Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2005. gada  23. maijs: 10 (302)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Numura saturs

• Latvijas Zinātnieku savienībā
• Latvijas zinātne attīstībā
• Latvijas Zinātnieku savienības 6. kongress
• Leonīda Siliņa un Otrā pasaules kara beigu 60.gadadienas piemiņai
• Pasniedz L’Oreal balvas
• Naiva bērna vērīgās acis un pamatīgas zināšanas
• Rīgā tiksies šūnu pētnieki
• Latvijas Zinātnes padomē
• LZA Arodorganizāciju konference
• Viedoklis par Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunceltni
• Sabiedriski nozīmīgās jaunceltnes Rīgā un vieta koncertzālei
• Aizstāvēšana

.Latvijas Zinātnieku savienībā

11.maijā notika Latvijas Zinātnieku savienības Padomes sēde. Padomes priekšsēdētājs Uldis Grāvītis informēja Padomes locekļus par 27. maijā notiekošā Latvijas Zinātnieku savienības 6. kongresa darba kārtību. Kongress nepieciešams, lai apstiprinātu Latvijas Zinātnieku savienības Statūtu grozījumus, atbilstoši jaunajām likumdošanas prasībām pārreģistrēt sabiedriskās organizācijas. Turpmāk LZS sauksies Biedrība Latvijas Zinātnieku savienība. Jauno LZS Statūtu projekts publicēts “Zinātnes Vēstneša” 7.numurā š.g, 11.aprīlī. Padomes locekļiem ir bijusi iespēja ar to iepazīties savlaicīgi un Padomes sēdē izteikt savus labojumus un ierosinājumus, lai vispusīgi apspriesto Statūtu projektu ( pie tā ilgstoši un rūpīgi strādāja darba grupa, kuras ierosinājumi tika pamatīgi svērti un vērtēti vairākās Valdes sēdēs) piedāvātu kongresam apstiprināšanai. Padomes loceklis Jānis Štrauhmanis aicināja apsvērt LZS juridisko adresi, kas joprojām ir Raiņa bulvārī 19. Vai , reģistrējot LZS, nevajadzētu uzrādīt tās faktisko adresi Akadēmijas laukumā 1? Viņam paskaidroja, ka šobrīd ir jāsaglabā vecā kārtība, lai nebūtu jāpāriet no ienākumu dienesta Centra rajona nodaļas uz Latgales rajona nodaļu. Tas būtu saistīts ar ievērojamu dokumentu kārtošanas procedūru, kuru varētu atļauties tad, kad LZS strādās pilnas slodzes darbinieks. LZS Padomes locekļi Jānis Štrauhmanis, Īzaks Rašals, Ivars Šmelds un Arturs Puga ierosināja vairākus labojumus, kas tika ņemts vērā.
Jānis Kristapsons informēja par 27.maijā paredzēto zinātnisko konferenci Latvijas zinātne attīstībā, ar kuras darba kārtību, akadēmiķa Elmāra Grēna referātu Zinātnes, tehnoloģiskās attīstības un inovāciju stratēģija Latvijā, kā arī ar LZA kor.locekļa Imanta Bērsona (Par zinātnes finansēšanas modeli) un akadēmiķes Maijas Kūles (Humanitārās zinātnes šodien un rīt: problēmas un risinājumi) ziņojumu tēzēm var iepazīties “Zinātnes Vēstneša” š.g. 9.numurā, kas izdots 9.maijā.

Lai veiktu pēdējos ar LZS kongresu saistītos darbus, Padome apstiprināja rīcības komiteju, kuru lūgs vadīt Valdes locekli Uldi Raitumu, kurš diemžēl slimības dēļ Padomes sēdē nepiedalijās. Komisijā darbosies Juris Roberts Kalniņš, Jānis Štrauhmanis, Aivars Āboltiņš un Rita Bebre.

Pārejot pie dažādiem jautājumiem, Uldis Grāvītis informēja par beidzot pieņemto Zinātniskās darbības likumu (pieņemts 14.aprīlī, izludināts 5.maijā, stājas spēkā 19.maijā) un kuru U.Grāvītis raksturoja kā diezgan labu. Latvijas Zinātnieku savienība tajā ir pieminēta 15.pantā, kur noteiktas pārstāvniecības normas Latvijas Zinātnes padomē. LZS tajā pārstāv viens zinātnieks, šobrīd tas ir Uldis Raitums. U.Grāvītis iepazīstināja ar likumā formulēto zinātnisko institūtu statusu, pārvaldi, finansēšanas kārtību, darbinieku kvalifikāciju. Zinātniskajā institūtā un komercsabiedrībā, kura veic zinātnisko darbību, ir vadošo pētnieku, pētnieku un asistentu akadēmiskie amati. Par vadošo pētnieku var ievēlēt tikai zinātnieku ar doktora grādu, pētnieka amatam nepieciešams doktora vai maģistra grāds. Par asistenta kvalifikāciju likumā nekas nav teikts. Institūta direktoru konkursa kārtībā ievēl institūta zinātniskā padome uz pieciem gadiem un ne vairāk kā divas reizes pēc kārtas. Ļoti veiksmīgi likumā tika iebalsots zinātnes budžeta ikgadējais pieaugums, kas ir 0,15 % no iekšzemes kopprodukta, līdz zinātnes finansējums sasniegs vismaz 1 % no iekšzemes kopprodukta. Ar pilnu Zinātniskās darbības likuma tekstu var iepazīties laikraksta “Latvijas Vēstnesis” 2005.gada 5.maija numurā un internetā.

Plašākas debates izraisīja Igaunijas kultūras darbinieku parakstītā vēstule par Krievijas plašsaziņas līdzekļu izvērsto kampaņu pret Igauniju. Latvijas Radošo savienību padome, kura šo ANO nosūtīšanai paredzēto vēstuli ir saņēmusi, vērsās pie radošajām organizācijām, lai tās rakstiski izteiktu savas domas par atbalsta vēstules nepieciešamību un tās tekstu. LZS Padomes locekļi ar Igaunijas kultūras darbinieku parakstīto vēstuli nebija detalizēti iepazinušies, bet vairākus Padomes locekļus mulsināja fakts, ka šīs vēstules teksts internetā klejoja jau pirms vairāk nekā gada, kad nedz Igaunija, nedz Latvija vēl nebija ES un NATO locekles, tādēļ ļoti emocionālie un klaji paustie apgalvojumi par bezmaz vai jaunas okupācijas draudiem šodien tādā formā diez vai vairs ir paužami. Starp vēstules parakstītājiem nav neviena redzama Igaunijas zinātnes pārstāvja. Padome nolēma, ja tas būs vajadzīgs, izveidot darba grupu LZS viedokļa izstrādāšanā, jo tas ir nopietns dokuments, kas nevar balstīties tikai uz emociju izvirdumiem, it īpaši tajā gadījumā, ja tā adresāts ir ANO. Ja Radošo savienību padome izlems, ka ir vajadzīgs atbalsts vairāk nekā gadu vecajai Igaunijas kultūras darbinieku vēstulei, Latvijas Zinātnieku savienība sagatavos analītiski izsvērtu savu biedru viedokli, kas, protams, nevar pretendēt uz visu Latvijas zinātnieku viedokli.

Latvijas Zinātnieku savienības Padome sirsnīgi aicina visus savienības biedrus 27.maijā piedalīties zinātniskajā konferencē par Latvijas zinātnes nākotni un tai sekojošajā kongresā (savienības biedriem tas ir galvenais 27.maija pasākums) un tikai izņēmuma gadījumā izmantot savas tiesības balsošanai par jaunajiem Statūtiem izsniegt pilnvaru ciram savienības biedram. Starp citu šo normu – balsošanu ar pilnvaru kā izņēmuma gadījumu nevis kā attaisnojumu savam slinkumam Padomes locekļi lūdza pasvītrot jauno Statūtu projektā.

Uz redzēšanos 27.maijā!

