Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2006. gada  20. februāris: 4 (317)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Numura saturs

• Latvijas Zinātņu akadēmijai –60
• Zinātņu akadēmijas uzdevumi un vieta mūsdienu Latvijā
• Latvijas Zinātņu akadēmijas pretrunīgā vēsture un nākotnes skatījums
• Raiņa balva – dzejniekam Andrejam Eglītim
• LZA atzinums par latvijas vēstures mācīšanu skolā
• Parakstīts nodomu protokols par zinātnisko sadarbību lauksaimniecības un meža zinātnes nozarēs
• S.Hillera balvu pasniedz Elmāram Grēnam
• 2006. gada L`ORÉAL Latvijas stipendija “Sievietēm zinātnē”
• Latvijas zinātniekiem ir iespējas piedalīties COST programmas projektos
• Konkursi
• Aizstāvēšana

14. februārī, Latvijas Zinātņu akadēmijai zīmīgā dienā, notika Senāta svinīgā sēde, veltīta mūsu Zinātņu akadēmijas pir­majai pilnsapulcei pirms 60 gadiem, kuru pieņemts uzskatīt par Latvijas Zinātņu akadēmijas dibināšanas datumu. Ievadvārdus “Zinātņu akadēmijas uzdevumi un vieta mūsdienu Latvijā” teica LZA prezidents akadēmiķis Juris EKMANIS. Akadēmiķis Jānis STRADIŅŠ savā referātā “Latvijas Zinātņu akadēmija: pretrunīgā vēsture un nākotnes skatījums” citēja un komentēja plašākai zinātnieku sabiedrībai līdz šim mazzināmus dokumentus par Zinātņu akadēmijas dibināšanu un pirmajiem darba gadiem, kā arī apcerēja tās transformēšanos par personālo akadēmiju un iekļaušanos jaunās neatkarīgās valsts dzīvē un Eiropas zinātnes telpā. Nākotnē mūsu zinātni kopumā un arī Zinātņu akadēmiju gaida daudzi, kā tagad pieņemts teikt, izaicinājumi. Vai esam tiem gatavi? Par to lasiet abu akadēmiķu vēstījumos.

LZA Senāts pieņēma savu viedokli par Latvijas vēstures mācīšanu skolās un nosūtīja to Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijai un Saeimas komisijai. Pēc Senāta sēdes, klātesot daudziem LZA goda locekļiem, arī pirmajam Raiņa balvas laureātam tēlniekam Indulim Ojāram Rankam, tika godināts Latvijas Zinātņu akadēmijas šīgada Raiņa balvas laureāts akadēmijas goda loceklis dzejnieks Andrejs EGLĪTIS, kurš šobrīd ārstējas slimnīcā. Laureāta suminājumu nolasīja akadēmiķis Jānis STRADIŅŠ, siltus vārdus teica akadēmiķis Viktors HAUSMANIS, A.Eglīša novadnieks akadēmiķis Mārtiņš BEĶERS, akadēmijas goda doktors Ilgonis BĒRSONS. A.Eglīša dzeju lasīja aktieris Oļģerts ŠALKONIS.

Savus sveicienus klātesošajiem dzejnieks bija atsūtījis telefoniski: “Atceros, ka jaunībā daudz lasīju Raini.Mana mīļākā grāmata bija tā, kurā viņš raksta par ienākšanu un iziešanu, tātad – “Gals un sākums”. Ja tas Kungs debesīs būtu devis vairāk degvielas manām kājām, tad es šodien būtu kopā ar jums. Saslimušais dzejnieks A.Eglītis sveicina Raini – mūsu tautas ģēniju”.

Juris EKMANIS, LZA prezidents

Šodien mēs svinam zinātnes svētkus Latvijā. Skaitlis 14 visos laikos ir saistījies ar akadēmiju. 1936. gada 14. janvārī tika nodibināts Latvijas vēstures institūts, 1946. gada 14. februārī notika Zinātņu akadēmijas pirmā sēde, 1992. gada 14. februārī pieņēma akadēmijas Statūtus. 60 gadu ir ilgs laiks, šodien daudziem akadēmijas locekļiem gadu skaits ir mazāks par šo jubilejas ciparu. Tas nozīmē, ka paaudzes ir nomainījušās.

Atcerēsimies, ka pirmie akadēmijas locekļi tika iecelti, daudzi no viņiem bija sava laika izcili zinātnieki. Šodien Latvijas Zinātņu akadēmijas locekļa nosaukums daudz nozīmē arī ārpus Latvijas sabiedrības, un tie tika ievēlēti lielos konkursos.

Par akadēmijas misiju domājot – pirms 60 gadiem tā tika dibināta uz augstskolu – Latvijas universitātes un toreizējās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas bāzes. Līdz 1992. gadam akadēmija bija sava veida zinātnes inkubators – radās un nostiprinājās zinātniskie kolektīvi un institūti. Tagad lielāko daļu no tiem akadēmija ir godīgi atdevusi atpakaļ universitātēm. Arī pēc 1992. gada akadēmija ir turpinājusi jaunu zinātnes centru dibināšanu. Zinātņu akadēmijā savu inkubāciju ir izgājis, piemēram, Starptautiskais Radioastronomijas centrs, kurš tagad ir Ventspils Augstskolas sastāvdaļa. Baltijas Stratēģisko pētījumu centru vada akadēmiķis Tālavs Jundzis, ļoti nozīmīgo Zinātņu akadēmijas Sertifikācijas centru vada akadēmiķis Imants Matīss. Sekmīgi attīstas un tālāk attīstīsies programma “Letonika”.

Latvijas Zinātņu akadēmijas darbība ir jāsadala divos posmos – līdz 1992. gadam un pēc tam. Šodien Latvijas Zinātņu akadēmija ir viena no Eiropas zinātnes sastāvdaļām kā augstākā līmeņa ekspertu institūcija.Tā gan likumdošanas formā, gan citos veidos pārstāvēta visās Latvijas stratēģiskās programmās un aktivitātēs, ta ir pārstāvēta Eiropas Savienībā. Mums pat ir grūti atrast vajadzīgajā daudzumā pārstāvjus dažādās starptautiskās programmās. Visi akadēmijas locekļi par tādiem ir kļuvuši sarežģītā ievēlēšanas procedūrā, konkurss kļūst arvien lielāks. Piemēram, pagājšgad tika ievēlēti tikai trīs jauni īstenie locekļi. Patīkami, ka jaunievēlētie akadēmijas locekļi gados kļūst arvien jaunāki,un tas vieš zināmu optimismu. Zinātņu akadēmija ir iekļauta vienotajā Latvijas zinātnisko institūciju reģistrā un strādā vienotā zinātnes sistēmā. Lielākā daļa akadēmijas locekļu pārstāv kādu no augstskolām. Pēc 1992. gada ievērojami ir pieaudzis ekspertu arsenāls, palielinājies nozaru skaits, klāt nākušas tādas nozares kā biotehnoloģija, vides zinātnes un materiālzinātnes ķīmijā, politoloģija, teoloģija un žurnālistika humanitārajās un sociālajās zinātnēs.

Vēl viena Zinātņu akadēmijas sūtība ir balvas, kuras LZA piešķir gan pati, gan kopā ar dažādām biznesa institūcijām. Kopsummā tās ir 25 dažādas balvas, kuras, kā liecina Zinātņu akadēmijas Gadagrāmata, 2004. gadā ir saņēmuši 30 zinātnieki senioru grupā un 51jaunais zinātnieks. Tā ir lieliska iespēja izraudzīties labākos un viņiem pateikt – jūs esat izvēlējušies pareizu ceļu un mēs to esam ievērojuši. Jaunie pēc tam mūsu redzeslokā parādās vēl un vēl – gan kā jaunie doktori, gan citu balvu pretendenti.

Runājot par nākotni, mēs atrodamies tajā organizatoriski sarežģītajā zinātnes attīstības brīdī, kad ienāk ievērojami Eiropas Savienības līdzekļi, kad Latvijas attīstības stratēģijā līdz 2013. gadam nepārtraukti tiek piesaukta zinātne. Līdz 2013. gadam Izglītības un zinātnes ministrija zinātnei ir paredzējusi 280 miljonus eiro, Ekonomikas, Labklājības, Zemkopības ministrija – ap 500 miljonus eiro. Tas nav vienkārši, un mūsu visu pienākums ir rūpēties, lai šie līdzekļi tiktu likti lietā pēc iespējas labi un nākamajos 4-10 gados veidotu tālāko Latvijas zinātnes nākotni.

Izsaku pateicību visiem Zinātņu akadēmijas locekļiem un pārliecību, ka visi kopā spēsim radīt paliekošas vērtības Latvijas zinātnē.

Satura rādītājs

2005.g. rudens pilnsapulcē tika aplūkota Latvijas Zinātņu akadēmijas senvēsture – runājām par Napoleona laikiem, Kurzemes Literatūras un mākslas biedrību, Jelgavas profesoriem un hercogieni Doroteju. Aizvadītajā Senāta sēdē pieminējām mēģinājumus dibināt zinātņu akadēmiju neatkarīgajā Latvijā, Kārļa Ulmaņa laikā. Atgādināšu, ka 1932. gadā Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija oficiāli tika pārveidota par Zinātņu komiteju (Academia Scientiarum Latviensis SRL), un šīs privātās Akadēmijas atklāšanas sēde notika 1932.g. 23. maijā, piedaloties toreizējam Valsts prezidentam Albertam Kviesim, diplomātiskam korpusam, pirmajiem akadēmiķiem, Rīgas Latviešu biedrības vadītājiem. Šīs akadēmijas vadītāji bija filologi – Pēteris Šmits un pēc viņa nāvēs – izcilākais latviešu valodnieks un baltologs Jānis Endzelīns.

