Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2003. gada  26. maijs: 10 (260)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Latvijas Zinātņu akadēmijas
Lielā medaļa –

Rūsiņam Mārtiņam Freivaldam un Indriķim Šternam

Rūsiņš Mārtiņš Freivalds

Akadēmiķis Rūsiņš Mārtiņš FREIVALDS (1942) ir izcils matemātiķis, kura pētījumi algoritmu un to sarežģītību teorijā ir starptautiski atzīti.

Profesors R. M. Freivalds – LU Fizikas un matemātikas fakultātes Diskrētās matemātikas katedras vadītājs, Dr.habil. math. (1985), LZA korespondētājloceklis (1991), LZA īstenais loceklis (1992), Eiropas Teorētiskās informātikas asociācijas loceklis, Latvijas pārstāvis Eiropas Komisijas komitejā “Information Society Technology”, LU Senāta un Fizikas un matemātikas fakultātes Domes loceklis, LZP ekspertu komisijas loceklis fizikā, matemātikā un astronomijā. R. M. Freivalds ir LZA E. Āriņa balvas laureāts (2000) datorzinātnēs par darbu ciklu “Efektīvi varbūtiski algoritmi”.

R. M. Freivalda galvenais pētnieciskais darbs ir saistīts ar algoritmu sarežģītību, viņa pirmā publikācija par šiem jautā jumiem bija 1964. gadā. 1975. gadā viņš pierādīja pirmo teorēmu par to, ka varbūtiskie algoritmi var kādu uzdevumu risināt ātrāk nekā determinētie algoritmi. Rietumos vislielāko interesi izraisīja R. M. Freivalda pierādījums, ka ar šīm metodēm var pārbaudīt, vai dotie skaitļi, matricas, polinomi ir sareizināti pareizi, turklāt šī pārbaude iespējama ātrāk, nekā vajadzīgs, lai šos objektus patiešām sareizinātu. Kad amerikāņu informātiķis Manuel Blum 1995. gadā saņēma Tjūringa prēmiju (datora zinātnē tā ir Nobela prēmijas analogs), viņš prēmijas saņemšanas akadēmiskajā lekcijā nosauca šo R. M. Freivalda darbu par vienu no saviem iedvesmas avotiem, lai ķertos pie pētījuma par datora programmu korektīvas pārbaudēm. Pēdējos gados R. M. Freivalds ir izveidojis jaunas un spēcīgas metodes, ar kurām var pieradīt efektīvu varbūtisku algoritmu neiespējamību dažādiem uzdevumiem. Šādi pierādījumi ir vajadzīgi, lai noskaidrotu, vai dotos algoritmus ir iespējams uzlabot. R. M. Freivalds ir viens no visvairāk citētajiem Latvijas zinātniekiem un visvairāk citētais starp Latvijas matemātiķiem un datorzinātniekiem.

R. M. Freivalda vadībā ir izveidota zinātniskā skola. Daudzus gadus prof. R. M. Freivalds lasa lekciju kursus Latvijas Universitātē, viņa sadarbība ar studentiem un jaunajiem zinātniekiem ir ļoti auglīga. Viņa vadībā aizstāvētas 10 doktora disertācijas. Viņš vada LU doktora studiju programmu datoru zinātnē, viņa vadītie studenti jau daudzus gadus ir saņēmuši vairākus apbalvojumus kā Latvijā, tā ārzemēs.

Indriķis Šterns

Liepājnieks Indriķis Šterns (1918) vēstures studijas uzsācis Latvijas Universitātē (1937–1940), bijis profesora Arveda Švābes skolnieks. Vēstures studijas atjaunojis Sidnejas universitātē Austrālijā un 1962. gadā turpinājis Pensilvānijas universitātē Filadelfijā, ASV, 1964. gadā iegūstot bakalaura, 1965. gadā – maģistra, bet 1969. gadā – doktora grādu vēsturē (Philosophiae Doctor in Historia) par disertāciju “Vācu ordeņa statūti: Studija par reliģiskajiem bruņinieku ordeņiem”. Kopš 1969. gada strādā Mīlenberga koledžā Alentaunā, ASV, – privātdocents, docents, profesors, lasījis kursus seno laiku un viduslaiku vēsturē, vadījis seminārus historiogrāfijā. No 1989. gada emeritētais profesors.

1998. gadā ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekli. 2000. gadā saņēmis LZA Arveda Švābes balvu. Latvijas vēstures sērijā, ko izdeva apgāds “Daugava”, sarakstījis sējumu “Latvijas vēsture, 1290–1500” (Rīga, 1997) un šīs sērijas pēdējo grāmatu, ko klajā laidis Latvijas vēstures institūta apgāds, – “Latvijas vēsture, 1180–1290. Krustakari” (Rīga, 2002).

Profesors I. Šterns ir pirmais latviešu vēsturnieks, kurš tik sīki un vispusīgi pētījis Latvijas vēsturi 13. gadu simtenī. Viņa lielais darbs sarakstīts pēc pirmavotiem, tos interpretējot nevis kā vācu kolonijas vēsturi, bet gan no latviešu tautas vēstures viedokļa. Ar saviem fundamentālajiem pētījumiem prof. I. Šterns ierindojas starp prominentākajiem latviešu vēsturniekiem.

Latvijas Zinātņu akadēmijas un a/s “Aldaris” Gada balvai zinātnē šogad ir jubileja – jau piekto reizi tiek piešķirtas divas balvas ievērojamākajiem zinātniekiem par izcilu mūža veikumu un četras – jaunajiem zinātniekiem.

20. maijā Latvijas Zinātņu akadēmijas Augstceltnē tika pa sniegtas balvas šīgada laureātiem. Atzīmējot a/s “Aldaris” un Latvijas Zinātņu akadēmijas piecu gadu sadarbību zinātnes sasniegumu vērtēšanā un atbalstīšanā, šajā reizē 75 gadu jubilejā tiks godināts akadēmiķis Mārtiņš Beķers, viens no biotehnoloģijas “patriarhiem” Latvijā. Savulaik, 2000. gadā, M. Beķers saņēma balvu par būtisku ieguldījumu mikrobioloģijas zinātnē un jaunu biotehnoloģisko procesu izstrādāšanā un ieviešanā ražošanā.

LZA un “Aldara” 2003. Gada balvas zinātnē ir piešķirtas Ilgai Apinei un Īzakam Rašalam.

LZA korespondētājlocekle profesore Dr. habil. hist. Ilga Apine augsto novērtējumu saņēma par zinātniskiem pētījumiem etnisko attiecību jomā un ieguldījumu tolerantas un demokrātiskas Latvijas sabiedrības veidošanā. I. Apine darbojas LU Filozofijas un socioloģijas institūta Etnisko pētījumu centra projektā “Nacionālie procesi Latvijā”, LU lasa speckursus etnopolitikā un etnopsiholoģijā, vada bakalauru un maģistru darbus. Profesore piedalījās Valsts programmu “Sabiedrības integrācija Latvijā” un “Lībieši Latvijā” izstrādē un pašlaik turpina sabiedrības integrācijas problēmu izpēti. Viņas zinātnisko darbu kontā ir 6 monogrāfijas (“Ievads etnopsiholoģijā”, “Slāvi Latvijā”, kopā ar V. Volkovu, “Baltkrievi Latvijā” u.c.), 15 dažādas mācību grāmatas, ap 150 zinātnisku un daudz populārzinātnisku rakstu.

LZA īstenais loceklis profesors Dr. habil. biol. Īzaks Rašals balvu saņēmis par darbu kopu “Latvijas miežu ģenētisko resursu saglabāšana, izpēte un bagātināšana”.

Profesora galvenās zinātniskās intereses saistītas ar augu ģenētiskās mainības izpēti un tās eksperimentālo paaugstināšanu, augu imunitātes ģenētiku, augu ģenētisko resursu saglabāšanu. Izstrādātas jaunas metodes ģenētiskās mainības no teikšanai, pētītas daudzu augu sugu ģenētiskās mainības īpatnības. Veikti ilggadīgi pētījumi par miežu miltrasas izturību, miltrasas izraisītāju, noteikti šī izraisītāja rezistences gēni Latvijas apstākļos. Tas dod iespēju selekcionēt un audzēt tieši Latvijas apstākļiem piemērotas miežu šķirnes. Latvija ir ratificējusi Konvenciju par bioloģisko daudzveidību, tādēļ tiek veikta Latvijas augu, arī kultūraugu ģenētisko resursu inventarizācija. Profesors ir aktīvs jauno zinātnieku audzinātājs un zinātnisko darbu vadītājs. Viņa zinātnisko darbu sarakstā ir vairāk nekā 225 publikāciju.

Balvas saņēma arī četri jaunie zinātnieki, kuriem šis apbalvojums varētu būt ne vien atzinība, bet papildu motivācija zinātniskā darba turpināšanai un attīstībai.

Latvijas Lauksaimniecības universitātes maģistram Ulvim Miočinskim balva piešķirta par darbu “Bērza koksnes īpašību pētījumi”. Autors paveicis lielu eksperimentālo darbu – pētījumos salīdzinājis Liepājas, Gulbenes un Valkas rajonu mežniecībās atlasītos bērza koksnes paraugus. Noteikti rādītāji liecē un spiedē, elastības moduļi un koksnes blīvuma izmaiņas, analizētas to savstarpējās sakarības. Pētījumam ir praktiska nozīme– informācija par Latvijas bērza koksnes mehāniskajām īpašībām palielinās tās konkurētspēju pasaules tirgū.

Latvijas Lauksaimniecības universitātes maģistrs Mārtiņš Seilis balvu saņēma par zinātnisko darbu “Meža sertifikācijas ieguldījums nenoplicinošā meža apsaimniekošanā Latvijā”. Studējis Latvijas un Zviedrijas lauksaimniecības universitātēs. Autors izanalizējis divu mežu apsaimniekošanas sertifikācijas sistēmu kritērijus un izvirzījis priekšlikumus šīs prakses pilnveidošanai, lai saglabātu un iegūtu jaunus meža nozares produkcijas tirgus. Tas ir īpaši svarīgi valstīs, kuras izvirza augstas prasības videi draudzīgai saimniekošanai.

Latvijas Universitātes maģistrantam Aleksandram Vališevskim balva piešķirta par darbu “Adaptīvie tīkli vadības un lēmumu pieņemšanas sistēmās”. Jaunais zinātnieks nodarbojas ar pētī jumiem mākslīgā intelekta jomā.

Nacionālās Aizsardzības akadēmijas maģistram Raimondam Rozenfeldam – par darbu “Verdzības formas mūsdienu pa saulē”. Autors izvēlējies mūsdienu globalizācijas apstākļos aktuālu tēmu – definēt modernās verdzības formas, un, pamatojoties uz starptautisko konvenciju un valstu nacionālajā likumdošanā ietverto normu zināšanām, iesaka veidot sabiedrības izpratni, lai aizsargātos no cilvēktiesību pārkāpumiem.

I. T.

LATVIJAS ZINĀTŅU AKADĒMIJA PAZIŅO,

ka saskaņā ar LZA Statūtiem 2003. gada novembrī notiks jaunu akadēmijas īsteno, ārzemju un korespondētājlocekļu vēlēšanas.   

Zinātņu akadēmija ir pieņēmusi lēmumu, ka 2003. gada vēlēšanās pavisam būs 5 īsteno locekļu vakances, 4 ārzemju locekļu un 9 korespondētājlocekļu vakances.

Saskaņā ar Statūtiem, vēlot jaunus īstenos un ārzemju locekļus, notiek kopīgs kandidātu konkurss bez priekšrocībām kādai specialitātei.

Vēlot jaunus korespondētājlocekļus, notiek konkurss izsludināto specialitāšu ietvaros. LZA Senāts apstiprinājis korespondētājlocekļu vakances šādās specialitātēs:

Fizikas un tehniskās zinātnes:

informātika – 1
enerģētika – 1
astronomija – 1

Ķīmijas un bioloģijas zinātnes:

medicīna – 1
bioloģija – 2

Humanitārās un sociālās zinātnes:

ekonomika – 1
filoloģija – 1
filozofija – 1

Tiesības izvirzīt Latvijas Zinātņu akadēmijas locekļu kandidātus ir LZA īstenajiem locekļiem, Latvijas universitātēm, ar LZA asociētajām zinātniskajām biedrībām un ar LZA asociētajiem zinātniskajiem institūtiem un centriem. Ja kandidātus izvirza iestādes vai organizācijas, lēmumu jāpieņem zinātnieku koleģiālās institūcijas sēdē, aizklāti balsojot, ar vienkāršu balsu vairākumu.

Piesakot kandidātus, jāiesniedz šādi dokumenti:

• pieteikums: Latvijas ZA locekļa motivēta vēstule vai zinātnieku koleģiālās institūcijas motivēts lēmums ar aizklātās balsošanas rezultātiem, ka arī vēl divu LZA īsteno locekļu motivētas rekomendācijas;
• pieteicēja apstiprināta kandidāta zinātniskā biogrāfija (Curriculum vitae) rakstītā un elektroniskā formā, norādot dzimšanas gadu un datumu, personas kodu, pašreizējās darba vietas un mājas adresi, tālruņus, faksu un E pasta adresi, kopējo zinātnisko darbu skaitu un līdz 5 galveno zinātnisko darbu bibliogrāfiskos datus;
• 2 krāsainas fotogrāfijas (10 x 15) un 2 pases formāta fotogrāfijas;
• autora apstiprināts zinātnisko darbu saraksts, darbus sadalot kategorijās (monogrāfijas, raksti, konferenču  tēzes u.tml.), rakstiskā un elektroniskā formā;
• diplomu kopijas (augstākās izglītības, zinātniskās kvalifikācijas un nosaukumu);
• ziņas par zinātniskajiem apbalvojumiem un pagodinājumiem (Latvijā un ārvalstīs saņemto diplomu kopijas).

Dokumenti iesniedzami Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta jauno locekļu vēlēšanu ekspertu komisijai Rīgā, Akadēmijas laukumā 1, 2. st., 231. istabā līdz 2003. gada 10.jūlijam.

Īsteno locekļu kandidātu izvirzīšanas gadījumā līdz 30. septembrim papildus jāiesniedz ziņas par to, kādā žurnālā (grāmatā) publicēts (pieņemts publicēšanai – attiecīgās izdevniecības izziņa) kandidāta pārskata raksts, kura saturs saistīts ar kandidāta zinātnisko darbu pēdējos piecos gados, kā arī minētā raksta kopija.

Uzziņas LZA prezidija sekretariātā Akadēmijas laukumā 1, Rīga, LV 1524, tālr. 7223931, fakss 7821153, e-pasts: alma@lza.lv, http://www.lza.lv/vel2003.htm

Latvijas Zinātņu akadēmijas ģenerālsekretārs R.Valters

15. maijā LZA Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļa rīkoja izbraukuma sēdi Ventspils augstskolā, lai iepazītos ar tās studiju programmām un zinātnisko darbību. Vispirms Rīgas ciemiņiem bija sarīkota ekskursija pa jauno un moderno augstskolu, kuras laikā ne reizi vien atskanēja rīdzinieku sērīgais “Ja man būtu…”, jo 750 studentu, kuri apgūst zināšanas Tulkošanas studiju fakultātē, Ekonomikas un pārvaldes fakultātē, kā arī jaunajās Informāciju tehnoloģiju programmās, rīcībā ir modernas auditorijas, lingvistikas laboratorija ar sinhronās tulkošanas kabīnēm, datorklases, kas studentiem pieejamas līdz vēlam vakaram (vidēji katriem 6-7 studentiem ir viens dators).

Ventspils augstskolā viena ceturtā daļa studentu ir no Ventspils un rajona, viena ceturtā – no pārējās Kurzemes, vēl viena ceturtā – no Rīgas un pārējie – no citiem Latvijas reģioniem. Studentu rīcībā ir ērtas kopmītnes, bibliotēka, kopmītņu korpusa sestajā stāvā top liela kafejnīca. Augstskolu grezno vides mākslas darbi, pieguļošais meža stūrītis izkopts par skaistu parku. Savu kārtu gaida pagaidām iekonservētais korpuss, kas pilnībā tiks atdots informāciju tehnoloģiju studijām.

LZA Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļas pārstāvji iepriecināti konstatēja, ka augstskolas 50 pasniedzēju vidū ir 5 profesori ar matemātikas un trīs ar fizikas doktora grādu. Kā teica VeA rektors Jānis Vucāns, no jomām, kur darbošanās ar dabas un matemātisko procesu modelēšanu, nav grūti pārslēgties uz sociālo procesu modelēšanu.

LZA korespondētājloceklis Dr. Aivars Zemītis, Dr. Jānis Sīlis, Dr. Jānis Vucāns, Dr. Sergejs Hilkevičs un Dr. Juris Žagars iepazīstināja ar pētnieciskā darba virzieniem un sadarbību ar ārzemju augstskolām dažādos ES projektos. Taču ir kāds šķērslis, kuru Ventspils augstskola nevar pārvarēt saviem spēkiem. Proti, profesori ir jāimportē no Rīgas, par ko gan viņi īpaši nevar sūdzēties. Ir liegta iespēja pašiem sagatavot savus augstākās kvalifikācijas mācībspēkus. Sēdes dalībniekiem VeA rektors J. Vucāns iesniedza savus ierosinājumus, kurus klātesošie LZA Fizikas un matemātikas nodaļas locekļi atbalstīja.

Z. K.

LZA FTZN izbraukuma sēdes dalībniekiem

Ventspilī, 2003. gada 15. maijā

Latvijas valsts politikā pēdējā laikā vērojama diferencēta pieeja pētnieciskā darba atbalstīšanai augstskolās, resp., LR IZM normatīvā dokumenta “Augstākās izglītības finansēšanas sistēmas attīstības plāns” projekta 2.6. punktā ir minēts nosacījums, ka bāzes finansējums tiek nodrošināts pētniekiem universitātēs, izslēdzot pārējās augstskolas, un ka līdz ar to arī pētnieka un vadošā pētnieka amata vietas tiek iedibinātas tikai universitātēs (skat. projekta 2.1.6. punktu), atstājot neuniversitātes tipa augstskolas bez atbalsta. Šāda pieeja īpaši un būtiski ietekmē reģionālo, t.s. neuniversitātes tipa augstskolu darbību, kurām ir vadoša loma reģionu attīstībā un līdz ar to arī tautsaimniecības decentralizācijā valstī kā intelektuālā potenciāla sagatavošanas centriem: tā neveicina ne mācībspēku profesionālo izaugsmi, ne arī akadēmiskā potenciāla atražošanu šajās augstskolās. Minētajām problēmām bija veltīta starptautiska konference “Reģionālo augstskolu kvalitatīva attīstība”, kas notika 2003. gada 14. martā Liepājas Pedagoģijas akadēmijā un kurā pieņemtajā rezolūcijā tika iekļauti konkrēti priekšlikumi šo problēmu risinājumiem. Tomēr līdz šim valdība nav spērusi nekādus soļus situācijas uzlabošanas virzienā.

Ņemot vērā esošo situāciju, Ventspils Augstskolas vadība un mācībspēki vēršas pie sēdes dalībniekiem ar lūgumu savu iespēju un savas kompetences robežās atbalstīt reģionālo augstskolu problēmu risināšanu valstī kopumā, bet šīsdienas sēdē izskatītā jautājuma par mācību un pētnieciskā darba organizāciju Ventspils Augstskolā kontekstā lūdz LZA FTZN izbraukuma sēdes dalībniekus atbalstīt augstskolu ar ieteikumu Latvijas Zinātnes padomei tās iespēju robežās sniegt atbalstu Ventspils Augstskolai, pieņemot lēmumus par doktorantu un pētniecības grantu piešķiršanu projektu īstenošanai, kuros līdz šim ir veiktas iestrādes:

1. “Baltijas valstu biznesa makrovides attīstības strukturētas vērtēšanas metodikas izstrādāšana un aprobācija”. Projekta vadītājs Dr. Jānis Vucāns.

2. “Uz diferenciālvienādojumiem balstītie modeļi digitālajā attēlu apstrādē”. Projekta vadītājs Dr. Aivars Zemītis.

3. “Tehniskās analīzes metožu izmantošana ekonomiskajā prognozēšanā”. Projekta vadītājs Dr. Sergejs Hilkevičs.

4. “Latvijas reāliju standartizēts tulkojums lielākajās Eiropas valodās (angļu, vācu, franču un krievu)”. Projekta vadītājs Dr. Jānis Sīlis.

Pētnieciskā darba attīstības un akadēmiskā potenciāla atjaunošanas problēmas, kas ir savstarpēji saistītas, Ventspils Augstskolā, tāpat kā citās valsts augstskolās, ir aktuālas un vitāli svarīgas. Pašlaik daudzās neuniversitātes tipa augstskolās, tai skaitā arī Ventspils Augstskolā, gan pētnieciskā darba, gan mācībspēku kvalifikācijas līmenis pēc ekspertu atzinumiem nav zemāks kā universitātēs, bet, turpmāk atstājot neuniversitātes tipa augstskolas, it sevišķi reģionālās, bez atbalsta, tajās var sākties pētnieciskā darba apjoma samazināšanās un akadēmiskā potenciāla noplicināšanās, kā sekas būtu studiju kvalitātes pazemināšanās, bet tālākā nākotnē, iespējams, arī nespēja apmierinoši pildīt savas funkcijas.

Jānis Stradiņš
LZA prezidents

Mūsu Zinātņu akadēmijas pilnsapulce šoreiz sanāk “Eiropas nedēļas” ietvaros, lai diskutētu par tiem guvumiem un arī riskiem, kas sagaida Latviju, iestājoties Eiropas Savienībā. Šis notikums, mēs visi to labi izprotam, ir būtisks, pat izšķirīgs mūsu tautas, mūsu valsts vēsturei, tās nākotnes virzībai 21. gadsimtā. Bez tīri emocionālas attieksmes nepieciešama arī politisko, ekonomisko, sociālo problēmu zinātniska analīze ļoti dažādos griezumos, gan no Latvijas viedokļa, gan no pasaulē noritošo politisko procesu viedokļa. Politisko partiju un sociālo grupu bieži vien populistiskais uzstādījums nedrīkst aizēnot racionālos “par” un “pret” argumentus. Malā nedrīkst stāvēt arī Zinātņu akadēmija, tādēļ šodien te pulcējamies. Valsts prezidente, LZA īstenā locekle Vaira Vīķe–Freiberga lūdza nodot sirsnīgus sveicienus un novēlējumu rosinošām diskusijām, izsakot nožēlu, ka pati nevar piedalīties Akadēmijas  pilnsapulcē, jo brauc uz Ventspili runāt par to pašu Eiropu.

Mēs, klātesošie, labi atceramies Trešās atmodas gadus, lielās tautas demonstrācijas, kur skandēja tolaik vēl ķecerīgo lozungu “Brīva Latvija brīvā Eiropā” – tobrīd, pirms nieka 10–15 gadiem, tas šķita gandrīz vai nereāls sapnis, būtībā jau Eiropas Savienības toreiz vēl nebija, Māstrihtas līgums nebija parakstīts. 1995. gadā Latviju pēc zināmām diskusijām iekļāva vien Eiropas Padomē, un tikai pēc 1999. gada Helsinku sanāksmes ES nolēma uzsākt iestāšanās sarunas arī ar Latviju (kas vēl 1997. gadā, Luksemburgas sanāksmē, bija noraidīta). Triju gadu laikā pa veikts patiešām daudz, 2002. gada decembrī Kopenhāgenā ES Padome pieņēma lēmumu par iestāšanās sarunu pabeigšanu ar 10 ES kandidātvalstīm, bet 2003.g. Atēnās, Akropoles pakājē, kādreizējā demokrātijas tirgus laukuma vietā, ir parakstīts līgums par šo valstu iestāšanos Eiropas Savienībā.

Protams, tā bija reize šampanietim, reize eiforijai, – pārvarēts ir liels maksimums Eiropas ceļa kinētiskajā līknē, taču vēl jāpārvar ir divi citi būtiskāki maksimumi – viens, 20. septembrī, kad pašas tautas izšķiršanās (ne politiskās elites vien!) izpaudīsies referendumā, un otrs – Latvijas reālas iestāšanās un reālas darbošanās pirmie gadi ES, kas nesolas būt viegli. Tādēļ šodien mūsu izjūtas varētu būt dalītas – ne vien gaviles, bet arī nopietnas pār domas, pat bažas.

Saprotams, personiski es neesmu eiroskeptiķis, 20. septembrī balsošu par Eiropu, esmu bijis viens no Eiropas kustības Latvijā dibinātājiem pirms 5 gadiem, pašreiz skaitos ES pirmsreferenduma informēšanas sabiedrībai konsultatīvās padomes loceklis, kas darbojas Eināra Repšes vadībā, kur regulāri rit samērā auglīgas diskusijas par “Tautas kampaņu”, tās audi toriju, motivāciju un mērķiem. Raksturošu še mazliet diskusijas šajā pirmsreferenduma padomē un savas personiskās pār domas.

Esam vienojušies pirmsreferenduma stratēģijā, ka jāsniedz objektīva informācija par Latviju un Eiropas Savienību, jāpadziļina iedzīvotāju zināšanas un jārosina saruna sabiedrībā par guvumiem un zaudējumiem. Tā kā kampaņa notiek par nodokļu maksātāju naudu, tās mērķi nevar formulēt kā “jā” referendumā par katru cenu, ir jāļauj izpausties arī eiroskeptiķiem, taču ir jāmudina izdarīt pārdomātu un atbildīgu izvēli tautas nobalsošanā un ir jāpanāk iespējami lielāku vēlētāju līdzdalību referendumā katrā vēlēšanu apgabalā (pasvītroju – katrā vēlēšanu apgabalā, lai, piemēram, Latgale vai Zemgale nebūtu nobalsojusi pret), lai iespējami maz būtu svārstīgo un neizlēmīgo.

Par labu ES paplašināšanai visbiežāk minēti tiek racionāli, ekonomiska rakstura argumenti – tirgus paplašināšanās (vienots preču noieta tirgus, peļņas pieaugums, vienota naudas sistēma u.tml.). Savukārt Latvijai Eiropa rādās kā ceļš uz pārticību, pievienojoties ekonomiski veiksmīgu valstu klubam. Tiek minēti arī vērtībās orientēti argumenti, kas deklarē Eiropu kā pašvērtību – Eiropas nāciju kopība un pašapziņa, ģeogrāfiska rakstura loģika, Eiropas teritorijai tradicionāli piederošo zemju apvienošanās, lai šajā kontinentā novērstu konfliktu draudus un zināmā mērā mazinātu citu lielvalstu, arī ASV ietekmi. Baltijas valstīm tā būtu “garīga atgriešanās Eiropā”, un te īpaši raksturīgs arguments ir arī iekšējās un ārējās drošības, neatgriezeniskas drošības nostiprināšana, kaut arī līdzdalība Eiropas Savienībā būtu saistīta ar valstiskās suverenitātes ierobežojumiem (šis moments izraisa bažas, īpaši nacionāli noskaņotajā sabiedrības daļā). Pati pēdējā aptauja (aprīlī) rāda, ka 53,8% respondentu  ir “par” (noteikti piedalīsies 48%).

Tomēr visai prāvai Latvijas sabiedrības daļai raksturīgs ir eiroskepticisms, neticība paplašināšanās procesam. Kā galvenie argumenti tiek minēti: neuzticēšanās ES valstu mērķiem ko pumā, doma, ka tas ir g.k. attīstīto lielvalstu ekonomisks projekts, lai paplašinātu savu noieta tirgu, lai paplašinātu savu darbaspēka tirgu ar lētajiem strādātgribētājiem no Austrumeiropas jaunajām valstīm, nevis no islamiskās Āzijas un Āfrikas. Visai izteikta ir neuzticība Latvijas politiskajai elitei, valdībai, neticība, ka tās būtu ieinteresētas vienkāršās tautas interešu aizstāvībā šajā paplašināšanas procesā, neticība tam, ka dalība ES varētu būt izdevīga arī Latvijas vienkāršajam cilvēkam. Daudzi domā, ka no Latvijas iekļaušanās procesa gūs tikai politiskā un ekonomiskā elite, nevis tauta. Būtībā šī neuzticība izriet no  vienpusīgās sociālās  politikas, kas neatkarības laikā ir tikusi kultivēta Latvijā un kas plašās aprindās radījusi negatīvismu, neuzticību valdībai, lai ko tā arī darītu.

Eiroskeptiķu vidū ievērojamākās grupas ir cilvēki vecumā virs 55 gadiem gan laukos, gan pilsētās, gan latvieši, gan cittautieši; tie ir darba ņēmēji pilsētās un laukos vecumā no 30 līdz 50 gadiem; tie ir lauku iedzīvotāji. 2002. gadā veiktā sabiedriskās domas aptauja, ko rezumējis asociētais profesors Roberts Ķīlis, devusi sekojošas atziņas:

“Jo cilvēki pozitīvāk raugās uz Latvijas tautsaimniecības nākotni, jo pozitīvāka ir attieksme pret Latvijas iestāšanos ES un jo negatīvāk domā par tautsaimniecības perspektīvām, jo negatīvāk izturas pret Latvijas iestāšanos ES. Tāpat arī pozitīvāk raugās tie iedzīvotāji, kuriem ir augstāka izglītība un lielāki ienākumi (un arī otrādi, jo zemāki ienākumi un izglītība, jo negatīvāk). '85 Cilvēki, kas ir pret, ir vidēji vecāki nekā tie, kas ir par iestāšanos vai pašlaik nav izšķīrušies.

Saistībā ar nodarbinātību, tieši uzņēmumu īpašnieki un privātsektorā nodarbinātie, kā arī skolēni un studenti ir vispozitīvāk noskaņotie, kurpretī vispesimistiskākie ir zemnieki, māj saimnieces, bezdarbnieki un pensionāri. Strādājošie un kalpotāji (zemākā līmeņa darba ņēmēji) ir visai svārstīga grupa, kura vienu mēnesi tiecas vairāk uz pozitīvu attieksmi, bet citu – uz negatīvu. '85 Analīze rāda, ka vislielākā daļa “nezinu” atbildes sniedz mājsaimnieces, pensionāri, strādnieki, savukārt visnegatīvāk noskaņoti ir zemnieki, pašnodarbinātie un pensionāri. . Ceturtā daļa no vecākā gadagājuma cilvēkiem vēl nezin, kā balsos referendumā, savukārt vidējā vecuma cilvēki (40 – 54) ir visnegatīvāk noskaņoti pret Latvijas dalību ES.”

Citā aptaujā kā pozitīvo, ko sasniegs, pievienojoties ES, min jaunas darba un izglītības iespējas jaunatnei; min ekonomiskās izmaiņas (investīcijas, attīstības līmeņa uzlabošanos); min sociālās sfēras uzlabojumus darba likumdošanas un tās ievērošanas jomā; min korupcijas līmeņa samazināšanos; min iespējamus uzlabojumus cilvēktiesību jomā (gados vecāko nelatviešu grupās), bet tāpat min arī latviešu identitātes saglabāšanas iespējas, Latvijas lielāku atpazīstamību un jaunas tūrisma iespējas. Tiek izteikta cerība, ka varbūt kļūs labāk, jo “sliktāk jau vairs nevar būt”.

Kā negatīvus momentus visbiežāk min iespējamo Latvijas lauksaimniecības sabrukumu (vecāki laucinieki); bažas par ES standartu neadekvātu piemērošanu; bažas par ārzemju kapitāla attieksmi pret Latvijas mazajiem uzņēmumiem, kā arī ārzemju uzņēmēju attieksmi pret konkurējošiem uzņēmumiem Latvijā (apzinātu to bankrota un iznīcināšanas politiku). Tāpat biedinoša šķiet migrācija (g.k. uz Latviju, bet arī no Latvijas uz ārzemēm), arī latviešu valodas lietojamība jaunajos apstākļos, kas iezīmētu nacionālās identitātes zudumu. Kopumā tomēr aptauju respondentu vairākums sliecas par labu Eiropas Savienībai, akcentējot gan sociālās garantijas, gan individuālās iespējas darba, karjeras, atalgojuma un labākas izglītības ziņā. Aptaujas arī rāda, ka sabiedrības vairākums (izņemot latviešu tautības vecāka gada gājuma pilsētniekus) vairāk uzticas ES pārvaldes institūcijām nekā pašreizējām Latvijas valsts pārvaldes institūcijām. Būtiskas atšķirības ir arī etnisko grupu uztverē – latviešu cerības uz ES kopumā ir daudz pozitīvākas nekā krievvalodīgo, kas no Eiropas vairāk sagaida “negatīvo” un “problēmas”.

Šie dati liecina, ka referenduma iznākumu var izšķirt atsevišķu iedzīvotāju grupu aktīva līdzdalība vai arī atturēšanās referendumā, tādēļ svarīga ir māka pareizi uzrunāt dažādas auditorijas.

Tātad 20. septembrī Latvija stāvēs kā uz svariem, un dažā ziņā itin kā gluži niecīgi momenti var likt nosvērties vienam vai otram kausam. Patlaban ir ļoti svarīgi, lai referenduma rezultāts neizskatītos kā no augšas uztiepts rīkojums, elites izšķiršanās, bet ne katra indivīda izšķiršanās – tas vēlētāju var nokaitināt, noskaņot negatīvi vai arī darīt apātisku. Pļāpāšana un tendenciozi pārspīlējumi, nemākulība un augstprātība arī var kaitēt. Ir svarīgi, lai ar kampaņas toni mēs nenoskaņojam vēlētājus skeptiski, – tā ir ļoti delikāta padarīšana. Šomēnes ir divas Zinātņu akadēmijas izbraukuma sēdes – Varakļānos un Viesītē (pēdējā – III Sēlijas kongress), runāsim tur ar cilvēkiem, – provinču maz pil sētās visumā ir daudz Eiropas pretinieku, SIA  “Konsorts” veic pa sūtītu pētījumu par Latvijas scenāriju un perspektīvām, iestājoties ES vai paliekot ārpus tās – tā rezultāti nāks zināmi jūnijā.

Man šķiet, ka zinātniekiem, cilvēkiem ar zināmu mūža pieredzi, sabiedrībai vajadzētu dot vairāk pozitīvas motivācijas. Mūsu ģeopolitiskajā situācijā pastāvēt izolētas valsts veidā starp ES un grūti prognozējamo Krieviju nelielajai Latvijai  būtu politiski un ekonomiski neizdevīgi, ja pat ne neiespējami. Mūsu situācija tomēr nav ne Norvēģijas, ne Šveices situācija. Padomāsim, kas notiks, ja referendumā pozitīvi nobalsos gan Lietuva (kurai jau jāizšķiras pēc pāris dienām), gan Igaunija, bet Latvija – nē. Būs jāveido ES robežas no abām pusēm, būs grūti aizsargāties no Lietuvas lētajiem produktiem. Nepiekrītu viedoklim, ko pauž Juris Paiders, ka Latvija no šādas situācijas varētu gūt pat labumus kā ofšoru jeb ārzonu valsts – šie labumi, manuprāt, ir šķietami, jo ģeogrāfiskā stāvokļa, satiksmes grūtību dēļ šurp neviens neskries iepirkties, toties palielināsies dažu šaubīgu  ekonomisko grupējumu vara un ietekme Latvijā, var pieaugt noziedzība, narkobizness, nesakārtotība. Protams, arī noraidoša balsojuma ziņā ne dzīve, ne vēsture neapstāsies. nedomāju, ka būtu kāda apokalipse, ka Latvija uzreiz pārorientēsies uz NVS, – visdrīzāk tiktu noslēgts kāds pagaidu asociatīvs līgums ar ES un referendumu atkārtotu pēc 3 – 4 gadiem, reizē ar Rumāniju, Bulgāriju, varbūt Horvātiju. Bet šie gadi būtu Latvijai zaudēti gadi, daudzi projekti apstātos, netiktu veidoti ceļi, tas pats “Via Baltica”. Samazinātos tranzits, vājinātos pat lauksaimniecība tās progresīvākajās nākotnes izpausmēs. Vairākus gadus visās lietās valdītu pamirums, stagnācija, nenoteiktība. Latvija priekš Eiropas Savienības paliktu  “trešā valsts” tāpat kā Krievija, un, jādomā, dažos jautājumos ES tad lemtu par labu Krievijai, nevis Latvijai. Nav jāļaujas konservatīvam populismam, bet jāizšķiras par progresīvāku nākotnes virzību, pat ja uz skatām ES nevis par guvumu, bet par “mazāko ļaunumu”, pat ja šodien mums nav pilnīgas skaidrības par ES nākotni, par ES un NATO komplicētajām attiecībām, par ES nākamo konstitūciju. Būtībā mēs reāli jau esam politiski, ekonomiski, idejiski “iegājuši Eiropā” un pretējas alternatīvas veidošana pēdējā brīdī  nebūtu saprātīga, tā draudētu Latvijai ar vēl lielāku atpalicību no Igaunijas un Lietuvas.

Un ja runājam par zinātni Latvijā, tad iestāšanās ES būtībā ir mūsu pēdējā cerība zinātnes atbalstam. Es runāju ne tik daudz par ietvarprogrammām un pašreizējiem projektiem, cik par nākotnes virzību, proti, par ES prasību palielināt zinātnei atvēlamo valsts budžeta daļu 2010. gadā līdz 1% GNP, kā tika lemts Lisabonas sanāksmē. Kopā tātad zinātnei paredzēts atvēlēt 3% GNP, 2% – no privātsektora, 1% – no valsts. Ja ne iestāsimies ES un mūsu valdībai nebūs saistības pildīt šo ES prasību, cerības, ka zinātnes budžetu Latvijā palielinātu no laba prāta, ir visai niecīgas. Eiropas sabiedrība tomēr ir uz nākotni virzīta sabiedrība, kas spraudusi sev par mērķi arī intelektuālā ziņā, arī jaunu tehnoloģiju ziņā konkurēt pat ar visvarenajām ASV. Protams, ja Latvijas valdība neatbalstīs valstī “nacionālās”, humanitārās zinātnes vai fundamentālās zinātnes, negādās par savu zinātni kopumā, nepalīdzēs arī ES, jo šīs jomas  tiek atstātas atsevišķu valstu ziņā. Taču iespēja, ka šādu atbalstu sniegs bez iestāšanās ES ir daudz mazāka, jo ES sastāvā Latvija, manuprāt, tomēr ātrāk sasniegs turību. Ātrāk, starp citu, tā spēs palīdzēt arī saviem pensionāriem, šķiet, tikai ar ES atbalstu Latvijā var veidoties līdzsvarota sociāla politika. Protams, arī zinātnieku elites vidū ir savi eiroskeptiķi, īpaši gados vecāku humanitāro zinātņu pārstāvju vidū, – viņu viedoklis arī pelna ievērību un visu cieņu. Taču jāvaicā – vai humanitāro zinātņu attīstību Latvijā kavējusi Eiropas Savienība, vai mūsu pašu politiskā elite, pat vārdos it kā ļoti nacionāli noskaņotu partiju pārstāvji? Vai nacionālo identitāti vairāk apdraud Eiropas Savienība, jeb galvenos draudus rada globalizācija? Vai Eiropas Savienību dažā ziņā pat nevar uzlūkot par aizsargveidojumu pret kosmopolitisko globalizāciju, vai Eiropā, īpaši mazo valstu vidū, nevaram rast sabiedrotos mūsu centieniem? Vai latviešu valodu un Latviju ap draud Eiropas Savienība, jeb vai,  gudru politiku piekopdami, nevaram kaut nedaudz izmantot situāciju latviešu valodas modernizēšanai, jaunu tehnoloģiju un terminoloģiju izstrādei, latviešu valodas pielietojumu paplašinājumam ES ietvaros, funkcionējot tai kā ES oficiālajai valodai? ES ir iespējas, bet galvenais, kas noteiks, vai šīs iespējas tiks izmantotas, esam mēs paši.

Ir jāattīsta sava tautsaimniecība, atbalstot savus uzņēmējus, veicinot investīciju ieguldīšanu zinātņietilpīgās nozarēs, jāizcīna labi spēles noteikumi lauksaimniekiem, – ka to var veikt arī Eiropas Savienības ietvaros, liecina Somijas, Zviedrijas piemērs. Protams, mēs esam ar pavājām starta iespējām, mūs var censties nomākt spēcīgākie konkurenti, nav garantijas, ka Latvijas apstākļos atkārtosies Īrijas vai Portugāles veiksmīgie scenāriji, taču drīkstam no politiskās elites prasīt vairāk patriotisma, Latvijas interešu aizstāvības, no sabiedrības  – lielāku vienotību. Ilgtermiņa perspektīvā Eiropas Savienība tomēr Latvijai dos guvumus, kaut arī īstermiņā var būt pat zināma esošā stāvokļa pasliktināšanās, dzīves dārdzības pieaugums, atkārtots trieciens dažām sociālām grupām, kā I. Godmaņa valdības laikā. Te arguments “par” varētu būt – mūsu bērnu, mazbērnu nākotnes perspektīvas, kuras Eiropas Savienībā šķiet tomēr pārliecinošākas nekā ārpus tās. Pamatoti kritizējam Saeimu, valdību, ne  visai veiksmīgu Latvijas politiku 12 gadu garumā, taču galvenā Latvijas nelaime ir tās nabadzība, zemais iekšzemes kop produkts, ko ES ietvaros tomēr var cerēt palielināt ātrāk nekā ārpus tās.

Šaurs, provinciāls (sliktā nozīmē!) skatījums, pašizolēšanās un ksenofobija, nacionālromatiskas ilgas pēc iluzori skaistās pagātnes, nevēlēšanās saskatīt reālas nākotnes izredzes sarežģītajā, netaisnīgajā 21. gadsimta pasaulē, pārlieks egoisms un nepamatota paštīksmināšanās, pārliecīga liberālisma cildināšana nav tie paši labākie padomdevēji, kaut arī mūsdienu, pret  runu plosītajā sabiedrībā (ne tikai Latvijā vien) iespējami dažādi paradoksi un negaidīti scenāriji, pavērsieni. Manuprāt, loģiski visu apsverot un domājošiem, uz nākotni virzītiem sabiedrības slāņiem nākot talkā, 20. septembra rezultātam Latvijā tomēr būtu jābūt pozitīvam (ja, saprotams, nenotiks kaut kādas ne paredzētas iekšpolitiskas kolīzijas un balsojums neizvērsīsies par protesta balsojumu pret politisko eliti, kā tas nesen notika Īrijā). Zinātņu akadēmijai būtu jādod pozitīva viedokļa veidotāji – eksperti, personas, kurām ir autoritāte gan dažādās sociālās grupās un profesionālajās nozarēs, gan savā jomā, gan visā Latvijā.

Bez referenduma rezultātiem mani vairāk nodarbina cits apstāklis, proti, zināmas bažas par Latvijas iekšējo gatavību iestāties Eiropas Savienībā: par psiholoģisko gatavību un elites gatavību. ES būs principā jāstrādā citādi, varbūt ne jau uzreiz (nekas nemainīsies nākošā dienā), bet tajā telpā ir citi spēles noteikumi. Vai mums ir elite, kas spēs īstenot konkurētspējīgu uzņēmējdarbību, īstenot patiešām dziļu likumu, tiesību, administratīvo normu, pat ieradumu  saskaņošanu – ne uz papīra?

Cilvēkiem lielā mērā būs jāmaina sava dzīves orientācija un savi uzskati. Minēšu vienu piemēru: Eiropas Savienības demokrātijā tiek pārlieku aizsargātas minoritāšu tiesības; tās nav tikai etnisko minoritāšu, bet arī indivīda tiesības – seksuālo minoritāšu, cietumnieku tiesības, dzīvnieku tiesības, vides tiesības uc. Psiholoģiski latviešiem vēl joprojām ļoti lielā mērā ir saglabājusies patriarhālā domāšana no 19. gadsimta, un 20. gadsimtā mēs g.k. esam veidojušies gan autoritārā režīma laikā, gan pa  domju laikā. No Eiropas viedokļa loģiska ir gan Laventa lieta, gan Ždanokas lieta. Taču spēles noteikumi ES ir domāti vecai, nobriedušai, demokrātiskai sabiedrībai, bet jaunai sabiedrībai, tādai, kas vēl tikai virzās, daudzas lietas šķiet  nesaprotamas un nepieņemamas. Un tālāk – Brisele diktēs daudz dažādu noteikumu, labi domātu, bet grūti izpildāmu. Tās 5800 lapaspuses laikam neviens nav izlasījis, taču rodas loģisks jautājums: “Kas notiks, ja pēkšņi saskaņā ar ES likumdošanu, ar laiku būs jāmaina lokālā likumdošana, piem., dzīvokļu jautājumos, uzņēmējdarbības jautājumos, ar kuru mēs rēķināmies?” Un tad nu rodas dažādas interesantas lietas, lai tā būtu “sagrieztā kuģa lieta” vai pievienotās vērtības nodoklis grāmatām. Ir jāatrod kompromisi.

Eiropas Savienības instrukcijas tomēr ir pielāgojamas situācijai, projektu veidošanas noteikumus normāli var uztvert jauni cilvēki, daļa politiskās un intelektuālās elites, bet bažas rada tas, vai tās īpatsvars sabiedrībā pašreiz ir pietiekams? Pastāv iespēja, ka daudzi no šīs intelektuālās elites aizplūdīs uz Briseli tajā brīdī, kad  iestāsimies ES. Kā Eiropas ierēdņi un komisāri. Latvijai arī tas tomēr ir nozīmīgi, jo varbūt tur tiks loloti jaunie eiro-juristi un eiro-birokrāti, izveidosies jaunā paaudze, kas pratīs spēlēt pēc jaunajiem noteikumiem, un mācīs to darīt citus Latvijā.

Vēl viens būtisks jautājums, ko gribētos šodien pieminēt: kā kārtosies attiecības starp valstīm Eiropā un pasaulē. Kādā Eiropā mēs ieejam? Pašlaik tiek izstrādāta jaunā Eiropas konstitūcija, kas noteiks un – mēs ceram to – garantēs mazo Eiropas valstu tiesības. Protams, var izmantot lielisku iespēju paklusēt, kā mācīja Francijas prezidents, bet šī nav tā reize, kad Latvijai būtu jāklusē.

Ir nepieciešama jauna paaudze ar jaunu domāšanu, kas varētu reāli ievadīt Latviju Eiropā. Un atkal – iestāšanās ES procesu varētu paātrināt. Un tomēr – cik ātrā laikā tas varētu notikt? Atkal termodinamika cīnās ar kinētiku, kā sacītu fizikālķīmiķis.

Un tā nu šajā sapulcē nonākam pie būtiska jautājuma: izglītība jaunajos ES apstākļos, augstākā izglītība šeit, Latvijā, un Latvijas jaunās audzes izglītošana Eiropā. Arī šīs lietas mums būs jārisina, ar aprēķinu, lai Latvija nekļūtu par ES nomali  intelektuālajā ziņā, lai te veidotos savi pētniecības centri, kurp brauktu mācīties un strādāt no citurienes, lai, piemēram, ārstus Eiropas valstīm izglītotu Latvijā, lai mēs attīstītu pie sevis lietišķā un teorētiskā plāksnē gan informāciju tehnoloģijas, gan augstās tehnoloģijas, un vēl, un vēl. Tas jau varētu būt citu Akadēmijas pilnsapulču temats. Šodien mums jāaizsāk akadēmiska diskusija par principiem, Latvijai darbojoties ES, noklausīsimies kompetentus un prominentus lektorus, debatētājus. Šīs pilnsapulces un sekojošo pārrunu rezultātu Zinātņu akadēmija varbūt varētu izstrādāt savu, izsvērtu viedokli, ko mēs celtu priekšā Latvijas sabiedrībai septembra sākumā (lai pa vasaru tas nepiemirstos).

Ar šo pasludinu pilnsapulci par atklātu un tās tālāko vadību lūdzu uzņemties Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas priekšsēdētāju akadēmiķi Tālavu Jundzi, kas ir bijis šīs sanāksmes galvenais rosinātājs.

*Ievadruna LZA 8. maija pilnsapulcē “Latvija Eiropas Savienībā – guvumi un riski”.

LATVIJAS ZINĀTNES PADOME

Šajā rakstā autors iespējami vienkāršā valodā sniedz atbildes uz dažiem mutiskiem jautājumiem, kurus pēc 14. aprīļa publikācijas laikrakstā “Zinātnes Vēstnesis” viņam ir uzdevuši Latvijas Zinātņu akadēmijā.

1. Teorētiskajā izpratnē nākotnes studijas ir īpaša zināšanu iegūšanas un izmantošanas sistēma, kas strauji attīstās Eiropā pēdējā desmitgadē. Eiropas Komisijas iniciētā Eiropas Pētījumu Kopības (the European Research Area) izveide, sākot jau ar tās zinātniskajām un politiskajām vadlīnijām, ietvēra sevī “some of the key features of an exercise in foresight”. Šos ES zinātnes komisāra Philippe Busquin vārdus (The Role of Fore sight in the Selection of Research Policy Priorities. Seville, 2002, p. 19), kā arī terminus dažās raksta vietās autors uzskata par liet derīgu saglabāt angļu valodā. Latvisko zinātnisko terminu radīšana ir apakšnozare, kurā jādarbojas tās speciālistiem un par ko ir jāsaņem atalgojums. Nākotnes studiju terminoloģija ir jauna joma un par tās kategorijām un apzīmējumiem diskusiju gaitā, domāju, laikraksta redakcijai nav jāatbild.

Angļu valodā lietotie nosaukumi future studies / forward studies / foresight rakstā tiek interpretēti kā nākotnes studijas. Iedalot vietu turpmākajai diskusijai par terminoloģiju, piezīmēsim, ka Eiropas Savienībā kopš 2000. g. foresight tiek pasvītrota kā prioritāte un dinamiski vadīta. Par visjaunākajām atziņām un uzdevumiem visu ieinteresēto pušu pārstāvji sprieda Grieķijas prezidentūras vadītajā konferencē 15.–16. maijā: FORESIGHT IN THE ENLARGED EUROPEAN RESEARCH & IN NO VA TION AREA http://medlab.cs.uoi.gr/conf2003/objectives.htm. Future studies iekļaujas foresight sistēmā. ES zinātnes ministra konferencē Seviļā sniegtais foresight apzīmējums tika citēts 14.aprīlī publicētajā aicinājumā Latvijas Zinātnieku savienībai. Bija arī norādīts, ka tas ir process, kurā sadarbojas zinātnieki, lietotāji, politikas plānotāji un lēmumu pieņēmēji sabiedrības un valsts interesēs.

2. Pašlaik, referenduma priekšvakarā, tiek plaši spriests, īpaši aprindās, kas nodarbojas ar miljona sadali, par to, ko Latvijai dos ES un vai tur mūsu sabiedrībai netiks nodarīts pāri. Iz skaidrojot jautājumu: “Ko mēs sagaidām no Eiropas Savienības”, sabiedrisko organizāciju dokumentos mēdz uzsvērt: “Mēs prasām tādu ES, kādu iespējams izskaidrot mūsu cilvēkiem: cilvēcīgu un skaidru, kurā mēs esam partneri, nevis skolēni.” Jā, tiešām, mēs vēlamies un būsim tiesību ziņā vienlīdzīgā Eiropā. Taču mēs ES nevaram nebūt skolēni. Augstskolas jaunietis ne var uzskatīt sevi zināšanās par līdzvērtīgu mācību spēkiem. Viņš toties var censties ļoti sarežģītā un visupirms apzinātā, neatlaidīgā darbā iegūt, saglabāt un interpretēt sevī jaunas zināšanas, reizē ar to sociālā mijiedarbībā īstenojot mērķtiecīgas un humānas darbības.

Ja Latvijas zinātne iesaistās Eiropas Pētījumos (the European Research Area), kas ir viens no tautas attīstības imperatīviem, vai šī nākotne nav jāapspriež, jāizskata – galu galā vai nav zinātnei-varai-sabiedrībai jāsadarbojas Latvijas Pētījumu kontekstā nacionālajos un starptautiskajos aspektos? Atbilstoši 21. gs. pasaules domāšanas, nevis pesimistiskas nolemtības garam. Atbildība par šīs sadarbības nākotni, uzskatu, gulstas uz mums visiem, nevis tikai uz tiem, kas piešķir Latvijas zinātnei mazākos līdzekļus Eiropā. Jāatkārto, ka zināšanas ir mūsu sirdīs liktās brīvības vēsts asimilēšana – JA MĒS ŠO BRĪVĪBU GRIBAM SAPRAST UN VĒLAMIES TO VIRZĪT UZ PRIEKŠU.

Turklāt, kā izrādās, mums, ja vēlamies tuvoties ES līmenim, būs jāpiedalās ne tikai Eiropas Pētījumos, bet tajā skaitā arī “European Foresight Area”. Un šim nolūkam 2003. g. Latvija vienlaikus ar paplašinātās ES citām valstīm tiek aicināta gatavot jauno zinātnieku kadrus speciāli atvērtās foresight struktūrās augstskolās. (skat.: Foresight in the Enlarged European...)

Lai gūtu priekšstatu par nākotnes studiju stāvokli un no zīmi mūsdienu pasaulē un atsevišķās ES valstīs, par šo īpašo zināšanu iegūšanas un izmantošanas sfēru, kas 21. gs. attīstās plašiem soļiem, ir lietderīgi iepazīties ar dažādu valstu oficiālo nākotnes studiju, akadēmisko institūciju un starptautisko centru zinātniskajām publikācijām. Tās bez grūtībām un neierobežotā vairumā var iegūt elektroniskā ceļā. Līdz ar to ne pastāv nopietni zinātniski šķēršļi nākotnes studiju attīstībai Latvijā. Sekot līdzi pasaules un Eiropas pieredzei un sasniegumiem, apgūt tos un radoši izmantot praksē atbilstoši Latvijas specifikai un vajadzībām un sadarbībā ar ES partneriem, – tas ir atkarīgs no mūsu pašu rīcības.

Šeit minēsim tikai dažas pazīstamas adreses, kas varētu būt noderīgas turpmākajām pētniecības un citām aktivitātēm, t. sk. diskusijai par ieskatu nākotnē.

Lielbritānijas premjerministra kabineta Stratēģiskā darba grupa.
www.cabinet-office.gov.uk/innovation/2001/futures/main.shtml

VFR Izglītības un zinātnes ministrijas iniciatīva, Der deutsche Forschungsdialog
www.futur.de

Somijas parlamenta Nākotnes komisija www.eduskunta.fi.

Komisijas darbības plāns 1999 – 2003.g. Publicēts: International Journal of Future Studies. www.systems.org/html/fsj-v04/finland1.htm

Eiropas Komisijas Apvienotais pētījumu centrs (DG JRC), Perspektīvo tehnoloģiju pētījumu institūts (IPTS)
www.jrc.es/pages/f-project.html

Eiropas Komisijas Nākotnes studiju darba grupa (FSU)
http://europa.eu.int/comm/cdp/index^_en.htm

Foresight Institute (ASV, nanotehnoloģijas)
www.foresight.org

Institute for Advanced Interdisciplinary Research
www.systems.org

Nākotnes studiju kurss, Arizonas universitāte (ASV)
http://ag.arizona.edu/futures

Nākotnes studiju metodoloģija un pētījumu instrumenti (UK Cabinet Office.PIU, 2001).

Skat. Research papers: www.cabinet-office.gov.uk/innovation/2001/futures/main.shtml

3. Var, protams, principā noliegt nepieciešamību izdalīt nākotnes studijas kā patstāvīgu starpdisciplināru zināšanu iegūšanas un lietošanas sfēru. Kā argumentu var minēt to, ka katra zinātne nodarbojas ar “nākotnes studijām” pati par sevi un sadarbībā ar citām zinātnēm. Atzīstot un saprotot tiesības uz šādu pie eju, pasvītrosim vienīgi, ka Eiropas Savienība piešķir prioritāru nozīmi nākotnes studiju attīstīšanai, uzskatot tās par vienu no svarīgākajām sastāvdaļām viskonkurētspējīgākās, uz zināšanām balstītas ekonomikas veidošanā. Bet, ja zinātnieks ir ateists, tas nenozīmē, ka viņš nevar būt labs inženieris vai ķīmiķis.

Nesen Lielbritānijā T. Blēra kabinetā tika uzsākta Strategic Futures programmas realizācija. Tā paredzēta, “lai pilnveidotu valdības spējas pārdomāt, reaģēt un potenciāli veidot nākotni”. Tālāk ir izvirzīts mērķis identificēt vidēja un ilgtermiņa izaicinājumus britu valdībai visās politikas sfērās. Pie premjera kabineta ir izveidots stratēģisko domātāju (strategic thinkers) tīkls. Katrs valsts pilsonis vai ārzemnieks var brīvi, izmantojot internetā valdības nākotnes studijas, iepazīties ar desmitiem pētījumu, kas veltīti plašākiem vai šaurākiem sociāliem, ekonomiskiem, politiskiem Lielbritānijas tematiem globālajā kontekstā 10–20 gadu periodam, un vienlaikus noskaidrot bāzes rādītājus par sabiedrību un valsti. Tas ļauj pilsoņiem piedalīties problēmu apspriešanā visā foresight plašumā, izvirzīt jautājumus un pieprasīt atbildes uz saviem ieteikumiem.

4. Latvijas galvenā bagātība ir gudras smadzenes. Ar tām mēs gatavojamies gūt panākumus Eiropas Savienībā un nākot nes pasaulē. Mūsu zinātnieki atsevišķās sfērās, sevišķi fizikā, ķīmijā, inženierzinātnēs, ir pierādījuši, ka spēj strādāt augstākajā līmenī. Ja atzīstam tikko minēto par patiesību, tad izvirzās loģisks jautājums, kāpēc vismaz kādai Latvijas zinātnes daļai nepagriezties pretim ES atzītajai foresight darbības sistēmai. Nemaz tik daudz nav nokavēts. 2003. gads latviešiem ir robežgads, un tas varētu kļūt par pagrieziena sākumu attieksmē pret nākotnes pētījumiem. IR JAUTĀJUMI, KO VALSTĪ VAR IZLEMT UN RISINĀT TIKAI VALDĪBA. TAČU IR ARĪ JAU TĀJUMI, KO VISPIRMS VAR IZLEMT ZINĀTNIEKU AUG STĀ KAIS SLĀNIS. Pēc nākotnes studiju speciālistiem pasaulē ir liels pieprasījums, un, ja šādus speciālistus nepieprasīs Latvija, tad daudzi talantīgi cilvēki var šādos pētījumos sevi apliecināt citās valstīs, būdami apvienotās Eiropas pilsoņi.

5. Foresight nav nākotnes pareģošana. Tā ir tendenču ievērošana un atklāšana. Tā ir informācija par iespējamām varbūtībām. Tā ir mērķtiecīga darbība apzinātu iespēju sasniegšanai. Tā ir nevēlamu seko novēršana vai vismaz mēģinājumi to darīt.

Kā ir norādījis vienā no saviem nākotnes redzējumiem akadēmiķis J. Stradiņš, ja mūsu zinātnieki izbrauks uz ārzemēm, tā būs ģenētiska katastrofa ( Jā.–10.04.2003.). Ja mēs nespēsim nodrošināt, kā to cenšas darīt citur, kaut cik sekmīgu sadarbības sistēmu: zinātne-vara-sabiedrība, tad drīz Latvijā var palikt pamatā tikai divi slāņi: birokrātija un relatīvi plaukstošie biznesmeņi (latviešu valodā lietojamo apzīmējumu nelietošu), kuru apkalpošanai demogrāfiskās krīzes apstākļos nekas cits neatliks (neatkarīgi no tā Latvija būs ES vai ārpus tās), kā veicināt cilvēku speciālu iepludināšanu no citām zemēm. Nākotnes studijas Eiropā, kam tiek meklēti un izdoti ļoti lieli līdzekļi gan no biznesa struktūru puses, gan no valstu budžetiem, nebūt ne no tiek aiz slimīgas miljonāru vai speciālistu ziņkāres vai premjeru neziņas, kur iztērēt nodokļu maksātāju eiro. Tās tiek atzītas par imperatīvu, lai būtu labāk un drošāk dzīvot esošajām un turpmākajām paaudzēm. Bet sarežģītu iekšēja un globāla rakstura problēmu, kas jārisina nākotnes studijās, Rietumos ir ne mazāk kā postkomunistiskā kapitālisma valstīs.

6. Latvijā pēdējā laikā kā galvenais pretarguments visdažādākajām iniciatīvām tiek minēts: “Labi, darbojieties, tikai naudas nav.” Bet tieši viens no vissvarīgākajiem foresight uzdevumiem ir rast iespējas ekonomikas uzplaukumam, kas var notikt vienīgi  mijiedarbībā ar atbilstošām tendencēm sabiedrības garīgajā un kultūras sfērā, ārējās vides prasmīgu izmantošanu, globālo faktoru perspektīvu izvērtēšanu utt. Ja atveram augstākminēto Eiropas Komisijas FSU interneta lapu un ielūkojamies scenāriju “Europe 2010” variantā “The Hundred Flowers”, tad tā pirmajās lappusēs, manuprāt, sniegta sabiedrības un pārvaldes aina, kas ir visai līdzīga tai, kas ir mūsdienu Latvijā. Nākotnes studijas ir sava veida sociālā diagnoze un terapijas ieteikumi. Bet tā ir tikai daļa no foresight izpētes objektiem un uzdevumiem. Pasaulē nākotnes studijas lielā mērā tiek veltītas moderno tehnoloģiju attīstīšanai., pierādot, ka foresight ir “sistemātiska darbība, kas vērsta, lai ievērotu zinātnes, tehnoloģijas, sabiedrības, ekonomikas un šo sfēru mijiedarbību ilgtermiņa nākotnes attīstību, ar mērķi radīt zināšanas, ar kuru palīdzību īstenot sociālos, ekonomiskos un vides pilnveidojumus, balstoties uz labi pamatotiem projektiem. Ir vitāli svarīgi nodrošināt, lai foresight rezultātus ņemtu vērā politikas debatēs un lēmumu pieņemšanā. Tikai tādā veidā var tikt sasniegti maksimāli ieguvumi no nākotnes studijām.” (Skat. The Role of Foresight.... p.1)

7. Nākotnes studiju darba grupa, kas izveidota pie LZS, ir izteikusi iniciatīvu Latvijas Zinātnieku savienībai apspriest nākotnes studiju attīstības jautājumus. Ir pamats uzskatam, ka agrāk vai vēlāk foresight plašā sistēmā var gūt panākumus Latvijā, tai attīstoties par zināšanu valsti. Par nākotnes studiju rezultātiem un to īstenošanu sabiedrības labklājības interesēs (Latvijas un kopējās Eiropas) mūsu pārstāvji ziņos ES u. c. forumos ne mazāk pārliecinoši, kā viņu partneri no citām valstīm.

8. Attiecībā uz nākotnes studiju teorētiski praktisko jomu var atzīmēt, ka šo rindu autors ir iesniedzis valdošās koalīcijas partijas “Jaunais laiks” valdē scenāriju kopas “Latvija ES vai ārpus tās 2005” izstrādes un izmantošanas projektu. Konkrētā darbība paredz 5 sfēru (ekonomika, politika un pārvalde, IT un zināšanas, sociālās attiecības, ārējā vide) alternatīvo scenāriju radīšanu un pēc tam to apvienošanu, izveidojot Latvijas attīstības (2003 – 2005) alternatīvos modeļus. Šajā gadījumā ņemta vērā Eiropas Komisijas FSU “Scenarios Europe 2010” ekspertu teorētiskā un lietišķā darba pieredze (http://europa.eu.int/comm/cdp/index^_en.htm).

Raksta autors izsaka lielu pateicību Latvijas zinātniekiem, kuri 2002.–2003. g. ir snieguši būtisku atbalstu augstākminēto jautājumu izskatīšanā un domu attīstīšanā.

Dr. Arturs Puga,
apfstudies@netscape.net

Š.g. 22.maijā Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, profesors, Dr.habil.chem. Uldis Sedmalis atzīmē savas dzīves 70.gadskārtu.

U. Sedmalis dzimis 1933.gadā Valmieras apriņķa Ternejas pa gasta Renčos. 1951.gadā viņš uzsāk studijas Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultātē un pēc studiju beigšanas 1956. gadā viss viņa darba mūžs, izņemot laiku no 1959.-1961.g., kuru strādāja LZA Ķīmijas institūtā, saistīts ar tagadējo Rīgas Tehniskās universitātes Materiālziātnes un lietišķās ķīmijas fakultāti. Fakultāti viņš beidz kā silikātu tehnologs un sāk strādāt Silikātu tehnoloģijas katedrā par vecāko laborantu, pēc tam trīs gadus Ķīmijas institūtā par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku, kur pētī iespējas iegūt boru nesaturošu stikla tekstilšķiedru. Šajā laikā viņš kopā ar R. Bērziņu uzraksta savu pirmo populārzinātnisko brošūru “Stikla uzbūve un pielietošana”.

1964. gadā U. Sedmalis aizstāv profesora J. Eiduka vadībā izstrādāto kandidāta disertāciju par alumofosfātu stiklu iegūšanu, īpašībām un lietošanu, bet jau 1970.gadā tehnisko zinātņu doktora disertāciju par fāžu veidošanās secību stiklu veidojošo oksīdu sistēmās. Fakultātē viņš iziet visus akadēmiskā darba pakāpienus – jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks, vecākais zinātniskais līdz strādnieks, vecākais pasniedzējs, docents un sākot ar 1974.gadu profesors. Viņš lasa  lekcijas kristalogrāfijā, mineraloģijā  un petrogrāfijā, silikātu fizikālā ķīmijā, par neorganisko vielu struktūrām, vada laboratorijas darbus mineraloģijā un petrogrāfijā, keramikas un ugunturīgo materiālu tehnoloģijā. Kopā ar kolēģiem  uzrakstītas vairākas brošūras un mācību līdzekļi par silikātu rūpniecību.

Paralēli akadēmiskajam darbam U. Sedmalis veic plašu zinātnisko un arī organizatorisko darbu. Viņa zinātnisko darbu pamatvirziens ir fizikāli – ķīmisko pamatu izstrāde neorganisko augsttemperatūras materiālu ieguvei. Šī darba ietvaros veikta jaunu stiklveida un kristālisko fosfātu sintēze, to struktūras un īpašību izpēte. Uz šo pētījumu rezultātu bāzes kopā ar līdzstrādniekiem risinātas un sekmīgi atrisinātas daudzas praktiski nozīmīgas problēmas, izstrādāti jauni materiāli dažādām nozarēm. U. Sedmalis publicējis vairāk nekā 500 zinātnisku darbu, par izgudrojumiem saņēmis 112 autorapliecības un patentus, uzrakstīta plaša monogrāfija par fosfātstikliem un to izmantošanu. Zinātniskā darba rezultāti ziņoti daudzos starptautiskos kongresos, konferencēs un simpozijos.

Par jaunu stiklveida un keramisko materiālu fizikāli – ķīmisko pa matu izstrādi un ražošanas organizāciju U. Sedmalis kopā ar kolēģiem 1977.g. saņem Latvijas PSR Valsts prēmiju, bet par ugunsizturīgu materiālu izstrādi ar fosfātu saisti 1988.gadā – Latvijas PSR Ministru Padomes prēmiju. Par zinātnes popu larizāciju 1983.gadā viņu apbalvo ar S. Vavilova medaļu.

1990.gadā U. Sedmali ievēl par LZA korespondētājlocekli, bet 1992.gadā – par īsteno locekli.

Ļoti liela apjoma organizatorisko darbu U. Sedmalis veicis kā Silikātu tehnoloģijas katedras vadītājs un Silikātu materiālu institūta direktors, veiksmīgi turpinot, saglabājot un attīstot sava skolotāja profesora J. Eiduka iedibinātās tradīcijas – zinātnes un prakses ciešo sadarbību un visa kolektīva mērķtiecīgu, intensīvu un saskaņotu darbu.

PAR CELULOZES RŪPNĪCAS
POTENCIĀLO CELTNIECĪBU^*

Pagājuši trīs gadi kopš celulozes rūpnīcas projekta kompānijas a/s “Baltic Pulp” dibināšanas. Akcionāru – Latvijas Republikas, “Metsäliito” grupas (Somija) un “Södra Cell AB” (Zviedrija) – mērķis ir konkretizēt iespējamās celulozes rūpnīcas ar jaudu 600 000 t/gadā celtniecības nosacījumus, iegūt nepieciešamās atļaujas un pieņemt galīgo investīciju lēmumu.

Šajā laikā darbojās a/s darba grupas finansu, loģistikas, koksnes sagādes, vides jautājumu, tehnoloģiju un personāla gatavošanas jomās. Tā rezultātā projekts tuvojas tai gatavības pakāpei, kad investori varētu izlemt par projekta īstenošanu.

Visvairāk laika un resursu veltīts potenciālās rūpnīcas ietekmes uz vidi izpētei. Veikti pat divi pētījumi, jo partneri atteicās no iepriekš izvēlētās vietas Līvānu tuvumā sakarā ar labāku, vismaz no infrastruktūras viedokļa, izvietojumu 35 km tuvāk Rīgai, arī Jēkabpils rajona robežās, Krustpils pagastā.

Šobrīd Ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) valsts birojam iesniegts apjomīgs Darba ziņojums, kura autori ir galvenokārt Latvijas zinātnieki un speciālisti. Rūpnīcas attīrīto notekūdeņu ietekmi uz Daugavas ūdeņu kvalitāti novērtēja Zie meļ eiropas konsultanti ar pieredzi par celulozes ražotņu tehno loģijām.

Darba ziņojuma pasūtītājs a/s “Baltic Pulp” secināja, ka no vides aspektu viedokļa celulozes rūpnīcas celtniecība Krustpils pagasta Ozolsalā ir iespējama. Tagad par to spriedīs IVN valsts biroja pieaicinātie eksperti un, protams, ieinteresētie sabiedrības pārstāvji. Manuprāt, var diskutēt par celulozes balināšanas (ECF vai TCF) un notekūdeņu attīrīšanas tehnoloģiju izvēli, svaigā ūdens ņemšanas vietu (Aiviekste vai Daugava).

Kvalificēts personāls ar augstāko izglītību nozarei vispār un konkrēti projekta vajadzībām pēc vairāku gadu pārtraukuma tiek gatavots RTU un LLU katedrās. Jau trešo gadu studentu grupas brauc uz 2–3 mēnešu praksi Somijas un Zviedrijas koksnes pārstrādes, galvenokārt, celulozes rūpnīcās.

2002. gadā Zviedrijas partneri nolēma izstāties no projekta kompānijas sakarā ar konkurējošā, spēcīgi subsidētās Vācijas celulozes rūpnīcas celtniecības uzsākšanu pie Elbas upes Stendālē. “Södra Cell AB” akcijas iegādājās somu partneri, kas izteica vēlēšanos pirkt arī Latvijas akcijas. Savukārt Ministru kabinets piekrita izstāties no akcionāru pulciņa.

Vienlaicīgi ar darba grupu aktivitātēm notiek sarunas starp Latvijas valdības pilnvarotiem pārstāvjiem un “Metsäliito” grupu par investīciju nosacījumiem. Valdība atbalsta projektu virzību, un uzskata, ka sakarā ar tuvojošos iestāju ES un NATO struktūrās investīciju politiskais un citi riski samazinās. Līdz ar to nav nepieciešama tik liela investorus balstoša “stimulu pakete” kā agrāk bija domāts. Iespējams, ka rūpnīcas investoriem piedāvās tikai likumdošanā iekļautās nodokļu atlaides, kas paredzētas liela apjoma investīcijām un īpaši atbalstāmajiem reģioniem. Arī speciālas koksnes piegādes garantijas no valsts mežiem nav gaidāmas.

Ja tiks pieņemts lēmums par rūpnīcas celtniecību, tad tā varētu sākt darboties ārtākais 2007. gadā.

* Ziņojums LZA Senāta sēdē š. g. 13. maijā.

Konkurss

Latvijas Zinātņu akadēmija, a/s DATI un Latvijas Izglītības fonda mērķprogramma “Izglītībai, zinātnei un kultūrai” izsludina konkursu 2 Gada balvām ievērojamiem Latvijas zinātniekiem un praktiķiem par izcilu veikumu vai mūža devumu datorzinātnēs, informātikā vai nozīmīgu informācijas izstrādes sistēmu veicināšanu.

Piešķirot Gada balvu, laureāts saņem speciālu piemiņas medaļu, diplomu un stipendiju.

Pretendentus balvu saņemšanai var izvirzīt LZA locekļi, zinātnisko institūtu padomes, a/s DATI, universitāšu senāti un fakultāšu domes.

Izvirzot pretendentus, divos eksemplāros ir jāiesniedz šādi dokumenti:

• motivēts izvirzītāja iesniegums,
• pretendenta Curriculum vitae, norādot darba un mājas adresi, tālr., personas kodu, e-pasta adresi,
• izvirzītāja vai pretendenta parakstīta iesniegtā darba (darbu) anotācija latviešu valodā, darba nosaukumu norādot arī angļu valodā,
• izvirzāmais darbs (darbu kopa), ja tāds ir publicēts iespiestā veidā.

Apbalvoto zinātnisko vai praktisko darbu viens eksemplārs tiek nodots glabāšanai Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā, otrs – LIF mērķprogrammas IZK birojā.

Pieteikumi iesniedzami līdz 2003. g. 7. jūnijam LZA zinātniskajā sekretariātā Akadēmijas lauk. 1, 2. stāvā, 231. istabā, Rīga, LV 1524. Tālr. uzziņām: 7223633, 7223931

JĀŅA BĒRZIŅA

Uz balvu var pretendēt Latvijas zinātnieki un tie ārzemju zinātnieki, kuru pētījumi ir nozīmīgi Latvijai. Balvu piešķir tikai atsevišķam zinātniekam, no autoru kolektīva – vadošajam autoram. Balvas laureāts saņem diplomu un prēmiju profesora mēnešalgas apmērā. Balvas laureātam ir tiesības uzrādīt “Apbalvots ar Jāņa Bērziņa balvu”.

Kandidātus Latvijas Lauksaimniecības universitātes Jāņa Bērziņa vārdiskās balvas pretendentu konkursam var izvirzīt LLU fakultāšu un institūtu domes, LLMZA locekļi, zinātnisko iestāžu padomes, selekcijas, izmēģinājumu un mācību saimniecību zinātnieku kolektīvi.

Pieteikumi pretendentu konkursam iesniedzami Latvijas Lauksaimniecības universitātes Zinātņu daļā, Jelgavas pilī, Lielā iela 2, Jelgava, LV-3001, tālrunis 3005685, līdz 2003. gada 18. jūlijam, pievienojot:

– izvirzītāja ieteikumu,
– izvirzīto darbu vai tā kopsavilkumu,
– autora Curriculum vitae,
– autora parakstītu izvirzītā darba anotāciju.

Iesniegtos darbus vērtēs ar LLU rektora rīkojumu noteikta konkursa komisija. Darbus, kas nav ieguvuši balvu, atpakaļ neizsniedz.

Balvu pasniegs Jāņa Bērziņa 140 gadu dzimšanas atceres dienā, 2003. gada 27. augustā.

2003. gadā 9. jūnijā plkst. 15.00 Rīgā, Kronvalda bulv. 1, aktu zālē notiks RTU Enerģētikas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēde, kurā disertāciju aizstāvēs

AĻEKSANDRS JOŅINS

Temats: “Augstsprieguma līniju bojājuma vietas noteikšanas metožu sintēze un optimizācija”.

Recenzenti: Dr.habil.sc.ing., RTU prof. Vladimirs Čuvičins, Dr.habil.sc.ing., LJA prof. V. Uzārs, Dr.sc.ing., TTU prof. Mati Valdmaa (Tallina).

Ar promocijas darbu var iepazīties RTU bibliotēkā Ķīpsalas ielā 10.

* * *