LATVIJAS ZINĀTNIEKU SAVIENĪBAS 6. KONGRESS

Satura rādītājs

Leonīda Siliņa un Otrā pasaules kara beigu 60.gadadienas piemiņai

Latvijas pretošanās kustības cīnītājs Kurts Grīnups un akadēmiķis Jānis Stradiņš
pie Leonīda Siliņa portreta

Leģendārā latviešu pretestības kustības cīnītāja, Latvijas Centrālās padomes sakarnieka un vēstures norišu dokumentētāja, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora Leonīda Siliņa 89.dzimšanas dienas piemiņas stunda 2005.gada 12.maijā, kuru rīkoja Latvijas Zinātņu akadēmija, LU Latvijas vēstures institūts un akadēmiskā vienība “Austrums” un kurā piedalījās L.Siliņa dzīvesbiedre Zigrīda Siliņa no Stokholmas un Zviedrijas vēstniecības Latvijā padomniece Gunila Karlsone un kuras formālais iemesla bija zviedru valodā iznākušās Leonīda Siliņa grāmatas “Baltijas jūra: ceļš uz brīvību. 1943 – l945” atvēršana, izvērtās par notikumu, kas nozīmības ziņā tālu pārsniedza vienkāršu grāmatas prezentāciju. Vispirms jau tam iemesls bija autora personība. Žurnālists, vēlāk angļu un vācu valodas pasniedzējs Zviedrijā, Leonīds Siliņš (12.05. 1916. – 31.03.2005.) bija viens no tuvākajiem Konstantīna Čakstes līdzgaitniekiem Latvijas Centrālajā padomē, organizēja LCP dokumentu nogādāšanu Rietumos un laivu transportu uz Zviedriju kara beigās, kas no represijām izglāba 4559 bēgļu, viņu vidū tādus kultūras darbiniekus kā dzejnieku Kārli Skalbi, arhitektu profesoru Paulu Kundziņu, vēsturnieku profesoru Arvedu Švābi, inženieri profesoru Alfredu Vītolu, kura vārdu nes viena no Latvijas Zinātņu akadēmijas balvām, un daudzus daudzus citus. To, atgādinot klātesošajiem izcilās Leonīda Siliņa personības dzīves datus, teica akadēmiķis Jānis Stradiņš, kuram bija tā laime un gods tuvu pazīt Leonīdu Siliņu un viņa ģimeni gan kā vēsturniekam, gan , tāpat kā L.Siliņš, piederot akadēmiskās vienības “Austrums” saimei.

Šajās dienās Eiropa un Amerika atzīmē Otrā pasaules kara beigu 60.gadadienu. Latvieši šajā karā cīnījās pret Hitlera un Staļina tirāniju frontes abās pusēs ar vienu mērķi – par brīvu Latviju. Par to pagrīdē, Pretošanās kustības rindās,cīnījās jaunais žurnālists Leonīds Siliņš, galvenais Konstantīna Čakstes vadītās Latvijas Centrālās padomes sakarnieks, kurš vairāk nekā10 reižu šķērsojis laivās Baltijas jūru uz Gotlandi, vadījis sarunas ar Kureļa spēkiem. Pirms gada 88 gadus vecais Leonīds Siliņš ieradās Latvijā, lai Kurzemē pie Zlēkām apmeklētu leitnanta Roberta Rubeņa komandētās kureliešu rotas pēdējo kauju vietas un noliektu galvu vācu soda ekspedīcijas nodedzināto māju krāsmatu vietās un nevainīgo upuru kapu kalnā. “Zinātnes Vēstnesis” jau ir rakstījis par akadēmiķa Oļģerta Lielauša un korespondētājlocekļa Edgara Bervalda iniciatīvu iemūžināt varonīgo latviešu cīnītāju piemiņu, iestādot birzi un uzstādot akmenī kaltu medni (“ZV” Nr.11, 2004.g. 7.V, Nr.17, 2004.g. 18.X, Nr.21, 2004.g. 20.XII). Ierosme rada atbalsi Zlēku pašvaldībā, par to īpašs paldies pagasta priekšsēdātājai Velgai Umbraško, ar savām idejām un konkrētu realizācijas programmu šajā projektā iesaistījās “Silava”, piedāvājot vēl nebijušu risinājumu – piemiņas birzī stādīt netikai tradicionālos kokus, bet arī meža ķiršus – krāšņus un tikai Kurzemes mežos atrodamus kokus. Pērnā gada 7.oktobrī Zlēkās tika precizēta piemiņas birzs atrašanās vieta, jo nākamajā pavasarī jau visam jābūt sagatavotam birzs stādīšanai, kas bija iecerēta Otrā pasaules kara beigu 60.gadadienas priekšvakarā. Leonīdam Siliņam ļoti patika izraudzītā vieta pie Zlēku pamatskolas, viņš galanti pieturēja pie elkoņa dāmas, ejot pa kukuržņaino pļavu, kur tiks iestādīta birza, ko viņš vairs neredzēs. Viņu sajūsmināja mažsaimnieku entuziasms, ar kādu viņi runāja par Medņu riesta izkopšanu un pieminekļa uzstādīšanu varonīgajiem rubeniešiem. Arī šo pieminekli viņš neredzēs, tāpat kā neviens viņam nevarēs pastāstīt par to, ka šī gada 29. aprīlī pie nule iestādītajiem kociņiem goda sardzē stāvēja zemessargi un pats Nacionālo bruņoto spēku komandieris Gaidis Zeibots atlidoja ar helikopteru. Bet Leonīds Siliņš paspēja pagājušajā rudenī apbraukāt visas 14 laivu izsēšanās vietas Kurzemes piekrastē, no kurienes sākās latviešu tautas dēlu un meitu glābšanās un arī trimdas ceļš.

Leonīds Siliņš saglabāja visu LCP arhīvu, viņš ir sarakstījis Upsalā (Zviedrija) un Rīgā izdotas 6 grāmatas par Latvijas Centrālo padomi un cīņu pret okupāciju. 1954.gadā L.Siliņš liecināja ASV Kongresa Kerstena komisijā par latviešu cīņu pret okupāciju. Zviedru valodā izdotā grāmata ir paplašināts latviešu izdevuma variants, domāts zviedru lasītājiem,lai, kā teica akadēmiķis Jānis Stradiņš, zviedru akadēmiskās aprindas un sabiedrība labāk saprastu Latvijas notikumus. Viņš Latvijas Zinātņu akadēmijas vārdā pateicās Zviedrijas valdībai, ka tā uzņēma Latvijas bēgļus un deva viņiem patvērumu. Daudzi Zviedrijā varēja turpināt vai izveidot savu akadēmisko karjeru. Zviedrijas Karaliskā Zinātņu akadēmija pirmā parakstīja sadarbības līgumu ar trim Baltijas zinātņu akadēmijām pēc neatkarības atjaunošanas. Nobeidzot savu uzrunu, akadēmiķis J.Stradiņš teica, ka Leonīda Siliņa fiziskais mūžs ir beidzies, bet viņš turpina dzīvot savās grāmatās, arī tajā uzrakstītajā un vēl neizdotajā grāmatā par latviešu trimdas pirmsākumiem Zviedrijā, kuras klajā laišana ir Latvijas vēsturnieku pienākums.

Zviedrijas vēstniecības padomniece Gunila Karlsone pateicās par viņai pasniegto grāmatu un teica, ka tā būs krietns atspaids, skaidrojot kara pēdējo gadu notikumus. Latvija labi atceras, ka uz Zviedriju guļ padomju drošibas spēkiem izdoto latviešu leģionāru kauna traips, bet pie tā nav vainojama nedz zviedru tauta , nedz tās karalis. Gunila Karlsone to, protams, nepieminēja, tāpat kā latviešu celtnieku nedienas ar zviedru arodbiedrību, bet runāja par vēstures izpratni un cilvēkiem, kas vairo savas tautas slavu, tādiem kā Leonīds Siliņš.