Taču K. Ulmanis nepaguva dot šai privātai akadēmijai valstisku atzīšanu. Viņš itin kā bija domājis to darīt, taču izvēloties viņaprāt racionālāku variantu: veidot Zinātņu akadēmiju vienlaikus gan kā elitāru zinātnieku kopu, taču līdz ar pētnieciskiem institūtiem. Neatkarīgās Latvijas likumdošanā pirmo un vienīgo reizi ZA nosaukums parādās 1936.g. 14. janvāra likumā par Latvijas Vēstures institūtu, kur sacīts: “Nodibinoties Latvijas Zinātņu akadēmijai, Latvijas Vēstures institūts pāriet tajā kā viņas pirmā sastāvdaļa.” Neskarot šoreiz motīvus, kādēļ Ulmaņa nodoms palika tikai deklarācija, piebildīšu, ka Baltijas valstu intelektuālās sadarbības komiteja jau 1935.g. bija ieteikusi visās trijās valstīs dibināt savas zinātņu akadēmijas. Tādu dibināja Igaunijā 1938.g. aprīlī; arī Lietuvā vispirms 1939.g. izveidojās Antana Smetonas Lituānistikas institūts un drīz pēc tam uz šī institūta bāzes, jau pēc Lietuvas aneksijas PSRS sastāvā, 1941. gada sākumā tika nodibināta Lietuvas PSR ZA, kura darbu turpināja arī vācu okupācijas laikā.

Paradoksālā kārtā prezidenta Kārļa Ulmaņa nodomu īstenoja padomju okupācijas vara. Vispirms ieskicēšu notikumu secību, kā to atspoguļo arhīva dokumenti, par kuru ekscerptiem pateicos Dzintrai Cēberei. Pusotru mēnesi pēc Hitlera Vācijas kapitulācijas, 1945.g. 18. jūnijā Padomju Latvijas valdība lūdza PSRS Tautas komisāru padomei atļaut organizēt Latvijas PSR Zinātņu akadēmiju. Iesniegumā teikts:

“Ņemot vērā sazaroto zinātniski pētniecisko iestāžu tīklu Latvijas PSR, kvalificētu zinātnieku kadru esamību un nepieciešamību radīt zinātniski pētniecisku darbu vadošo centru vācu fašistisko iebrucēju izpostītās tautsaimniecības atjaunošanai, dabas bagātību pētīšanai, ekonomikas un nacionālās kultūras attīstībai, ievērojot lielo kulturālo un sabiedriski politisko nozīmību, kas būtu šāda Latvijas zinātnes vadošo centru radīšanai sakarā ar to, ka līdz padomju varas nodibināšanai buržuāziskās Latvijas valdības nespēja organizēt Zinātņu akadēmiju, bet pagaidu okupācijas laikā vācu tumsoņi (mrakobesi) izpostīja Latvijas zinātni un iznīcināja progresīvo inteliģenci, atzīstot, ka daudzo zinātnisko iestāžu apvienošana un to plānveidīga vadīšana no vienota centra radīs labvēlīgus priekšnoteikumus Latvijas zinātnieku radošās un pētnieciskās domas attīstībai, ko varēs virzīt tālākai mūsu Dzimtenes militāri saimnieciskās varenības nostiprināšanai un padomju zinātnes attīstībai, uzskatot, ka pie tam vislabākā veidā tiks nodrošināts latviešu inteliģences nacionālo kadru nepārtraukts pieaugums, LPSR TKP un LK(b)P CK nolemj:

nolūkā radīt zinātniski pētniecisko darbu vadošu centru un plānveidīgu vadību Latvijas PSR tautsaimniecības atjaunošanas neatliekamu uzdevumu, mūsu Dzimtenes militāri ekonomiskās varenības tālākai nostiprināšanai un zinātnes un nacionālās kultūras attīstībai, kā arī jaunu nacionālo kadru sagatavošanai un kvalifikācijas papildināšanai lūgt Vissavienības K(b)P CK atļaut organizēt Latvijas PSR Zinātņu akadēmiju.

V. Lācis, J. Kalnbērziņš “

Atsaucoties iesniegumam, 1945.g. 4. novembrī pieņemts PSRS Tautas komisāru padomes lēmums ar Padomju valdības priekšsēdētāja vietnieka V. Molotova parakstu (priekšsēdētājs J. Staļins bija saslimis) par Latvijas PSR ZA nodibināšanu, saskaņā ar kuru uzdots “Latvijas PSR TKP kopā ar PSRS ZA Prezidiju veikt visu sagatavošanas darbu Latvijas PSR ZA noorganizēšanā”.

Pēc lēmuma pieņemšanas Padomju Latvijas valdības galva Vilis Lācis 1945.g. 15. novembrī TKP sēžu zālē pulcēja vairāk nekā 100 Latvijas zinātnes, kultūras un mākslas darbiniekus uz plašu apspriedi, kur pats nolasīja referātu par dibināmo ZA, bet atbalsta runas sacīja profesori P. Lejiņš, P. Stradiņš, F. Blumbahs, Arv. Kalniņš un Art. Tramdahs, aicinot arī atsūtīt uz Rīgu kvalificētu PSRS zinātnieku komisiju zinātnisko institūtu profila noteikšanai, statūtu izstrādāšanai. Komisiju vadīja patiešām prominents zinātnieks – parazitologs akadēmiķis Jevgenijs Pavlovskis, starptautiski atzīts endēmisko parazitāro slimību (ērču encefalīta u.c.),asinssūcēju kukaiņu un indīgo dzīvnieku pētnieks, PSRS ģeogrāfu biedrības prezidents, daudzu ekspedīciju vadītājs pa Vidusāziju, Irānu, Tālajiem Austrumiem, latviešiem ļoti labvēlīgs, bij. Paula Stradiņa skolotājs Pēterburgas Kara medicīnas akadēmijā, kurš Medicīnas vēstures muzejam Rīgā uzdāvāja vērtīgas Irānas ārstniecības relikvijas – senas grāmatas un pat rokrakstus. ZA organizēšanas Latvijas grupu vadīja toreizējais Latvijas PSR ārlietu tautas komisārs Pēteris Valeskalns.

Saziņā ar J. Pavlovski tika daļēji apstiprinātas pirmo Latvijas ZA locekļu kandidatūras 12–15 cilvēku sastāvā, kuras pēc tam vēl sijāja un galīgi apstiprināja LK(b)P CK birojs. Šī biroja sēde par LPSR ZA dibināšanu notika 1946.g. 7. februārī, bet CK biroja lēmumu ieteica publicēt kā valdības (LTKP) lēmumu. Saskaņā ar šo lēmumu pirmajā ZA locekļu sastāvā iekļauti 13 īstenie un 5 korespondētājlocekļi. To skaitā ir gan izcili zinātnieki, un tādu ir vairums, gan arī no zinātnes visai tālu stāvošas personas kā Arvīds Pelše un Jānis Bumbiers. Vairums pirmo akadēmiķu bija LVU un LLA mācībspēki, no 13 akadēmiķiem bija pirmskara LU profesori (ieskaitot arī rakstnieku un literatūrzinātnieku Andreju Upīti – profesoru, pat 9) un tikai 4 iebraucēji no PSRS. Komunistiskās partijas biedri no 13 pirmajiem akadēmiķiem bija 5 (Kadeks, Kirhenšteins, Peive, Upīts, Valeskalns; vēlāk iestājās arī A. Šmits), pārējie bija bezpartejiski, daži no viņiem pat bija pirmskara studentu korporācijas filistri (P. Lejiņš, A. Krūmiņš, J. Endzelīns, P. Stradiņš, E. Štālbergs, arī pirmais goda loceklis F. Blumbahs). Interesanti, ka lēmums publicēts latviski un alfabēta secībā pirmais akadēmiķis iznāk J. Endzelīns, bet 13. – Valeskalns, taču oriģinālā lēmums pieņemts krievu valodā un tur pirmais ir Valeskalns, pēdējais – Endzelīns. Starp citu, J. Endzelīns rediģēja ZA pirmo statūtu latvisko versiju, ierosinot terminus “īstenais loceklis”, “pilna sapulce”(vēlāk – pilnsapulce), arī “neklātiene”.

Nedēļu vēlāk, 14. februārī, arī tajā pašā Ministru Padomes ēkā Brīvības ielā notika pirmā jaundibinātās ZA pilnsapulce, kurā piedalījās visi 13 akadēmiķi un 3 korespondētājlocekļi (zīmīgā kārtā man neskaidru iemeslu dēļ nepiedalījās korespondētājlocekļi un vēlākie ZA grāvēji – Arv. Pelše un Jānis Bumbiers). Pilnsapulcē piedalījās arī Padomju Latvijas vadītāji Kalnbērziņš, Lācis, Ļebedevs, Titovs, Jurgens, Rjazanovs, Trinklers, Plūdons un Kleckins. Lācis sacīja ievadrunu par ZA tuvākajiem uzdevumiem, ieteica prezidenta un prezidija locekļu kandidatūras. Šī pilnsapulce notika vakarā, bet tās pašas dienas rītā bija notikusi LK(b)P CK biroja sēde, kuras lēmumā sacīts:

«Rekomendovat obščemu sobraņiju AN Latv. SSR izbrat prezidentom AN t. Lejiņ P.J. dekan, zav. kafedroi životnovodstva Latviskoi S/H akademiji
vice-prezidentom AN t. Kadeka M.G. rektora LGU
akademikom-sekretarem AN t. Peive J.V., rektora Latviskoi S/H akademiji
izbrat Prezidium AN v količestve 7 čelovek v sostave tt. Lejiņ P.J., Kadek M.G., Peive J.V., Kirhenštein A.M., Valeskaln P.I., Krumiņ A.K. i Šmidt A.A.»

