jaunāko rezultātu iegūšanā;

l fakultātē ir pietiekoši daudz mūsdienu pētniecības iekārtu, kuras studenti var izmantot mācību un pētniecības darbam;

l fakultātē ikdienas darbam ir pieejamas visjaunākās skaitļošanas un informācijas tehnoloģijas;

l ir plaša lekciju kursu modifikāciju izvēle īpašas specializācijas gadījumā.

Šie vērtējumi pietiekoši daiļrunīgi runā par manis apmeklēto universitāti un vienu no tās fakultātēm. Īsā informatīvā rakstā nav iespējams kavēties detaļās, bet katrs, kurš ar profesionālu interesi atvērs universitātes Interneta lappusi, atradīs tajā kaut ko noderīgu. Es, balstoties uz savu vizītes pieredzi, varu dot kādu padomu, ja ir konkrēta interese par kontaktu nodibināšanu ar šīs universitātes cilvēkiem.

Vizītes laikā pamatā nodarbojos ar “EUROTRAC-2” (EUROTRAC-2 — The Transport and Chemical Transformation of Environmentally Relevant Trace Constituents in the Troposphere over Europe; Second Phase, EUREKA project) apakšprojekta TRAP45 (Analysis of Tro po spher ic Air Pollution problems and Air Pollution Abatement in Europe since 1945) pētniecības problēmām un metodoloģiju. Iepazinos ar šī projekta vadītāja prof. P. Brimblecomba zinātnisko veikumu un pārrunāju ar viņu un citiem fakultātes kolēģiem metodoloģijas jautājumus. Prof. P. Brimblecombs ir piecu grāmatu autors par atmosfēras piesārņojuma problēmām, to dinamiku, iespaidu uz cilvēku veselību, dabu un kultūrvidi un pieņemto vai nepieņemto politisko lēmumu sekām šajā kontekstā.

Vienlaicīgi kopā tika sagatavots priekšlikums projektam, ar kuru zinātnieki no piecām dažādos aspektos raksturīgām Eiropas pilsētām, ieskaitot Rīgu, varētu pretendēt finansējuma konkursos Eiropas 5. Ietvara programmas tēmās, kuras veltītas apkārtējai videi un pilsētu līdzsvarotai attīstībai nākotnē. Pašreiz pastāv iespēja, ka potenciālie projekta dalībnieki pulcēsies Rīgā šī gada martā uz darba apspriedi par konkrētām projekta pieteikuma detaļām.

Līdzās vizītes pamatuzdevumiem izdevās veikt arī papildus darbus, jo dzīvoju universitātes pilsētiņā, kur līdz plkst. 21.30 bija pieejama bibliotēka un līdz plkst. 23.30 fakultātes datoru centrs. Vizītes laikā diezgan detalizēti iepazinos ar School of Environment Sciences bakalaura un maģistra programmām atmosfēras, klimata maiņas, ģeofizikas un vides modelēšanas virzienos. Diskusijās ar kolēģiem salīdzināju un testēju mūsu fakultātes maģistratūras apakšvirziena programmu “Fizika un tehnoloģijas līdzsvarotai attīstībai” un studentu mācību un pētniecības darba līmeni. Šīs salīdzināšanas rezultātā pārliecinājos, ka ir iespējams nodrošināt augsta līmeņa studijas un studentu zinātnisko darbu fizikā, vienlaicīgi dodot šīm studijām un zinātniskam darbam ievirzi uz dabai un cilvēkam draudzīgām tehnoloģijām, kas padara studiju un zinātnisko darbu atraktīvu no studentu viedokļa un būtiski palielina nākamo speciālistu konkurētspēju darba tirgū. Taupīgi plānojot vizītei paredzētos līdzekļus, izdevās nopirkt 15 grāmatas mūsu maģistrantu vajadzībām. Izmantojot bibliotēkas bagātos krājumus, ievācu materiālus lekcijām par ES likumdošanas īpašiem akcentiem vides tehnoloģiju laukā un vides, biznesa un ētikas problēmām. Kopumā vizītes laikā iegūtais ir ļoti būtisks pienesums un pamats tālākam pētniecības un studiju darbam un sadarbībai ar šo universitāti.

