Zinātnes Vēstnesis: 2004.g. 24. maijs

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents akadēmiķis Juris Ekmanis

Četri Zinātņu akadēmijas prezidenti: akadēmiķis Jānis Lielpēteris (no kreisās), Juris Ekmanis, Jānis Stradiņš un Tālis Millers

Pēc 2004. gada 15. aprīlī notikušajām LZA jaunās vadības vēlēšanām, kurās par prezidentu kļuva līdzšinējais viceprezidents, LZA Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļas priekšsēdētājs, LZA Fizikālās enerģētikas institūts direktors akadēmiķis Juris Ekmanis (līdzšinējā LZA prezidenta akadēmiķa Jāņa Stradiņa statūtos atvēlētie divi prezidentūras termiņi diemžēl bija beigušies), divas nedēļas ilga tāda kā psiholoģiska divvaldība. Jaunā vadība oficiāli darbu sāka 1. maijā, ļoti vēsturiskā dienā, kad Latvijas karogu pacēla Briselē, Eiropas Savienības mītnē, bet zilizvaigžņoto Eiropas Savienības karogu – Rīgā. Tā Juris Ekmanis kļuva par pirmo Zinātņu akadēmijas eiroprezidentu. Bet arī tad vēl punkts uz i nebija uzlikts. Jaunievēlētā Zinātņu akadēmijas Senāta pirmā sēde š.g. 11. maijā, kurā piedalījās četri Latvijas atjaunotnes laika Zinātņu akadēmijas prezidenti – akadēmiķi Jānis Lielpēters, Tālis Millers, Jānis Stradiņš un Juris Ekmanis, darba kārtību sāka ar regāliju pasniegšanu – Jānis Stradiņš savam pēctecim uzlika Zinātņu akadēmijas prezidenta amata ķēdi, savukārt pats kā jaunievēlētais Senāta priekšsēdētājs saņēma sēžu vadītāja āmuru, ar kura klaudzienu pret galdu ievadīt sēžu sākumu un beigas.

Akadēmiķis Jānis Stradiņš savā novēlējumā teica, ka amata ķēde nav greznumlieta, tai līdzi nāk milzīgs atbildības smagums, un viņš ir patiesi priecīgs nodot to cienīgam un enerģijas pilnam pēctecim. (Jāpiebilst, ka J. Stradiņš jau pirms krietna laika bija nosaucis J. Ekmani par savu iespējamo pēcteci, tādēļ viņu lielā mērā var uzskatīt par pašreizēja prezidenta skolotāju.)

Ar aplausiem tika uzklausīts Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas apsveikums Jurim Ekmanim, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta amatā stājoties, kurā novēlēts spēks un viedums, fiziska izturība un enerģija, lai Jura Ekmaņa eksaktā prāta spēks un zinātnieka gara sīkstums radoši virzītu mūsu zinātni uz attīstības ceļa.

Ka Valsts prezidentes novēlējumi nav kā sēkla, kas vēl tikai jāsēj, bet ka jau kuplo krietns zelmenis, liecināja izstāde "Zinātne, tautsaimniecība, kultūra" Zinātņu akadēmijas Konferenču zāles foajē. Tās atklāšanā J. Ekmanis teica: "Aprīlī notika izstāde HANNOVER MESSE 2004, kurā Latviju pārstāvēja Latvijas Tehnoloģiskais centrs, LZA Fizikālās enerģētikas institūts, RTU Aviācijas institūts, RTU Neorganiskās ķīmijas institūts, virkne uzņēmumu. Maija sākumā Rīgā notika izstāde ENERĢĒTIKA 2004, kur piedalījās ar enerģētikas jomu saistītas zinātniskās institūcijas. Eiropā mūsu zinātnes sasniegumus aplūko burtiski ar palielināmo stiklu, interese ir ļoti liela. Tad nu gribējām arī mūsu Senāta locekļiem parādīt, kas notiek zinātniskajos institūtos, un tur notiek ļoti daudz kas. Ceru, ka izstāde rosinās arī ražotājus. Un, treškārt, novembrī Rīgā notiks izstāde BALTIC INDUSTRY, un šis varētu būt pieteikums tās zinātnes daļai. Jo izstādē redzamais ir priekšlikums, kā konkrētas zinātniskās izstrādnes novest līdz reālam produktam, ražošanai, no kā kaut kas tiktu arī pašai zinātnei."

LU Elektronikas un datorzinātņu institūta direktors akadēmiķis Ivars Biļinskis izstādē redzamo nosauca par mazu daļiņu no tā, kas tapis institūtos un augstskolu zinātniskajās laboratorijās. "Cik lielai būtu jābūt izstādei, kur varētu to visu parādīt!" Bet diemžēl sabiedrība, pie tam ne tikai tās vidējā, bet arī augšējā līmenī, par zinātni ir vāji informēta. Par vienu no jaunu ideju ģenerēšanas un jaunu izstrādņu radīšanas veidiem I. Biļinskis nosauca kompetences centrus.

Latvijas Organiskās sintēzes institūta direktors akadēmiķis Ivars Kalviņš pieminēja faktu, ka Latvijā, "pateicoties" valsts atbalstam zinātnei, doktora disertācijas aizstāvētas 4 reizes mazāk nekā Igaunijā, 2 reizes mazāk nekā Lietuva un… 40 reizes mazāk nekā Zviedrijā. Kas būs tie, kuri mūsu zinātni virzīs tālāk? Lai no teorētiskās bāzes nonāktu līdz praktiskiem risinājumiem, OSI tagad atjauno tā dibinātāja akadēmiķa Solomona Hillera iedibināto struktūru: izstrādne – pilotiekārta – ražošana, kas savā laikā tika nojaukta, institūtam atņemot ražošanas bāzi – eksperimentālo rūpnīcu. Te vēl jāpiebilst, ka LZA Senāts akceptēja Latvijas Organiskās sintēzes institūta, LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centra un publiskās akciju sabiedrības "Grindeks" ierosinājumu iedibināt gadskārtēju Solomona Hillera vārdbalvu par sasniegumiem biomedicīnā un jaunu medicīnas preparātu izstrādē. Institūts apņēmās atjaunot arī starptautiski nozīmīgos Hillera lasījumus, nākamajā gadā atzīmējot viņa 90. dzimšanas dienu.

Rīgas Tehniskās universitātes rektors akadēmiķis Ivars Knēts, atbildot uz jautājumu, kur ņemt jaunus zinātniekus, teica – no labiem vidusskolu beidzējiem, tādēļ vispirms jārūpējas, lai tādi būtu.

J. Ekmanis izteica pateicību Fizikālās enerģētikas institūta un Latvijas Tehnoloģiskā centra darbiniekam Intam Vīksnas, kurš divu nedēļu laikā abstrakto ideju par izstādi noveda līdz saturiski bagātam un vizuāli tīkamam piepildījumam.

11. maija svinīgie, lietišķie un arī neformālie brīži vēl nebūt nebija viss, kas todien nodarbināja jauno LZA prezidentu. Jau no paša rīta saņemti tālruņa zvani, ka zviedru kompanjoni vēlas, lai jūlijā svinīgi atzīmētu 10 gadus kopš LZA pārņēma krievu armijas superslepeno objektu "Zvaigznīte" un izveidoja tagadējo Ventspils Starptautisko Radioastronomijas centru. Steidzami (kā vienmēr, jau vakar!) jāķeras pie starptautiska projekta izstrādes terminoloģijas jautājumos – Terminoloģijas komisija ir Zinātņu akadēmijas aprūpē. Var tikai atsaukties uz Valsts prezidentes novēlējumu – lai izdodas!

Pamatojoties uz balsošanas rezultātiem, žūrijas komisija 2004. g. 13. maija sēdē nolēma:

izsludina konkursu 2004. gada Rīgas balvai zinātnē. Balva tiek piešķirta par nozīmīgāko zinātnisko pētījumu Rīgas vēsturē un kultūrvēsturē, arhitektūras un mākslas vēsturē, etnogrāfijā, demogrāfijā un etnisko attiecību izpētē, ģeogrāfijā, ekoloģijā un citās nozarēs, kas saistītas ar Rīgas attīstību. Apbalvojamie darbi var būt monogrāfijas, vienotas tematikas zinātniski pētījumi un apkopojumi vai atsevišķs zinātnisks pētījums. Apbalvošanas subjekts var būt arī izcils veikums Rīgas tēla veidošanā.