Redzam, ka atšķirībā no ZA īsteno locekļu sastāva te proporcijā 2:1 dominē iebraucēji no PSRS un Komunistiskās partijas biedri. Partijas biroja “rekomendāciju”, protams, vienbalsīgi atbalstīja pirmā pilnsapulce.

Tieši šīs pirmās pilnsapulces dēļ par ZA dibināšanu pieņemam ne 7 februāri, bet 14. februāri, kad pulcējās kopā akadēmijas locekļi, lai sāktu regulāru, gadu desmitos nepārtrauktu darbību.

Par pirmo ZA prezidentu tātad ievēlēja Pauli Lejiņu – pazīstamu lauksaimniecības zinātnieku, lopkopības un ganību speciālistu, kurš ilgus mūža gadus bija veltījis fermas “Rāmava” iekārtošanai, Latvijas sarkanraibās govju šķirnes izkopšanai, āboliņa kultivēšanai. 30 gadus viņš bija darbojies kā zinātnes organizators, 1919.g. vadījis LU izveidošanu kā pagaidu prorektors, vēlāk bijis LU Lauksaimniecības fakultātes dekāns un 1940.g. jūlijā – augustā īslaicīgi izglītības ministrs A. Kirhenšteina valdībā, tomēr savlaicīgi atkāpies un pat vācu okupācijas laikā nav vajāts. P.Lejiņa ievēlēšana bija veiksmīga (alternatīvo A. Kirhenšteina kandidatūru noraidīja LKP) – Lejiņš bija gados vecāks (63), pieredzes bagāts, ar vietējo zinātnieku aprindām cieši saistīts cilvēks, kam piemita autoritāte, demokrātiska sabiedriska darbinieka reputācija un vēlēšanās veikt Latvijas apstākļiem kaut ko jaunu, nebijušu. Arī raksturā Lejiņš bija korekts, taktisks, pietiekami principiāls un izlēmīgs, taču arī elastīgs, turklāt reprezentatīvs izskatā un stājā, ar garu, cienīgu bārdu. Lejiņš bija godavīrs un viņa piecgadu prezidentūras laiks (1946–51) iezīmējas ar ZA vēsturei paliekamu veikumu Latvijas labā.

Lejiņa tuvākie līdzgaitnieki – profesori Kadeks un Peive nāca no Padomju Krievijas, abi bija amatu savietotāji, abi bija Latvijas universitātu rektori, komunisti, taču samērā liberāli noskaņoti, kas saprata zinātnes vajadzības un savas mentalitātes robežās centās darīt pozitīvu darbu. Viņu līdzdalība ZA vadībā ļāva īstenot reālu ZA un Latvijas augstskolu integrāciju; liberālākā gaisotne ZA ļāva pārnākt šurp politiskā ziņā mazāk uzticamiem cilvēkiem.

Jau 1946.g. ZA sistēma pārņēma 5 institūtus no LVU (Folkloras institūts, Vēstures institūts, Purvu zinību institūts, kā arī Sērumstacija un Vitamīnu un hormonu institūts – tag. Grindex). Tika organizēti arī pavisam jauni institūti (Bioloģijas un eksperimentālās medicīnas institūts, Mikrobioloģijas institūts, Uztures institūts, Ģeoloģijas un ģeogrāfijas institūts, Augsnes zinību un zemkopības institūts, Zootehnikas un zoohigiēnas institūts, Mežsaimniecības problēmu institūts, Ekonomikas institūts, Arhitektūras un celtniecības institūts, Fizikas un matemātikas institūts, Enerģētikas un mašīnbūvniecības institūts, Ķīmijas institūts). ZA struktūrā iekļāva Rīgas pilsētas vēsturisko bibliotēku (Fundamentālo bibliotēku), Misiņa bibliotēku. 1946.g. decembrī ZA sistēmā jau strādāja 608 cilvēki (17 institūtos), ZA saņēma daļu ēkas Smilšu ielā 1, daudz telpu universitāšu un slimnīcu telpās.

Te nu vietā ir jautājums, kāpēc tik grūtos pēckara laikos izpostītajā Latvijā, kur 65% zinātnieku bija emigrējuši, nodibināja LZA, kāpēc to nodibināja tieši 1946.g. februārī? Izskatās jau gluži sirrealistiski, taču jāatzīst, ka tieši tajā laikā PSRS dzīvoja uzvaras eiforijā, krasi pieauga zinātnes (īpaši eksakto zinātņu) prestižs un nozīmība PSRS dzīvē, pirmām kārtām saistībā ar kodolieroču un mazliet vēlāk arī raķešu izstrādi. 1946.g. 9. februārī savā pragmātiskajā PSRS AP priekšvēlēšanu runā J. Staļins ierādīja zinātnei prioritāru lomu PSRS un noteica, ka nepieciešams “ne tikai panākt, bet tuvākā laikā arī pārspēt zinātnes sasniegumus aiz mūsu valsts robežām”. Kaut arī pirmām kārtām tika domāts par tehniska profila institūtiem un militārām izstrādnēm, taču pētniecību traktēja arī plašāk. Pamazām, bet ļoti konsekventi izvērsās zinātnisko institūciju veidošana ne tikai PSRS galvenajos centros (Maskavā, Ļeņingradā, Kijevā), bet arī savienotajās republikās, toskait anektētajās Baltijas republikās.

Tieši šī Baltijas republiku aneksija, PSRS centieni likt Rietumvalstīm atzīt inkorporācijas likumību, bija papildu faktors ZA dibināšanā.

Viens no galvenajiem Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas organizētājiem (tās apvienotās organizācijas komisijas priekšsēdētājs, varētu teikt, “pelēkais kardināls”) bija Pēteris Valeskalns, kurš vienlaikus (1944–1950) bija arī Latvijas PSR ārlietu tautas komisārs (ministrs) un PSRS delegācijas loceklis Parīzes 1946.–1947. gada miera sarunās ar Itāliju, Somiju u.c. Vācijas sabiedrotajiem. Šo rindiņu rakstītājam bija lemts ilgus gadus darboties kopā ar P. Valeskalnu un T. Vilciņu Latvijas Dabzinātņu un tehnikas vēsturnieku apvienības vadībā, kur priekšsēdis 1958.– 87.g. skaitījās P. Valeskalns, kā P. Valeskalna vietniekam. Šajā laikā, īpaši 1971.– 73.g. gan atsevišķi, gan kopā ar T. Vilciņu – ZA toreizējo historiogrāfu (sakarā ar ZA 25 gadu jubileju) mums bija daudz neformālu sarunu ar P. Valeskalnu par Latvijas PSR ZA tapšanu. No ļoti piesardzīgā P. Valeskalna izteikumiem varēja noprast Latvijas RSP ZA dibināšanas ciešo saistību ar PSRS valdības centieniem vēl 1945.– 47.g. starptautiski legalizēt Baltijas republiku iekļaušanu PSRS sastāvā. Pēc Valeskalna izteikumiem, bija iecerēts nostiprināt un paplašināt Latvijas PSR ārlietu ministriju (par tās rezidenci bija iecerēts Benjamiņu nams), panākt Baltijas republiku iekļaušanas atzīšanu PSRS un to pārstāvību Apvienoto Nāciju organizācijā. Jaundibināmās Latvijas PSR un Igaunijas PSR Zinātņu akadēmijas (Lietuvas PSR tāda jau pastāvēja kopš 1941. gada) bija iecerētas kā šo republiku valstiskuma un kulturālās autonomijas apliecinājums.

Starp citu, pirmskara Petsa dibināto Igaunijas ZA likvidēja pašu igauņu kreisie intelektuāļi jau 1940. gada jūlijā, un 1946 g. 26. janvārī IZA dibināta pilnīgi no jauna, jo visi bijušās IZA locekļi bija emigrējuši uz Rietumiem, Padomju Igaunijas ZA sastāvā iekļaujot vienīgo Padomju Igaunijā palikušo veco IZA locekli Paulu Kogermanu. Jaundibinātās LPSR ZA sastāvā tika iekļauti abi Latvijā palikušie RLB Academia Scientiarum locekļi – Jānis Endzelīns un purvu pētnieks Pēteris Nomals (trešo dzimtenē palikušo tautsaimnieku Eduardu Balodi uz organizēšanas sanāksmi gan aicināja, bet ZA neiekļāva).

Un vēl viens faktors ZA dibināšanai – PSRS valdošā tendence atdalīt zinātni no augstākās izglītības, no jaunatnes. Ja LU bija “buržuāziskās Latvijas gaismas pils”, tās simbols, tad jaunajai ZA bija jākļūst par Padomju Latvijas gaismas pili, jaunu simbolu, jo tas bija padomju varas lolojums. Referāta apjoms liedz man sīkāk aplūkot šo problēmu, pašreiz veidoju lielāku rakstu par staļiniskā režīma attieksmi pret zinātni un akadēmiskajām aprindām Latvijā, kur rādu, kā zinātne un zinātnieki – īpaši pēc 1949.g., kad par LVU rektoru Kadeka vietā kļuva arogantais čekists Jānis Jurgens – tika izspiesta no universitātes un pārvietojās uz ZA.

Tādi bija priekšnoteikumi ZA izveidošanai Latvijā. Vēsturei ir labpaticis, ka ZA nodibināja ne Ulmanis, bet Vilis Lācis, totalitārā režīma laikā. Savā ziņā tā, saprotams, tika veidota kā viens no totalitārās varas instrumentiem, kā elitāra iestāde, kas bija saistīta ar varas augstākajām struktūrām, atradās stingrā Maskavas (PSRS ZA) uzraudzībā. Tās darbība lielā mērā tika plānota no augšas un piepildīta ar tādu saturu, kas bija g.k. PSRS impērijas, un ne tik daudz Latvijas interešu labā. Tā tas, acīmredzot, bija plānots, taču vēsture mīl paradoksus – izveidojās tomēr kaut kas vidējs, kaut kas tāds, kas novirzījās no komunistisko varas vīru scenārija. Zinātņu akadēmija centās iespēju robežās izmantot Padomju Latvijas “pusvalstiskumu” PSRS ietvaros tieši Latvijas labā.