Esmu ļoti pateicīgs LZA un The Royal Society par piedāvāto iespēju.

Latvijas Zinātnes padomē

HABILITĀCIJAS UN PROMOCIJAS PADOMES

Latvijas Zinātnes padome š. g. 9. februāra sēdē nolēma:

1. Apstiprināt Latvijas Universitātes (LU) padomi ar habilitācijas un promocijas tiesībām zinātņu nozares “Pedagoģija” šādās apakšnozarēs:

1.1. vispārīgā pedagoģija;

1.2. nozaru pedagoģija;

1.3. skolas pedagoģija;

1.4. augstskolas pedagoģija;

1.5. pieaugušo pedagoģija;

1.6. sociālā pedagoģija.

(LZP lēmums Nr. 1-2-1).

2. Apstiprināt Daugavpils Pedagoģiskās universitātes (DPU) padomi ar promocijas tiesībām zinātņu nozares “Pedagoģija” šādās apakšnozarēs:

2.1. skolas pedagoģija;

2.2. augstskolas pedagoģija.

(LZP lēmums Nr. 1-2-2).

3. Apstiprināt Liepājas Pedagoģiskās akadēmijas (LiepPA) padomi ar promocijas tiesībām zinātņu nozares “Pedagoģija” šādās apakšnozarēs:

3.1. pirmsskolas pedagoģija;

3.2. skolas pedagoģija.

(LZP lēmums Nr. 1-2-3).

4. Apstiprināt Rīgas Aviācijas universitātes (RAU) padomi ar habilitācijas un promocijas tiesībām zinātņu nozares “Transporta un satiksmes zinātne” apakšnozarē “Telemātika un loģistika”.

(LZP lēmums Nr. 1-2-5).

5. Apstiprināt Rīgas Aviācijas universitātes (RAU) padomi ar habilitācijas un promocijas tiesībām zinātņu nozares “Transporta un satiksmes zinātne” apakšnozarē “Gaisa transporta ekspluatācija”.

(LZP lēmums Nr. 1-2-7).

6. Apstiprināt Latvijas Universitātes (LU) padomi ar promocijas tiesībām zinātņu nozares “Socioloģija” šādās apakšnozarēs:

6.1. socioloģijas teorija un vēsture;

6.2. dzimuma un ģimenes socioloģija;

6.3. lauku socioloģija;

6.4. kultūras un masu komunikācijas socioloģija;

6.5. sociālā antropoloģija;

6.6. politikas socioloģija.

(LZP lēmums N.r 1-2-8).

7. Piešķirt eksperta tiesības zinātņu nozares “Politiskās zinātnes” šādās apakšnozarēs:

7.1. Ilgai Apinei, Dr. h. vēst., apakšnozarē “Salīdzinošā politika”;

7.2. Jurim Bojāram, Dr. h. jur., apakšnozarē “Starptautiskā politika”;

7.3. Edvīnam Vanagam, Dr. h. ekon., apakšnozarē “Pārvalde un administrācija”.

(LZP lēmums Nr. 1-2-9).

8. Piešķirt eksperta tiesības zinātņu nozares “Komunikācijas zinātne” apakšnozarē “Bibliotēku zinātne”:

8.1. Fainai Didičai, Dr. māksl.;

8.2. Ivetai Gudakovskai, Dr. ped.;

8.3. Baibai Sporānei, Dr. ped.

(LZP lēmums Nr. 1-2-10).

Augstāk minēto apstiprināto padomju un ekspertu pilnvaru laiks no 1999. g. 9. februāra līdz 1999. g. 31. decembrim.