Pretendentus balvas saņemšanai var izvirzīt LZA locekļi, Latvijas zinātnisko institūtu padomes, augstskolu senāti un fakultāšu domes, Rīgas Dome, Rīgas balvas fonds un Rīgas Latviešu biedrība līdz 2004. gada 10. septembrim, rakstiski iesniedzot motivētu ierosinājumu un uzziņu par kandidātu (Curriculum vitae), izvirzītāja vai pretendenta parakstītu iesniegtā darba (darbu) anotāciju latviešu valodā (darba nosaukumu arī angļu valodā).

Pieteikumi iesniedzami LZA sekretariātā Akadēmijas laukumā 1, Rīga, LV-1524, 2. stāvā, 231. istabā vai attiecīgo zinātņu nodaļās vai pa pastu (tālruņi uzziņām 7223931, 7223633, 7220725, 7225889, fakss 7821153, e-pasts: alma@lza.lv).

"Augstskola ir mašīna ar lielu inerci, tur nekas nevar notikt strauji. Cik sekmīga vai kļūdaina bijusi reforma, mēs varam redzēt tikai pēc gadiem 5–7", teica Rīgas Tehniskās universitātes mācību prorektors asociētais profesors ELMĀRS BEĶERIS sarunā par inženieru sagatavošanu vecākajā Latvijas augstskolā, kura pārdzīvojusi ne mazums reorganizāciju.

– No mūsu toreizējās Radiotehnikas un sakaru, tagad Elektronikas un telekomunikāciju fakultātes (E. Beķeris bija šīs fakultātes dekāns – red.) Radiotehnikas konstruktoru birojs Orbita katru gadu ņēma divdesmit cilvēku. Pie jauna radioaparāta modeļa strādāja vairākus gadus. Pēc tagadējās tehnoloģijas tas jāuztaisa dažās nedēļās, citādi nav vērts. Tāda bija vēsture.

– Nerunāsim par deviņdesmito gadu sākumu. Paskatīsimies Delfos, ko lasītāji rakstījuši pēc kāda presē nodrukāta raksta par inženieru izglītību. Tādu atsauksmju ir ap 500 un ļoti daudzas bija tādā torņkārtā – inženieru izglītība? Par ko jūs runājat? Kam tā vajadzīga? Ļoti labi kādai žurnālistei pa telefonu atbildēja RTU rektors prof. I. Knēts. Viņš jautāja: "No kurienes jūs zvanāt? Ak no darbiņa. Vai dators jums ir? Un mobilais telefons? Un ar ko jūs uz darbu atbraucāt? Kas, jūsuprāt, to visu apkalpo un uztur?" "Ak tā, es par to nepadomāju", atbildēja korespondente. Jā, mums ir pazudusi sadzīves elektrotehnika, kur savā laikā Rīga bija vadošajā lomā Padomju savienībā. Tur mums pat vairs nav jāmēģina iespraukties, palūkojieties uz veikalu plauktiem. Ir vajadzīgi savi caurumi, savas nišas visās jomās, un tās tiek intensīvi meklētas. Piemēram, Hanza elektronika Ogrē, kuru sākumā ar trim cilvēkiem izveidoja mūsu universitātes absolvents un kurā tagad strādā daudzi universitāti beigušie. Viņu oriģināls izstrādājums ir trokšņu slāpēšanas austiņas, kur troksni slāpē, nevis aizbāžot ausis ar vati, bet elektroniski – troksni uztver, apgriež fāzē un dzēš. Paralēli tam austiņās var palaist stereoradio. Šie izstrādājumi esot vajadzīgi arī NATO armijai. Viņi piedalās to datu pārraides sistēmu ražošanā un eksportā, arī uz Ķīnu, kuras izstrādā mūsu absolventu vadītais uzņēmums SAF-tehnika, viņiem ir vismodernākā tehnoloģija Baltijā un tā joprojām. Viņi plāno izvērst plašu ražošanu Ventspilī, būvējoties klajā vietā, tāpat kā Ogrē, jo tas ir izdevīgāk nekā pielāgot kādas rūpnīcas vai institūta telpas. Ventspils ir izdevīga arī tādēļ, ka galvenie produkcijas noņēmēji ir Skandināvijā, tepat pāri jūrai. Ar to es gribu teikt, ka rūpniecība Latvijā nav iznīkusi, tā ir kļuvusi citāda.

– Šopavasar mēs pirmo reizi sarīkojām RTU Karjeras dienas-2004. Izsūtījām ielūgumus aptuveni 500 uzņēmumiem, atsaucās 40, tie, kuri acīmredzot bijās visvairāk ieinteresēti jaunu speciālistu saņemšanā. Karjeras dienas apmeklēja un ar stendiem iepazinās 700 cilvēku. Vai tas ir daudz vai maz? RTU studē 7000, tātad – tikai katrs desmitais, pie kam bija arī skolēni no Rīgas 1. ģimnāzijas un 3. vidusskolas, kas gribēja uzzināt "kur mācīties, lai pie jums varētu strādāt". Daudz kas bija atkarīgs no pašu uzņēmēju aktivitātes un, es teiktu, arī atraktivitātes. Tā, piemēram, pie Grindeks stenda pienāca visai maz apmeklētāju. Man to sieviešu kļuva mazliet žēl un es teicu – tā jau ir, ķīmiķi paši rīko savas karjeras dienas, tieši pēc nedēļas tāda būs. "Mums jau nevajag tikai ķīmiķus, mums vajag arī elektroniķus, enerģētiķus, visus!" Rūpniecībai vajadzība pēc speciālistiem ir liela, nelaime ir tā, ka līdz šim nav tādu pētījumu, cik un kādi speciālisti ir vajadzīgi tautsaimniecībai un, pats galvenais, kādi būs vajadzīgi. Kādās nozarēs, kāda tur ir alga u.t.t. Tādēļ reflektanti joprojām sturmē telekomunikācijas, kaut gan tur pieprasījums krīt, Lattelekom samazina štatus. Uz to pašu Karjeras dienu piedāvājumu LMT atsūtīja ļoti laipnu atbildi – jūs esat malači, ka tādas rīkojat, bet, paldies, mums nevajag.

– Vai nu informācijas trūkums vai nepilnīga informācija. Kad Bismarks kļuva par Visvācijas kancleru, avīžu pārstāvji viņam esot vaicājuši: "Ekselence, ko tagad rakstīt mūsu avīzēs?" Bismarks esot atbildējis: "Taisnību, tikai taisnību, bet ne visu taisnību". Šķiet, ka arī pie mums šis padoms ir cieņā. Nesen presē bija nodrukāta tabula ar augstskolu studiju izmaksām. RTU ķīmijas studijas maksā, ak šausmas, 1000 latu gadā! Nabaga skolnieks laukos to izlasa, pakasa pakausi – tas nav priekš manis. Iešu studēt, kur lētāk, par 400 latiem uz ekonomistiem. Tātad viņš jau ir dezorientēts, jo laikrakstā ne ar pušplēstu vārdu nebija minēts, ka RTU nav neviena maksas studenta ķīmijā, tās visas ir budžeta vietas. Pie mums maksas studenti ir tikai Arhitektūras fakultātē, Būvniecības fakultātē, kur firmu pieprasījums ir tik liels, ka ar budžeta vietām to nespējam apmierināt, un vēl Inženierekonomikas fakultātē. Tātad avīze no RTU interneta mājaslapas paņēma tikai ailīti, cik studijas izmaksā, bet otru ailīti – cik šajā nozarē ir budžeta vietu, "aizmirsa".

– Enerģētiku nez kāpēc jaunieši nav iecienījuši, kaut arī tā, kā jūs teicāt, nekur nav pazudusi, Latvenergo ir liels, stabils uzņēmums, pat piedāvā stipendijas. Es to varētu skaidrot tā, ka tīri subjektīvu iemeslu dēļ fakultāte bija pārspīlējusi ar uzņemamo studentu skaitu un nespēja to piepildīt. Saknes meklējamas deviņdesmito gadu sākumā, kad mēs veicām radikālu reformu.

– Kā izrādījās, ir gan vajadzīgas. Bet par to mazliet vēlāk. 1993. gadā Latvijā bija katastrofāli krities studentu skaits – no 50 tūkstošiem 1990. gadā uz 37 tūkstošiem 1993. gadā. (Tagad tas ir 120 tūkstoši.) Tajā laikā sabiedrība tika orientēta uz sociālo zinātņu apgūšanu, kur mums bija pilnīgs vakuums. Plus izglītības ministra A. Piebalga reforma, atļaujot skolās izvēlēties, kādus priekšmetus mācīties. Kam lauzīt galvu ar fiziku, matemātiku, ķīmiju, ja daudz vieglāk un interesantāk ir mācīties ģeogrāfiju un vēsturi!

