Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2002. gada  25. novembris: 19 (248)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

2002. gada Rīgas balvas laureāti ir:

JĀNIS KRASTIŅŠ – par nozīmīgiem zinātniskiem pētījumiem un ieguldījumu Rīgas arhitektūras mantojuma un Rīgas jūgendstila apzināšanā, apkopošanā un popularizēšanā;

KLĀRA RADZIŅA – par ieguldījumu Rīgas vēstures, Latvijas kultūras popularizēšanā un Rīgas tēla veidošanā;

ANDRIS CELMIŅŠ – par ieguldījumu Rīgas vēstures izpētē un Rīgas tēla veidošanā.

Latvijas Zinātņu akadēmijas, Rīgas domes un Biznesa augstskolas “Turība” 2002. gada RĪGAS BALVAS veicināšanas balva, sadalot to divās daļās, piešķirta:

VIKTORIJAI BEBREI – par pētījumiem Rīgas sadzīves vēsturē;

RĪGAS BALVAS LAUREĀTI

Rīgas Tehniskās universitātes profesora, habilitētā arhitektūras doktora un Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekļa Jāņa Krastiņa oriģinālie un novatoriskie zinātniskie pētījumi Rīgas arhitektūras vēsturē ir ievadījuši jaunu laikmetu mūsu kultūras mantojuma vērtību izpratnē, bet viņa aktivitātēm Rīgas arhitektūras popularizēšanā ir nepārvērtējama nozīme Rīgas vārda ievadīšanai pasaules kultūrapritē. Tieši viņa darbi, kas kļuvuši pazīstami starptautiskā mērogā, ir devuši iespēju Rīgas centru iekļaut pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

Vismaz 11 no daudzajām J. Krastiņa grāmatām ir veltītas Rīgai. Četras no tām ir publicētas pēdējo četru gadu laikā – pēc LZA Lielās medaļas un Baltijas Asamblejas balvas saņemšanas (1998. gadā). Rīgas tēma pilnīgi dominē arī plašajā J. Krastiņa zinātnisko darbu klāstā. Tie publicēti ne tikai Latvijā, bet arī 17 citās pasaules valstīs. Vairāk nekā 15 reizes dažādās Eiropas valstīs ar panākumiem ir tikusi eksponēta viņa izveidotā izstāde par Rīgas jūgendstila arhitektūru un mākslu. Gandrīz vienmēr šīs izstādes ir pavadījuši arī profesora publiski priekšlasījumi par Rīgas arhitektūru. Par šo tēmu viņš ir referējis arī starp tautiskās zinātniskās konferencēs un semināros, kā arī lasījis lekcijas dažādās universitātēs Austrijā, Vācijā, Somijā, Beļģijā, Polijā, Taivānā, ASV, Kanādā u. c. J. Krastiņš ir izveidojis arī citas Rīgas arhitektūras tēmai veltītas izstādes – par arhitektiem O. Tīlmani (1980), J. F. Baumani (1984) un R. Šmēlingu (1990), bet īpašs notikums arhitektūras izstāžu vēsturē bija Rīgas 800 gadu jubilejai veltītā izstāde “Rīgas arhitektūra. XX gadsimts”, kuru J. Krastiņa zinātniski metodiskajā vadībā izveidoja Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā 2001. gada augustā.

KLĀRA RADZIŅA

Klāra Radziņa vairāk ne kā 30 gadus no sava darba mūža veltījusi Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejam, no tiem 15 gadus ir muzeja direktore. Viņas ieguldījums Rīgas muzeoloģijā ir ne vien muzeja metodoloģiskā darba pilnveidošanā, ekspozīciju un izstāžu plānošanā, dažādu saimniecisko jautājumu kārtošanā, bet arī plašais sabiedriskais darbs dažādu kultūrvēstures problēmu risināšanā mūsu valstī.

Pateicoties K. Radziņai, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs, kas ir vecākais muzejs mūsu valstī, ir kļuvis ne vien par ievērojamu Rīgas vēstures materiālu krātuvi, bet ieguvis arī mūsdienīgu augstu profesionālu skanējumu un iekļāvies starptautiskajā apritē. Pozitīvi jāvērtē arī muzeja direktores ilggadīgais ieguldījums Rīgas vēstures, Latvijas kultūras popularizēšanā un Rīgas tēla veidošanā.

ANDRIS CELMIŅŠ

Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Arheoloģijas nodaļas vadītājs Andris Celmiņš pēdējos četros gados, gatavojoties un piedaloties Rīgas 800 gadu jubilejas pasākumos, daudz darījis Rīgas tēla veidošanā un Rīgas senākās vēstures izpētē.

LZA goda locekļu kandidāti 2002. gadā

Anna JURKĀNE (dz. 30.06.1944). Vēsturniece, muzeju speciāliste, kultūras darba organizatore. Beigusi LU Vēstures un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļu (1967). Bijusi Latvijas Valsts Vēstures arhīva speciāliste, Siguldas novadpētniecības muzeja direktore. Kopš 1989. g. – Turaidas muzejrezervāta direktore. Pētniecības darbu tēmas un projekti: Rīgas rajona vēstures un kultūras pieminekļi, Turaidas vēsturiskā centra perspektīvā plānojuma programma, īpaši aizsargājamā kultūras pieminekļa – Turaidas muzejrezervāta – jauna tipa kultūras iestādes izveidošana, kultūrtūrisms, tautasdziesma un Dainu kalns u. c. Publicēti ~150 rakstu dažādos preses izdevumos. Piedalījusies muzeju likumdošanas izveidē Latvijā, muzeju valsts programmas izstrādē. Plaša līdzdalība starptautiskās profesionālajās organizācijās, zinātniskajās konferencēs un sadarbībā, t. sk. Eiropas kultūras mantojuma dienu semināru organizācijā Turaidā. Muzejs ieguvis Eiropas muzeju gada balvu (1996). Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi (2001).

Jānis Andris OSIS (dz. 04.10.1943.). Interjerists, gleznotājs. Beidzis Latvijas Mākslas akadēmiju (1971). Papildinājies Tallinas Mākslas institūtā (1975, 1982). Kopš 1971. g. Latvijas Mākslas akadēmijas pedagogs, docents (1987), profesors (1992), kopš 1997. gada – rektors. Latvijas Mākslinieku savienības, Starptautiskās Mākslas asociācijas B13 biedrs. Latvijas Mākslas akadēmijā apguvis interjeru iekārtošanas mākslu, glezno portretus. Piedalās izstādēs kopš 1958. gada, vairākkārt ieguvis augstu starptautisku novērtējumu un atzinību.