Konkurss

Doktorantūru grantu pretendentiem jāiesniedz sekojoši dokumenti:

1. Iesniegums, kurā jānorāda iespējamā promocijas darba nosaukums un vadītājs;

2. Darba anotācija (ar pretendenta un vadītāja parakstu), kurā jānorāda:

— zinātnes nozare, apakšnozare, kurā promocijas darbs tiek izstradātsl

— disertācijas tēmas aktualitātes pamatojums;

— promocijas darba nacionālās un starptautiskās nozīmības pamatojums;

— reāli pieejamā materiālā un informatīvā bāze darba izstrādei;

— iestrāde promocijas darba jomā (publikāciju kopijas pievienot);

3. Augstskolas, zinātniskās iestādes vai citas darba vietas rekomendācija;

4. Pretendentu un vadītāja Curriculum vitae.

LZP doktorantūras granti paredzēti līdz doktorantūras beigšanai, bet ne ilgāk par 3 gadiem.

Pieteikumus 2 eks. jāiesniedz LZP sekretariātā (334. ist.) līdz 1999. g. 1. martam, tuvāku informāciju var saņemt pa tālr. 7223211 (M. Putniņa).

Apstiprinātas LZP sēdē

09.02.1999., Nr. 1-3-1

Latvijas Zinātnes padomes komisijas

1. Zinātnes izvērtēšanas un stratēģijas komisija

1. J. Ekmanis (priekšsēd.)

2. A. Tabuns (priekšsēd. vietn.)

3. J. Bārzdiņš

4. A. Buiķis

5. V. Egle

6. E. Grēns

7. J. Kristapsons

8. O. Kukurs

9. E. Palčevskis

10. B. Rivža

11. J. Stradiņš

12. U. Viesturs

2. Zinātnes budžeta komisija

1. I. Knēts (priekšsēd.)

2. A. Tabuns (priekšsēd. vietn.)

3. V. Egle

4. J. Ekmanis

5. J. Jansons

6. T. Millers

7. A. Siliņš

8. M. Vaivars

3. Centralizētā, mērķa un rezerves finansējuma komisija

1. A. Siliņš (priekšsēd.)

2. J. Ekmanis (priekšsēd. vietn.)

3. I. Knēts

4. J. Kursīte-Pakule

5. A. Vītols

6. P. Zālītis

7. M. Vaivars

4. Zinātnes starptautiskās koordinācijas komisija

1. I. Knēts (priekšsēd.)

2. E. Grēns

3. I. Lācis

4. T. Millers

5. A. Siliņš

6. J. Stradiņš

7. U. Viesturs

8. P. Zvidriņš

5. Komisija sakariem ar sabiedrību

1. A. Tabuns (priekšsēd.)

2. E. Birģele

3. H. Grīnberga

4. J. R. Kalniņš

5. I. Kalviņš

6. J. Kursīte-Pakule

7. J. Stradiņš

8. D. Šveica

9. I. Solomenikova (sekr.)

6. Zinātnes likumdošanas projektu komisija

1. J. Jansons (priekšsēd.)

2. J. Stradiņš (priekšsēd. vietn.)

3. V. Egle

4. J. R. Kalniņš

5. B. Rivža

6. V. Strīķis

7. Habilitācijas un promocijas komisija

1. H. Zenkevičs (priekšsēd.)

2. V. Tamužs (priekšsēd. vietn.)

3. E. Bērziņš

4. J. Ekmanis

5. B. Grasmanis

6. J. R. Kalniņš

7. I. Kalviņš

8. M. Kļaviņš

9. M. Kūle

10. I. Lācis

11. A. Vītols

12. M. Putniņa (sekr.-dokt.)

13. G. Ozoliņa (sekr.-habil., prom.)

8. Zinātnes nozaru un apakšnozaru klasifikācijas komisija

1. U. Raitums (priekšsēd.)

2. M. Kalniņš

3. M. Kūle

4. J. Latvietis

5. T. Millers

6. J. Vība

7. a. Žilēvica

8. G. Kaļiņina

9. Ētikas komisija

1. V. Kluša

2. M. Kūle

3. I. Lazovskis

4. A. Strakovs

5. C. Šķiņkis

Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētājs, akadēmiķis A. Siliņš

Strādādama par Stokholmas universitātes Arheoloģijas katedras vadītāja prof. M. Malmera asistenti, Z. Blumberga 1975. gadā noorganizēja zviedru arheologu un studentu braucienu uz Latviju, lai viņus iepazīstinātu ar izrakumu vietām un svarīgākajiem atradumiem pēckara periodā (toreiz padomju varas apstākļos to varēja darīt tikai Rīgas rajonā). Šis pasākums veicināja abu kaimiņzemju arheologu tālāku sadarbību, kas ļāva vēlāk Rīgā noorganizēt starptautisku konferenci par Austrumbaltijas un Skandināvijas kontaktiem agrajos viduslaikos.

Z. Blumberga ir interesējusies arī par mākslas vēstures jautājumiem. Viņa ir detalizēti analizējusi F. B. Rastrelli Rundāles un Jelgavas piļu būvmetus, kas uzglabāti Nacionālajā muzejā Stokholmā. 80. gados Z. Blumberga ir aktīvi piedalījusies Baltijas mākslas jautājumiem veltītajos lasījumos Badhomborgā (Vācija).

Latvijas zinātņu akadēmijas sēde

Lai nodrošinātu iespējami sekmīgu Latvijas zinātnieku, zinātnisko iestāžu, augstskolu, kā arī mazo un vidējo uzņēmumu pieteikšanos Eiropas Savienības 5. pētniecības un tehnoloģiju attīstības ietvara programmas konkursos, Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības un zinātnes departaments kopā ar Latvijas zinātnes padomi ir izveidojuši Nacionālo 5-IP programmas kontaktpunktu un īpašu atbalsta grupu ar diviem pamatuzdevumiem. Pirmkārt, nodrošināt maksimāli ātru informācijas plūsmu no Eiropas Komisijas ģenerāldirektorātiem un 5. ietvara programmas EC vadības grupas uz konkrētiem projektu rakstītājiem. Otrkārt, veicināt starptautisku un stardisciplināru pētniecības projekta grupu veidošanos.

Kontaktpunkta un atbalsta grupas darba vieta ir Latvijas Universitātes telpās Šķūņu ielā 4, Rīgā, un šobrīd atbalsta grupā darbojas:

1. Arnolds Ūbelis, Dr. Phys, vadošais pētnieks.

Projekta un atbalsta grupas vadīšana, kontaktu dibināšana un uzturēšana ar atbildīgām personām un institūcijām Briselē, eksperta lekcijas un konsultācijas par 5. Ietvara programmas jautājumiem. Tieši atbildīgs par tematisko programmu “Enerģija, vide un līdzsvarota attīstība”.

Atomfizikas un spektroskopijas institūts, Latvijas Universitāte,

Raiņa bulv. 19, Rīga, LV-1586

Tel.: +371-7-229727; Fax:+371-7-820113

e-mail:arnolds@latnet.lv

2. Msc. Ligita Liepiņa, asistente

Projekta tehniskā sekretāre, eksperts konsultants, atbildīga par aktuālās informācijas nodrošināšanu un WWW lappuses iknedēļas aktualizāciju.

Latvijas Universitātes Bioloģijas institūts

Tel.: +371-7-945431; Fax: +371-9-345412

e-mail:ligita_liepina@hotmail.com

3. Kārlis Čerāns, Dr. sc. comp (Dr.dat.), vadošais pētnieks

Atbildīgs par tematisko programmu “Patērētājam draudzīga informācijas sabiedrība”. Eksperts un konsultants.

Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūts (LU MII)

Tel.: +371-7-213716; Fax: +371-7-820153 (LU MII)

e-mail:karlis@cclu.lv

4. Mārtiņš Stikāns, Dr. Phys., Phil. Lic. Environm. Sc, fiziķis pētnieks

Atbildīgs par tematisko programmu “Konkurētspējīga un līdzsvarota izaugsme”. Eksperts un konsultants.

Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūts

Ķengaraga iela 8, Rīga, LV-1063

Tel.: +371-7-312521, +371-7-260538; Fax: +371-7-112583, +371-7-331264

e-mail:martins@cfi.lu.lv

mfyms@fy.chalmers.se

5. Nils Rostoks, Msc. Biol.

Atbildīgs par tematisko programmu “Dzīves kvalitāte un dzīves resursu pārraudzība”. Eksperts un konsultants.

Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāte

Kronvalda bulv. 4, Rīga, LV-1586

Tel.: +371-7-322914; Fax: +371-7-325657

e-mail:nrostoks@latnet.lv; nrostoks@hotmail.com

Visa Latvijas zinātnieku sabiedrība tiek aicināta nopietni apsvērt savas iespējas un izmantot šo jauno unikālo iespēju. Pilnīga informācija par 5-IP ir atrodama pēc adreses: http.://www.cordis.lu/fp5, bet pašu aktuālo papildinformāciju un konsultācijas var saņemt, kontaktējoties ar atbalsta grupas dalībniekiem ar e-pasta vai telefona palīdzību un lasot atbalsta grupas lappusi Internetā (www.zinatne-5.lv). Februāra mēnesi ieteicams izmantot sarunām ar potenciālajiem partneriem par projektu pamatidejām. Oficiāli dokumenti par konkursu nosacījumiem būs zināmi marta sākumā.

*“Z.V.” 1999. g. 3. numurā 4. lpp. šī programma nosaukta par Struktūras programmu. Oficiālais Framework Programme tulkojums ir “ietvara programma” (IP).

1999. gada 27. janvārī Latvijas Farmakoloģijas biedrība (LFB) rīkoja sēdi, veltītu farmakologa Dr. Agra Ķimeņa 75 gadu atcerei (1924—1994).

Dr. Ķimenis bija farmakoloģijas skolas dibinātājs Latvijas Organiskās sintēzes institūtā (OSI), pirmais Farmakoloģijas laboratorijas vadītājs šajā institūtā (1962—1987). Viņš bija “smaga vezuma” vilcējs, jo tajā laikā farmakologi “sijāja” (screening) OSI ķīmiķu tūkstošiem sintezēto savienojumu, tika veikta milzīga apjomīga jauno un resintezēto preparātu preklīniskās farma koloģiskās izpētes programma. Viņa devums ir arī farmakologu “pēcteču” radīšana. Daži no viņa skolniekiem (pirmā aspirante V. Kluša, M. Vēveris, D. Bērziņa, Z. Pudāne, Z. Atare) vēl tagad ir aktīvo farmakologu rindās un jau izaudzinājuši savu nākošo paaudzi (piemēram, Š. Svirskis, R. Muceniece), kas jau māca farmakoloģiju studentiem gan Rīgā (LU), gan Upsalas Universitātē. Dr. Ķimenis bija ļoti inteliģents cilvēks, gudrs farmakologs, gaiša personība, kas izstaroja labestības auru.

Par Dr. Ķimeņa dzīves un darba gaitām stāstīja OSI vadošā pētniece Dr. Skaidrīte Ģērmane, pirmā zinātniskā līdzstrādniece akad. Solomona Hillera dibinātajā OSI un Dr. Ķimeņa vadītajā Farmakoloģijas laboratorijā. Sēdē piedalījās arī Dr. Ķimeņa dzīvesbiedre Skaidrīte Ķimene un meita Anda.