Pirmie akadēmiķi un ZA darbinieki pārsvarā bija Latvijas patrioti. Darbodamies ļoti saliedēti, viņi mēģināja Latvijā nostāties karā izpostītās dzīves atjaunošanas un pārveidojumu avangardā, īstenojot “apslēptas rezistences” politiku pret staļinisma uztieptām dogmām un Baltijas bezierunu integrāciju PSRS. Paulis Lejiņš aizstāvēja domu par Latvijas lauksaimniecības attīstīšanu uz kolhozu un viensētu konkurences pamata, Jānis Endzelīns drosmīgi, līdz pēdējai iespējai, turpināja cīņu par latviešu valodu un patiesību zinātnē; aktīvi bija arī daudzi citi Latvijas zinātnieki. Pēteris Rizga aktīvi uzstājās pret Lisenko “revolūciju bioloģijā”, akad. Štālbergs aizstāvēja savus arhitektūras principus, Pēteris Nomals – savu vispārējo “purvu kadastru”, tolaik vienīgo PSRS. Citu starpā jāpiemin profesora Augusta Kirhenšteina pretrunīgā personība, Padomju Latvijas “leļļu prezidents”, kas tomēr centās aizkavēt Latvijas neatgriezenisku sovjetizāciju, iespēju robežās atbalstot inteliģences centienus, kā arī sniedzot palīdzību represijās cietušajiem, uz Sibīriju izsūtītajiem.

Arī Paulam Stradiņam, vienam no pirmajiem Latvijas PSR ZA akadēmiķiem, LVU Medicīnas fakultātes dekānam un daudzu citu pienākumu veicējiem, tieši 1944.–1949.g. bija mūža sabiedriskās darbības apogejs ar pozitīvu darbošanos ne tikai Latvijas medicīnas atjaunošanā, bet arī visas Latvijas zinātnes augsta standarta saglabāšanā Padomju Savienības ietvaros, ar pirmo starprepublikānisko sakaru veidošanu Igaunijā, Lietuvā, Krievijā, Ukrainā, Vidusāzijas republikās.

Taču Latvijas inteliģentu balsis un dažu vietējo funkcionāru biklie centieni 1946.–1949.g. tika brutāli apslāpēti. Vairāki zinātnieki un mācībspēki tika atlaisti no amatiem, pat arestēti, no iespējas veikt pētniecisku darbu politisku iemeslu dēļ tika izslēgta vesela potenciāla latviešu zinātnieku paaudze. Galvenā metode tomēr bija nevis tiešas represijas, aresti, bet veco, “buržuāzisko”, speciālistu pāraudzināšana, izmantojot boļševistiskās kritikas un paškritikas metodes. Viss risinājās pēc noteikta scenārija: kritisks raksts padomju presē, sanāksme un “nosodījumi”, vainīgā “apstrādāšana” un piespiedu grēku nožēla. Zinātnē uzplauka jauns žanrs – politiskā denunciācija.

Taču tas notika vēlāk, pirmā ZA publiskā kritika no Komunistiskās partijas puses nāca 1948.g. oktobrī, daudz asāka – 1949., un 1950.g., līdz Lejiņam bija jāatkāpjas no prezidenta amata, līdz bija jāaiziet no institūtu direktoru amatiem gan arhitektam Štālbergam, gan Paulam Stradiņam, gan Alfredam Ieviņam, gan Nikolajam Brāzmam, gan pat Andrejam Upītim !

Neskarot ZA kā integrālas sistēmas vēsturi kopumā, ko pusstundā izklāstīt nav iespējams, komentēšanu tikai dažus izvēlētus faktus.

Attēlos redzam ZA vadītāju grupu pie ēkas Smilšu ielā 1, redzam Andreja Upīša godināšanu 70 gadu jubilejā Prezidija sēžu zālē, redzam pirmos Zinātņu akadēmijas pētnieciskā darba plānus, kas ir vienreizēji toreizējās Latvijas zinātniskā potenciāla un zinātnisko nodomu inventarizācijas akti – šos plānus gan izpildīja mazā mērā, pati toreizējā dzīve tos koriģēja un daudzi potenciālie izpildītāji tika padzīti no darba, pat arestēti. Arvīds Kalniņš attīstīja savu Mežsaimniecības institūtu, kur S. Hillers izstrādāja pirmos ārstniecības preparātus, saņēma Staļina prēmiju par PASK (1951) un pirmo Latv. PSR Valsts prēmiju par furacilīnu (1957). P. Stradiņš izvērsa onkoloģijas pētījumus, radīja Medicīnas vēstures muzeju, kas līdz 1952.g. darbojās ZA sistēmā, taču drīz tika ļoti asi kritizēts gan par “kaitīgu lekciju” gerontoloģijā, gan par kādu oficiālu runu Viļņā, kur bija aicinājis neiepludināt ārstniecībā un zinātnē nekompetentus caurbraucējus karjeristus no citām PSRS republikām bez vietējo īpatnību un valodu zināšanām (1947.g. oktobrī tika rīkota īpaša ZA pilnsapulce P. Stradiņa kļūdu kritikai, vienīgā šāda veida pilnsapulce ZA vēsturē, kur galveno triecienu deva pats Arv. Pelše). Asus uzbrukumus pieredzēja Augusts Kirhenšteins, kas bija organizējis Mikrobioloģijas institūtu, kur viņa līdzgaitniece Rita Kukaine izvērsa pētījumus virusoloģijā, poliomelīta un leikožu pētniecībā.

P. Lejiņa pēctecis prezidenta amatā agroķīmiķis Jānis Peive, kuram šogad aprit 100 gadi, 1964.g. saņēma Ļeņina prēmiju par mikroelementu bioloģiskās lomas pētījumiem (pirms viņa 1958.g. tādu bija saņēmis Jānis Endzelīns par “Latviešu valodas gramatiku”).

Tipisku laikmeta ainu redzam Baltijas republiku apspriedē par lauksaimniecības zinātni Peives vadībā, ar Kalnbērziņa, Lāča un akadēmiķu Sukačova un Pavlovska līdzdalību.

Redzam raksturīgu vadošo akadēmiķu grupu 1955.g., apspriežam problēmas J. Peives vadībā. Aizmugurē viceprezidents, ekonomists, būtībā viens no vadošajiem nacionālkomunistiem Fricis Deglavs, kura tuvākais līdzgaitnieks Pauls Dzērve vienīgais ZA vēsturē 1960.g. pēc Berklava opozicionārās grupas sagrāves tika izslēgts no ZA sastāva, atjaunots ZA sastāvā 1987.g.

F. Deglavam mums jāpateicas, ka nenobeigtais “Kolhoznieku nams” tika nodots ZA par rezidenci 1956.–57.g. (nedēļu pirms savas nāves Deglavs panāca visas Augstceltnes, arī konferenču zāles nodošanu ZA rīcībā un asignējumus celtniecības darbu nobeigšanai 1958. gadā). Augstceltnes veidolu redzam attēlotu ZA 25 gadu jubilejas medaļā 1971.g.

K. Plaudes prezidentūras laikā 1961.g. tika atklāts ZA Kodolreaktors, kura darbība apturēta 1998.g. 19. jūnijā. Viņa laikā tika uzcelta Akadēmijas pilsētiņa pie “Teikas” ar Organiskās sintēzes, Fizikālās enerģētikas, Koksnes ķīmijas, Polimēru mehānikas, Elektronikas un skaitļojamās tehnikas institūtu ēkām. Visilgāk ZA vadīja prezidents Aleksandrs Mālmeisters (1970.–84.), bet īpaši – akadēmiķis – sekretārs Vilis Samsons (1961–1992). Samsons aktīvi piedalījās Raiņa kopoto rakstu 30 sējumu veidošanā (1977–1988), šī izdevuma veidotājus, izdevējus, komentatorus, kuru vidū ir arī akadēmiķi J. Kalniņš un V. Hausmanis, redzam pie Raiņa pieminekļa, un kopā ar viņiem jau ir Vaira un Imants Freibergi, tolaik vēl viesi no Kanādas, bet vēlāk – mūsu ZA saimes locekļi.

Vislielākais un nozīmīgākais zinātnieku saiets, kāds jebkad noticis Latvijā, bija IUPAC VII Dabasvielu ķīmijas simpozijs Rīgā ar 1900 dalībniekiem (to skaitā 900 ārzemnieki no 40 valstīm, 4 Nobela laureāti), kur Nobela prēmijas laureāts Horāna ziņoja par pirmo mākslīgā gēna sintēzi, bet cits Nobela laureāts Vudvords par gandrīz nobeigtu vitamīna B₁₂ totālo sintēzi, savukārt Džerasi par saviem pētījumiem dzimumhormonu stereoīdu jomā. Šis simpozijs notika 1970.g. jūnijā jaunajā Sporta pilī (plenārlekcijās – 4000 klausītāju), to organizēja akad. S. Hillers, kuru redzam sarunā ar Horānu. Hillers lika pamatus OSI un jaunu ārstniecības preparātu meklējumiem. ZA ietvaros attīstījās arī magnētiskā hidrodinamika, polimēru mehānika, koksnes ķīmija utml.

Pēdējais ZA prezidents pirms atmodas bija fizikālķīmiķis Bruno Puriņš, kura laikā Akadēmija sasniedza vislielāko darbinieku skaitu – 8090 personas 1988.g. janvārī. Attēlā redzam ZA sazaroto struktūru, kas aptvēra institūtus un ražotnes.

Nevar še skart visu pretrunīgo notikumu spektru ar un ap ZA “trešās atmodas” laikā – te ir gan R. Kukaines veiktās ekoloģiskās ekspedīcijas Daugavpils HES celtniecības apturēšanai, A. Blinkenas līdzdalība 1989.g. valsts valodas likuma izstrādē, cīņa par nacionālo simboliku, pirmās zinātniskās diskusijas par Latvijas vēsturi, asas diskusijas par zinātnes nākotni Latvijā, kas tolaik likās prioritāra joma, ZA demokratizācijas centieni. ZA loma šajos notikumos bija pretrunīga – pati ZA, tās toreizējā vadība nereti it kā distancējās no šiem notikumiem, deklarēja labākajā gadījumā apolitiskumu. Nosaukumam “Latvijas Zinātņu akadēmija” tajos apstākļos bija principiāla nozīme, jo tas 1) parādīja ZA nostāju Latvijas valstiskuma jautājumā, norobežošanos no LPSR; 2) ļautu ievēlēt LZA sastāvā ārzemju latviešus kā ārzemju un goda locekļus, jo viņi nepiekrita ievēlēšanai LPSR ZA. Taču šis priekšlikums LPSR ZA kopsapulcē ne 1989.g. 26. oktobra, ne 1990 g. 4. janvāra kopsapulcē neguva 2/3 balsu, debates izvērsās tik asas, ka Samsons ierosināja apspriešanu pārtraukt, jo “akadēmiķiem ceļas asinsspiediens”. Nosaukuma maiņu īstenoja ar Ministru Padomes, Viļņa Breša atbalstu – 1990.g. 15. martā MP pieņēma lēmumu Nr. 67 “par grozījumiem Latv. PSR ZA Statūtos un tās pārdēvēšanu”, vienlaikus atdodot LU nosaukumu P. Stučkas LVU, pārdēvējot A. Pelšes RPI par RTU.

Atsevišķi Akadēmijas locekļi bija visai aktīvi, gan Zinātnieku savienības organizēšanā, gan LTF organizēšanā un akcijās, kas ļāva atgūt Latvijas valstisko neatkarību 1990.–91.g.

Daudzi ZA locekļi aktīvi piedalījās 1. Vispasaules Latviešu zinātnieku kongresa organizēšanā 1991.g. jūlijā mēnesi pirms augusta puča. Kongresa ietvaros 16. jūlijā notika pirmā LZA kopsapulces sesija ar 20 jaunievēlēto ārzemju locekļu piedalīšanos, kurā pasniedza ārzemju locekļu un goda doktoru diplomus. Attēlā redzam ZA rīkoto pieņemšanu Lielupē, kur centrā ir mūsu ZA pirmā mecenāte – Nobela prēmijas laureāta Hermaņa Štaudingera sieva un līdzgaitniece Magda Štaudingere–Voita, LZA goda locekle un Lielās medaļas saņēmēja, kas no vīra Nobela prēmijas noguldījuma procentiem LZA ziedoja 30 tūkstošus DM.

Daudzo diskusiju rezultātā, ne bez principiālām domstarpībām, 1992.g. nonāca pie jaunas ZA koncepcijas pēc Skandināvijas ZA parauga – ZA darbojas kā individuālu ievēlētu zinātnieku kopums, nevis kā hibrīdveidojums –locekļu kopa un institūtu asociācija. Šie principi iekļauti ZA Hartā, ko pieņēma 1992.g. 14. februāra kopsapulces sesijā. Atgādināšu, ka pirmajā balsojumā jaunā Harta apstiprināšanai vajadzīgās 2/3 balsu nesavāca (par hibrīdakadēmiju iestājās R. Kukaine, P. Guļāns, M. Beķers, U. Viesturs, A. Blinkena), pietrūka 1 balss, bet kad sēdes vadību atkal pārņēma prezidents J. Lielpēters, kas bija izgājis uzsmēķēt, atsākās īsa, emocionāla diskusija un otrajā balsojumā Hartu akceptēja.

Šajā kopsapulcē sākumā piedalījās arī Zviedrijas Karaliskās ZA vadītāji – prezidents Torvalds Laurents un ģenerālsekretārs Karls Ūlafs Jākobsons, un J. Lielpēters pasniedza akadēmiķu diplomus jaunievēlētajiem akadēmiķiem, kuru skaitā bija arī T. Millers un J. Ekmanis, tāpat goda locekļu un goda doktoru diplomus. Šie jaunievēlētie akadēmijas locekļi piedalījās balsošanā par Hartu, un viņu balsis izšķīra ZA nākotni. Tiem apstākļiem tas bija pareizs lēmums.

Tādā kārtā 1946.g. dibināto ZA izdevās saglabāt, to transformējot. Un 14. februāris, tikai 1992.g. 14. februāris atkal ir atskaites punkts ZA darbības sākumam jaunā statusā. Arī šajā laika posmā notikumu bijis daudz, to varbūt varēsim aplūkot citugad šādā pašā dienā, taču gribu atgādināt, ka dažu ZA iniciatīvu sākumi, piem., Letonikas programmas aizsākums 1995.g., kas vainagojās ar 1. Letonikas kongresu 2005. gadā un 1996.g. februāri, kad LZA 50 gadu jubilejā ar apsveikuma runu uzstājās toreizējais valsts prezidents Guntis Ulmanis un apsveikumu teica arī toreizējais augstākās izglītības un zinātnes valsts ministrs Pēteris Cimdiņš, kurš tieši tad sāka bij. ZA instutūtu vienlaidus integrēšanu universitātēs. Dažus no prezidentiem varat redzēt arī vaigā šajā Senāta sēdē.

•Aizvadītajos 14 gados iedibināti “personālakadēmijas” tradīciju iedīgļi

•Akadēmija funkcionē bez institūtiem un bez administratīvas varas

•Lielā mērā atjaunināts un paplašināts LZA locekļu korpuss, tas samērā adekvāti aptver Latvijas zinātnisko eliti (bet ne visu!)

•LZA vieno dažādu nozaru zinātniekus un dažādas universitātes (arī ārpus Rīgas)

•Ārzemju locekļu korpusā iesaistīta Latvijas izcelsmes zinātnieku vecākā daļa

•Mēģināts uzturēt zinātnes prestižu sabiedrībā, popularizēt zinātni (zinātnes popularizēšana)

•LZA rosina plašākas sabiedriskas iniciatīvas, arī perifērijā (reģionālās identitātes)

•LZA dod savus atzinumus un ierosinājumus par zinātniskām u. c. nozīmīgām problēmām

1. Pētījumu un pētnieku izvērtēšana un nominācijas: ievēlēšana LZA; vārdbalvu piešķiršana; svarīgāko Latvijas zinātnes notikumu un gada labāko izgudrotāju nosaukšana; zinātniskās kvalifikācijas komisijas darbs

2. LZA sēdes, Latvijai aktuālu zinātnes virzienu akcentēšana

3. Starpdisciplināru pētījumu ievirze (Letonikas u.c. programmas)

4. Zinātniskā mecenātisma veicināšana (balvas un stipendijas kopā ar firmām), arī jauno pētnieku atbalsts!

5. Valsts emeritēto zinātnieku aprūpe

6. Mūsdienu Latvijas zinātnes faktu un aktuālo datu fiksēšana (datu bāzes par zinātniekiem, izgudrotājiem utml.), par zinātnes organizāciju

7. Zinātnes vēstures liecību un zinātnisko tradīciju izkopšana (arī pieminekļi)

8. Latviešu zinātniskās terminoloģijas izstrāde

9. Zinātniskās sadarbības veicināšana Latvijā (arī pētniecisku centru rosināšana un to atbalsts perifērijā)

10. Starptautiskā zinātniskā sadarbība, Latvijas zinātnes reprezentācija ārzemēs (ES zinātnes struktūrās; arī Baltijas intelektuālās sadarbības konferences)

1. Vai LZA spēj veikt visas Hartā iekļautās funkcijas (enciklopēdijas, bibliotēkas, izdevējdarbība utml.)?

2. ZA “griesti” un “sienas”:

griesti – intelektuālais un “aktīvais” LZA potenciāls,
sienas – funkcijas, darbošanās sfēru kopums
(Vai ZA veidojama kā istabiņa vai kā katedrāle ?)

3. Vai LZA ir pievilcīga, autoritatīva, pat pazīstama pētniecībā iesaistītajai jaunatnei?

Ko darīt šajā virzienā?

4. Kā nodrošināt LZA “aktīvās daļas” pēctecību, kādi akadēmiķi pulcēsies Senāta zālē 2021. gadā?

5. Vai LZA loma Latvijā samazinās vai pieaug?

(Vai ZA loma postmodernisma pasaulē sašaurinās vai pieaug?)

6. Vai LZA jāsaglabā neatkarība no politiķiem (Mūs nevar “abonēt”, mūs nevar nopirkt)? Vai vēl ciešāk jāsaistās ar zinātnes valsts administrāciju?

7. Vai Latvijā nākotnē var veidoties pētniecisku institūtu kopa ārpus universitātēm (Planka, Frauenhofera sistēmas)?

Ja veidosies, vai tiem jābūt saistītiem ar personālo LZA?

8. Vai humanitāro un sociālo institūtu kopai jāpaliek Augstceltnē saistībā gan ar LZA, gan ar LU u.c. augstskolām (“Letonikas” attīstība)?

[Nacionāli nozīmīgo vērtību krājums – etnogrāfisku, lingvistisku, folkloras dokumentu kolekcijas un arhīvi, datu bāzes par zinātniekiem]

9. Kas jādara, lai Latvijā veidotos (saglabātos?) lielformāta, principiāla zinātne? Vai Latvija tādu spēj veidot un uzturēt (zinātniskas universitātes)?

Satura rādītājs

Šodien mēs Zinātņu akadēmijā godinām mūsu goda locekli – dzejnieku Andreju Eglīti, piešķirot viņam Raiņa balvu, vienu no visaugstākajām mūsu atzinības zīmēm. Tā iedibināta 1998.gadā, par izcilu radošu veikumu zinātnē vai kultūrā, to saņēmuši I. Ranka (1998) un I. Ziedonis (2001). Andrejs Eglītis bija cieši nodomājis pats piedalīties šajā ceremonijā šodien, še, šajā zālē, diemžēl, pirms nedēļas asinsrites traucējumu dēļ nokļuva slimnīcā un tad nu šis balvas pasniegšana notiek neklātienē.

Andreju Eglīti, viņa lomu latviešu kultūras, sabiedriskajā dzīvē raksturojot, nepietiek ar vārdiem – dzejnieks, izcils dzejnieks, Dieva svaidīts dzejnieks. Viņš ir kā leģenda Latvijas traģiskajā, cildenajā XX gadsimta vēsturē, kādas paaudzes simbols, tautas pašas dziļāko centienu un ilgu izteicējs, kas paceļas pāri dzejai, paceļas arī pāri laikmeta kaislībām, uzrunā un uzrunās mūs ar pārlaicīgu spēku.

Dzimis Ļaudonā, viņš savas dzejnieka un žurnālista gaitas sāka vēl Kārļa Ulmaņa Latvijā – žurnālos “Daugava”, “Sējējs”, laikrakstā “Brīvā Zeme”, “Rīts”, Latvijas radio kā reportieris, bet viņa talants atraisījās II pasaules kara laikā, kad viņš bija Latviešu leģiona 19. divīzijas kara korespondents.

Viņš spilgtāk kā jebkurš izteica latviešu tautas un Latvijas traģēdiju savā dzejas darbā “Dievs, Tava zeme deg”, ko sacerēja 1943. gadā. 1943. g. rudenī Universitātes aulā reliģiskās dzejas pēcpusdienā notika tās pirmais lasījums, Almas Ābeles izpildījumā, tautas tērpā, asarām acīs, raudot arī klausītājiem. Lūcija Garūta šīs izjūtas ietvēra mūzikā, un es atgādināšu kantātes pirmatskaņojumu Sv. Ģertrūdes baznīcā 1944.gada 15. martā (T. Reitera koris, Lūcija Garūta, Ā. Kaktiņš, M. Vētra), kad kara viļņi jau sāka atkal velties uz Latviju un ļoti daudzi klātesošie domās skatīja to, ko redzēja dzejnieks un komponiste – kara, šķiršanās, tālāko drāmu priekšnojautas. Tautas izmisums uz tēvzemes bojāejas fona, reliģisks patoss ar apokaliptisku Pastarās tiesas redzējumu, ar lūgšanas “Mūsu tēvs debesīs” ievijumu beigu daļā un heksametru rindā, dainu poētikai tuvu lirismu, apvaldīts kluss dramatisms izraisa katarsi, šī dzeja kļuvusi par tautas lūgšanu, varētu teikt, paplašinātu “Dievs, svētī Latviju”.

Andrejs Eglītis izgāja savu kara korespondenta ceļu līdz galam – Vācijā, Kurzemē, Liepājā, kur no 1. līdz 7. maijam 1945. gadā vēl paguva izdot laikrakstu “Laika Balss” – likvidētās “Tēvijas” vietā kā galvenais redaktors un bēgļu laivā naktī no 7. uz 8. maiju kopā ar Veroniku Strēlerti devās uz Zviedriju.

Zviedrijā atzīmējama viņa rosīgā sabiedriskā darbība, viņš bija Latviešu Nacionālā fonda ģenerālsekretārs, galvenais darītājs, fonda “dvēsele”, vadīja fondu pusgadsimtu no 1947. gada līdz 1998. gadam. Fonds sniedza palīdzību latviešu kultūrai trimdā, meklēja iespēju palīdzēt dzimtenei, rosināt te nacionālpolitiskas aktivitātes.

Atgriešanās dzimtenē ar kantāti – Imants Kokars, Ave Sol dziedājumi. Te gribu atgādināt arī mūsu kontaktus, Eglīša saskari ar Zinātņu akadēmiju, kad Andrejs Eglītis palīdzēja sarūpēt līdzekļus mūsu balvām – Arveda Švābes balvai vēsturē un Heinriha Skujas balvai bioloģijā, kad viņš materiāli palīdzēja izdot boļševiku nošautā ķīmijas profesora Jūlija Auškāpa grāmatas “Zinātnei un tēvijai” 3. papildināto izdevumu 1993. gadā, dokumentēt Auškāpa mūža gaitu. 1992. gadā ievēlējām Andreju Eglīti par ZA goda locekli.

Taču galvenais joprojām palika Andreja Eglīša veikums dzejā – krājumi “Audiet mani karogā sarkanbaltisarkanā” (1972), “Svešais cirvis cērt un cērt” (1986, Latvijā 1990). 1972. gadā Andrejs Eglītis saņēma trimdas Tautas balvu par krājumu “Audiet mani karogā”. Pavisam Andrejs Eglītis trimdā izdevis 13 dzeju krājumus, no kuriem vēl minams “Caur daudzām zemju zemēm, caur daudzām debesīm” ar filozofisku dziļumu, tas saņēmis Kultūras fonda balvu 1984.gadā

1998.gada vasarā Andrejs Eglītis atgriezās Latvijā, turpināja savu dzejnieka, esejista, patriotiska publicista darbību. Bieži esam viņu redzējuši mūsu vidē, viņam tīk atnākt uz Zinātņu akadēmiju. 2002.gadā Eglītis kļuva par Latvijas Rakstnieku savienības biedru un saņēma arī Literatūras gada balvu – atkal viena simboliska saišu sasiešana starp trimdu un dzimteni.

Andrejam Eglītim tiek piedēvēti epiteti “pravietis”, “tautas likteņa tulks”, “dzimtenes sargs”, viņu raksturo skaļš protests pret Latvijai nodarītām pārestībām, pret iekarotājiem, paverdzinātājiem, arī pret latviešu pašu mazdūšību, gļēvumu. Tas ir gan viņa dzeju krājumu, gan arī eseju un publicistikas kredo.

Kad ZA Senāts Andrejam Eglītim š. g. 10. janvārī piešķīra Raiņa balvu, novakarē piezvanīju jaunajam laureātam, lai viņu sveiktu un arī reizē noskaidrotu mazliet delikātu jautājumu: vai viņam ir patīkami un piedienīgi saņemt Raiņa balvu. Atgādināju, ka Stokholmā Eglītis un viņa Nacionālais fonds sīvi cīnījās pret LSDSP, pret Bruno Kalniņa grupu “Brīvība”. Eglītis ir bijis un ir latviešu nacionālists, dziļi reliģiozs cilvēks. Rainis turpretī pārliecināts sociāldemokrāts, kreiso, jaunstrāvniecisko ideju ienesējs Latvijā, tātad politiski viņu spektri ir atšķirīgi. Vienojāmies tomēr, ka Rainis ir bijis ne sarkans, bet gan sarkanbalts, ka Raiņa loma latviešu pašapziņas celšanā 1. pasaules kara laikā un Brīvības cīņās 1919.gadā bijusi radniecīga A. Eglīša misijai 2. pasaules karā, ka ”Daugava” un “Sveika, brīvā Latvija” bijušas Latvijas brīvības cīnītāju rokasgrāmatas kaujās pret Bermontu. Gan Rainis (Jāzepā), gan Eglītis (dzejā) pievēršas Bībeles, Judejas motīviem. “Jūsu zvans bija man kā gaismas stars tumsā, apkārt ir nakts”, sacīja Eglītis, kaut bija 7 vakarā, krēsla. Viņš jutās ļoti iepriecināts un pagodināts, sakot: “Es pats taču esmu kā Rainis šodien”!

Un patiešām! Latvijas Bankas skaistajā monētu sērijā “Laikmetu grieži un laikmetu vērtības” nupat beidzās konkurss pēdējai no 4 sērijām: “Latvijas valsts”. Tur devīzes katrai no 3 monētām ir šādas: “Sveika, brīvā Latvija” (Rainis) – 1918.18.XI; “Dievs, Tava zeme deg” (Eglītis, 1940-1991) un “Dievs, svētī Latviju” (1991.21.VIII). Tātad Rainis un Andrejs Eglītis te ir līdzās – katrs savā laikā. Latvijas Banka un tās prezidents I. Rimševics sūta Andrejam Eglītim šajā svinību reizē jauno monētu ar Raiņa attēlu aversā un augsto vientulības kalnu reversā. Mēs sveicam mūsu mūžības skarto kolēģi un novēlam viņam atspirgt, novēlam labu veselību, vēl ilgi palikt kalnā un būt nomodā par latviešu tautas garīgo veselību, patriotismu, nākotni.

Satura rādītājs

Latvijas humanitāro zinātņu institūti kopš Latvijas neatkarības atgūšanas ir uzsvēruši nepieciešamību veltīt prioritāru uzmanību Latvijas vēstures mācīšanai skolā, atgādinot, ka Latvijas vēsture kā atsevišķs priekšmets ir ticis pasniegts skolās 30.gados Latvijas Republikas neatkarības laikā, bet šī tradīcija zudusi līdz ar Latvijas okupāciju.

Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāts izsaka atbalstu izglītības un zinātnes ministres LZA korespondētājlocekles profesores I. Druvietes lēmumam par Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta mācīšanu skolā, uzskatot, ka šis lēmums ir pamatots un balstīts uz mūsu sabiedrības un politiskās dzīves situācijas analīzi un pareizu izpratni.

LZA Senāts uzskata, ka lēmums piešķirt Latvijas vēsturei mācību priekšmeta statusu nenozīmē tās atraušanu no Eiropas un pasaules vēstures konteksta, bet vienīgi rada priekšnoteikumus labākai Latvijas vēstures apguvei un atsevišķu Latvijas novadu pagātnes izpratnei. Mācību priekšmeta konkrētā pasniegšana saistībā ar Eiropas un pasaules vēsturiskajiem notikumiem ir priekšmeta mācīšanas metodes jautājums, kas jāatstāj pedagogu ziņā. Ļoti vēlams, lai vēstures skolotāji kursa pamatatziņas saskaņotu ar vēsturniekiem – zinātniekiem.

LZA Senāts uzskata, ka atzinumu par Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmetu mācīšanu būtu lietderīgi iestrādāt Latvijas Republikas normatīvajos aktos.

LZA Senāta atzinumu nosūtīt LR Izglītības un zinātnes ministrijai un LR Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai.

LZA prezidents profesors Juris Ekmanis
LZA Senāta priekšsēdētājs profesors Jānis Stradiņš

Satura rādītājs

Š.g. 1.februārī Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents Juris Ekmanis, zemkopības ministrs Mārtiņš Roze un Latvijas Zinātņu akadēmijas Lauksaimniecības un meža zinātņu nodaļas (LMZN) priekšsēdētāja, Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas (LLMZA) prezidente Baiba Rivža parakstīja nodomu protokolu par LZA, Zemkopības ministrijas un LLMZA turpmāko sadarbību, veidojot lauksaimniecības un meža zinātnes ciešāku saikni ar citām LZA pārstāvētajām jomām.

Nodomu protokola ietvaros plānots kopējs darbs vairākās jomās, tai skaitā lauksaimniecības un meža zinātnes un zinātnisko institūciju attīstības koncepciju izstrādē, augstāko izglītību, zinātni un praksi konsolidējošo dokumentu izstrādē, pētījumu veikšanā lauksaimniecības, lauku attīstības un meža zinātnes jomā, informācijas apmaiņā starp zinātnes struktūrām un lauksaimnieku profesionālajām organizācijām un speciālistiem, starptautiskās zinātniskās sadarbības veicināšanā.

Zemkopības ministrs Mārtiņš Roze pēc nodomu protokola parakstīšanas atzīmēja, ka ir gandarīts par izveidojušos sadarbību, jo daudzās no Zemkopības ministrijas pārraugāmajām jomās ir jūtams zinātnieku trūkums. Virknē risināmo jautājumu iztrūkst analītiska skatījuma un akadēmiskas pieejas. Tajā pašā laikā ir minami arī pozitīvi fakti. Tā, piemēram, ministrijas pārraudzībā esošā iestāde – Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) – vairākās jomās sadarbojas ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultāti, kā rezultātā studentiem ir iespēja praktizēties, savukārt PVD – iegūt izglītotus darbiniekus.

Plānots, ka arī parakstītais nodomu protokols stimulēs valsts un akadēmiskā sektora kopīgu darbu.

Nodomu protokola izpildes gaitu ZM, LZA un LLMZA apspriež vienu reizi gadā.

LZA Lauksaimniecības un meža zinātnes nodaļas
zinātniskā sekretāre Ieva Sloka

Satura rādītājs

19.janvārī LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā notika akadēmiķa Solomona Hillera (1915-1975) piemiņas lasījumi, kas bija veltīti molekulārās bioloģijas pirmajiem soļiem Latvijā. Ievadvārdus teica LU BMC direktore Zinaida Šomšteine. Dalībnieki noklausījās 3 priekšlasījumus. Šā gada Solomona Hillera balvas laureāts akadēmiķis Elmārs Grēns referātā “Pirmie soļi molekulārajā bioloģijā: cilvēki, idejas, risinājumi” atskatījās uz molekulārās bioloģijas nozares attīstības gaitu un panākumiem Latvijā. Molekulārās bioloģijas šodienas skices savos referātos iezīmēja Dr.biol. Jānis Kloviņš - “Melanokortīna receptori: funkcijas, struktūra un evolūcija” un Dr.biol. Andris Zeltiņš - “Augu vīrusu strukturālie proteīni: vakcīnu kandidāti”.

Pēc akadēmiķa Paula Pumpēna atraktīvā Laudatio latīņu valodā Solomona Hillera balvu Elmāram Grēnam pasniedza LZA prezidents Juris Ekmanis un a/s “Grindeks” valdes priekšsēdētājs Valdis Jākobsons. Laureāts teica atbildes runu, kurā uzsvēra visa kolektīva lielos nopelnus molekulārās bioloģijas nozares attīstībā mūsu valstī. Noslēgumā pasākuma dalībnieki varēja iepazīties ar modernajām LU BMC laboratorijām.

Satura rādītājs

L`ORÉAL Latvijas stipendija Sievietēm zinātnē ar UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas un Latvijas Zinātņu akadēmijas atbalstu ir izveidota 2005. gadā, īstenojot L`ORÉAL Grupas un UNESCO sadarbību starptautiskajā projektā Sievietēm zinātnē (For Women In Science) un 2006. gadā šī projekta ietvaros Latvijā tiks pasniegta otro reizi. Latvijas zinātniecēm tiks piešķirtas trīs gada stipendijas nozīmīgu zinātnisku pētījumu veikšanai dzīvības zinātņu un materiālzinātņu jomā. Katras stipendijas apjoms ir 3500 Ls un tās ir izmantojamas zinātnisko pētījumu veikšanai Latvijā. Divas stipendijas tiks piešķirtas zinātniecēm līdz 40 gadu vecumam ar doktora grādu dzīvības zinātņu vai materiālzinātņu jomā, bet trešā – doktorantei līdz 33 gadu vecumam disertācijas sekmīgai izstrādei.

Pieteikumi sagatavojami uz pieteikuma veidlapām, kuras, sākot ar 2006. gada 7. februāri, saņemamas UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas (LNK) Sekretariātā Rīgā, Pils laukumā 4–206, kā arī LNK mājas lapā www.unesco.lv

– pieteikuma veidlapa,
– pretendentes CV latviešu un angļu valodā,
– izglītību un zinātnisko grādu apliecinošu dokumentu kopijas,
– pieteiktā pētnieciskā projekta apraksts vienam gadam latviešu valodā uz 1–2 lappusēm un angļu valodā – uz vienas lapas puses,
– zinātniskā vadītāja vai zinātniskās iestādes, kurā projekts tiek izstrādāts, rekomendācija,
– zinātnisko publikāciju saraksts,
– nozīmīgāko publikāciju kopijas (pievienot monogrāfiju, žurnāla numuru kopijas, ja tādi ir).

Pieteikumi iesniedzami divos eksemplāros līdz 2006.gada 31. martam UNESCO LNK Sekretariātā Pils laukumā 4 – 206 (tālr.7325109). Nepilnīgi un pēc noteiktā termiņa iesniegti pieteikumi netiks izskatīti.

Pieteikumus izvērtēs žūrijas komisija LZA Senāta priekšsēdētāja akadēmiķa Jāņa Stradiņa vadībā, pieaicinot Latvijas Zinātņu akadēmijas Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļas, kā arī Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļas ekspertus, kuri savu atzinumu nodos žūrijas komisijai. Līdz 2006.gada 28. aprīlim žūrijas komisija izlems par stipendijas saņēmējām, balstoties uz ekspertu atzinumu.

Stipendiju saņēmējas tiks pasludinātas 2006. gada maijā svinīgā ceremonijā Latvijas Zinātņu akadēmijā.

Sadarbības protokolu parakstīja LR izglītības un zinātnes ministre UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas viceprezidente profesore Ina Druviete, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents akadēmiķis Juris Ekmanis un L’ORÉAL Baltic ģenerāldirektors Pērs Akerlunds.

Stipendijas paredzētas dzīvības zinātņu un materiālzinātņu pārstāvēm. Salīdzinājumā ar 2005. gadu, kad šīs stipendijas Latvijā tika piešķirtas pirmo reizi, šogad paplašināts to zinātnieču loks, kuras var uz tām pretendēt. Divas no stipendijām paredzētas zinātņu doktorēm vecumā līdz 40 gadiem, bet uz trešo var pieteikties zinātnieces līdz 33 gadu vecumam, kurām tā nepieciešama doktora disertācijas izstrādei.

Salīdzinot ar 2005. gadu, pieaugusi arī stipendijas summa, šogad tā sasniedz 3500 latus katrai no stipendiātēm. Stipendiju piešķīrēju – L`ORÉAL Baltic, UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas un Latvijas Zinātņu akadēmijas mērķis ir finansiāli palīdzēt to saņēmējām veikt iecerētos zinātniskos pētījumus.

Stipendiju “Sievietēm zinātnē” Goda patronese ir Latvijas Valsts prezidente Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle Vaira Vīķe–Freiberga. Stipendijas izveidotas, īstenojot L’ORÉAL Grupas un UNESCO sadarbību starptautiskās programmas “Sievietēm zinātnē” (For Women In Science) ietvaros.

Pieteikumi stipendijām tiks pieņemti no 2006. gada 7. februāra līdz 31 martam. Informācija par pieteikšanos stipendijām saņemama UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas (LNK) Sekretariātā Rīgā, Pils laukumā 4–206, kā arī LNK mājas lapā www.unesco.lv.

“Sievietēm zinātnē” ir L` ORÉAL un UNESCO kopīgi izstrādāta programma, kuras mērķis ir starptautiskā mērogā atbalstīt sieviešu piedalīšanos zinātniskajos pētījumos un veicināt viņu panākumus dažādās zinātņu nozarēs. Šīs programmas ietvaros dažādu valstu zinātniecēm ik gadus tiek piešķirtas kopumā 5 prēmijas – atzinība par veiktajiem atklājumiem un 15 stipendijas – atbalsts zinātniskā darba turpināšanai.

Atsevišķās valstīs starptautisko programmu “Sievietēm zinātnē” papildina tā sauktās nacionālās iniciatīvas – šo valstu L`ORÉAL filiāles ar UNESCO Nacionālo komisiju un zinātnes aprindu atbalstu piešķir konkrētās valsts zinātniecēm nacionālās stipendijas “Sievietēm zinātnē”.

Latvijā L`ORÉAL Latvijas stipendijas “Sievietēm zinātnē” ar UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas un Latvijas Zinātņu akadēmijas atbalstu tiek piešķirtas kopš 2005. gada. Pagājušogad stipendijas 2500 latu apmērā saņēma:

· Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes Farmācijas nodaļas asociētā profesore Dr.habil.biol. Ruta Muceniece – pētījumiem par to, kā ar dabas vielām apstādināt neirodeģeneratīvo slimību (Parkinsona slimība, Alcheimera slimība, vecuma demence) attīstību to agrīnajā fāzē,

· LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošā pētniece Dr.biol. Aija Linē – pētījumiem par ģenētisko faktoru nozīmi cisplatīna terapijas efektivitātē, kas ļaus uzlabot vēža pacientu dzīves kvalitāti, palīdzot noteikt piemērotāko zāļu devu un izvairīties no zāļu izraisītām nevēlamām blaknēm,

· LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētniece Dr.biol. Anna Zajakina – hepatīta B vīrusa pētījumiem, kas pavērs iespēju gēnu terapijas un vakcīnu izstrādei pret šo bīstamo slimību.

Papildinformācijai: Estere Braķe, tālr. 9–122.790, estere@latnet.lv

Satura rādītājs

Latvijas zinātniekiem ir iespējas piedalīties COST programmas projektos

Š.g. 13.februārī Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Franču zālē norisinājās kārtējā LZA Lauksaimniecības un meža zinātņu nodaļas (LMZN) un Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidija kopsēde. Sēdi vadīja LZA LMZN priekšsēdētāja un LLMZA prezidente, akadēmiķe Baiba Rivža.

Viens no sēdes darba kārtības jautājumiem tika veltīts prezentācijai par izaicinājumiem zinātnes atbalsta projektu sagatavošanai - LZA LMZN priekšsēdētājas vietnieks, akadēmiķis Arnis Treimanis informēja par Latvijas zinātnieku iespējām piedalīties Eiropas Zinātnes COST (European Cooperation in the field of Scientific and Technical Research) projektos.

COST ir 1971.gadā dibināta Eiropas starpvalstu programma, ar mērķi veicināt sadarbību zinātnisko un tehnisko pētījumu jomā. Projektu tēmas piedāvā paši zinātnieki un, gadījumā, ja priekšlikums interesē vismaz piecu dalībvalstu zinātniekus, pēc pieteikuma izvērtēšanas atbilstošajā COST tehniskajā komitejā, tas tiek virzīts uz apstiprināšanu. Bieži vien COST akcija ir ievadījums tālākam Eiropas Savienības Ietvara programmas projekta pieteikumam.

COST sekretariāts nodrošina konferenču apmeklēšanu (2-3 reizes gadā) akciju dalībniekiem, kā arī apmaksā (līdz 1 mēnesim) zinātnieku vizītes pie akcijas partneriem jaunu metožu apgūšanai un eksperimentālo pētījumu veikšanai. Patlaban vairāk kā 30 000 Eiropas zinātnieki sadarbojas aptuveni 200 akcijās visdažādākajās zinātnes nozarēs, vidējais akcijas ilgums ir 4 gadi, parasti vienā akcijā piedalās 10-20 valstu zinātnieki. Latvija ir COST programmas dalībvalsts kopš 1999.gada. Sīkāka informācija par programmu pieejama COST mājas lapā internetā: http://cost.cordis.lu un http://www.esf.org, vai arī pie COST nacionālās koordinatores Latvijā Dr. Maijas Bundules Izglītības un zinātnes ministrijā, tel. 7047896, e-pasts: Maija.Bundule@izm.gov.lv.

Kopsēdē tika arī apstiprināts LZA LMZN un LLMZA 2006.gada plāns, lielu uzsvaru liekot uz zinātnieku sadarbību ar zemniekiem, lauku un lauksaimniecības organizāciju pārstāvjiem, lauku iedzīvotājiem, ministriju, lauku konsultāciju centru darbiniekiem un citiem interesentiem. Tā tiks nodrošināta, organizējot kopīgus seminārus un izbraukuma sēdes, ar mērķi informēt par jaunākajiem sasniegumiem lauksaimniecības, mežsaimniecības un lauku attīstības jomā un rosināt diskusiju par nepieciešamajiem pasākumiem minēto nozaru attīstībai.

Satura rādītājs

literatūrzinātnē – 3 vietas, folkloristikā – 2 vietas, mākslas zinātnēs – 1 vieta. Pretendentiem jāiesniedz: pieteikums, CV, zinātnisko kvalifikāciju apliecinoša dokumenta kopija, publikāciju saraksts (2001. – 2005.), perspektīvais pētnieciskā darba redzējums ievēlēšanas periodam.

Dokumenti iesniedzami līdz š. g. 15. martam LU LFMI direkcijā, Akadēmijas lauk.1, 1306. kabinetā. Tālrunis uzziņām: 7229017.

* * *

pētnieks – 1 vieta

Pieteikumi iesniedzami nedēļas laikā no sludinājuma publicēšanas dienas Rīgā, Daugavgrīvas ielā 8, 5. stāvā. Tālrunis uzziņām: 7 610 851.

Pieteikumam pievienot:

1. Zinātniskos grādus apliecinošo dokumentu kopijas.
2. CV.
3. Publicēto darbu sarakstu.
4. Citas kvalifikāciju apliecinošo dokumentu kopijas (pēc pretendenta izvēles).

Satura rādītājs

Aizstāvēšana

2006. gada 7. martā plkst. 16.30 Latvijas Universitātes Moderno valodu fakultātes 402. auditorijā Visvalža ielā 4a notiks Valodniecības zinātņu nozares promociju padomes sēde, kurā

aizstāvēs promocijas darbu “Lingvistiskie un pragmatiskie principi banku un finanšu rakstveida saziņā angļu valodā un to īstenošana mērķvalodas studijās Latvijā” filoloģijas doktora grāda iegūšanai.
Recenzenti: Dr.habil.philol. A.Veisbergs, Dr.philol. L.Iļjinska, Dr.phiolol.I.Keviša.
Ar promocijas darbu var iepazīties LU Zinātniskajā bibliotēkā Kalpaka bulvārī 4.

***

2006.gada 8.martā plkst. 15.00 LU matemātikas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēdē (LU Fizikas un matemātikas fakultātē, Rīgā, Zeļļu ielā 8, 114.telpā) paredzēta

promocijas darba “Risināšanas metodes dažām inversām lineārām un nelineārām matemātiskās fizikas problēmām” aizstāvēšana matemātikas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.
Recenzenti: Dr.habil.mat., Dr.habil.fiz., prof. H.Kalis (LU), Dr.habil.mat., prof. R.Čiegis (Viļņas Gedimina Tehniskā universitāte, Lietuva), Dr.mat., asoc.prof. J.Cepītis (LU).
Ar promocijas darbu var iepazīties LU Zinātniskajā bibliotēkā, Rīgā, Kalpaka bulvārī 4.

***

2006. gada 17. martā plkst. 15.00 Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas nozares promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Dzirciema ielā 16, Hipokrāta auditorijā

aizstāvēs promocijas darbu “Skolēnu stājas un pēdas parametru vērtējums kā fiziskās attīstības rādītājs gadsimtu mijā” medicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.
Oficiālie recenzenti: profesors H.Jansons (valsts emeritēts zinātnieks); profesore L. Aberberga – Augškalne (RSU); profesore H.Kaarma, (Tartu Universitāte, Igaunija).
Ar promocijas darbu var iepazīties RSU, Akadēmiskajā un Nacionālajā bibliotekās .

***

2006 g. 30. janvārī LU Ekonomikas, demogrāfijas un vadībzinātnes promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Aspazijas bulv.5, promocijas darbu ekonomikas doktora (Dr. oec.) zinātniskā grāda iegūšanai ekonomikas nozarē, apakšnozarē – Latvijas tautsaimniecība, aizstāvēja Ludmila Jadčenko par tematu “Valsts ekonomiskās drošības indikatoru prognozēšanas matemātiskais modelis”.
“Balsošanas rezultāti: piešķirt –7, nepiešķirt – 5, nederīgu biļetenu – nav.

***

LLU Ekonomikas nozares Agrārās ekonomikas un Reģionālās ekonomikas apakšnozaru promocijas padomes atklātā sēdē 2006. gada
3. februārī Anda Zvaigzne aizstāvēja promocijas darbu “Riska vadība Latvijas lauku tūrisma uzņēmumos” ekonomikas doktora grāda iegūšanai. Balsošanas rezultāti: par – 8 balsis, pret – nav, atturas – nav.
Ar padomes lēmumu Andai Zvaigznei piešķirts LR ekonomikas doktora grāds agrārajā ekonomikā.”

***

2006. gada 10. februārī Latvijas Mākslas akadēmijas promocijas padomē notika Aijas Druvaskalnes–Urdzes promocijas darba Krāsas un skaņas sintēze vizuālās mākslas pedagoģijā aizstāvēšana.
Darba recenzenti bija Dr.paed. I. Miķelsone, Dr. phil. V. Kincāns, Dr. habil. art. O. Spārītis.
Balsojuma rezultāti par mākslas doktora grāda piešķiršanu: “par” – 8, “pret” – nav, “atturas” – nav, viens biļetens nederīgs.

Satura rādītājs

Nākošais “Zinātnes Vēstneša” numurs iznāks 2006. gada 6. martā.

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

Pēdējās izmaiņas: 2006. gada 17.februārī