– Nav gan dzirdēts, ka būtu ierosināta krimināla lieta par kukuļņemšanu pret kādu inženieri pretēji prokuroriem… Tas humoram. Jā, laiks bija tāds, kad toreizējā augstskolas vadība centās darīt visu, lai piesaistītu studentus. Tika veidots milzums dažādu programmu dažādām cilvēku grupām – vidusskolu beidzējiem, tehnikumu beidzējiem u.c. Mums priekšmetu reģistrā ir pāri par 7000 dažādu mācību priekšmetu! Es nezinu, vai pasaulē vēl ir otra tāda augstskola. Mēs šo sarežģīto sistēmu visiem spēkiem cenšamies vienkāršot, bet to nevar izdarīt ātri, jo tur visur ir cilvēki, daudzas programmas ir akreditētas un jāgaida, kamēr tām beigsies termiņš, lai varētu turpmāk atteikties. Augstskola ir mašīna ar lielu inerci, kurā nedrīkst taisīt straujas reformas. Un tomēr 1990. gadu sākumā mēs izdarījām ļoti straujas un radikālas reformas. Rezultātus jau parasti ierauga pēc gadiem pieciem-septiņiem. Tad arī redzi, kas ir bijis šķērsām.

– Es domāju, ka mehānikā mēs daudz ko pazaudējām, ko ir ļoti grūti dabūt atpakaļ, tādēļ tagad ejam citu ceļu. Metalurgam Liepājā ir vajadzīgi cilvēki tieši metālliešanā un pārējās profesijās. Kur tādus ņemt? Noslēdzām sadarbības līgumu ar Metalurgu, ka mūsu Liepājas filiālē uzņemsim 12–14 cilvēku lielu grupu un, 1999. gadā noslēdzot sadarbības līgumu ar Maskavas Tērauda un kausējumu institūtu, kas ir pasaules līmenī, aicināsim pasniedzējus no turienes. Šādas mērķa grupas varētu būt, piemēram, ostu būvē, jo diez vai ir nepieciešams katru gadu sagatavot 10 jaunus hidrobūvniekus. Tik daudz mums nevajag. Ir mums tāds konsorcijs Balttech – 3 Zviedrijas, 4 Baltijas, tad vēl Dānijas un Somijas tehniskās augstskolas. Šajā tīklā esam palaiduši industriālās vadības un vides inženierzinātnes programmas. Ar šī tīkla palīdzību, kur katrs dalībnieks piedalās savas kompetences ietvaros, var izglītot ļaudis tajās jomās, kurās katrai valstij vajadzīgi nedaudzi cilvēki. Piemēram, aviācijā. Mums ir Aviācijas universitātes atliekas, vēl ir arī kompetenti pasniedzēji, kuri varētu strādāt ar studentiem, bet diez vai Latvijai ilgstoši būs vajadzīgi gadā vairāk nekā pieci jauni aviācijas speciālisti. Lai studiju programma būtu puslīdz rentabla, gadā vajadzētu izlaist 15 cilvēku, tātad, rēķinot atbirumu, jāuzņem 25 cilvēki. Tas ir jādara savādāk. Vēl viens virziens ir kooperēšanās tepat Latvijā. Es jau pieminēju Ventspili. Brīvostas teritorijā paredzēts attīstīt elektronisko ražošanu, veidot uzņēmumus ar lielu pievienoto vērtību, attīstīt elektroniku, informācijas tehnoloģiju, mehatroniku. Protams, līdztekus šim projektam ir jāatbalsta attiecīgas izglītības iegūšana Ventspilī. Sākumā figurēja tikai Ventspils Augstskola, kurā ir IT programma un rezervē stāv vesela liela ēka. Bet drīz vien saprata, ka nav jēgas sākt no nulles, ja Ventspilī ir RTU filiāle, kur studenti mācās gadu un pēc tam nāk uz Rīgu. Ar reāliem naudas ieguldījumiem var panākt, ka viņi tur mācās divus gadus vai pat perspektīvā iegūt trīsgadīgo bakalaura izglītību. Mēs palīdzētu Ventspils augstskolai ar laboratoriju nodrošinājumu, lai piepildītu viņu tukšo korpusu, kā arī ar metodisko palīdzību, un tā kopīgiem spēkiem kaut kas varētu sanākt.

– Veicot savu izglītības reformu, mēs jau savlaicīgi pārgājām uz divu līmeņu sistēmu, kas sagatavo bakalaurus un maģistrus. Tikai, atšķirībā no Vācijas, Somijas un Nīderlandes, kur ir šķirta akadēmiskā un profesionālā izglītība, mēs vienā universitātē sagatavojam gan akadēmiskos bakalaurus un maģistrus, gan profesionālos bakalaurus un maģistrus. Nav visai jēdzīgi. Es, piemēram, neredzu nekādu vajadzību enerģētikā, kā tas ir tagad, dot gan akadēmisko, gan profesionālo izglītību. Ko vispār nozīmē akadēmisks enerģētiķis? Vai akadēmisks dzelzceļnieks? Katrā nozarē, manuprāt, ir jābūt tikai vienam izglītības zaram un atkarībā no nozares tipa piešķir vai nu akadēmisko vai profesionālo grādu. Igaunijas tehniskajā augstskolā profesionālo kvalifikāciju nemaz nepiešķir, to izdara profesionālās apvienības. Arī ASV. Kāda tad ir atšķirība starp akadēmisko un profesionālo izglītību? Akadēmiskais grāds nozīmē, ka cilvēks ir ieguvis zināmu izglītību, viņš saprot, kas tajā nozarē notiek. Bet, ja mēs viņam piešķiram profesionālo grādu, tad tas nozīmē, ka viņš var savā nozarē sākt strādāt pilnvērtīgi jau ar pirmo dienu. Viņam ir jābūt izgājušam praksi. Bet to mēs diemžēl visās nozarēs nevaram nodrošināt. Elektroniķi savu struktūru ir sakārtojuši tā, ka viņiem ir tikai akadēmiskie bakalauri, t.i. cilvēki, kas trijos gados apguvuši savas nozares fundamentālos pamatus. Ja ir orientācija uz pētniecību vai radošu darbu, students izvēlas akadēmisko maģistrantūru, pēc kuras ir iespēja studēt doktorantūrā. Ja orientācija ir praktiskāka, iet uz profesionālām studijām. Šis modelis man šķiet loģisks.

– Pirms gadiem pieciem tiešām tā runāja. Sauklis bija – ņemam visus, gan jau pēc tam paši atsijāsim. Taču tas noveda pie vispārīgā izglītības līmeņa krituma. No fiziķu anekdotēm ir zināms, ka 20% alus dzērāju pasaulē izdzer 80% alus. Tā tas ir visās jomās. 20% darbinieku katrā kolektīvā padara 80% darba. 20% studentu ir tādi, ar kuriem ir vērts strādāt. Bet augstskolā tieši ar tiem nestrādā, jo jāpievelk pārējie. Talantīgi studenti bez lielas piepūles tiek cauri un gala rezultātā augstskola producē viduvējības. Pasniedzējam darbs ar spicajiem zēniem prasa papildus rūpes, nemieru, jo studijas jāpadara viņiem interesantas. Vieglāk ir – še tev automāts un staigā vesels. Viņš jau gala rezultātā nemaz nav slikts speciālists, bet ne tik labs, cik potenciāli būtu spējīgs. Taču katru nozari uz priekšu velk tieši elite, tā ģenerē idejas. Labi, tagad šiem spicajiem zēniem ir iespēja nonākt doktorantūrā. Līdz šim doktoranta stipendija bija 58 latiņi plus iespēja dabūt 60 latu aizņēmumu, ko varēja neatdot, ja aizstāv disertāciju. Bet spējīgs puisis pat pēdējos kursos pelna kādus 400 latus mēnesī! Tagad parādās Eiropas finansējuma atbalsts doktorantiem, un viņi stipendijā varēs saņemt pāri par 300 latiem. Tā jau ir motivācija. Taču, vai mums ir daudz tādu, kuri viņus var vadīt? Protams, mums joprojām ir spožas vietas, par piemēru varu minēt Ministru kabineta 2003. gada balvas laureātu profesoru R. Rikardu, kam šie spicie zēni ir apkārt. Ir arī citas tādas laboratorijas, kur nāk iekšā ārzemju studenti, kur studentiem var parādīt jaunas, progresīvas lietas. Taču – mums pamatīgi iegrieza profesoru vecuma cenza atcelšana. RTU 31–35% mācībspēku ir vecāki par 60 gadiem… Ja tas notiek filozofijā vai matemātikā, kur darīšana ar klasiskajām vērtībām, – nav nekādas vainas, bet, piemēram, elektronikā, kur nepārtraukti nāk klāt kas jauns, kur Nokia pat nepatentē savus tehniskos risinājumus, jo pa patentēšanas laiku tie jau ir novecojuši, pasniedzējam zināšanas ir jāpapildina nemitīgi.

– Jūs pieminējās vieglo iestāšanos RTU. Tā tas vairs nav. Mēs esam cēluši iestāšanās prasības, bet nonācām, lūk, pie kāda šķēršļa. Mums ir iestājeksāmens matemātikā tiem, kas to nav centralizēti kārtojuši skolu beidzot. Un ko mēs redzam? No 1782 reflektantiem, kas kārtoja matemātikas eksāmenu, izkrita 30%! Šī mūsu problēma saucās vidusskola. Kad sastādīja 10 iestājeksāmenu uzdevumus, toreizējais RTU rektors prof. E. Lavendelis teica – ielieciet tur četrus tādus, kurus var atrisināt arī 9. klases beidzējs. Ja četri uzdevumi eksāmenā atrisināti, eksāmens skaitās ieskaitīts. Tātad 30% no vidusskolas absolventiem nevar izdarīt to, ko vajadzētu izdarīt 9. klases absolventiem. Pagājšgad mēs atteicāmies no t.s. nezinīšu grupām, tiem, kas iekšā gan tikuši, bet galīgi nevar sekot matemātikā un datormācībā. Tāda nezinīšu apmācīšanas prakse ir arī ASV. Bet vienalga atbirums pirms diviem gadiem RTU pirmajā kursā, salīdzinot skaitu, kas iestājās un kas bija tikuši līdz 1. martam, bija vidēji 16% (ķīmiķiem – 33%, datoriķiem – 20%, būvniekiem – 20%). Šogad tas vidēji ir 11%. Es uzskatu, ka jāatgriežas pie tā, ka vidusskolās eksaktās zinātnes ir obligātas. Pret to, protams, uzstāsies skolu direktori. Mums pienāca ziņas no Ventspils, ka skolu direktori aicina skolēnus nereģistrēties uz matemātikas eksāmenu, lai nepazeminātu skolas rādītājus. Taču mēs nevarēsim tehniskajās un arī eksaktajās zinātnēs panākt to uzrāvienu, kādu no mums gaida, ja mēs neinvestēsim skolās.

Š. g. 13. maijā notika paplašinātā Latvijas Zinātnieku savienības valdes sēde. Savienības Padomes priekšsēdētājs Uldis Grāvītis informēja par Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisijā iesniegtajiem likuma "Par zinātnisko darbību" labojumiem. Uz labojumu apspriešanu bija uzaicināti augstskolu rektori, zinātņu akadēmiju un institūtu pārstāvji, kuri bija sagatavojuši ne mazums labojumu, tādēļ nolēma uz Saeimas pirmo lasījumu virzīt likumu ar Izglītības un zinātnes ministrijas izdarītajiem grozījumiem un tālāk ar atsevišķu institūciju pārstāvjiem konsultēties atsevišķi un izskatīt viņu labojumus likuma otrajam lasījumam. Pirms iesniegt galīgos Zinātnieku savienības ierosinātos labojumus, klātesošie vēlreiz precizēja dažus neskaidrus jautājumus. Piemēram, to, kāda zinātniska kvalifikācija nepieciešama, pretendējot uz pētnieka, vadošā pētnieka un asistenta vakancēm. Diskusija izvērtās par to, vai pētniekam pietiek ar maģistra grādu vai tomēr nepieciešams doktora grāds. Darba grupa bija ieteikusi un Padome akceptējusi, ka gan pētnieks, gan asistents var būt ar doktora vai maģistra grādu. To šajā valdes sēdē atbalstīja arī Padomes loceklis Kazimirs Lapuška, jo reāli nav tik daudz doktoru, lai aizpildītu pētnieku vietas, un, ja par pētnieku kļūst maģistrs, tas viņam būs stimuls aizstāvēt doktora disertāciju. Iebilda citi, ka tieši tad vairs nav stimula, jo cerētais jau ir sasniegts. Toties ir iespējams pieņemt darbā par pētnieka vietas izpildītāju līdz laikam, kamēr aizstāvēta disertācija un zinātnieks kļūst par pilntiesīgu pētnieku. Tā arī nolēma.

Kad šķita, ka šajā jautājumā viss jau ir izrunāts, atklājās kāds mazs kuriozs, uz kuru norādīja Vidzemes Augstskolas pārstāvis Egīls Ginters, proti, – jaunajā likuma variantā vispār nav definēts, kas ir zinātnieks. Likuma vecajā variantā tāda definīcija ir. Nolēma likuma labojumos šo definīciju atjaunot nedaudz precizētā veidā.

Nākamajā sēdes darba kārtības punktā valdes priekšsēdētājs Aivars Āboltiņš runāja par to, ka, lai popularizētu Zinātnieku savienību ārpus Rīgas un Jelgavas, jāstiprina kontakti ar reģionālajām augstskolām, tādēļ bija lūgums reģionālajām augstskolām izteikt savus ierosinājumus, ko tās vēlētos no Zinātnieku savienības. Savus ierosinājumus bija atsūtījusi Vidzemes Augstskola un viens no tiem bija, ka gadījumā, ja Zinātnieku savienībai izdosies palielināt savu pārstāvniecību Latvijas Zinātnes padomē, vienu no divām vietām atdot reģionālo augstskolu pārstāvjiem. Pašlaik reģionālajām augstskolām ir ļoti mazas iespējas tikt pie grantiem, tām nav savu kandidātu ekspertu komisijās. Vidzemes Augstskola vēlētos arī valsts fiksētas profesoru vietas, kā arī iespējas privātuzņēmumos strādājošiem saņemt grantus līdzīgi valsts uzņēmumos strādājošiem.

Jānis Štrauhmanis teica, ka jautājums par profesoru vietām adresējams Augstākās izglītības padomei, to apstiprināja arī U. Grāvītis. Augstākās izglītības padome ir tā, kura raksta Izglītības un zinātnes ministrijai savu slēdzienu un ministrs izdod rīkojumu piešķirt profesoru štata vietas. Taču, kā teica U. Grāvītis tajā pīrāgā speķa nav, jo profesora vietai nenāk līdzi ne santīma finansējuma, tas jāatrod augstskolai pašai. Taču neatkarīgi no pastāvošās kārtības, Zinātnieku savienība atbalstīs katru reģionālo augstskolu iniciatīvu, kaut vai rakstot atbalsta vēstuli.

21. maijā Daugavpilī notiks augstskolu zinātnisko prorektoru sanāksme, uz kuru LZS valde deleģēja J. Kristapsonu.

Jānis Kristapsons apstiprināja, ka Zinātnieku savienība visādā veidā atbalsta zinātnes paplašināšanos reģionu virzienā. Par šīs zinātnes pārstāvību Latvijas Zinātnes padomē viņš teica, ka LZP veidojās 1991.–1992. gadā, kad reģionos zinātnes vēl praktiski nebija, izņemot Daugavpili un Liepāju. Pašlaik Zinātnes padome par kaut kādām maiņām nedomā, bet Zinātnieku savienībai par tām ir jādomā. Par savu piedalīšanos zinātņu prorektoru apspriedē J. Kristapsons teica: "Mēs esam mazāk ieinteresēti sadarboties ar zinātņu prorektoriem, kā ar tiem zinātniekiem, kas reģionālajās augstskolās strādā. Lai katrā augstskolā būtu Zinātnieku savienības grupa, kādi 10 cilvēki, kuri, saistoties pa e-pastu ar citām līdzīgu augstskolu grupām, varētu nākamajā LZS kongresā uzstāties kā vienots spēks. Ja šāds organizēts spēks būs, tad Zinātnieku savienība savu otro pārstāvniecības vietu LZP, ja to izdosies izcīnīt, dos reģionālajām augstskolām (izņemot Jelgavu, kas tāpat ir labi pārstāvēta)".

Runājot par grantiem, J. Kristapsons teica, ka ekspertu komisijām jābūt kādām kvotām, lai zinātne vairāk attīstītos reģionos.

J. Kristapsons pieminēja zinātnisko institūtu domstarpības ar savu augstskolu rektoriem, kuri grib atņemt institūtiem juridisko patstāvību. Zinātnieku savienība varētu nākt ar paziņojumu šajā jautājumā, uzjundīt sabiedrību, bet institūtu viedokļa pašlaik nav, ir tikai runas.

LZS valde viesojās Lietuvas Zinātnieku savienībā. Pienāktos lietuviešus uzaicināt atbildes vizītē un pārrunāt, pēc kādiem principiem veidojas zinātnes budžets. Pazīmes rāda, ka Finansu ministrijas ierēdņi taisās nogriezt likumā ierakstīto 0,1% zinātnes budžeta ikgadējo pieaugumu. A. Āboltiņš ieteica sarīkot konferenci kopā ar Lietuvas un Igaunijas Zinātnieku savienībām rudenī, kur pārrunātu budžeta jautājumus. U. Grāvītis ierosināja uz šo konferenci aicināt finansistus un ekonomistus, kuri budžetu plāno, jo nav jēgas diskutēt savā starpā.

Uldis Raitums, atgriežoties pie jautājuma par reģionālajām augstskolām, teica, ka Matemātikas biedrība regulāri pulcējas Daugavpilī un aicināja saiti ar reģionālo zinātni veidot arī caur zinātniskajām biedrībām.

Vēl tika aplūkoti t.s. dažādi jautājumi – par statūtu precizēšanu, par darbību ar nevalstiskajām organizācijām u.c.

Nākamajā gadā simtgadi atzīmēs pirmā Rīgas pilsētas elektrības spēka stacija (Rīgas pilsētas centrāle), vēlāk Valsts rajona elektrostacija, Valsts akciju sabiedrības LATVENERGO filiāles termoelektrostacijas TEC–1 cehs Andrejsala jeb siltumcentrāle Andrejsala jeb… Jā, kas tad īsti tagad? Apklusušās siltumcentrāles atsevišķās ēkās darbojas Va/s LATVENERGO filiāle SERVISS, Rīgas elektrotīkls, Latvijas Elektroenerģētikas vēstures muzejs ar saviem krājumiem un ekspozīciju. Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija akceptējusi pieminekļa statusa piešķiršanu Andrejsalas spēkstacijas kompleksam.

20. gs. sākumā Rīgā darbojās tikai nelielas lokālas elektrostacijas, domātas galvenokārt atsevišķiem rūpniecības vai tirdzniecības uzņēmumiem, kā arī nelieliem dzīvojamiem rajoniem. Doma par pilsētas elektrostacijas celtniecību ieguva reālus apveidus 19./20. gs. mijā.

1901. gada 5. novembrī Rīgas pilsētas dome apstiprināja pirmo kredītu 8000 rbļ. elektrostacijas būvprojekta sastādīšanai. Šim nolūkam pilsētas valde uzaicināja Vācijā plaši pazīstamo speciālistu spēkstaciju būvju lietās – inženieri Oskaru fon Milleru no Minhenes.

1903. gada 3. martā pilsētas dome apstiprināja O. Millera sastādītos un sevišķās komisijas pieņemtos būves un tarifa projektus, kā arī pilnvaroja pilsētas valdi organizēt valdības atļauju 1 500 000 rbļ. lielam obligāciju aizņēmumam stacijas un tīkla izbūvei. Savukārt dome sagatavošanas darbu veikšanai no pilsētas rezerves kapitāliem atvēlēja 5000 rbļ.

Darbu uzraudzībai tika izveidota speciāla komisija, kurā ietilpa pilsētas galva Armitsteds, pilsētas valdes locekļi Jakšs un Lēmans, kā arī domnieki Kerkoviuss un Jirgens.

Saskaņā ar apstiprināto projektu stacijas izbūve bija paredzēta trīs kārtās. Vispirms vajadzēja izbūvēt galveno ēku, kā arī kabeļu tīklu Iekšrīgā un tuvākajā rajonā līdz Bruņinieku ielai. Nākamajā posmā bija plānots palielināt mašīnu jaudu no 1700 kW līdz 3100 kW un izbūvēt kabeļu tīklu Pārdaugavā, bet pēdējā posmā mašīnu jauda bija jāpalielina līdz 5200 kW un divkārt jāpalielina kabeļu tīkls.

Par iekārtu piegādi tika rīkots konkurss un par uzvarētājām kļuva sekojošas firmas, kas piegādāja attiecīgās mašīnas: tvaika mašīnas "Felzer & Ko", Rīgā, katlus "A/s R. Mantel", Rīgā, dinamomašīnas "A/s Volta", Tallinā, kabeļus "Kabelfabrik u. Drahtindustrie A./G.", Vīnē, transformatorus un daļu skaitītāju sabiedrība "Union", Rīgā, sūkņus "Weise & Monskij", Hallē, bet tilta krānu "C. Flohr", Berlīnē.

Stacijas ēkas būvprojektu izstrādāja arhitekts K. Felsko. Būves tehnisko virsvadību uzticēja projekta autoram inženierim Oskaram fon Milleram. Stacijas ēku izbūvēja 1904. gadā vasarā, un septembrī jau sākās mašīnu un katlu montāža. Vienlaicīgi izbūvēja arī kabeļu tīklu – 22 km augstsprieguma un 48 km zemsprieduma kabeļu un 57 transformatoru stacijas.

Andrejsalas spēkstaciju atklāja 1905. gada 14. maijā (1. maijā pēc vecā stila) un iekārtas nodeva pilsētas Uzņēmumu valdes rīcībā. Tomēr galīgā stacijas iekārtu pieņemšana notika 1905. gada novembrī, piedaloties ekspertiem no pilsētas puses – Rīgas Politehniskā institūta profesoriem N. Ozmidovam un P. fon Denferam. Komisija pieņēma visu iekārtu, izņemot 5 automātiskās Minknera sistēmas kurtuves, kuras atzina par nepiemērotām un apmaināmām pret rokas kurtuvēm.

Līdz Pirmajam pasaules karam vairākkārt notika spēkstacijas iekārtas uzlabošana un pilnveidošana. Pasaules kara laikā lielākā daļa iekārtu tika evakuēta, bet pirmie atjaunošanas darbi tika uzsākti jau 1919. gadā. Plašāki pārbūves un modernizācijas darbi veikti 1924.–1926. gadā. Lai arī tika uzceltas vairākas jaunbūves – otrs skurstenis un 6 kV elektrosadales iekārtu ēka, tomēr sākotnējais spēkstaciju ēku komplekss saglabājās bez izmaiņām.

Otrā pasaules kara beigās 1944. gada 12. oktobrī spēkstacijas korpusi un iekārta tika sasprindzināta. Taču jau 1946. gada maijā atjaunotā spēkstacija uzsāka darbu. Postījumu rezultātā no arhitektoniski izteiksmīgās galvenās ražošanas ēkas bija saglabājusies tikai daļa galvenās fasādes ar tornīti, kas tika iekļauta jaunajā ražošanas ēkā, kuras autors bija Ļvovas inženieris Judkins. Spēkstaciju nosauca par Rīgas VRES, tā sasniedza 35 MW jaudu.

Pēckara gados spēkstaciju vairākkārt modernizēja, taču 1979. gadā elektroenerģijas ražošanu tajā pārtrauca un kopš tā laika staciju izmantoja Rīgas siltuma apgādei. Nu darbu beigusi arī Rīgas siltumcentrāle Andrejsala.

Pa Andrejsalas spēkstacijas teritoriju mani vadā Va/s LATVENERGO Latvijas Elektroenerģētikas vēstures muzeja vadītājs Aivars VEGNERS. Kā jau vēsturiskajā izziņā teikts, galvenais korpuss, izņemot grezno tornīša daļu, ir uzbūvēts no jauna, taču vairāki objekti ir vēsturiski un arhitektoniski vērtīgi. Tāda ir K. Felsko projektētā pārvaldes ēka (nesen restaurēta), kas ir 20. gs. sākuma ķieģeļu arhitektūras paraugs ar bagātīgi dekorētu fasādi. To apsaimnieko Va/s LATVENERGO filiāle SERVISS. Tāds ir skurstenis, būvēts 1926. gadā (pirmie spēkstacijas skursteņi nav saglabājušies) – raksturīgs spēkstacijas elements ar dekoratīvu cokola daļas mūrējumu, kurš gan cietis nepārdomātajos skursteņa augšas demontēšanas darbos, ko, par laimi, izdevās apturēt. Vienotā stilā ar Andrejsalas spēkstacijas kompleksu būvēts kalts dzelzs žogs, kas nostiprināts ar sarkano ķieģeļu stabiem. Tas ir oriģinālais 1905. gada objekts, remontēts 2002. gadā. Vērtīgs tehnikas piemineklis ir 6 kV elektrosadales iekārtu divstāvu ēka, celta 1925. gadā, pašreizējā izskatā saglabājusies kopš 1930. gada, bet ēkā izvietotās ierīces izgatavotas dažādos laika posmos, sākot no 1920. gada.

Un tagad nonākam pie galvenā, kādēļ Andrejsalas spēkstacijas jautājums tika iekļauts LZA Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļas sēdes darba kārtībā, proti – ir radusies iespēja Rīgā veidot skaistu un lielu Politehnisko muzeju, līdzīgu tiem, kas tik daudzās Eiropas pilsētās pulcē apmeklētāju tūkstošus. Lielajā ēkā, kur laika gaitā mainoties kurināmā veidiem – ogle, mazuts, gāze –, kā arī elektroenerģijas ražošanu nomainot ar ūdens sildīšanu, protams, ir mainījies iekārtojums, taču ir vēl atrodami izcili tehnikas vēstures liecinieki, vietas pietiek eksponātiem, kas vēstītu par industrijas attīstību Rīgā pagājušā gadsimta sākumā, jo tīri vai kauns, ka tā laika ārkārtīgi attīstītajai rūpniecības pilsētai liecības par tās tehnisko varenību nav apkopotas vienā lielā, skaistā muzejā. Osta no Andrejsalas aizies, savu funkciju zaudēs skaistā Krasta dzelzceļa stacija. Rīgas brīvostai par šo teritoriju ir savi, visai utopiski plāni. Kādēļ pilsēta nevarētu šo lietu ņemt savās rokās? Vieta ideāla, var piebraukt ar ekskursantu kuģīti (kā pie Vasas kuģa muzeja Stokholmā), ar tramvaju, atnākt pa Kronvalda bulvāri un Eksporta ielu kājām. Praktiski tas ir pašā pilsētas centrā.

Pilsētas attīstības komiteja Va/s LATVENERGO Latvijas Elektroenerģētikas vēstures muzeja vadītājam Aivaram Vegneram adresētajā vēstulē "Par Andrejsalas ēku komplekss saglabāšanu un izmantošanu" atbalsta pilsētas Politehniskā muzeja izveidošanas ideju un min četrus risināmus pamatjautājumus. Pirmais – jāpanāk, lai Andrejsalas kompleksu iekļautu Latvijas aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Otrais – jānoskaidro iespējamā valsts aizsargājamā kompleksa zonas robežas un statuss, ievērojot tā atrašanos Rīgas brīvostas teritorijā. Trešais – naudiņa, vispirms jau pilnai objekta inventarizācijai. Jau 2003. gadā Rīgas pilsētas Būvvaldes Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija bija paredzējusi veikt Rīgas robežās esošo vēsturisko rūpniecības objektu inventarizāciju un šim nolūkam pieprasījusi finansējumu, kuru neguva, jo budžeta deficīta dēļ visas paredzētās investīcijas tika apturētas. Gadījumā, ja būtu iespēja saņemt vēl kāda organizācijas līdzfinansējumu, iespējams, ka Rīgas Dome varētu rast iespēju piedalīties Andrejsalas enerģētiskā kompleksa inventarizācijas materiālu sagatavošanas finansēšanā. Ceturtais – jānoskaidro Rīgas Politehniskā muzeja izveidošanas koncepcija un jāaptver muzejā vēlamo materiālu loks, lai turpmāk spriestu par finansēšanas avotiem. Labākais variants – saliedēt līdzekļus no dažādiem avotiem, dažādām Latvijā pastāvošām tehnikas nozarēm, ko šāds muzejs varētu pārstāvēt. Šo vēstuli līdz ar laba vēlējumiem parakstījis Pilsētas attīstības komitejas priekšsēdētājs A. Ameriks.

Līdz pusei ir izdarīts pirmais – Valsts kultūras pieminekļu inspekcija gaida Ministru kabineta lēmumu, kas apstiprinātu (vai noraidītu) priekšlikumu par aizsargājamā pieminekļa statusa piešķiršanu Andrejsalas būvju kompleksam. Idejas līmenī visi piekrīt Politehniskā muzeja izveidošanai – Va/s LATVENERGO padome, Ekonomikas ministrija, Rīgas Tehniskā universitāte, Rīgas Dome. Taču, kā jau Rainis teica par jauno (ar mazo burtu) laiku – tas nenāks, ja ļaudis to nevedīs. Tātad, vajadzīgi ir šie ļaudis – juristi, kas nodarbotos ar zemes īpašuma jautājumiem, menedžeri, kas prastu bīdīt lietas, piesaistīt līdzekļus, varbūt arī starptautiskus, un, visupirms, spēcīga zinātnieku un tehnikas vēsturnieku darba grupa, kas spētu izstrādāt, uzburt šāda muzeja kopējo tēlu. Drēbe ir, vai spēsim to sašūt?

Pagājušajā "Zinātnes Vēstneša" numurā (nr. 9, 2004. g. 10.V) teicām atvadu vārdus Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktoram, izcilam fiziķim un studentu iemīļotam pasniedzējam profesoram Jāzepam EIDUSAM (1916.3.VI–2004.20.IV). Stāstījumā par viņa dzīves gājumu – studijām Londonā, karošanu Sarkanās armijas 201. Latviešu divīzijā, darbību LU Fizikas un matemātikas fakultātē un LZA Fizikas institūtā, minēta pieticīga frāze: "Laiku no 1953. līdz 1956. gadam Jāzepam Eidusam nākas pavadīt tālu no Latvijas".

Ieskatu šajā "pavadīšanā" dod vēsturnieka, Latvijas Valsts arhīva vecākā referenta Jāņa Riekstiņa publikācija laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" 2004. g. 14. maijā. Publikācija saucas ""Angļu spiegu" lieta". Lūk, daži nelieli fragmenti.

"(..) Persiju Gurēviču LPSR VDM darbinieki arestēja 1950. gada maijā. Pratināšanas laikā Rīgā un Maskavā viņš par "angļu spiegiem" nosauca daudzus pilnīgi nevainīgus cilvēkus, tajā skaitā arī Latvijas Valsts universitātes fizikas un matemātikas katedras vecāko pasniedzēju Jāzepu Eidusu. Lēmumu par viņa arestu 1952. gada 2. februārī apstiprināja PSRS valsts drošības ministra vietnieks ģenerālleitnants S. Ogoļcovs, tas pats, kurš 1949. gada martā Latvijā organizēja un vadīja 25. marta deportāciju.

Ar "angļu spiegu" lietas izmeklēšanu nodarbojās PSRS VDM 2. Galvenā pārvalde Maskavā."

J. Riekstiņš no oriģināla tulkojis un izvilkumu veidā publicējis PSRS Ministru Padomes Valsts drošības komitejas Izmeklēšanas pārvaldes 2. daļas nodaļas priekšnieka V. Šķerbakova pratināšanas protokolu. V. Šķerbakovu 1955. gada 8. decembrī Galvenās kara prokuratūras prokurors justīcijas apakšpulkvedis N. Aleksandrovs nopratināja kā liecinieku sakarā ar sūdzībām par nelikumīgām izmeklēšanas metodēm.

"V. Ščerbakovs: (..) Iepriekšējo izmeklēšanu Eidusa lietā pilnā mērā veicu es. Dažas izmeklēšanas darbības tika veiktas, piedaloties daļas priekšnieka vietniekiem, tajā laikā apakšpulkvedim Pankratovam un pulkvedim Maklakovam.

Jautājums: Sakiet, vai jūs un citas personas, kuras veica iepriekšējo izmeklēšanu Eidusa lietā, pieļāvāt nelikumīgas izmeklēšanas metodes?

Atbilde: Es un citas personas, kuras Eidusa lietā veica iepriekšējo izmeklēšanu, nelikumīgas izmeklēšanas metodes nepielietoju. Uz 2–3 dienām, precīzi neatceros, vai pēc Rjasnoja vai Ignatjeva norādījuma, Eidusam tika uzlikti roku dzelži. (..) Man ir jāsaka, ka man personīgi nekāda sakara ar roku dzelžu uzlikšanu Eidusam nebija, un es par to uzzināju tikai tad, kad viņš tika izsaukts pie manis uz nopratināšanu. (..)

Jautājums: Sakarā ar ko Eiduss tika sistemātiski pratināts ne tikai dienās, bet arī naktīs?

Atbilde: Eidusu pratināja dienās un naktīs sakarā ar to, ka tajā laikā IeM orgānos pastāvēja tāda dienas kārtība. Es uzskatu, ka tāda prakse ir nepareiza (..).

Jautājums: No Eidusa sūdzībām un liecībām ir redzams, ka jūs, Pankratovs un Maklakovs viņa lietā esat lietojuši nelikumīgas izmeklēšanas metodes, ka tieši jūs devāt norādījumu lietot roku dzelžus, veicāt nakts nopratināšanas, bet dienā viņam neļāvāt atpūsties, draudējāt lietot daudz nežēlīgāku spīdzināšanu. Vai tas ir tiesa?

Atbilde: Notiesātā Eidusa paziņojums ir nepatiess. Ne es, ne Pankratovs, ne Maklakovs nelikumīgas izmeklēšanas metodes nelietoja. Personīgi es Eidusam nekad nedraudēju, bet, tieši otrādi, izmeklēšanu veicu atturīgi un pieklājīgi, daudzkārt Eidusam izskaidroju, ka ir jāsaka tikai patiesība. (..)

Jautājums: No Eidusa sūdzības arī redzams, ka ministra vietnieks jūsu klātbūtnē 1953. gada 11. februārī deva norādījumu lietot viņam roku dzelžus, ja viņš nedos liecību par spiegošanu Anglijas izlūkdienesta labā. Sakiet, konkrēti kurš no ministra vietniekiem deva tādu norādījumu?

Atbilde: (..) Man ministra vietnieks norādījumus par roku dzelžu lietošanu nedeva. Taču, kā es liecināju iepriekš, Eidusam vairākas dienas bija uzlikti roku dzelži. Un tajā laikā iekšlietu ministra vietnieks un 2. Galvenās pārvaldes priekšnieks, kurā ietilpa mūsu izmeklēšanas daļa, bija ģenerālleitnants V. Rjasnojs.

Jautājums: Sakiet, vai jūs piedalījāties Eidusa māsas Zālītes lietas izmeklēšanā?

Plašāk skaidrojumu par roku dzelžu lietošanas "praksi", cits "liecinieks", PSRS Valsts drošības ministrijas iekšējā cietuma priekšnieks A. Mironovs (šajā cietumā tika pratināts J. Eiduss un viņa māsa, filoloģe, angļu literatūras speciāliste un tulkotāja Tamāra Zālīte) sniedza tam pašam kara prokuroram Aleksandrovam: "(..) Kad tikko roku dzelžus sāka lietot, bijušais ministra vietnieks Goglidze deva norādījumu, ka dienas laikā roku dzelži jāuzliek, rokām esot aiz muguras, bet nakts laikā – rokām esot uz priekšu.

Par roku dzelžu lietošanu attiecīgajiem arestētajiem man parasti zvanīja pārvaldes izmeklēšanas daļu priekšnieki. Katrā konkrētajā gadījumā es pārbaudīju šos norādījumus, zvanīju attiecīgajam ministra vietniekam. Pārliecinājies, ka tas ir ministra vietnieka norādījums, es devu norādījumus uzlikt roku dzelžus un veikt piekaušanu. (..)"

J. Riekstiņš raksta: "1956. gada 10. marta lēmumā PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija atzina, ka pret J. Eidusu un viņa māsu T. Zālīti patiešām tikušas pielietotas nelikumīgas izmeklēšanas metodes." Un vēl citā vietā: "Tieši tālab pēc ieslodzīto sūdzībām daudzi tiesu spriedumi vēlāk tika pārskatīti un atcelti, kā balstīti uz safabricētiem izmeklēšanas materiāliem."

"Angļu spiegu" lieta izgāzās, apcietinātos notiesāja par "pretpadomju darbību" un "aizliegtās literatūras glabāšanu", vēlāk atbrīvoja, reabilitēja. Tas bija mazs papildinājums teikumam par "laiku no 1953. līdz 1956. gadam". Par to paldies Jānim Riekstiņam un "Latvijas Vēstnesim".

Laikā no 2004. gada 14. līdz 16. aprīlim piedalījos starptautiskā konferencē par Lietuvas Baltijas jūras krasta joslas problēmām. Konferenci organizēja Lietuvas Republikas Zinātņu akadēmijas Bioloģijas, medicīnas un ģeozinātnes nodaļa, Lietuvas Republikas Vides ministrija, Lietuvas ģeoloģijas dienests, Ģeoloģijas un ģeogrāfijas institūts, Viļņas Universitātes Dabas zinātņu fakultāte un Klaipēdas Universitāte.

Konferencē bija ielūgti nolasīt referātus speciālisti Z. Pruszaks, hidrotehnikas inženieris no Polijas, V. Boldirevs (Kaļiņingrada) un J. Dolotovs (Maskava), K. Orviku (Igaunija) un G. Eberhards (Latvija). Bez tam 5 referāti un 9 stendu referāti bija no visām Lietuvas zinātniski pētnieciskām iestādēm, augstskolām, ministrijām.

14.–15. aprīlī notika zinātniski lietišķa ekskursija gar visu Lietuvas piekrasti: no Klaipēdas līdz Nidai (robeža ar Kaļiņingradas apgabalu) pa Kuršu kāpām, iepazīstinot ar kāpu aizsardzību pret vēja un jūras eroziju, kā arī krasta joslas apsekošana un problēmu diagnostika no Latvijas pierobežas (Būtinģes) līdz Šventojai–Palangai un Klaipēdai.

Lauka ekskursiju un konferences mērķis bija iepazīstināt tuvāko valstu speciālistus, kuri strādā pie jūras krastu problēmām, ar stāvokli un rast pareizākos risinājuma variantus.

Krasta erozija ieguva valstisku skanējumu pirms pāris gadiem (2001. gadā), kad spēcīgā vētrā notika ievērojami jūras krasta noskalojumi un problēma tika pacelta Lietuvas valdības līmeni. Tad arī tika uzdots rast konkrētus risinājumus.

Mana referāta tēma bija: "Baltijas jūras Latvijas dienvidrietumu krasta joslas stāvoklis un problēmas (Liepāja–Nida)".

Konference bija ļoti vērtīga arī man kā Latvijas pārstāvim, jo izdevās nodibināt tiešus personīgus kontaktus ar visu konferencē piedalījušos valstu vadošajiem speciālistiem, kuri strādā par Baltijas jūras krasta mūsdienu procesu un citām aktuālām problēmām.

Konferencē guvu pilnīgāku priekšstatu par institūcijām un problēmām katrā valstī.

Ar nožēlu nākas konstatēt, ka Latvijā, kurai ir gandrīz 500 km gara jūras krasta līnija un kur 5–10 km platā piekrastes joslā dzīvo, strādā un atpūšas >1 miljons cilvēku (neskaitot atpūtniekus un ekskursantus), ir likvidēti un nav atjaunots neviens zinātniski pētniecisks institūts vai centrs, kas tieši nodarbotos ar jūras krasta ģeoloģisko procesu u.c. ģeoloģisku problēmu izpēti, saņemot arī valsts finansējumu (LPSR laikā bija Vissavienības jūras pētniecības institūts "VniiMorgeo", bija Ģeoloģijas pārvalde).

Šodien darbojas tikai dažādas firmas un SIA, kas veic pasūtījuma projektēšanas darbus, bet nav nevienas zinātniski pētnieciskas ģeoloģiska vai ģeogrāfiska tipa iestādes, kas veiktu sistemātiskus vai tematiskus pētījumus.

Jūras krasta ģeoloģisko procesu monitorings, kuru mēs izveidojām pēc savas iniciatīvas 1987. gadā, ir vienīgais neregulāri Vides fonda finansētais informācijas ieguves un piegādes avots par Latvijas krastu stāvokli un izmaiņām un ir iekļauts nacionālā vides monitoringa programmā. Monitoringu faktiski nodrošina 2–3 cilvēku grupiņa, kuri darbus veic kā pasūtījuma līgumdarbus (ja ir monitoringa finansējums).

Tajā pat laikā Lietuvā un Igaunijā, par Poliju nemaz nerunājot, ir vismaz divas zinātniski pētnieciskas vienības ar budžeta finansējumu, kas nodrošina vispusīgus jūras un jūras krasta joslā notiekošo ģeoloģisko u.c. procesu un vides izpēti. Lietuva par savu pieckārt īsāko jūras krasta joslu nekā Latvijai valsts līmenī rūpējas būtiski.

Jau tagad Latvijas krasta joslā ir daudz "karsto punktu – paaugstināta riska zonu", bet pēc dažām tādām vētrām, kādas bija 2001. gada 1. un 15. novembrī, draud katastrofa Rīgas līča piekrastes vairākām apdzīvotām vietām. Tad nāksies iejaukties valdībai.

Uzskatu, ka Latvijai nacionālā līmenī ir jāizstrādā ilgtermiņa stratēģija un pasākumu plāns piekrastes apdzīvoto vietu aizsardzībai pret noskalošanu vētrās un jāparedz finansiālo resursu piesaistes mehānismi.

LATVIJAS VĒSTURNIEKU KOMISIJA
LATVIJAS UNIVERSITĀTES LATVIJAS VĒSTURES INSTITĢTS
LATVIJAS UNIVERSITĀTES VĒSTURES UN FILOZOFIJAS FAKULTĀTE

Prasības pretendentiem: augstākā izglītība (priekšroka – zinātniskais grāds), 5 gadu darba stāžs administratīvā vai zinātniskā amatā, angļu valodas prasme, orientēšanās Latvijas likumdošanā un normatīvajos aktos par zinātnisko un saimniecisko darbību.

Iesniegums par piedalīšanos konkursā, izglītību un zinātnisko kvalifikāciju apliecinoši dokumenti (kopijas), pēdējo 3 gadu publikāciju saraksts, īsa mērķprogramma LV KĶI nostiprināšanai un attīstīšanai iesniedzami LV Koksnes ķīmijas institūtā, Dzērbenes ielā 27, Rīga, LV-1006 mēneša laikā no sludinājuma publicēšanas laikrakstā "Zinātnes Vēstnesis".

2004. gada 7. jūnijā plkst. 16.00 LU Ekonomikas, demogrāfijas un vadībzinātnes promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Aspazijas bulv. 5, 302. auditorijā promocijas darbu ekonomikas doktora (Dr.oec.) zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

Temats: "Komercbankas risku vērtība un tās atbilstība bankas pašu kapitālam".

Recenzenti: Dr.habil.oec., profesors Valerijs Praude; Dr.oec., asoc. profesors Uldis Zālītis; Dr.oec., Ludmila Rozgina.

Ar promocijas darbu var iepazīties LU Zinātniskajā bibliotēkā, Rīgā, Kalpaka bulvārī 4.

2004. gada 11. jūnijā plkst. 10.00 Latvijas Lauksaimniecības universitātē Lauksaimniecības zinātņu nozares Laukkopības apakšnozares promocijas padomes atklātā sēdē Jelgavā, Lielā ielā 2., 123. auditorijā

aizstāvēs promocijas darbu "Morfoloģisko kritēriju un molekulāro marķieru izmantošana gurķu šķirnes ‘Dindoņa zaļie ķekaru’ atjaunošanā" lauksaimniecības doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr.biol. E. Kaufmane, Dr.biol. I. Kokina, Dr.agr. A. Kronberga.

Ar promocijas darbu var iepazīties LLU fundamentālajā bibliotekā, Jelgavā, Lielā ielā 2.

2004. gada 14. jūnijā plkst. 16.00 LU Ekonomikas, demogrāfijas un vadībzinātnes promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Aspazijas bulv. 5, 302. auditorijā promocijas darbu ekonomikas doktora (Dr.oec.) zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

Temats: "Rūpniecības uzņēmumu sistēmreforma pārejas ekonomikas apstākļos".

Recenzenti: Dr.habil.oec., profesors Andris Sproģis; Dr.habil.oec., profesors Nikolajs Baranovskis; Dr.oec., profesore Tatjana Volkova.

Ar promocijas darbu var iepazīties LU Zinātniskajā bibliotēkā, Rīgā, Kalpaka bulvārī 4.

2004. gada 15. jūnijā plkst. 15.00 notiks LU Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēde (Kronvalda b. 4, 252. aud.), kurā disertāciju pedagoģijas doktora zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

Temats: "Mākslas ideju vienotība mūzikas mācības saturā vispārizglītojošajā skolā".

Recenzenti: Dr.paed., DU prof. E. Davidova, Dr.art., JVMA prof. I. Grauzdiņa, Dr.habil.paed., LPA prof. D. Lieģeniece.

2004. gada 15. jūnijā plkst. 13.00 notiks LU Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēde (Kronvalda b. 4, 252. aud.), kurā disertāciju pedagoģijas doktora zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

Temats: "Pirmsskolas vecuma bērnu muzikalitātes attīstības pedagoģiskais aspekts".

Recenzenti: Dr.habil.paed., LU prof. R. Garleja, Dr.art., JVMA prof. I. Grauzdiņa, Dr.paed., RPIVA asoc. prof. M. Marnauza.

2004. gada 16. jūnijā plkst. 16.00 Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas nozares promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Dzirciema ielā 16, Hipokrāta auditorijā

aizstāvēs promocijas darbu "Slimo kases Latvijā no 1920. līdz 1940. gadam," medicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Oficiālie recenzenti: profesors J. Stradiņš (Latvija), Dr.med.h.c. K. ī. Årons (Latvija), profesors R. Pullats (Igaunija).

2004. gada 17. jūnijā plkst. 15.00 Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas nozares µirurģijas disciplīnu promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Dzirciema ielā 16, Hipokrāta auditorijā

aizstāvēs promocijas darbu "Klīniskie, morfoloģiskie un biomehāniskie iedzimto anorektālo anomāliju pētījumi" medicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Oficiālie recenzenti: profesore L. Feldmane (Latvija), profesors J. Gardovskis (Latvija), profesors W. Lambrecht (Vācija).

2004. gada 18. jūnijā plkst. 15.00 Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas nozares promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Dzirciema ielā 16, Hipokrāta auditorijā

aizstāvēs promocijas darbu "Veselības traucējumu dinamika Černobiļas avārijas seku likvidētājiem vēlīnā periodā pēc darba piesārņotajā vidē (1996–2001)" medicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Oficiālie recenzenti: asoc. profesors A. Martinsons (Latvija), docents E. Reinholds (Latvija), profesore R. Malickaite (Lietuva).

2004. gada 18. jūnijā plkst. 11.00 Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības zinātņu nozares Lopkopības apakšnozares promocijas padomes atklātā sēdē Jelgavā, Lielā ielā 2, 218. telpā

aizstāvēs promocijas darbu "Proteīna un aminoskābju satura izmaiņas dažādu zelmeņu zāles skābbarībā tā gatavošanas procesā" lauksaimniecības doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr.habil.biol. Antons Ozols, Dr.agr. Ivars Rūvalds, Dr.agr. Aiga Trūpa.

Ar promocijas darbu var iepazīties LLU Fundamentālajā bibliotēkā Jelgavā Lielā ielā 2.

2004. gada 19. jūnijā plkst. 14.00 Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas nozares Stomatoloģijas promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Dzirciema ielā 16, Hipokrāta auditorijā

aizstāvēs promocijas darbu "Ortodontiskās ārstēšanas nepieciešamība un efektivitātes novērtējums" medicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Oficiālie recenzenti: profesore R. Care (Latvija), Valsts emeritētā zinātniece L. Treimane (Latvija), profesors A. Šidlausks (Lietuva).

LLU Ekonomikas nozares Agrārās ekonomikas un reģionālās ekonomikas apakšnozaru promocijas padomes atklātā sēdē 2004. g. 7. maijā Gunita MAZĢRE aizstāvēja promocijas darbu "Kredītu, kredītu garantiju un investīciju loma lauku uzņēmējdarbības veicināšanā" ekonomikas doktora grāda iegūšanai. Balsošanas rezultāti: par – 7 balsis, pret – nav, atturas – nav.

Ar padomes lēmumu Gunitai MAZĢREI piešķirts LR ekonomikas doktora grāds agrārajā ekonomikā.