Sēdes programmas zinātniskajā daļā visi ar lielu interesi noklausījās Dr. Staņislava Jankovska (AML Farmakoloģijas katedra) referātu par problēmapmācību farmakoloģijā (Grēningenas modeli), kad studentiem nodarbībās jāsimulē slimnieki un jādomā par visadekvātākā preparāta izvēli. Par šādas apmācības ieviešanu Latvijā vajadzētu padomāt, taču, pirmkārt, tas prasītu speciālistu sagatavošanu un programmu izmaiņas, jo šim apmācības kursam būtu jāturpinās visos turpmākajos studiju gados.

Man bija gods pastāstīt par 13. IUPHAR kongresu, kas notika 1998. g. jūlijā Minhenē. Kongresā galvenais akcents tika likts uz 21. gadsimta molekulāro farmakoloģiju un molekulārās terapijas iespējām, kas radīsies, izmantojot sasniegumus ģenētikā, molekulārajā bioloģijā un neirozinātnēs. Nākošie kongresi būs Sanfrancisko (2002.) un Pekinā (2006.).

Sēdi vaiņagoja divu LFB veterānu sveikšana un apbalvošana ar Osvalda Šmideberga medaļu. Tie bija: Dr. Skaidrīte Ģērmane, OSI Farmakoloģijas laboratorijas vadošā pētniece, kas visu savu darba dzīvi ir veltījusi un joprojām veltī farmakoloģijai (psiho farmakoloģijai) OSI, un profesors Modris Melzobs, LFB dibinātājs (1972) un ilgstošs LFB (līdz 1994) vadītājs un AML Farmakoloģijas katedras vadītājs (1965—1994), tagadējais LR Valsts Zāļu aģentūras Valsts Zāļu reģistra komisijas priekšsēdētājs.

Sēde noritēja sirsnīgā atmosfērā. To stimulēja arī ērtā LZA Prezidija sēžu zāle, kurā notika pasākums, un patīkamā apziņa, ka LFB kā zinātniska biedrība ir asociējusies ar (pie?) Latvijas Zinātņu Akadēmiju.

Skaistākā grāmata’98

Apsveicam izdevniecību “Zinātne” un mākslinieci Ināru JĒGERI par izcīnīto diplomu konkursā “Skaistākā grāmata’98" zinātniskās un mācību literatūras grupā. Diploms piešķirts Ilonas Breģes grāmatai “Teātris senajā Rīgā”.

Latvijas Grāmatizdevēju asociācija jau septīto gadu rīko konkursu par gada skaistāko gramatu. Tajā tiek vērtēts grāmatas vizuālais ietērps. konkurss, kas kļuvis par gada galveno notikumu Latvijas grāmatniecības dzīvē, ļauj izdevējiem, autoriem un māksliniekiem izvērtēt gada laikā paveikto, kā arī pievērš grāmatniecībai plašas sabiedrības uzmanību, atgādinot grāmatas vērtību šajā laikā, kad arvien lielāku nozīmi iegūst masu mediji un datoru pasaule. Grāmata atkal ir kļuvusi par labāko dāvanu, jo mūsdienu poligrāfijas iespējas ļauj tās vizuālo tēlu maksimāli tuvināt saturam, reizēm pat to pārspējot.

Šogad konkursā piedalījās 36 izdevniecības ar 123 grāmatām. Grāmatas tika vērtētas desmit grupās, katrā grupā uz balvu izvirzītas sešas. Ar diplomiem apvalvotas trīs.

Pēc Latvijas Bibliogrāfijas institūta sniegtajiem datiem 1998. gadā Latvijā izdotas pavisam 2137 grāmatas un brošūras, kuru kopējā tirāža ir 6,8 miljoni eksemplāru.

Par gada visskaistāko grāmatu atzīta enciklopēdija “Latvijas jūrniecības vēsture”. To veidojis Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja autoru kolektīvs, izdevis apgāds “Preses nams”, mākslinieks Gunārs Lūsis.