Ievadvārdi
LZA viceprezidents Juris Ekmanis

Zinātne un zinātnieks Latvijas vēsturē
2001. gada Ministru kabineta balvas laureāta Jāņa Stradiņa akadēmiskā lekcija

Plazma, ķīmija, jauni materiāli
2002. gada LZA Lielās medaļas laureāta Tāļa Millera akadēmiskā lekcija

LZA goda locekļu vēlēšanas

Pārrunas par zinātnes aktuālām problēmām

Konkursa komisija politoloģijā un tiesību zinātnē (LZA īst. loc. T. Jundzis, LZA īst. loc. K. Torgāns, prof. Ā. Meikališa, asoc. prof. R. Apsītis) izskatīja un izvērtēja iesniegtos priekšlikumus un nolēma piešķirt stipendiju 2002./2003. g. Ls 80,- mēnesī:

tiesību zinātnē – Mārim Graudulim, Latvijas Policijas akadēmija,

Baibai Brokai, Latvijas Universitāte;

politoloģijā – Karīnai Janavai, Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūts.

Konkursa komisija fizikā (LZA īst. loc. J. Ekmanis, LZA kor. loc. J. Bērziņš, LZA kor. loc. J. Kristapsons, prof. J. Dehtjars un Dr. sc. ing. Ē. Tjuņina) izskatīja un izvērtēja iesniegtos priekšlikumus un nolēma piešķirt stipendijas 2002./2003. g. 100.- USD mēnesī:

Baibai Rakvičai, Daugavpils Universitāte,

Edmundam Tamanim, Daugavpils Universitāte,

Ilzei Aulikai, Latvijas Universitāte,

Renāram Ertam, Latvijas Universitāte.

LZA Fonda valde 6. novembra sēdē apstiprināja konkursa komisiju lēmumus.

Pretendentus var izvirzīt LZA locekļi, zinātnisko institūtu padomes, SIA LATTELEKOM, universitāšu senāti un fakultāšu domes. Balvas piešķir īpaša ekspertu komisija.

Izvirzot pretendentus, ne vēlāk kā 2002. gada 15. decembrī jāiesniedz šādi dokumenti (divos eksemplāros):

* motivēts izvirzītāja iesniegums;

* pretendenta Curriculum vitae, norādot darba un mājas adresi, tel., personas kodu, e-pasta adresi;

* izvirzītāja vai pretendenta parakstīta iesniegtā darba (darbu) anotācija latviešu valodā, darba nosaukumu norādot arī angļu valodā;

* izvirzītā darba (darbu) aprakstoša un grafiskā daļa.

Apbalvoto zinātnisko vai praktisko darbu viens eksemplārs tiek nodots glabāšanai Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā, otrs – LIF mērķprogrammas IZK birojā.

Kā tas notiek Lietuvā?

Latvijas Zinātnieku savienības valdes darba vizīte Lietuvas Zinātnieku savienībā

Par Viļņā uzzināto stāstīsim vairākos “Zinātnes Vēstneša” numuros. Šoreiz ar Lietuvas Zinātnieku savienību iepazīstina tās priekšsēdētājs Dr. Vigints Gontis (Vygintas Gontis).

– Pēc vairāk nekā 10 gadu pastāvēšanas Lietuvas Zinātnieku savienība šodien ne tikai atskatās uz paveikto, bet mēģina izvērtēt pašreizējo zinātnes lomu modernajā sabiedrībā un atrast jaunas darbošanās formas gan savā valstī, gan arī aiz tās robežām. Lietuvas Zinātnieku savienība tika nodibināta 1989. gadā 7. oktobrī, laikā, kad Lietuvā tikai modās cerība atgūt neatkarību un veidojās priekšstats par demokrātisku sistēmu. Radās iespēja reformēt arī pastāvošo zinātnes sistēmu, un šajā darbā aktīvi iesaistījās jaunā, pašu zinātnieku radītā organizācija. Tās mērķis bija attīstīt un ieviest jaunus organizatoriskos principus, kas veidotu zinātnes un izglītības sistēmas pamatus.

Lietuvas Zinātnieku savienība ir nevalstiska zinātnieku un viņu organizāciju asociācija, kurā zinātnieki darbojas neatkarīgi no interešu lauka, institūcijas, ieņemamā amata vai zinātniskā grāda. Lietuvas Zinātnieku savienība ir ļoti demokrātiska organizācija un katrs tās biedrs var darboties Liet. ZS vārdā un to pārstāvēt.

Galvenie Liet. ZS darbības virzieni ir šādi:

* fundamentālās un lietišķās zinātnes attīstīšana atbilstoši Lietuvas tautsaimniecības un kultūras vajadzībām;

* Lietuvas pētniecības un izglītības institūciju un organizāciju zinātnisko centienu unifikācija;

* piedalīšanās zinātnisko, nacionālo u. c. programmu ekspertīzēs;

* pētnieciskā darba racionālas finansēšanas un koordinācijas organizēšana;

* daudzsološu zinātnisku virzienu noteikšana un veicināšana, zinātnes neatkarīgas attīstības veicināšana;

* pētnieku profesionālās izaugsmes atbalstīšana;

* jauno zinātnieku darbības atbalstīšana, radot labvēlīgus apstākļus jaunāko pasaules sasniegumu apgūšanai;

* zinātnieku radošo un sociālo interešu aizsardzība;

* zinātnieku atbildības paaugstināšana, sabiedrības pozitīvas attieksmes veidošana pret pētījumu metodoloģiju vispārīgas labklājības vārdā.

Lietuvas Zinātnieku savienības nodaļas ir neatkarīgas juridiskas personas ar savu bankas rēķinu, tās ir veidojušās vai nu pēc profesionālām, reģionālām vai kādām citām pazīmēm. Esam aicinājuši arī citas Lietuvas pētnieciskās vai sabiedriskās organizācijas asociēties ar Liet. ZS. Visu Liet. ZS asociēto kolektīvo locekļu vadītāji ir arī Liet. ZS augstākā vadošā orgāna locekļi.

Šobrīd Liet. ZS sastāv no 24 zinātniskām organizācijām, kuras ir juridiskās personas, un 5 Liet. ZS grupām. Tādas nodaļas ir, piemēram, Dzīvnieku ekoloģijas, Botānikas, Kardioloģijas, Ģeoloģijas, Informātikas, Fizikas, Tehnikas nodaļas, Vides aizsardzības inženierijas centrs, Augu audzētāju asociācija, kas apvieno mazos fermerus, kuri nodarbojas ar ekoloģisko zemkopību. Ir arī īpaša Ekoloģiskās lauksaimniecības zinātniskā padome. Vairākas nodaļas izveidotas pēc reģionu principa. Nodaļa “Salduve” darbojas Šauļos un tās interešu lokā ir vides aizsardzība un ekonomikas attīstība Ziemeļlietuvā. No nodaļas 125 biedriem 65 ir ar zinātnisko grādu. Nodaļa “Nevežis” darbojas uz Kauņas Tehnoloģiskās Universitātes Panevežas filiāles bāzes. Liet. ZS Klaipedas reģionālā nodaļa, kura atrodas Palangā, pēta biomedicīnas jautājumus, tajā darbojas arī fiziķi, biologi, inženieri un matemātiķi, izstrādājot metodes un aparatūru kardiopacientu u. c. slimnieku ārstēšanai. Savukārt nodaļa “Kopa” apvieno Klaipedas Universitātes zināt niekus ar plašu interešu loku humanitārajās, dabas un inženierzinātnēs. Ar visu šo struktūrvienību līdzdalību Liet. ZS organizē dažādus simpozijus un konferences, sadarbojas ar citu valstu zinātniskajām organizācijām un atsevišķiem zinātniekiem.

Nodaļu un grupu vienojošais izdevums ir Liet. ZS laikraksts “Lietuvas Zinātne” (“Mokslo Lietuva”), kas iznāk divas reizes mēnesī uz 16 lpp. To finansē Lietuvas kultūrai veltīto periodisko izdevumu, radio un televīzijas raidījumu atbalsta fonds. Laikraksts aplūko zinātnisko aprindu dzīves galvenos jautājumus, veicina sadarbības atmosfēru akadēmiskajā vidē un iepazīstina sabiedrību ar akadēmiskajām norisēm (http: //ml.lms.lt)

Kopā ar Igaunijas un Latvijas Zinātnieku savienībām Liet. ZS izdod “Revue Baltique” – žurnālu, kas aplūko sociālās un politiskās zinātnes jautājumus Baltijas reģionā. Aizejot aizsaulē Latvijas ZS pārstāvim žurnālā prof. Uldim Sūnam, viņa darbu apņēmies veikt politoloģijas doktors Vidzemes augstskolas asociētais profesors Artis Pabriks.

1995. gadā nodibināts Lietuvas Zinātnieku savienības zinātniskais institūts, kurš palīdz attīstīt lietišķos pētījumus un veicina dažādu specialitāšu zinātnieku sadarbību un tehnoloģiju attīstību. Institūta interešu lokā ir Saules enerģijas un citu atjaunojamo enerģijas avotu izmantošana, līdzdalība  E S, UNESCO enerģētikas programmās u. c. (http://lms.pfi.lt/msi).

Liet. ZS Informācijas centrs, kurš ir galvenais izziņas līdzeklis visai zinātniskajai sabiedrībai, ir  koordinators vai partneris vairākos nacionālajos un internacionālajos projektos, tādos kā “Lietuvas zinātnes ziņas internetā”, “Klasiskās lietuviešu literatūras digitālā antoloģija”, “Nacionālā Saules programma” u. c. (http://ic.lms.lt).

Lietuvas Jauno zinātnieku savienība labprāt nodibinātu tuvākus kontaktus ar Latvijas jaunajiem zinātniekiem un redzētu viņu pārstāvjus savā konferencē Palangā.

Reizi pa 2–3 gadiem, pārmaiņus Lietuvā un Čikāgā, ASV, tiek rīkots lietuviešu zinātnieku kongress, tā pirmsākumi meklējami ASV.

Starp problēmām, kas uztrauc Lietuvas zinātniekus, tika nosaukta zinātnieku vidējā vecuma palielināšanās un jaunās paaudzes emigrācija – ap 300 zinātnieku strādā ārzemēs. Lai viņi nezaudētu saiti ar Lietuvu un nepazustu tai uz visiem laikiem, viņus iesaista dažādu projektu ekspertīzēs.

Liet. ZS mērķis ir kļūt par Eiropas zinātnisko organizāciju asociācijas EUROSCIENCE dalībnieci. Šobrīd Liet. ZS ir ap 1000 individuālo biedru, no kuriem aktīvi strādā ap 600.

Lietuvas Zinātnieku savienības adrese angļu valodā:

Latviešu zinātnieks – šīgada Nobela prēmijas laureāta līdzstrādnieks

Zemāk publicēts E. Liepiņa raksts.

Akadēmiķis Edvards Liepiņš

2002. gada Nobela prēmijas laureāts prof. K. Vītrihs un viņa pētījumi sadarbībā ar Latviju

Pusi no prēmijas sadala K.Tanaka un Dž.Fenns par darbiem bioloģisko molekulu  “mīksto” jonizācijas metožu un elektrojonizējošas uzplūdes metodes (electrospray) – radīšanu.

Otra puse prēmijas piešķirta K.Vītriham par kodolu magnētiskās rezonanses (KMR) metožu radīšanu bioloģisko makromolekulu trīsdimensiju telpiskās uzbūves un dinamikas noteikšanai šķīdumos. KMR metodi  tagad plaši pielieto telpiskās uzbūves pētīšanai tādām makromolekulām, kuras nekristalizējas, kā arī fascinējošās problēmas, struktūra – funkcija, analīzei makromolekulu dabiskajos apstākļos – šķīdumā un pat šūnu iekšienē.

Interesanti, ka Nobela prēmiju jau trešo reizi piešķir pētniekiem, kuri nodarbojas ar KMR. Pirmo reizi 1952. g. to piešķīra KMR metodes atklājējiem F. Bloham (F. Bloch) un E.M. Parselam (E.M.Purcell) fizikā “par jaunu metožu radīšanu kodolu magnētisma precīzai mērīšanai un atklājumiem to sakarā”, otro reizi jau ķīmijā R. Ernstam (R. Ernst) (1991. g.) par “ieguldījumu augstas izšķiršanas spējas kodolu magnētiskas rezonanses spektros kopijas metodoloģiju attīstībā”.  

Fakts, ka Nobela prēmiju jau trešo reizi piešķir zinātniekiem, kuri strādā ar KMR, liecina par metodes attīstības unikālajām iespējām. Interesanti arī tas, ka trīs no visiem četriem ar KMR saistītajiem Nobela prēmijas laureātiem ir no Cīrihes (F.Blohs dzimis Cīrihē, R.Ernsts un K.Vītrihs strādāja Šveices Federālajā Tehniskajā augstskolā, Cīrihē).

K. Vītrihs ar proteīnu kodolu magnētisko rezonansi nodarbojas kopš 1967. g. Sākot šos pētījumus, literatūrā nebija atrodami vairāk par 10 darbiem, kuros par KMR pētījumu objektiem būtu izmantotas bioloģiskas makromolekulas. Secinājumi toreiz bija vairāk nekā pesimistiski par perspektīvām šādu molekulu pētniecībai ar KMR. Tomēr, sekojot ārkārtīgi intensīvai KMR instrumentālās tehnikas attīstībai, kopā ar saviem līdz strādniekiem K.Vītriham izdevies radīt konceptuālu KMR metodi proteīnu struktūras noteikšanai šķīdumos, kura tagad pasaulē ir vispāratzīta un pielietota jau vairāk par 2000 proteīnu telpiskās uzbūves analīzei. Metode bāzējas uz četriem ”vaļiem”:

1. Starpatomu nukleārā Overhauzera effekta (NOE) intensitātes atkarība no attāluma  starp magnētiski aktīvajiem kodoliem, kuri savstarpēji mijiedarbojas. Parasti tie ir ūdeņraža atomi, starp kuru kodoliem novērojams NOE. Ūdeņraža atomu skaits biomolekulā ir milzīgs, tādēļ to izmantošana neprasa speciālu bagātināšanu, bet varētu izmantot arī citus magnētiski aktīvos kodolus, kā ¹⁵N,¹³C,³¹P, ja makromolekulu attiecīgi bagātina.

2. Aminoskābju atlikumu  un nukleotīdu saistība makromolekulā, izmantojot sekvences specifisko NOE novērtējumu. Šādus NOE datus KMR eksperimenta laikā savāc pēc iespējas vairāk – vairākus tūkstošus NOE intensitāšu, kuri raksturo noteiktus attālumus molekulā un tādējādi definē ūdeņraža atomu savstarpējo izvietojumu molekulā.

3. Izstrādātām programmām KMR datu telpiskai interpretācijai un molekulu uzbūves novērtēšanai. Lielo iegūto datu apjomu iespējams izanalizēt tikai ar datoru palīdzību, tādēļ K.Vītriha laboratorijā izstrādātas KMR datu apstrādes programmas, kas piemērotas makromolekulu telpiskās uzbūves aprēķiniem un kvalitātes novērtēšanai.

4. Multidimensionālās KMR pielietošana efektīvai eksperimentālo datu savākšanai. Kopā ar citu Nobela prēmijas laureātu KMR R.Ernstu  K.Vītrihs ieviesis divdimensiju KMR bioloģiskajām makromolekulām. Tas ievērojami palielina izšķiršanas iespējas daudzo tūkstošu NOE identifikācijai un analīzei. Līdz ar bioloģisko sintēzes metožu attīstību pašreiz jau par rutīnu kļuvuši ir trīs- un pat četrdimensiju KMR makromolekulām, kas iezīmētas ar stabīlajiem izotopiem – ²H,¹³C,¹⁵N.  Tas atļauj tālāk palielināt detektējamo attālumu skaitu un metodes spektrālo izšķiršanas spēju, līdz ar to ievērojami paplašināt kā pētāmo objektu klāstu, tā arī to molekulsvaru.

K.Vītriha laboratorijā noteikta pirmā trīsdimensionālā proteīna struktūra šķīdumā – vērša spermas proteināzes inhibitora 11 (BUSI) struktūra (1984.g.). Atsevišķi atzīmējama pirmā ”augstās izšķiršanas” KMR struktūra – proteīnam tendamistatam, kuru paralēli noteica šķīdumā ar jauno KMR metodi un cietā stāvoklī ar rentgenstruktūranalīzes palīdzību. Rezultāti praktiski sakrita, kas noteica tālāko KMR metodes atzīšanu un pielietošanu. Kopumā K.Vītriha laboratorijā līdz šim izanalizēti spektri un aprēķinātas telpiskās struktūras vairāk nekā 60 proteīniem ar bioloģiski nozīmīgu funkciju. Starp šādiem sasniegumiem īpaši jāatzīmē pirmā KMR struktūra metāla jonus  saturošam proteīnam, pirmā KMR struktūra proteīna-dezoksiribonuk leīnskābes (DNS) kompleksam: homeodomēna-operatora DNS transkripcijas regulēšanas sistēmai.  Īpaša nozīme imūnās sistēmas funkciju analīzē ir proteīna-proteīna kompleksam – ciklosporīnaA-ciklofilīnaA sistēmai. Tāpat prionu proteīnu (cilvēka, govju, vistas) telpisko struktūru analīzei šķīdumos, kuras veido molekulāros pamatus transmisīvo encefalopātiju slimību cēloņu apzināšanai, kas pēdējos gados izraisījušas tik lielus zaudējumus Eiropā un bailes visā pasaulē.

Bioloģisko makromolekulu KMR raksturojums K. Vītriha laboratorijā krietni vien pārsniedz tikai telpiskas struktūras noteikšanu. Biomolekulas karkasa dinamikas un konformāciju līdzsvara pētījumi šķīdumos ietver aromātisko aminoskābju sānu ķēžu apgrūtinātu rotāciju, amīdu protonu apmaiņas procesus ar ūdens molekulām atkarībā no aminoskābes atlikuma novietojuma makromolekulā un to saistību ar vispārējo biomolekulas galvenās ķēdes dinamiku, X-Proamīda saites un S-S disulfīda saites asimetrisku topoizomerizāciju.

Sekmīgs bioobjektu mijiedarbības un selektivitātes izskaidrojums nav iespējams, neievērojot to mijiedarbību ar apkārtējo vidi. K.Vītriha laboratorijā KMR izmantota, pētot mijiedarbību ar šķīdinātāja molekulām.  Iegūtie rezultāti revidēja dominējošos uzskatus, ka bioobjektu virsma pārklāta ar relatīvi mazkustīgu šķīdinātāja slāni. Šķīdinātāja molekulu rezidences laiks uz proteīnu virsmas nepārsniedz 0.5 ns. Ilgāks rezidences laiks konstatēts šķīdinātāja molekulām, kas atrodas dziļās makromolekulas virsmas ieplakās vai pat ieslēgtas to iekšienē. Šķīdinātāja molekulām ir strukturāla loma, modificējot proteīnu-DNS mijiedarbību.

Sevišķi iespaidīgi ir K.Vitriha laboratorijas sasniegumi pēdējo gadu laikā līdz ar transversās relaksācijas optimizētās spektroskopijas (TROSY) un CRINEPT (kross-korelētās relak sācijas pastiprinātā polarizācijas pārnese) metožu ieviešanu, kas atļauj palielināt pētāmo objektu izmērus un molekulsvaru (pat līdz 800-1000 kDa). Šīs metodes padara iespējamus struktūras un dinamikas pētījumus  membrānu proteīniem, kas konstituēti ūdenī šķīstošās micellās, kā arī milzīgu proteīnu agregātu pētījumus, kuri tieši raksturo fiziko-ķīmiskos parametrus bioloģiskajos dzīvības procesos.

Visu šo darbu netiešs, bet ārkārtīgi būtisks pielietojums ir arī K.Vītriha laboratorijā izstrādāto KMR spektrālo metožu un principu izmantošana jaunu ārstniecības preparātu radīšanā. Medicīnisko preparātu prototipu molekulu mijiedarbības pētījumi ar biomakromolekulām vairākkārtīgi paātrina zāļu radīšanas procesu, varētu teikt pat, ka pilnīgi revolucionizējuši medicīnisko preparātu radīšanas tehnoloģiju un tas jau šodien dod milzīgu ekonomisko efektu. Manuprāt, tieši šie pēdējo gadu sasniegumi un to pavērtās nākotnes iespējas, šo pieeju ekonomiskais efekts, noteica Nobela prēmijas trešreizējo piešķiršanu KMR.

Prof. K.Vītriham ir seni kontakti ar Latvijas Organiskās sintēzes institūta (OSI) zinātniekiem. Mūsu pirmie kontakti notika viņa vizītes laikā Rīgā 1977.g. augustā, kad viņš nolasīja lekciju par tolaik ārkārtīgi jaunas metodes 2D-spektroskopijas pielietošanu peptīdu pētīšanai. OSI tajos gados ar prof. G. Čipēna tiešu atbalstu notika plaša  peptīdu hormonu telpiskās organizācijas pētniecība, izmantojot arī KMR metodoloģiju un jauno, tikko iegādāto Bruker firmas 90 MHz impulsu KMR spektrometru, kurš aizvietoja ilgus gadus OSI ekspluatētos pakāpeniskās izvērses spektrometrus. Pēc lekcijas profesors iepazinās ar mūsu aparatūru un iespējām, pievēršot uzmanību kvalitatīvajiem spektriem. Ar prof. J.Stradiņa un prof. G. Čipēna līdzdalību tika ievadītas sarunas par iespējamo kāda OSI līdzstrādnieka stažēšanos Cīrihē, kura būtu iespējama gan  tikai pēc jaunā laboratoriju korpusa celtniecības nobeigšanas Federālajā Tehniskajā augstskolā.

1981. g. jūnijā OSI uzsāka darbu jauns KMR instruments – 360 MHz spektrometrs, kurš jau bija piemērots lielāku molekulu pētniecībai, kā arī 2D spektru uzņemšanai. Mūsu līdzstrādnieks Ilmārs Sekacis vairākus mēnešus Maskavā, prof. V.Bistrova laboratorijā apguva 2D spektroskopijas pamatus un, viņam atgriežoties, mums izdevās uzņemt 2D spektrus vairākiem samērā sarežģītiem peptīdu hormoniem, kā angiotenzīnam, oksitocīnam, bombezīnam, bradikinīnam. It seviški sarežģīti bija spektri pēdējam, jo sastāvēja no vairāku konformēru superpozīcijas un pēc sarežģītības jau tuvojās ”paraugiem” ārzemju literatūrā.

Jāatzīmē arī, ka 80-to gadu sākumā un vidū OSI KMR grupā tika aizstāvētas vairākas zinātņu kandidāta disertācijas, veltītas peptīdu hormonu telpiskās uzbūves saistībai ar to bioloģiskajām funkcijām (I.Sekacis, J.Saulītis), kurās izmantojām arī 2D spektroskopiju.

Dažus no šiem pirmajiem spektriem izdevās parādīt un izdiskutēt ar prof. K. Vītriha tolaik tuvāko līdzstrādnieku, tagad profesoru ASV, Gerhardu Vāgneru  (G. Wagner), kurš Šveices-PSRS simpozija delegātu sastāvā apmeklēja arī OSI. Spektru kvalitāte un interpretācija G.Vāgneram izraisīja palielu interesi, kura acīmredzot tika nodota tālāk arī K.Vītriham.

1988.g. es personīgi aizstāvēju habilitētā doktora disertāciju par daudzkodolu KMR pielietojumu elementorganisko savienojumu telpiskās un elektroniskās uzbūves pētījumos un sāku domāt, ko darīt tālāk.  Globālā aspektā dzelzs priekškars sāka pamazām vērties vaļā arī bezpartijiskajiem zinātniekiem un atlase pēc ”deguniem” un partijiskās piederības vairs nebija tik stingra. Lasot literatūru, kļuva skaidrs, ka turpmākā KMR attīstība pasaulē notiks tikai caur tās pielietojumu biomakromolekulu pētniecībā un, ja gribam neatpalikt, jāmēgina tuvāk apgūt biomolekulu jaunākās pētīšanas metodes. Mans kolēģis Dr. Juris Saulītis ieguva Aleksandra Humbolta stipendiju un devās stažēties uz vienu no peptīdu un proteīnu pētniecības centriem Eiropā – Prof. Horsta Keslera (H. Kessler) laboratoriju Minhenē. Ko pā ar Prof. J.Stradiņu nolēmām atgādināt prof. K.Vītriham viņa veco solījumu – uzņemt stažēties kādu līdzstrādnieku no OSI. Viņš to nebija aizmirsis,  un tā 1990.g. sākumā uz gadu ierados darbā Cīrihē. Jāsaka uzreiz, ka šis viens gads izvērtās par trijiem, ļoti auglīgiem zinātniski un daudz personisku iespaidu pilniem gadiem.

Prof. K.Vītrihs norīkoja mani kopā ar Dr.Gotfrīdu Ottingu (G. Otting) pētīt starpmolekulāros Overhauzera efektus starp ūdens šķīdinātāja un proteīnā ietilpstošajiem ūdeņraža kodoliem. Zinātniskā ziņā šo darbu nācās sākt no nulles, jo OSI mēs nekad pie šīm problēmām nebijām strādājuši un tādējādi nekādas iepriekšējas pieredzes īstenībā nebija. Pati tematika man personīgi bija pilnīgi jauna un agrāk pat nedzirdēta.

Lai darbu varētu veikt,  vispirms bija jāveic pilnīga attiecīgā proteīna (no sākuma tas bija vērša kuņģa tripsīna inhibitors, BPTI) spektru analīze, kas jaunpienācējam nav pārāk viegls uzdevums, jo jāveic interpretācija arī tādiem signāliem, kas ātri apmainās ar ūdens protoniem un parasti netiek izmantoti telpiskās struktūras raksturošanai, jo vai nu ir pārāk ”labīli”, vai pārāk grūti tehniski interpretējami (parasti lizīna, histidīna, arginīna sānu kēžu, N-gala aminoskābes NH protoni, kā arī tirozīna, serīna, treonīna sānu kēžu OH protoni). Pierakstījām lielu skaitu spektru dažādos eksperimentālos apstākļos un veicām to pilnu analīzi uz 600 MHz instrumenta, kas pats par sevi man personīgi bija liels emocionāls notikums, jo tāds instruments bija labākais, kas tobrīd pasaulē bija pieejams. Bet vēlāk, kad biju jau iepazinis šā instrumenta ”dvēseli”, visa laboratorija atzina, ka neviens neprot ”izvilināt” skaistākus spektrus. Acīm redzot, izpaudās tā ilggadīgā pieredze, ko pašmācības ceļā un, nemitīgi konsultējoties ar Latvijas KMR ”vectēvu”, elektronikas inženieri Pēteri Tomsonu, bijām apguvuši uz saviem instrumentiem OSI.

Starpmolekulāro NOE efektu mērīšana tehniski ir sarežģīta, jo prasa milzīgā ūdens šķīdinātāja signāla (protonu koncentrācija ~110 M) efektīvu eliminēšanu ļoti īsā laika periodā (1-2 milisekundēs). Šim nolūkam izveidojām speciālu impulsu sekvenci, kurā iekļāvām divus perpendikulārus radiofrekvenču gradientus.  Metode izrādījās ļoti efektīva un robusta, t.i., tā neprasīja nekādas papildus iekārtas vai regulēšanas, bet strādāja vienmēr.

Starpmolekulārie ūdens-proteīna NOE 2D spektros novietoti uz vienas līnijas, kas atbilst ūdens molekulu ķīmiskajai nobīdei. Arī to NOE, kuri atbilst tām četrām ūdens molekulām, kas novietotas pilnīgi BPTI molekulas iekšienē un kurām nav nekādu kontaktu ar apkārtējo šķīdinātāju.  To varētu izskaidrot divējādi: vai nu šo molekulu ūdeņražu ķīmiskās nobīdes ir pilnīgi identiskas ar apkārtējā šķīdinātāja ūdeņražu ķīmisko nobīdi, vai arī notiek ļoti ātra apmaiņa starp ”iekšējām” un ” ārējām” ūdens molekulām. Saprotams, ka šāda apmaiņa prasa arī attiecīgu proteīna galvenās un blakus ķēžu dinamiku, lai pavērtu ceļu apmaiņai. Šā jautājuma atrisināšanai izmantojām kobalta sāļus, kuri paramagnētiski nobīda šķīdinātāja signālu. Ja apmaiņas nebūtu, visi NOE, kas raksturo ”iekšējās” ūdens molekulas, paliktu uz vietas un būtu iespējams tās identificēt atsevišķi. Tomēr visi NOE nobīdījās kopā un tādējādi bija pierādīts, ka notiek ātra apmaiņa starp ”iekšējām” un ” ārējām” ūdens molekulām un bija iespējams izteikt dažus secinājumus par ”iekšējo” molekulu apmaiņas ātrumu ar apkārtējo vidi.

Saprotams, ka tādu NOE analīze, kas 2D spektros atrodas uz vienas līnijas, ir ļoti problemātiska, jo iespējama vairāku NOE pārklāšanās. Apgūstot 600 MHz instrumenta ”niķus”, radās drosme pamēģināt izkliedēt šos starpmolekulāros NOE ar trīsdimensiju spektru palīdzību. Tādi mēģinājumi laboratorijā jau bija notikuši, bet visai nesekmīgi. Tomēr izdevās iegūt atļauju 2 nedēļu nepārtrauktam eksperimentam – 3D-NOESY-NOESY un pēc tam vēl uz 2 nedēļām – 3D-NOESY-ROESY spektram. Izdevās pierakstīt kvalitatīvus, interpretējamus spektrus un tas, kas varbūt agrāk bija vairāk minējumu līmeni, tika tagad identificēts eksperimentāli. Lielākais notikums bija, ka izdevās precīzi norādīt, ka iespējami ne tikai negatīvi NOE, kuri tipiski lielu biomolekulu mijiedarbībai, bet arī pozitīvi NOE, kas raksturīgi mazu molekulu, ātri kustošu, rotējošu objektu gadījumā. Negatīvie NOE, pārsvarā ar ievērojamu intensitāti, vienmēr bija attiecināmi uz tām ūdens molekulām, kas atradās proteīna iekšienē un tātad kustējās kopā ar to kā liels vienots ansamblis. Turpretī pozitīvie NOE bija ar teorētiski sagaidāmo niecīgo intensitāti un radās no uz virsmas izvietoto proteīna ūdeņraža atomu mijiedarbības ar šķīdinātāja molekulām. Tādējādi pierādījām, ka uz proteīna virsmas nav ”ilgdzīvojošu” ūdens molekulu, kā to varēja sagaidīt, iepazīstoties ar literatūras datiem. Nevar noliegt, ka arī agrāk bija izteiktas domas, par nestabīlu šķīdinātāja slāni ap biomolekulām, bet šī ideja nebija guvusi pierādījumus. Pilnīgu apstiprinājumu šai teorijai ieguvām, izpētot starpmolekulāros NOE starp šķīdinātāju un peptīdu oksitocīnu, kura Brauna kustības ātrumu šķīdumā bija iespējams regulēt ar temperatūras palīdzību. Vēlāk teorētiskie aprēķini, ko veica fizikālās ķīmijas laboratorijā prof. Vangunsterena vadībā, to arī apstiprināja.

Paralēli vairākās publikācijās  veicām dažādu blakus faktoru (”labīlo” protonu) ietekmes novērtēšanu uz starpmolekulāro NOE intensitātem.

Otra liela biomolekulu klase ir nukleīnskā bes. Dabisks nākošais solis bija izpētīt solvatāciju ap šīm molekulām. Lai to paveiktu, nācās apgūt arī nukleīnskābju KMR spektru interpretāciju. Detalizēti izpētot starpmolekulāros NOE, konstatējām, ka DNS gadījumā novērojama asimetriska abu pušu ieplaku solvatācijas dinamika –minorā ieplaka pildīta ar ūdens molekulām, kuru rezidences laiki 0.5 ns un atkarīgi no DNS sekvences, turpretī galvenajā ieplakā ūdens rezidences laiks vienmēr .5 ns.

Šeit jāpiebilst, ka šos rezultātus publicējām vienlaicīgi ar grupu ASV, un tie papildināja viens otru. Vispār jāatzīst, ka konkurence bija liela un vairākus, manuprāt, skaistus rezultātus neizdevās publicēt, jo bijām pārāk lēni. Bet tā jau ir visu zinātnieku problēma, ja izdodas publicēt ~50% no tā, kas izdarīts, tad var uzskatīt, ka paveicies.

Pētot BPTI mutantu, kurā 36.vietas aminoskābe – glicīns, bija aizvietota ar serīnu, BPTI(G36S), ievēroju vairākus signālus, kurus nebija iespējams identificēt. Paraugs bija tīrs un tie nevarēja būt piemaisījumi.  Sākām pētīt šo lietu un konstatējām, ka identificējami vairāku tipu signāli - vieni bija  divu nevienādi apdzīvotu konformāciju apmaiņas signāli, otri radās no papildus minorā konformēra. Izmantojot 15N-iezīmētus paraugus, raksturojām apmaiņas kinētiskos un termodinamiskos parametrus, arī konstatējām, ka visvarbūtīgākā ir Cys14-Cys38 disulfīda saites lokāla rotācija.  Ieinteresējāmies, vai šāds process nav iespējams arī parastajā BPTI. Un tiešām, izdevās konstatēt, ka pat dabiskajā BPTI šāds process ir novērojams, tikai ar lielāku enerģētiskās barjeras starpību. Ja BPTI(C36S) minorais konformērs sastādija ap ~20%, tad dabiskajā BPTI tas bija tikai ap 3% un attiecīgi kļuva skaidrs, kāpēc agrāk, pirms mums tik ļoti izpētītajā BPTI, to neviens nebija konstatējis.

Trīs gadus ilgajā laika periodā, ko pavadīju prof.K.Vītriha laboratorijā, izdevās publicēt 10 rakstus un 6 konferenču tēzes pasaules vadošajos žurnālos, ieskaitot ”Science”. Bet tas ir tikai formālais rezultāts. Tīri cilvēciskā ziņā ieguvu daudz vērtīgu atziņu.

Man kā padomju laikā formētam zinātniekam bija zināms pārsteigums, kad gandrīz katru nedēļu saņēmu lapiņas ar dažādu sapulču, apspriežu protokolu konspektiem. No sākuma likās, kādēļ viss tas man ir jāzin un jālasa, bet tad sapratu, ka tā ir demokrātijas būtība, ka katram ir tiesības zināt visu un pēc vajadzības izteikt savu viedokli. Varu tikai vēlēties, lai tā būtu vienmēr arī mūsu Latvijā.

Viens no lielākajiem ieguvumiem ir tas, ka radās dziļāks ieskats, kā strādā lielajā zinātnē, ka īstenībā tas ir ārkārtīgi grūts un smags darbs un ne katrs tam ir piemērots. Man nebija problēmu sastapt prof. K.Vītrihu laboratorijā svētdienā plkst 7 no rīta vai arī vakarā 10, vai pat 11. Tā ir visa šo cilvēku dzīve.  Uzdrošinos apgalvot, ka liela daļa mūsu padomju laikā augušo zinātnieku neizturētu šādu darba ritmu – varētu pat teikt ”darbaholismu”. Pārsteidzošs bija arī noskaņojums un lielā degsme, kas valdīja laboratorijā – katrs vēlējās kaut ko uzlabot, palīdzēt, pielikt savu roku. Daļēji tas bija saistīts ar to, ka visi zināja, ka viņu nākotnes karjera lielā mērā atkarīga no tā, ko viņi paveiks un, galvenais, cik ātri paveiks. Tāpēc strādāts tika pēc vajadzības arī naktīs – neiedomājama lieta padomju vidusmēra speciālistam. Kā likums, laboratorija bija pilna cilvēku arī sestdienās un svētdienās.  Te gan taisnības labad jāpiebilst, ka tie bija tikai  zinātnieki, apkalpojošie ”nezinātniskie” darbinieki sestdienās un svētdienās nestrādāja. Tomēr arī viņi kontrolēja laboratorijas sistēmu, datoru utt. darbu caur savām personālajām datoru stacijām no mājām.

Vispār iepazinu citu ētisko sistēmu: ja kāds vienreiz ir samelojies, vai kā citādi negodīgs bijis, viņš var būt drošs, ka tas ies viņam līdzi uz visu mūžu. Nežēlīga, bet taisnīga sistēma. Iespējams, ka zemāki kritēriji pieļaujami kādā citā nozarē, tikai ne zinātnē. Vienmēr jārēķinās, ka tavus datus kāds neatkarīgi pārbaudīs vai arī tīšām atkārtos. Un vai tam, kura rezultāti būs neatkārtojami. Še varētu vēl  norādīt, ka augstās prasības rada lielu psiholoģisko stresu un pat zināmu risku iegūt pozitīvus rezultātus par katru cenu, lai tevi neieskaitītu neveiksminiekos. Dažkārt tas beidzas pat traģiski.

Un beidzot, ir starpība arī vadīšanas stilā – nekur man nebija problēmu tikt pieņemtam un uzklausītam 10-15 min. laikā. Turpretī pie mums dažkārt nākas gaidīt pat vairākas stundas. Tas liecina, ka mūsu vadība pavāji organizē darbus un pārāk daudz uzņemas darīt vienpersonīgi. Piekrītu, ka nav viegli vadītājam ik pa brīdim pārtraukt savus darbus utt. Bet tikai tā var iegūt atgriezenisko saiti ar padotajiem.

Līdz š. g. 18. decembrim uz Helsinkiem jānosūta pieteikums, tā forma atrodama interneta mājaslapā www.helsinki.fi/collegium. Atsūtītos pieteikumus līdz nākamā gada maijam vērtēs starptautiski eksperti, īpaši vērību pievēršot kandidāta pētniecības plānam, iepriekšējo darbu kvalitātei un starptautiskajām publikācijām. Konkursu izturējušie studijas uzsāks 2003. gada 1. augustā. Tiem, kuri būs ieguvuši stipendiju uz vairāk nekā vienu gadu, otrajā gadā un vēlāk būs jānodarbojas arī ar studentiem un doktorantiem.

Ieskatoties kolēģijas mājaslapā, redzams, ka 2001./2002. gadā kolēģijā uzņemti 19 pētnieki, lielum lielais vairums – somu sociologi, tiesību zinātņu, klasisko valodu pētnieki u.c. Ir patīkami, ka, pēc prof. Veirunena teiktā, kolēģijai ir vēlēšanās paplašināt savu aizbilstamo ģeogrāfiju, lai palīdzētu viņiem ieiet starptautiski pazīstamu zinātnieku lokā. Variet mēģināt! Tuvākas ziņas iegūstamas jau pieminētajā interneta mājaslapā.

Ļoti jaukus un trāpīgus sveiciena vārdus abiem kolēģiem atsūtīja LZA goda locekle Džemma Skulme. “Es izjūtu visdziļāko cieņu pret cilvēkiem, kuri, sasnieguši savas profesionālās karjeras virsotnes, nav aizmirsuši savus radošos sapņus” – tas par vienu no dienas varoņiem – Arnoldu Alksni, un par otro – “Jānis Streičs jau glezno ar savām filmām”.

Akadēmiķa Arnolda Alkšņa, pazīstama polimēru ķīmijas speciālista darbu kontā jāmin līdzdarbība efektīva siltuma un skaņas izolācijas materiāla RIPORS izveidē. No koksnes pārstrādes produktiem veidotais materiāls ir izmantojams celtniecībā, kuģu būvē, cauruļvadu izolācijai u. c. Tas iztur temperatūras svārstības plašā diapazonā – no +140 C līdz –252 C. Savulaik to pielietoja arī kosmosa retūrkuģu Enerģija – Buran un kosmisko lidaparātu uz Marsu konstruēšanā. Bet pie akadēmiķa Arnolda Alkšņa “radošo sapņu” īstenošanas pieder nu jau otrās personālizstādes atklāšana akadēmijā. Pirmā, ar nosaukumu “Mežmalu meti”, krāsainos akvareļos atainojot mums visiem tik labi zināmo un mīļo Latvijas dabu, notika tieši pirms gada.

Šogad autors, skolas biedra akadēmiķa Riharda Kondratoviča, slavenā rododendru selekcionāra un selekcijas stacijas “Babīte” izveidotāja ietekmēts, savu uzmanību bija veltījis tieši šiem krāšņajiem ziediem. Ikviens, kuram ir nācies būt rododendru ziedēšanas laikā LU Rododendru selekcijas un izmēģinājumu audzētavā “Babīte”, būs pārliecinājies par neticamo krāsu bagātību un ziedu daudzveidību. Kā tādu bagātību attēlot akvarelī? LZA prezidents profesors Jānis Stradiņš, sirsnīgi sveicot izstādes autoru un viesus, šo tēmas izvēli novērtēja kā divu akadēmijas locekļu sadarbības piemēru – viens veidojis šo krāšņumu, otrs atainojis gleznās. Visu gadu ziedēšanas laiks, ne tikai dabas atvēlētajos pāris mēnešos! Tas izskaidro izstādes nosaukumā minēto vārdu “Babīte”. Bet Rīga? Arī tā minēta turpat. Vai tikai kā radošā ceļa sākumpunkts? “Man patīk daba”, sacīja autors, bet pilsēta – tās ir namu “kastes”, ielu stūri…” Un tomēr – no pilsētas sižetiem autors bija izvēlējies attēlot pilsētu naktī, lietū, kad slapjajā asfaltā ņirbinās reklāmu uguņu krāsainie atspulgi.

LZA goda loceklis Jānis Streičs, piedaloties LNT pilotprojektā – filmēt izcilākos latviešu dramaturgu darbus, rekordīsā laikā piecās dienās un ar rekordnelielu finansējumu uzņēmis filmu pēc Leldes Stumbres lugas “Ipolits” motīviem, pats pielāgojot lugas materiālu scenārijam. Katrīne Pasternaka, Juris Kalniņš, Viktorija Streiča, Artis Robežnieks – spožs, augsti profesionāls aktieru ansamblis, kurš iemieso divas ģimenes, “jauno” un “veco”. Tās sastopas visnotaļ jaukā savrupmājā Jūrmalā bagāti servētās “ģimenes pusdienās”. Un atklājas situācijas dramatisms, kurā sievasmāte mēģina “iekustināt” jauno, visādi jauko, bet gļēvo, it kā bālasinīgo meitas vīru un savijas divu sieviešu dzīves uzskati, mātes un meitas, bet ar tik pretējiem credo, ka vairākkārt skan mātes jautājums “vai tiešām tāda ir mana meita” un meitas atzīšanās “māmiņ, es mīlu tevi tādu, kāda tu esi”. Režisors atzīst, ka mazais finansējums iespaidojis arī uzņemšanas vietas izvēli, liekot aprobežoties ar māju un dārzu. Tiesa, ir arī jūra. Bet kā ar Dž. Skulmes paredzētajiem “gleznošanas efektiem” Jāņa Streiča filmās? Bija vai nebija? Bija gan. Filma ceļu pie visplašākā skatītā loka sāka valsts svētkos – 18. novembrī. Akadēmijas kolēģi no sirds vēl režisoram turpmākus panākumus latviešu dramaturģijas labāko darbu ekranizācijā.

KonkursS

Enerģētika (nozares reģionālā analīze) – vadošais pētnieks – 1 vieta

Elektroenerģētika – asistents – 1 vieta

Cietvielu fizika – vadošais pētnieks – 1 vieta ; pētnieks – 1 vieta

Iesniegums par piedalīšanos konkursā, CV (curriculum vitae) un pēdējo 3 gadu zinātnisko publikāciju saraksts mēneša laikā no sludinājuma publicēšanas dienas iesniedzami LZA Fizikālās enerģētikas institūtā, Rīgā, Aizkraukles ielā 21–233.

Tālrunis uzziņām 7558680.
E-pasts: fei@edi.lv

ANDRIS PURVIŅŠ

par tēmu “Elektrisko un magnētisko statisko lauku par ciālie risinājumi sarežģītās neviendabīgās vidēs ar integrāl vienādojumu metodi”.

Recenzenti: prof., Dr. habil. sc. ing. Z. Sīka (Latvijas ZA, FEI), prof., Dr. sc. techn. J. Lauģis (Tallinas Tehniskā universitāte), asoc. prof., Dr. sc. ing. A. Gasparjans (Latvijas Jūras akadēmija).

Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā bibliotēkā, Ķīpsalas ielā 10.

* * *

Š. g. 11. decembrī plkst. 14.15 LU Bioloģijas zinātnes nozares promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Kronvalda b. 4, 2. auditorijā

INESE KOKINA

aizstāvēs promocijas darbu bioloģijas doktora grāda iegūšanai par tēmu “Miežu miltrasas izraisītāja (Blumeria graminis f.sp. hordei) Daugavpils populācijas ģenētiskās struktūras īpatnības”.

Recenzenti: Dr. h. biol., prof. Ģ. Ieviņš, Dr. biol., asoc. prof. J. Raipulis un Dr. biol., doc. E. Vimba.

Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkā Kalpaka bulv. 4.

* * *

Š. g. 11. decembrī plkst. 16.15 LU Bioloģijas zinātnes nozares promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Kronvalda b. 4, 2. auditorijā

ŽANETE ANDERSONE

aizstāvēs promocijas darbu bioloģijas doktora grāda iegūšanai par tēmu “Vilks (Canis lupus L., 1758) Latvijā: populācijas stāvoklis, demogrāfija, morfometrija, trofiskā ekoloģija un ģenētika saistībā ar pašreizējo apsaimniekošanas praksi”.

Recenzenti: Dr. h. biol., prof. P. Cimdiņš, Dr. h. biol. asoc. prof. T. Zorenko un Dr. h. biol., prof. Ī. Rašals.