Zigrīda Siliņa solīja turpināt darbu par latviešu politisko trimdu Zviedrijā, jo vairs nav Leonīda, kurš aizliedza viņai tuvoties rakstāmgaldam, lai tik kaut ko nesajauktu. Tagad pabeigt darbu ir viņas pienākums,

Runāja “Austruma” pārstāvji, vēsturnieki, Kurts Grīnups, kurš Kureļa štāba vadībā uzturēja radiosakarus ar Latvijas Centrālo padomi Zviedrijā. Viņa pārinieks Haralds Ozols ar pēdējo kuģi paspēja evakuēties uz Vāciju, Grīnups ar svešiem dokumentiem aizbēga uz Kurzemi, pēc kapitulācijas aizgāja mežā, tika ievainots, saņemts ciet, tiesāts, nonāca lāģerī Tālajos Austrumos. Šī vecā vīra mūžs un klātbūtne bija kā dzīva sasaiste starp Leonīda Siliņa mūža lielāko veikumu un klātesošajiem, kuru vairākums ir jau no citas, jaunākas paaudzes.

Satura rādītājs

Latvijas Valsts prezidente akadēmiķe Vaira Vīķe-Freiberga sveic laureātes

L'Oreal Latvijas stipendijas "Sievietēm Zinātnē" laureātes Ruta Muceniece (no labās), Aija Linē un Anna Zajakina

L'Oreal Baltijas ģenerāldirektors Pērs Akerlunds ar laureāti Dr. biol. Annu Zajakinu

Kopēja fotografēšanās

2005. gada 18. maijā Latvijas Zinātņu akadēmijā (LZA) svinīgā ceremonijā trīs izcilas Latvijas zinātnieces saņēma L’Oreal Latvijas stipendijas “Sievietēm Zinātnē” ar UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas un LZA atbalstu. Zīmīgi, ka pasaules lielākais kosmētikas ražotājs L’Oreal, kurš pārstāvēts 130 pasaules valstīs, nodarbojas arī ar zinātnisko pētniecību. 3000 zinātnieku (no tiem 55% ir sievietes) veic pētījumus 30 dažādās zinātņu nozarēs. Koncerns kopā ar UNESCO 1998. gadā iedibināja balvu “Sievietēm Zinātnē”, un 2005. gada 5. janvārī Rīgā L’Oreal Baltijas ģenerāldirektors Pērs Akerlunds, UNESCO LNK viceprezidente profesore Ina Druviete un LZA prezidents Juris Ekmanis parakstīja Sadarbības protokolu par nacionālo stipendiju piešķiršanu. Saskaņā ar konkursa nolikumu stipendijas paredzētas, lai atbalstītu nozīmīgus zinātniskos pētījumus dzīvības zinātņu un materiālzinātņu jomā.

Latvijas Valsts prezidente LZA īstenā locekle, stipendiju Goda patronese, savā uzrunā bija sirsnīga un sieviešu – zinātnieču problēmas izprotoša. “Balva ir nozīmīga mūsu zinātnes attīstībai Latvijā, tā iesaista zinātnes darbiniekus starptautiskā apritē, cels viņu pašapziņu un lepnumu, – sacīja Valsts prezidente. Lai šī diena paliek atmiņā kā uzmundrinājums tām dienām, kad pētniecība nonāk strupceļā”. Prezidente apsveica LZA par piedalīšanos ar savu spriedumu, vērtējumu, ar augstiem prasību standartiem. Un pateicās LR IZM un UNESCO par gatavību sadarboties. L’Oreal firma ir spējusi pierādīt, ka liela firma sapratusi – ir būtiski atbalstīt zinātniskos pētījumus tās pielietojamos aspektos. Neorientēta, brīvā pētniecība ir būtiska zinātnei, tā nāk ar neparedzētiem atklājumiem, konstatēja Prezidente.

Pērs Akerlunds raksturoja savu firmu un tās rūpes par sievietēm – zinātniecēm un produkcijas patērētājām. Jānis Stradiņš darīja zināmus konkursa uzvarētāju vārdus.

Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesore, LZA korespondētājlocekle Dr. habil. biol. Ruta Muceniece saņēma L’Oreal Latvijas stipendiju “Sievietēm Zinātnē” ar UNESCO Latvijas nacionālās komisijas un LZA atbalstu pētnieciskam projektam, kas saistīts ar smadzeņu melanokortīnu un augu valsts antioksidantu lomas noskaidrošanu neirodeģeneratīvo saslimšanu apturēšanā.

Darbam ir nepārvērtējama nozīme, jo neirodeģeneratīvās slimības – Parkinsona slimība, Alcheimera slimība, vecuma demence skar miljoniem cilvēku visā pasaulē un rada ne tikai veselības, bet arī sociālas un ekonomiskas problēmas.

Latvijas Universitātes Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošā pētniece Dr. biol. Aija Linē saņēma stipendiju pētnieciskam projektam, kura mērķis ir noskaidrot ģenētiskos faktorus, kas ietekmē pacienta reakciju un sekundārās rezistences veidošanos pret klīnikā bieži izmantoto preparātu cisplatīnu plaušu vēža slimniekiem.

Latvijas Universitātes Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētniecei Dr. biol. Annai Zajakinai stipendija piešķirta pētījumam “Hepatīta B vīrusa rekonstrukcija ar alfavīrusu replikonu palīdzību”. Hepatīts B joprojām ir visas pasaules medicīnas problēma un Annas Zajakinas piedāvāto pētījumu rezultāti sekmētu efektīvākas vakcīnas izstrādāšanu pret šo saslimšanu.

Satura rādītājs

Zaiga Kipere

Tas ir viens no skumīgākajiem notikumiem atjaunotās neatkarīgās Latvijas Zinātņu akadēmijas pastāvēšanas laikā, kad kādā sēdē negaidot saļima un pēc dažām dienām, l996. gada 6.decembrī no dzīves šķīrās viens no pašiem spožākajiem akadēmiķu prātiem medicīnas zinātnē, vēža pētnieks, Latvijas Zinātnieku savienības Valdes loceklis, dažādu padomju, komisiju utt. u.c. loceklis, enerģiskais un vitālais Jānis Ērenpreiss. 67 gadus vecs. Palika viņa zinātniskā skola, dzīvesbiedre Jekaterina Ērenpreeisa un divi dēli – Jānis un Juris. Jānis tagad darbojas biznesā, Juris 2003.gadā aizstāvēja promocijas darbu “Vīriešu neauglība un spermatozoīdu DNS integritātes noteikšanas problēmas” un ieguva medicīnas doktora zinātnisko grādu. Viņš strādā Rīgas Stradiņa universitātē izveidotajā androloģijas laboratorijā, kur pēta vīriešu reproduktīvās spējas. Patlaban stažējas Zviedrijā. “Viņš ir ļoti nopietns zinātnieks”, saka māte.

Kur Ērenpreiss ar kājām basām
Iet vilkus ganīt rīta rasā

Tā dzejniece Mirdza Ķempe pēc Rendas pirmā apmeklējuma ieraksta slimnīcas vienīgajam ārstam un rakstniekam Jānim Liepiņam piederošā “Zelta zirga” 1957.gada izdevuma tukšajā priekšlapā. Dzejojums par Rendu ir pagarš, bet mūs interesē Jāņa Ērenpreisa pieminēšana. Vasarās, kad lauciniekiem jāvāc siens un nav vaļas pa slimnīcu šļaukstīties, pie daktera Liepiņa padzīvoties un, ja nepieciešams, arī veselību pielāpīt brauc viņa Rīgas draugi un studiju biedri. Draugu vidū bija mākslinieki Hilda Vīka un Kurts Fridrihsons, starp studiju biedriem – Jānis Ērenpreiss,kurš tolaik strādāja par asistentu Medicīnas institūta histoloģijas katedrā pie profesora Konstantīna Bogojavļenska, izcili erudīta krievu inteliģenta.

Grāmatā “Mani pacienti. Ārsta nemedicīniskas piezīmes” Jānis Liepiņš raksta: “Ar savu stāvokli Jānis Ērenpreiss varēj gan izcelties – histoloģijas katedras asistents, fabrikanta Gustava Ērenpreisa un skaistumkopšanas lietprates Klāras Stakenas dēls –, taču mans kolēģis ar savu izturēšanos vienādi uzsvēra savu proletārisko statusu [..]” Vai staigāšana kailām kājām uzskatāma par proletāriskā statusa demonstrēšanu? Drīzāk tās ir mīļas atmiņas no bērnu dienu pirmskara vasarām Dalbē radu mājās, kur draugos bija zirgs Ansis un kaķis Polis. Vēlēšanas atkārtot senpiedzīvotās izjūtas,kailām pēdām saskaroties ar zāli un zemi. Kājas Ērenpreiss apāvis tikai ejot uz Rendas centru kopā ar dakteri Liepiņu, lai nekompromitētu viņu pacientu acīs.

Ar tēvu Gustavu Ērenpreisu ir tā kā ir. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas zinātnieku aprindās ne viens vien pa jokam pajautāja – kad tad atsāksi ražot velosipēdus? Pēc Gustava Ērenpreisa fabrikas nacionalizēšanas to darīja “Sarkanā zvaigzne”. Nu tā kā būtu laiks ķerties pie darba Ērenpreisiem.

Neviens tagad nevar pateikt, kādā valstī (Vācijā, Anglijā, tāpat kā viņa māsas un brālis) pēc kara dzīvotu Jānis Ērenpreiss un kādu profesiju būtu izvēlējies, ja vecāki nebūtu izšķirušies, viņam tikai gadu vecam esot. Domājams, ka šķīrās ar lielām mielēm dvēselē, jo ar tēvu kontaktu vairs nebija tikpat kā nekādu, un māte mazajam zēnam pat audzēja garu bizi, lai jūrmalā viņu noturētu par meiteni un neatpazītu.

Dēla un mātes savstarpējā mīlestība bija neaprakstāma. Kad māte, pati būdama ārste, mira no krūts vēža , Jānim bija tikai 19 gadu. Dēls turpināja rakstīt dienasgrāmatu kā vēstules mātei. Liekas, tieši mātes nāve lika Jānim izvēlēties vēža pētnieka ceļu, ko viņš uzskatīja kā uzdevumu pats sev. Jau būdams pazīstams zinātnieks un nebūt ne literatūrpētnieks, Jānis sūtīja mātei vēl vienu mīlestības un cieņas apliecinājumu, atšifrējot dzejnieka Edvarta Virzas Klārai Stakenai pirma Pirmā pasaules kara rakstītās vēstules. Tās 1993.gadā publicēja almanahs “Varavīksne”.

Zinātņu kandidāta disertāciju Jānis Ērenpreiss aizstāvēja l959.gadā, 30 gadu vecumā. Darbs par audzēju normalizāciju bija aizsākts jau studiju gados. Tajā pašā 1959.gadā Jānis pārgāja strādāt uz Eksperimentālās medicīnas zinātnisko institūtu, lai vairāk laika varētu veltīt eksperimentālam darbam, sāka iedziļināties molekulārajā bioloģijā, kuras atzinumus iestrādāja savā pirmajā grāmatā teoretiskajā onkoloģijā. Kā savās atmiņās raksta Jekaterina Ērenpreisa, grāmata bija ļoti pamatīga, to pārtulkoja angļu valodā un izdeva ārzemēs.

1962. gadā Maskavā – referāts pirmajā Padomju savienības onkologu kongresā, 1968.gadā – Maskavā aizstāvēta doktora ( tagad – habilitētā doktora) disertācija par audzēju šūnu citoķīmiju.

– No sešdesmito gadu vidus Jānis Ērenpreiss septiņus gadus Univesitātē lasīja lekcijas par molekulāro bioloģiju. Lekcijas bija populāras. Arī es ar dažiem draugiem no Medicīnas institūta tās apmeklēju. Pēc tam izprasījos pastrādāt pie Jāņa ziemas brīvdienās, bet 1968. gadā, pēc institūta beigšanas, iestājos pie viņa aspirantūrā. Mūsu grupiņai bija divas mazas istabiņas, bet Jānis sapņoja par elektronu mikroskopu un savu laboratoriju.

Ilggadējā Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūta direktore, republikas galvenā onkoloģe , tagad – valsts emeritētā zinātniece Velta Bramberga: “ Nevaru teikt, ka mēs būtu bijuši īpaši draudzīgi, bet Jānis Ērenpreiss visu laiku līdz aiziešanai uz Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūtu 1993.gadā, nostrādāja Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūtā. Kad institūtam radās iespēja iegādāties elektronu mikroskopu, bija problēmas ar tā novietošanu. Telpas šauras, garām pa ielu brauc tramvajs un automašīnas, tricina zemi. Palīdzība nāca no Sauriešu tuberkulozes slimnīcas, tās dibinātāja un toreizējā vadītāja daktera Kārļa Segliņa. Slimnīcu projektējot, jau bija paredzētas plašas laboratoriju telpas. Jānis tur dabūja 18 (!) telpas un pārcēlās uz Sauriešiem ar visu elektronu mikroskopu un laboratorijas kolektīvu. Beidzot viņam bija pašam sava laboratorija. Turpmāk laboratorija darbojās diezgan patstāvīgi, jo Jānis Ērenpreiss nebija no tiem zinātniekiem, kuri būtu stumjami un bīdāmi. Viņš vienmēr nāca ar skaidriem priekšlikumiem, jau sagatavotu plānu un iespējām, kā to realizēt. Mēs abi pētījām vēža izcelšanos, onkoģenēzi, tikai ar dažādām metodēm. Es – ar parasto mikroskopu, viņš – ar elektronu mikroskopu. Viņš onkoloģiskajās problēmās iedziļinājās kā neviens cits zinātnieks Latvijā. Viņa sieva Jekaterina, gadu pēc Jāņa nāves rakstot par viņu medicīnas vēstures rakstu krājumā “Acta medico–historica Rigensia”, citē Jāņa teikto: “Lai mācētu kaut ko jaunu atklāt, nepieciešama neiedomājama kombinācija: naiva bērna vērīgās acis un pamatīgas zināšanas.”

Tālāk atkal Jekaterina: “ 1972. gadā pirms Jaungada mēs ar Jāni apprecējāmies. Daudziem tas bija liels brīnums, jo Jāni uzskatīja par sieviešu nīdēju. Uz dzimtsaraksta biroju viņš vēlējās iet melnajā uzvalkā, ko viņam skolas izlaidumam bija dāvinājusi mamma. Tas gan viņam bija par šauru, līgavainis izskatījās drusku ērmīgs. Arī puķes viņš uztraukumā bija piemirsis nopirkt. Ceļā uz dzimtsarakstu biroju kādā puķu bodītē iegādājāmies baltu ciklamenu pušķi. Pieraksti viņa dienasgrāmatā 1972.gada Ziemassvētku laikā ir pilni emociju. Viņš priecājās par laboratoriju un mikroskopu, par paša laimi. Arī raizējās, vai ģimenes dzīve netraucēs veikt savu misiju onkoloģijā. Varbūt arī traucēja. Atceros pirmos laulības gadus kā ļoti laimīgus, gaišus, īpaši tad, kad viens pēc otra 1973. un 1975.gadā piedzima dēli Jānis un Juris.”

Tagad, domājot par saviem pieaugušajiem dēliem un viņu ģimenēm, Jekaterina saka: "Bērni mums piedzima, kad Jānis jau bija brieduma gados. Viņš ļoti daudz laika pavadīja kopā ar dēliem. Sauriešos mēs strādājām uz maiņām. Jānis uz darbu gāja agri no rīta. Pēcpusdienā sasēdināju bērnus ratos un pa meža ceļu gājām pretī tētim, tad apmainījāmies ar lomām un Jānis pavadīja laiku ar bērniem, kamēr es strādāju. Vēlāk nopirkām Vestienā vecas lauku mājas Vilkakalnus un Jānis pats tur uzbūvēja mums nelielu koka namiņu ar divām istabām, kur vasarās dzīvot. Viņš prata visu, Dzīvojām tur vasarās, braucām slēpot ziemās un agros pavasaros. Jānis ziemā brauca uz turieni arī viens pats, atpūsties no Rīgas murga, kā viņš teica. Brida pa dziļu sniegu tumsā un aukstumā. Viņš taču jaunībā bija aizrāvies ar kalnu tūrismu, pieradis pie fiziskām slodzēm.

Velta Bramberga, sakot, ka viņi nebija nekādi īpaši draugi, tūdaļ papildināja, ka Jānis Ērenpreiss nebija no tiem cilvēkiem, kas drauga vārdu lēti valkā. Dāvinot Veltai Brambergai savu grāmatu “Ievads eksperimentālajā onkoloģijā” viņš tajā ierakstīja “Dziļā cieņā – autors J.Ērenpreiss.”

To, ka Jānim bija smags, intraverts raksturs, raksta arī Jekaterina. Un piebilst, ka viņam bija Dieva dota gudrība – gan zinātnē, gan dzīvē saskatīt pašu galveno, pašu būtiskāko un neiztērēt sevi sīkumos. Kad Sauriešos draudzīgais laboratorijas kolektīvs dzēra tēju un kāds sāka apcerēt dzīves dārdzību vai kādas sadzīves nebūšanas, Jānis piecēlās un gāja prom. Vai arī sāka deklamēt dzeju.

Zinātnei pienāca grūti laiki, šausmīgi laiki, kā teica Jekaterina. Laboratorija no Sauriešiem pārcēlās uz Kleistiem. Jānis pārdeva atgūto, no mātes mantoto vasarnīcas zemes gabalu Bulduros, par to naudiņu izremontēja laboratorijas telpas un nopirka dārgus datorus. “Mums , ģimenei, toreiz neklājās nemaz tik labi un es biju diezgan sarūgtināta, bet es sapratu arī Jāni,” teica Jekaterina. Un vēl Jānis par savu naudu izdeva grāmatu.

1992.gadā Jānis Ērenpreiss žurnālā “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis” angļu valodā publicēja rakstu par vēža ģenēzes molekulāro modeli. Pēc gada viņš šīs atziņas plašāk izvērsa grāmatā, ko iespieda izdevniecībā “Zvaigzne”. Angļu valodā izdoto grāmatu autors izsūtīja saviem ārzemju kolēģiem, taču atsaucība nebija cerētā. Tam laikam, pirms 12 gadiem, idejas bija pārāk netradicionālas.

“Man šobrīd ir pavisam savāda jušana, jo tas, ko viņš lielā mērā nojauta intuitīvi, tagad, pēc tik daudz gadiem, arvien vairāk sāk apstiprināties”, saka Jekaterina. Viņa atzīstas:”Es biju muļķe un arī viņam nepiekritu. Teicu, ka tā nevar būt, bet es jau nebiju teorētiķe, es biju eksperimentatore.”

Kas tad bija tas būtiski jaunais, ko Jānis Ērenpreiss savos pētījumos bija atklājis? (Atcerēsimies viņa paša teikto, ka jauno var atklāt tikai tad, kad naiva bērna vērīgās acis apvienojas ar pamatīgām zināšanām. Jānim Ērenpreisam piemita gan bērna vērība, gan izcilas zināšanas.)

“Tā ir vesela filozofija,” teica Jekaterina. ”Vēl joprojām uzskata, ka vēzis ir kādu nejaušu procesu, mutācijas rezultāts. Zināmā mērā tas ir strupceļš. Sākumā domāja, ka par vēzi atbildīgi ir viens vai divi gēni. Tagad izrādījās, ka tāds ir 291 gēns! Es tagad, gatavojot lekcijas par kanceroģenēzi, saku, ka tā ir genoma deregulācija, jo nekādas citas teorijas nav. Taču, kad runa vairs nav par vēža izcelšanos, bet par progresēšanu, kad vēzis jau ir radies, tad, iespējams, sāk darboties mehānisms, kas atgādina nevis šūnas ciklu, bet gan dzīves ciklu. Ļoti ļoti primitīvu, kā vienšūnas organismam. Jānis varbūt nebija tā noformulējis par vienšūnas organismu, bet bija konstatējis pašu principu, ka notiek programmēts process, kas atgriež šūnu pirmsākumā, respektīvi – dzimumšūnas attīstības līmenī. Tagad dažas hipotēzes liecina, ka varbūt process notiek atkārtoti un atkārtoti. Tam nav nekā kopīga ar nejaušību. Process zināmā mērā šūnu saved kārtībā, tikai mums ļoti nevēlamā veidā. Es nevaru pateikt, ka viņa idejas tagad iekaro pasauli, tas būtu pārāk stipri teikts, bet mūsu laboratorijā, pateicoties tam, ka Jānis tā mums smadzenes ir “iestellējis”, es saskatīju to procesu un mēs sākām pētīt tā molekulāro mehānismu.

Trīsdesmit gadus Jānis un Jekaterina Ērenpreisi bija kopā. Nu jau vairāk nekā astoņus gadus Jekaterina ar Jāni sarunājas tikai domās. 2003.gadā viņa kļuva par Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli, ir starptautiski pazīstama zinātniece, Latvijas Universitātes Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošā pētniece. Jūnijā Rīgā notiks starptautiska konference, kurā pulcēsies līdzīgus rezultātus guvuši vēža pētnieki no Anglijas, Vācijas, Polijas, Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas, arī no Aijovas un Losandželosas ASV un no Kanādas.

“Es tagad vienkārši redzu un saprotu, ka Jānim bija taisnība pēc būtības. Varbūt drusku citādi, drusku šā vai tā, bet pamatā ir dzīves cikls. Un, ja mēs to zinām, tad var meklēt un atrast tās vājās vietas, tos posmus, uz kuriem var iedarboties. Un tas raisa cerības.

“E&P” 2005.g. Nr.2

Satura rādītājs

Rīgā tiksies šūnu pētnieki

Š.g. 2.–4. jūnijā notiks Starptautiskā konference “Riga Meeting in Comprehensive Cell biology”(RMCCB). To organizē Latvijas Universitāte, ar LZP un Šūnas Bioloģijas starptautiskās federācijas (IFCB) atbalstu. Piedalīsies dalībnieki no 15 valstīm – gan no ES, gan no Grūzijas, Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas, gan no tālām zemēm – ASV, Japānas un Kanādas. Vislielākā ciemiņu grupa būs no Deutsches Krebsforschung Zentrum Heidelbergā. Šī sanāksme ir iecerēta divos nolūkos: (1) lai pulcētu izcilus domubiedrus ar plašu skatienu uz šūnu bioloģijas problēmām. Tiks aplūkotas divas no tām: (a) hromatīna dinamiska organizācija (2.06.05, Bioloģijas fakultātē) un (b) poliploīdija – filoģenēzē, ontoģenēzē un ļaundabīgajos audzējos (3.06.05 – BMC, Kleistos). Platforma tiks dota tikai konceptuāliem referātiem, tai pašā laikā uz domu lidojumu tika uzdrošināti mūsu labākie studenti. 3.06.05 notiks arī “apaļais galds” – kopīga diskusija, (2) 4.06.05 (Bioloģijas fakultātē) tiks prezentēti dažādu tematiku ziņojumi, pārsvarā pētījumi no Latvijas augstskolām, ar domu veidot Latvijas Šūnu bioloģijas biedrību, kas turpmāk varētu iestāties un gūt atbalstu no IFCB. Pasākumā piedalīsies šīs biedrības ģenerālsekretārs prof. Denys Wheatley. Laipni lūdzam interesentus iepazīties ar konferences programmu un dalībnieku sarakstu mājās lapā un nākt piedalīties!

RMCCB prezidente akad. Jekaterina Ērenpreisa,
http://bmc.biomed.lu.lv/RMCCB/

Satura rādītājs

LZP Valdes atgādinājums

LZA Arodorganizāciju 4.konferencē 2005.g. 17. martā piedalījās 46 delegāti no 17 institūtiem un iestādēm, kas apvienojušās LZA Arodorganizāciju Padomē un kurās ir vairāk kā 600 biedru. Konference noklausījās LZA Arodorganizāciju padomes priekšsēdētāja, PMI vadošā pētnieka A.Zilauča Ziņojumu par paveikto darbu laikā no 2000. līdz 2005.gadam, Revīzijas komisijas ziņojumu, novērtēja līdzšinējo Arodorganizāciju padomes darbu, kā arī izvirzīja prioritāros uzdevumus turpmākajam LZA Arodorganizāciju padomes darbam, aktivizējot sadarbību ar LZP, LZS, IZM dažādām institūcijām un pieņēma LZA Arodorganizāciju padomes lēmumu.
Piedāvājam šī lēmuma saīsinātu tekstu.

1. Prasīt Saeimai visdrīzākajā laikā pieņemt Zinātniskās darbības likumu(*), tajā obligāti iekļaujot pantus, kuri nosaka:
* zinātnes finansējuma valsts budžeta daļas ikgadēju palielināšanu par 0,15% no IKP, lai 2010. gadā zinātnes finansējums no valsts budžeta sasniegtu 1% no IKP;
* zinātniskajiem institūtiem piešķirt bāzes finansējumu infrastruktūras uzturēšanai un personāla algošanai, sākot ar 2005. gada 1.septembri;
2. Prasīt Ministru kabinetam:
* ne vēlāk kā līdz 01.01.2006.g. noteikt minimālo darba algu valstī ne zemāku par Ls 90.00 un attiecīgi paaugstinot darba algas citām zemu atalgotām darbinieku kategorijām;
* jau šogad paaugstināt ar nodokļiem neapliekamo algas minimumu līdz Ls 40.00.
3. Aicināt Izglītības un zinātnes ministriju:
* iekļaut LZA Arodorganizāciju padomes pārstāvi IZM darba grupā, kas izstrādās Normatīvos aktus Zinātniskās darbības likuma nodrošināšanai, tai skaitā jautājumā par zinātnes bāzes finansējumu un zinātnisko institūtu statusu;
* pieprasīt LZA Arodorganizāciju padomei oficiāla dalībnieka (vai oficiāla novērotāja statusu) Latvijas Zinātnes padomē;
* iekļaut pārstāvi darba grupā, kas izstrādā zinātnes virzienu prioritātes fundamentālo un lietišķo pētījumu finansēšanai atbilstoši valsts zinātnes un tehnoloģijas attīstības stratēģijai un politikai.
4. LZA Arodorganizāciju padomes svarīgākais tuvākās darbības uzdevums ir strādāt pie darba samaksas sistēmas izveidošanas zinātniskajiem darbiniekiem un zinātnē nodarbinātajam inženiertehniskajam personālam. Iekļaut LZA Arodorganizācijas pārstāvi darba grupā, risinot jautājumu par darba algu.
5. Izpētīt, cik lielu daļu no sava darba laika zinātniskajos institūtos strādājošie zinātnieki velta neapmaksātam darbam ar studentiem. Aicināt IZM Augstskolu departamentu un Zinātnes departamentu rast risinājumu situācijai, kad zinātnieki bez atlīdzības strādā ar studentiem un paredzēt līdzekļus to zinātnieku darba novērtējumam, kuru darba pienākumos un darba samaksā neietilpst darbs ar studentiem.

(*) “Zinātniskās darbības likums” Saeimā tika pieņemts 2005. gada 14. aprīlī, izsludināts 5.maijā, stājās spēkā ar 19.maiju.

Satura rādītājs

Viedoklis par Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunceltni

Uzsākot Latvijas Nacionālās bibliotēkas galīgā projekta izstrādāšanu un tuvojoties reālai būvniecībai, gan plašu publiku, gan ievērojamu daļu arhitektu sabiedrības satrauc jaunceltnes pašreizējās ieceres pilsētbūvnieciskā un arhitektoniskā kvalitāte un ēkas Uzvaras bulvārī 2, kas atrodas bibliotēkai paredzētajā zemesgabalā, liktenis. Bibliotēkas projekta pirmajos variantos ēku Uzvaras bulvārī 2 bija paredzēts saglabāt, daļēji to integrējot kopējā apbūves struktūrā ar jaunceltni. Pēdējā projekta variantā ēku paredzēts nojaukt.

Ēka Uzvaras bulvārī 2 celta 1900. gadā pēc arhitekta Vilhelma Hofmaņa projekta un nodrošina izteiksmīgu arhitektonisku līdzsvaru Daugavas kreisā krasta apbūvē Akmens tilta galā. Tā ir mākslinieciski augstvērtīga eklektisma stila celtne ar izkoptu un piesātinātu fasāžu arhitektonisko apdari. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas ekspertu komisija 1995. gadā to novērtēja kā valsts nozīmes arhitektūras pieminekli, jo tam ir visas šāda statusa pieminekļa pazīmes. Ēka tomēr nav iekļauta 1998. gadā publicētajā oficiālajā Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Taču tas nemazina šīs nozīmīgās celtnes objektīvo kultūrvēsturisko, arhitektonisko un pilsētbūvniecisko vērtību, un par tās saglabāšanu minama vesela virkne argumentu:

1.Nojaucot ēku Uzvaras bulvārī 2, tiks izjaukts mākslinieciski telpiskais līdzsvars ar Uzvaras bulvāra pretējās puses apbūvi, tādējādi likvidējot savdabīgos „Pārdaugavas vārtus” Akmens tilta galā.

2.Vēsturisko apbūves telpisko struktūru izjauks bibliotēkas jaunceltnes apjoms, kura gala skaldne noslīd līdz zemei ar dažu metru atkāpi no pašreiz nospraustās sarkanās līnijas un apmēram ar 15 m atkāpi no pašreizējās būvlaides, radot pret Uzvaras bulvāra asi pilsētvidē „klibu” telpu.

3.Pilsētvidē ēkām jāveido publiskā ārtelpa – gājēju ielas, ceļi un laukumi, nevis jābūt brīvi novietotām nedeterminētā telpā. It īpaši vēsturisko pilsētu centrālajās daļās vides psihoemocionālo kvalitāti nosaka tradicionālais, būvnormatīvu noteiktais un reāli eksistējošais perimetrālās apbūves princips. Tāpēc konceptuāli brīvstāvošas, ievērojama apjoma celtnes ir neiederīgas konkrētajā vides kontekstā. Šādu celtņu radītās destruktīvās izmaiņas pilsētvidē nav pieļaujamas Rīgas vēsturiskā centra buferzonā.

4.Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunceltnes „stikla kalna” no vēsturiskās apbūves līnijas atvirzītās slīpās skaldnes fonā būs aktīvi eksponēta dzelzceļa muzeja ēka, kas pati par sevi ir interesants industriālās arhitektūras piemineklis, bet kurai nav ar paredzamo bibliotēkas celtni saderīgas estētiskās kvalitātes.

5.Saglabājot ēku Uzvaras bulvārī 2 un integrējot to ar jaunceļamo Nacionālās bibliotēkas apjomu, uzlabotos esošais pilsētvides mērogs, tiktu saglabāts telpiskais līdzsvars pret pilsētbūvnieciski nozīmīgo Uzvaras bulvāra asi un jūtami uzlabotos apkārtējās pilsētvides kvalitāte.

6. Jaunceļamo Nacionālās bibliotēkas apjomu integrējot vienotā kompleksā ar ēku Uzvaras bulvārī 2, ievērojami uzlabotos gan visas jaunceltnes mākslinieciski estētiskā kvalitāte, gan tās iederība pilsētvides kontekstā.

7. Integrējot ēku Uzvaras bulvārī 2 bibliotēkas jaunceltnē, pēc visai aptuvenām aplēsēm tiktu papildus iegūti vairāk nekā 2000 m² lietderīgās platības.

8. Saglabājot ēku Uzvaras bulvārī 2, ietaupītos izdevumi tās nojaukšanai.

9. Uzsāktais ēkas Uzvaras bulvārī 2 atsavināšanas process ir nepieciešams jebkurā gadījumā, jo ēku iespējams ērti izmantot bibliotēkas vajadzībām.

Pievēršama uzmanība arī vairākiem Latvijas Nacionālās bibliotēkas pašreizējās projekta ieceres arhitektoniskajiem aspektiem:

1. Sākotnējās ieceres – „stikla kalna” – simboliskā jēga nojaukta ar virkni aizsprostiem līdzīgu izbūvju, kas paceļas virs apjoma skaldnes, kura pavērsta pret Uzvaras bulvāri.

2. Paredzētā milzīgai alai līdzīgā galvenā ieeja ēkā no stūra ir pretrunā elementārām arhitektoniskās semantikas un mākslinieciskās kompozīcijas likumsakarībām. Tā arī nevajadzīgi pagarina apmeklētāju ceļu līdz galvenajai lieltelpai celtnē. Galveno ieeju ēkā cilvēki intuitīvi saista ar arhitektonisku akcentu, šajā gadījumā – silueta kulminācijas vietu.

3. Paredzēto segto autostāvvietu plānojuma kvalitāte ir upurēta, lai saglabātu vienu atsevišķu koku. Acīmredzot nav argumentu, ar ko pierādīt, ka nejaušā vietā ieaudzis koks ir vērtīgāks par vēsturisku ēku.

Izjūtot patiesu atbildību par ļoti nepieciešamas vispārnacionālas nozīmes celtnes kvalitāti, būtu jādara viss iespējamais, lai Latvijas Nacionālās bibliotēkas galīgajā projektā ievērtētu visus šos argumentus, vēl jo vairāk tāpēc, ka pašreizējā projekta attīstības fāzē tas neprasa papildus izdevumus vai kā citādi kavē projekta īstenošanu.

Jānis Krastiņš
Dr.habil.arch., RTU profesors, LRAA un
LAS valdes loceklis, LZA akadēmiķis.

Satura rādītājs

Pilsētas attīstība nav iedomājama bez celtniecības. Taču Rīgā pēdējā laika pamanāmākās būvniecības aktivitātes vai pat tikai ieceres bieži vien izraisa gan profesionāļu, gan plašas publikas neapmierinātību. Tam iemesli dažādi. Lielākoties tā ir investētāju alkatība vai tikai atsevišķu personu interesēm atbilstoši politiski lēmumi, bet dažkārt – vienkārši slikta arhitektūra. Ja sakrīt visi šie cēloņi, tad rodas tādi veidojumi kā Stokmaņa centrs 13. janvāra ielā vai dīvainais monstrs Citadelē.

Lai novērstu jaunas kļūdas un veicinātu kvalitatīvu būvmākslu, nepieciešams gan augstāks sabiedrības informētības līmenis, gan speciālistu viedokļu konsolidācija.

Tieši šajā jomā darbojas Latvijas Reģionālā arhitektūras akadēmija (LRAA), kuras locekļi ir pazīstami arhitekti ar ievērojamu profesionālo pieredzi.

22. martā notika LRAA pilnsapulce, kurā par Akadēmijas prezidentu atkārtoti ievēlēja Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) profesoru, habilitēto arhitektūras doktoru Ivaru Strautmani. Sapulces turpinājumā Akadēmijas locekļi izvērsa diskusiju par Rīgā paredzēto sabiedriski nozīmīgo jaunceltņu izvietojumu. Tā notika pie Pārdaugavas apbūves lielizmēra maketa, kuru, pateicoties Rīgas domes atbalstam, izgatavojuši RTU Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes (APF) studenti.

Vairāki LRAA locekļi ir APF mācībspēki, un nav nejaušība, ka pateicoties tieši Akadēmijas aktivitātēm, mūsu arhitektūras skolā tapuši projekti, kuri var būt visai nozīmīgi Rīgas arhitektūras attīstībai.

Patlaban aktualizējusies trīs sabiedriski nozīmīgu jaunceltņu – Nacionālās bibliotēkas, Modernās mākslas muzeja un akustiskas koncertzāles tapšana. Arhitekta Gunāra Birkerta radītais Nacionālās bibliotēkas celtnes tēls ir pazīstams jau vairāk nekā 15 gadus, vienīgi nav vēl pašas celtnes. Taču joprojām atklāts ir jautājums – vai stikla kalns būs pašvērtība pati par sevi, vai arī celtne, kas organiski iekļausies pilsētvidē, kura ir Rīgas vēsturiskā centra aizsardzības zona. To var panākt, nevis iznīcinot arhitektoniski augstvērtīgo eklektisma stila ēku Uzvaras bulvārī 2, bet sakļaujot to vienotā ansamblī ar jaunceļamo apjomu. Protams, ne kā mājokli tās pašreizējiem iemītniekiem, bet kā bibliotēkas dabisku sastāvdaļu. Tas būtu vērtīgs ieguvums gan bibliotēkai, gan visas pilsētas arhitektūrai, jo saglabātos vides telpiskā kvalitāte un nepieciešamais vēsturiskās pēctecības princips.

Modernās mākslas muzeju paredzēts veidot Andrejsalā, šim nolūkam pārveidojot bijušo elektrostacijas ēku. Tas atdzīvinātu tur patlaban degradēto vidi un aizsāktu tās aktīvu iekļaušanu pilsētas sabiedriskās apbūves struktūrā. Sadarbībā ar Kultūras ministriju APF studenti savu studiju programmas ietvaros pašlaik strādā pie muzeja ēkas priekšlikumiem, un sagaidāms samērā bagāts ideju klāsts, kas noteikti līdzēs galīgā projekta izstrādāšanai.

Sakarā ar muzeju tādējādi lietas attīstās vēlamā virzienā, taču to nevar teikt par koncertzāli. Pagājušā gada rudenī Rīgas dome sarīkoja starptautisku darbsemināru, uzaicinot deviņu ārvalstu arhitektus izteikties par iespējamo muzeja novietni. Pēc pabraukāšanas pa pilsētu šīs cilvēku grupa, kuras vairums dalībnieku Rīgā bija ieradušies pirmoreiz, vairāk vai mazāk vienoti ieteica uzcelt tādu koncertzāli, kura noteikti būtu arhitektoniski izteiksmīga un arī labi redzama no Vecrīgas, un tāpēc tai vajadzētu atrasties uz AB dambja. Transporta vai kādi citi pilsētbūvnieciski apsvērumi netika analizēti. Vien atzīmēts, ka jābūt iespējai doties uz koncertzāli ar kājām no Vecrīgas. Kāpēc, braucot uz koncertu, vispirms jānokļūst Vecrīgā, netika skaidrots. Augstākajos politiskajos līmeņos šis viedoklis tomēr tika pieņemts kā vienīgais risinājums un līdz ar to kā priekšnoteikums projekta tālākajai attīstīšanai. Šī gada maijā iecerēts izsludināt starptautisku koncertzāles projektu konkursu, celtnes vietu nosakot nekur citur kā uz AB dambja.

AB dambja apbūve ir acīmredzams absurds. Jebkāda, kaut pati par sevi visinteresantākā celtne šajā vietā var būt vienīgi dīvains untums, ne pilsētas lepnums. Lielāka celtne uz AB dambja jebkurā tā vietā aizsegtu Vecrīgas siluetu, kas vislabāk uztverams tieši no publiskās ārtelpas Daugavas kreisajā krastā. Elementāri aprēķini parāda, ka koncertzāles apjoms ir tik liels, ka dambis tam ir par šauru. Nepieciešamo pievedceļu un autostāvvietu jautājums uz dambja nav atrisināms, bet celtne, kurā vienlaikus uzturas daudz apmeklētāju, ātras evakuācijas nepieciešamības gadījumā šajā vietā ir cilvēkiem bīstama, ja vien tajā nav drošības aprīkojuma, kādu lieto pasažieru kuģos vai lidmašīnās. Taču tad klausītājiem, līdzīgi lidmašīnu pasažieriem, pirms katra koncerta būs jānoklausās arī drošības līdzekļu lietošanas pamācība.

Par visu to nebūtu jārunā, ja lēmumu pieņēmēji ņemtu vērā esošos būvniecības likumus un noteikumus. Saskaņā ar Latvijas Republikas Ministru kabineta 2004. gada 8. martā pieņemto „Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības Noteikumu” 7.11. punktu Daugavas abas krastmalas, ieskaitot Āgenskalna līča piekrasti, Ķīpsalu un Klīversalu, saglabājamas neapbūvētas kā publiska ārtelpa. Veidojot kopēju telpu gar krastmalu, pieļaujamas vienīgi hidrobūves, kas nepieciešamas akvatorijas ekspluatācijai, vai demontējamas ēkas, kas veicina ūdenstilpes izmantošanu – kuģu un laivu piestātnes vai kafejnīcas. Koncertzāle nav šādu celtņu nomenklatūrā.

Lielisku vietu koncertzālei, turklāt ne vienu vien, var atrast turpat netālu – Klīversalā vai Uzvaras parkā pie Raņķa dambja. Klīversalas ziemeļu galā jau agrāk atradās iespaidīga sabiedriskā ēka – Jūrnieku nams, kas aizgāja bojā Otrā pasaules kara laikā. Savukārt Uzvaras parkā koncertzāle ievērojami veicinātu dzīvīgumu šajā patlaban pustuksnesīgajā teritorijā.

Rīgas pilsētplānotāji pret Klīversalas variantu iebilst ar argumentu, ka tur visas zemes jau privatizētas, un to cena esot tik augsta, ka pilsēta nevarot atļauties to iegādi. Patiesībā zemes tirgus cena ir tieši atkarīga no tā, cik no tās var iegūt. Pilsētā to nosaka tas, ko un cik izdevīgi uz tās var uzcelt. To regulē ar pilsētbūvnieciskiem paņēmieniem. Pilsētbūvniecisko attīstības plānu galvenā sastāvdaļa ir zemju izmantošanas noteikumi (angliski Land use plan, vāciski Landesbenutzungsplan). Pilsētas jau izseni ir attīstījušās vienīgi saskaņā ar noteiktiem pilsētbūvnieciskiem projektiem. Pat cariskajā Krievijā valsts likumā bija noteikts: „pilsētu ceļ ne savādāk, kā pēc Visaugstāki (tas ir, paša cara) apstiprināta plāna”. Pilsētbūvniecības mērķis ir apmierināt visas sabiedrības, nevis atsevišķu privātpersonu intereses.

Paredzētās koncertzāles jautājumu 5. aprīlī vēlreiz apsprieda kopējā LRAA, Latvijas Zinātņu akadēmijas, Latvijas Arhitektu savienības un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas sanāksmē. Tās dalībnieku viedoklis tika apkopots atziņā, ka, iekams tiek izsludināts plašs starptautisks koncertzāles projektu konkurss, nepieciešams rūpīgi pārbaudīt un argumentēt vietas izvēli. Šai nolūkā vispirms sarīkojams pilsētbūvniecisko priekšlikumu vietēja mēroga konkurss. Pirms nogriež, septiņreiz jānomērī.

Jānis Krastiņš
Dr.habil.arch., RTU profesors, LRAA un LAS valdes loceklis,
LZA akadēmiķis.

Satura rādītājs

Aizstāvēšana

2005. g. 31. maijā plkst. 16. 00 Latvijas Kultūras akadēmijā, Ludzas ielā 24, Latvijas Kultūras akadēmijas Promocijas padomes atklātajā sēdē

aizstāvēs disertāciju “Inkulturācijas figuratīvo formu salīdzinošā analīze” mākslas zinātņu doktora grāda iegūšanai.
Recenzenti: Dr. philol. D.Bula, Dr. philol. V.Čakare, Dr. habil. art. O.Spārītis.
Ar disertāciju var iepazīties Latvijas Kultūras akadēmijas bibliotēkā, Rīgā, Ludzas ielā 24.

***

2005. gada 9. jūnijā plkst. 15⁰⁰ RTU Ķīmijas nozares promocijas padomes “RTU P–01” atklātajā sēdē Rīgā, Āzenes ielā 14/24, 271 telpā

aizstāvēs promocijas darbu “Fullerēna C₆₀ ciklopievienošanās reakcijas un reakcijas sānu ķēdē” ķīmijas doktora zinātniskā grāda iegūšanai organiskās ķīmijas apakšnozarē.
Recenzenti: Dr.habil.chem., prof. A.Strakovs (RTU), Dr.habil.chem., prof. G.Veinbergs (OSI) , Dr.habil.chem. prof. A.Zicmanis (LU).
Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskās bibliotēkas filiālē Āzenes ielā 14/24, 4. stāvā MĶF bibliotēkā un Valsts Nacionālajā bibliotēkā , Anglikāņu ielā 5.

***

2005.gada 10.jūnijā plkst. 14.00 Latvijas Universitātes Mazajā aulā, Raiņa bulvārī 19, LU Medicīnas un Bioloģijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēdē

aizstāvēs promocijas darbu “Antiinformācijas nukleīnskābju un vīrusa trans-aktivatora slazda pielietošanas iespējas cilvēka T-šūnu limfotropā 1.tipa vīrusa replikācijas inhibēšanai” Bioloģijas nozares mikrobioloģijas un virusoloģijas apakšnozarē bioloģijas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.
Recenzenti: Dr.biol. V.Baumanis, Dr.med. S.Lejniece, Dr.habil.med. A.Ferdats.
Ar darbu var iepazīties LU bibliotēkā, Kalpaka bulv. 4.

2005.gada 10.jūnijā plkst. 15.00 Latvijas Universitātes Mazajā aulā, Raiņa bulvārī 19, LU Medicīnas un Bioloģijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēdē

Edgars Liepiņš

aizstāvēs promocijas “Jauna tipa kardioprotektīvo vielu farmakoloģisko mehānismu pētījumi” Farmācijas nozares farmaceitiskās farmakoloģijas apakšnozarē farmācijas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.
Recenzenti: Dr.habil.med. V.Kluša, Dr.habil.chem. E.Lukevics, Dr.biol. V.Baumanis.
Ar darbu var iepazīties LU bibliotēkā Kalpaka bulv. 4.

***

2005. gada 15. jūnijā plkst. 15.00 Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas nozares Internās medicīnas disciplīnu promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Dzirciema ielā 16, Hipokrāta auditorijā

aizstāvēs promocijas darbu “Cerebrālā infarkta atkārtojums un iznākums: korelācija ar riska faktoriem insulta subtitiem, ultrasonoloģiskiem, radioloģiskiem un laboratoriem rādītājiem” medicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.
Oficiālie recenzenti: profesore M.Eglīte (Latvija), profesors I. Detlavs (Latvija), profesors Valius Pauza (Lietuva)
Ar promocijas darbiem var iepazīties RSU , Akadēmiskajā un Nacionālajā bibliotekā.

***

2005.gada 16.jūnijā pulksten 14.00 RTU Enerģētikas nozares promocijas padomes P-05 atklātā sēdē Rīga, Kronvalda bulvārī 1, Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātes aktu zālē

aizstāvēs promocijas darbu “Vēja enerģētikas attīstība reģionos ar ierobežotu elektropārvades spēju” inženierzinātņu doktora zinātniskā grāda iegūšanai.
Recenzenti: Dr.habil.sc.ing., prof. V.Čuvičins, Dr.sc.ing.,prof. E.Vanzovičs, Dr.sc.ing., doc. I.Oļeiņikova, Dr.habil.sc.ing., prof. M. Valdma (Igaunija).
Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā bibliotēkā Ķīpsalas ielā 10.

Satura rādītājs

Nākošais “Zinātnes Vēstneša” numurs iznāks 2005. g. 8. jūnijā.

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

Pēdējās izmaiņas: 2005. gada 20. maijā