Tajā pašā 28. janvārī, kad notika konkurss, Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā Rūpniecības ielā 10 atklāja grāmatu izstādi “Skaistākā grāmata’98", kurā 46 apgādi parādījuši 1054 grāmatas, tātad apmēram pusi no pagājušā gada Latvijas grāmatu ražas. Atsevišķā vitrīnā var iepazīties ar konkursam izvirzītajām grāmatām. Aizejiet, aplūkojiet un vērtējiet!

Interesanti šķita, tā sakot, lasītāju žūrijas vērtējumi, proti, Latvijas bibliotēkās veiktā aptauja, ar kuru iepazīstināja LNB Bibliotēku dienesta vadītāja Dzidra Šmita. Paši bibliotekāri visaugstāk vērtējuši N. Īkstenas “Dzīves svinēšanu”, N. Evansa “Zirgu vārdotāju”, enciklopēdiju “No A līdz Z”, M. un R. Kūļu “Filosofiju”, bet lasītāji visvairāk pieprasījuši K. Sebra “Mīļā meļa memuārus”, N. Evansa “Zirgu vārdotāju”, R. Blobes “Es tevi nevaru ciest” un M. un R. Kūļu “Filosofiju”.

Latvijā visvairāk pirktās grāmatas ir “Latviešu tautas brīnumpasakas” (Zvaigzne ABC, māksliniece M. Tabaka, diploms bērnu un jaunatnes literatūrā), U. Eko “Rozes vārds” (Jāņa Rozes apgāds, diploms tulkotās literatūras grupā, Dace Meiere grāmatizdevēju un žurnālistu aptaujā atzīta par labāko tulkotāju) un N. Īkstenas “Dzīves svinēšana” (Atēnas, diploms oriģinālliteratūras grupā).

1999. gada 23. martā plkst. 15.00 LU Astronomijas un fizikas nozaru habilitācijas un promocijas padomes atklātā sēdē (Raiņa bulv. 19, 12. auditorijā) LU FMF Atomfizikas un spektroskopijas institūta pētnieks

Recenzenti: Dr. h. fiz., prof. Maciejs Kolvass (Polijas ZA Fizikas institūts); Dr. h. fiz. Ilmārs Vītols (LU FMF), Dr. h. fiz. Māris Tamanis (LU FMF ASI).

Ar promocijas darbu var iepazīties LU Zinātniskajā bibliotēkā un Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā.

* * *

Balsošanas rezultāti: par —14; pret — 1; atturas — nav.

1999. gada 16. martā notiks LU Pedagoģijas habilitācijas un promocijas padomes atklātā sēde Kronvalda b. 4, 252. aud., kurā promocijas darbus pedagoģijas doktora zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs;

Temats: Pusaudžu attīstības novērtēšana un prognozēšana veselības mācībā”.

Recenzenti: Dr. habil. paed., LU prof. A. Kopeloviča, Dr. habil. paed., LU prof. Dz. Meikšāne, Dr. habil. paed., LSPA doc. I. M. Rubāne;

-------------------

Temats: “Dzimumaudzināšanas saturs un metodes veselības mācībā”.

Recenzenti: Dr. habil. paed., LU prof. R. Garleja, Dr. habil. paed., LSPA prof. N. Jaružnijs, Dr. paed. M. Sauka.

Ar promocijas darbiem var iepazīties LU bibliotēkā un Latvijas Akadēmiskajā bibliotekā.

* * *

1999. gada 23. martā plkst. 15.00 notiks LU Pedagoģijas habilitācijas un promocijas padomes atklātā sēde Kronvalda b. 4, 252. aud., kurā disertāciju pedagoģijas doktora zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

Recenzenti: Dr. habil. paed., LU prof. R. Garleja, Dr. habil. paed., LU prof. A. Špona, Dr. art., LMA prof. I. Grauzdiņa.

Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkā un Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā.