Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2000. gada  18. decembris: 21 (208)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Dzīvosim, strādāsim, ticēsim!

Sirsnībā,

Jānis Stradiņš,
Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents

* * *

kā Latvijas Zinātnieku savienības valdes priekšsēdētājs vēlos teikt paldies visiem mūsu organizācijas aktīvistiem, visiem kolēģiem un kolektīviem, kuri mūs atbalstījuši aizejošajā gadā un gadsimtā. 20. gadsimtā dzima LZS – viena no pirmajām nevalstiskajām organizācijām atjaunotajā valstī. Aizejošajā gadā mēs izlēmām turpināt savu darbību un atļaujos cerēt, ka jaunievēlētā valde vismaz daļu kongresā izteikto novēlējumu pilda. Latvijas Zinātnieku savienībai jāatgūst autoritāte un cieņa no zināt nieku puses, zināms respekts no valsts varas puses, bet lai to panāktu, vismaz pusei mūsu organizācijas sarakstā fiksēto kolēģu aktivitātēm jābūt ļoti augstām. Te nedomāju politiskās darbības, bet gan veikumu Latvijas zinātnes un mūsu valsts problēmu risināšanā.

2001. gads ir II Pasaules latviešu zinātnieku kongresa gads!

Atļaujiet novēlēt visiem Latvijas Zinātnieku savienības biedriem un mums simpatizējošiem kolēģiem stipru veselību, ticību un veiksmi jaunu ideju realizēšanā.

Zinātne un valsts gadu
tūkstošu mijā

Pagājušajā “Zinātnes Vēstnesī” informējām par to, ka iznākusi grāmatas “Millennium. Skats uz Latviju” otrā daļa. Tā izraisa pārdomas par zinātnes un varas, zinātnes un sabiedrības attiecībām Latvijā šajos pārmaiņu laikos, kad vārdos nu ļoti tiecamies iekļauties Eiropas Savienībā, bet darbi bieži vien liecina par pavisam ko citu. “Vārdus, vārdus, vārdus” reiz ar Hamleta muti teicis Šekspīrs. Ir tik viegli teikt vārdus bez domu un rīcības seguma…

Par valsts jeb, pareizāk, varas un zinātnes savstarpējo attiecību ģenēzi un izpausmēm intervijā žurnālistam Egīlam Zirnim atbildējis LZA viceprezidents Fizikālās enerģētikas institūta direktors Juris EKMANIS. Piedāvājam “Zinātnes Vēstneša” lasītājiem fragmentu no šīs intervijas.

– Jūs raksturojāt valsts attieksmi pret zinātni kā neitrālu. Vai valsts ar tās rīcībā esošajām iespējām varētu pret zinātni izturēties kaut kā citādi?

– Ar vārdu “neitralitāte” domāju nevis to, ka valsts attieksme būtu laba, bet to, ka valsts attieksmes nav vispār. Šī sfēra faktiski tiek, es teiktu, visos līmeņos ignorēta. Tāpat kā izglītība. Par izglītību vismaz vēl runā, sauc par prioritāti, tikai neko būtībā nedara. Nu, varbūt tagad skolotājiem sāk meklēt algas. Bet zinātni pat nepiemin. Zinātnei jau būtībā jebkurā valstī ir divas pamatfunkcijas. Viena funkcija, ko politiķu aprindās cik necik nojauš, – ka zinātne daļēji ir arī mācību process augstākajā izglītībā. Taču zinātnei ir arī otra funkcija – valstī caur zinātniekiem ieviest, piesaistīt jaunās tehnoloģijas, jauno tehnisko domu, ekspertēt to, kas ienāk valstī.

Kāpēc Rietumvalstu firmām izdodas mums pārdot dažāda līmeņa, es teiktu, vakardienas aparatūru? Neviens jau Latvijas zināt niekiem nav prasījis, vai tā ir jaunākā, vai nav. Ekspertīzi mēs varētu šeit iztaisīt, bet kas notiek? Izsludina tenderi, konkursa komisijā ir vai nu “politiski pareizi” cilvēki, kas ir pietiekami tālu no attiecīgā tehniskā virziena, vai, vēl sliktāk, konkursa komisijā pieaicina ekspertu no kādas konkurējošas ārzemju firmas. Pēc tam brīnās: vai, redziet, mēs esam nopirkuši kaut ko pavisam vecu?

Zinātnieks, ja viņš ir Latvijā strādājis, tomēr ir savas valsts patriots, viņš nesauks par labu to, kas tāds nav. Bet ārzemju eksperts... Visu cieņu viņiem, bet bieži vien šeit atsūta tos pensionētos zinātniekus, kas Rietumos jau ir prom no jaunākās tehnikas, taču ir gatavi piestrādāt, braucot uz, kā saka, trešās pasaules valstīm. Tie diez kāpēc pie mums ministrijās tiek ļoti cienīti, jo par šādu “tehnisko palīdzību” nav jāmaksā.

Šī ir valsts attieksme. Es nerunāju tikai par finansiālo atbalstu. Finansiālais atbalsts var būt ļoti daudzpusīgs un dažāds. Nevajag tieši maksāt naudā. Valstij var būt speciāla attieksme nodokļu politikā attiecībā uz zinātniskiem projektiem. Varētu būt speciāla nodokļu sistēma pret piesaistīto naudu no ārpuses. Tas nenotiek, zinātniskās laboratorijās mēs maksājam tāpat kā visi uzņēmēji. Kur tas no ved? Piemērs no mūsu zinātniskā institūta. Tajā pašlaik strādā ap 120 cilvēku. Mums no visas naudas, kas iziet caur institūtu (valsts budžets, valsts pasūtījums, dažādi ārzemju projekti, dažādi vietējie līgumdarbi), valsts daļa veido vairs tikai trešdaļu. Tātad virs 60 procentiem vajadzīgās naudas es piesaistu klāt. No šiem nepilniem 30 procentiem, ko valsts ir iedevusi, nodokļos gada laikā visu atdodu atpakaļ. Tātad valsts man neko nav iedevusi. Protams, bez šīs valsts daļas es nevaru dzīvot, jo man ir vajadzīgs apgrozījums. Bet faktiski pat durvju kliņķi nomainīt varu tikai ar savu nopelnīto naudu.

Manuprāt, finansiāli tomēr tas izskatās absurdi. Vairāki bijušie Zinātņu akadēmijas institūti, kas tagad strādā Latvijas Universitātes ietvaros, atdod atpakaļ nodokļos pat vairāk nekā 100 procentus no tā, ko valsts tiem ir devusi. Domājat, ka tos kāds paliela, pasaka paldies? Nostāja ir apmēram tāda: tas ir labi, ka jūs tik daudz pelnāt, jūs pēc kāda laika visu paši nopelnīsit, jums vispār nekas nebūs jādod, un jūs tikai dosit valstij nodokļus. Respektīvi, pataisa zinātnisku iestādi par uzņēmējdarbības subjektu, kas tāpat kā jebkura rūpnīca, kā jebkurš ražotājs maksā pilnu nodokļu paleti.

Tagad šausmināmies: zinātnē nav jauno, augstskolās trūkst pasniedzēju. Bet no kurienes tad viņi radīsies?

Tai pašā laikā gribu teikt, ka zinātnieku vidū ir ļoti daudz cilvēku ar uzņēmējdarbības dzirksti. Latvijā (faktiski mēs to pārņēmām no Rietumu pasaules) ir izveidojusies sistēma, ko sauc par tehnoloģiskajiem centriem, tehnoloģiskajiem parkiem. Tie ir tādi mazo uzņēmumu inkubatori. Viens tehnoloģiskais centrs ir izveidots arī uz mana institūta bāzes, tāpēc es šo procesu zinu, mums jau ir piecu sešu gadu pieredze. Zinātnieks ar savu ideju, kuru var realizēt līdz kādam aparātiņam vai kam tādam, ko varētu jau pārdot kaut nelielās sērijās, grib uzsākt darbību. Bet viņam, izņemot idejas, nav nekā, pat istabas nav, kur sākt. Tam ir radīts šāds tehnoloģiskais centrs, kur viņam ir istaba, ir zināma aparatūra, ir zināms serviss, telefona līnija, ko viņam daļēji subsidē. Kad viņš sāk pelnīt, no viņa ņem atpakaļ.

Jautājums: no kurienes tehnoloģiskais centrs ņem subsīdijas, ko pēc tam šīs mazās firmiņas caur nodokļiem atmaksā? Absurds ir tas, ka šī ir zinātnieku iniciatīva – šādu centru veidot, un naudu subsīdijām mēs ņemam no zinātnes budžeta – atņemam zinātniskiem projektiem naudu, lai stimulētu mazo firmiņu attīstību. Taču šī nauda pēc tam aiziet atpakaļ valsts budžetā, bet tā jau neatgriežas zinātnes budžetā! Līdz ar to neviens it kā nav sevišķi ieinteresēts stimulēt šos centrus, un zinātnieki, kas nenodarbojas ar tehnoloģiskām izstrādēm, dabiski, skatās ar zināmu skepsi uz tiem: “Atņem manu naudu, es varētu kādu zinātnisku projektu taisīt, bet tas tur taisa savu sīko biznesu uz manu subsīdiju rēķina!” Te atkal ir vajadzīga valsts nostāja. Atkal ir no kāda inovāciju fonda jāpaņem šī nauda, jo nauda atgriežas. Zinātnieks ir spējīgs ražot naudu, un apbrīnojami ātri. Jā, zinātnieki neuztaisīs Latvijai miljardus, tas ir skaidrs. Te runa sākumā var būt par dažu miljonu apgrozību. Bet galvenais – zinātne var dot atdevi agrāk nekā dažs labs ražotājs.

– Vai jums ir atbilde, kāpēc Latvijas valsts attieksme pret zinātni ir tāda, kāda tā ir?

– Daļēji jā, un šī atbilde ir stipri triviāla. Lai valstī būtu stabila zinātne ar iedibinātām tradīcijām, ir vajadzīga stabila valsts vadība. Gan izglītība, gan zinātne ir jāplāno daudzus gadus uz priekšu.

Vienkāršs piemērs. Ja valstij šobrīd ir vajadzīgi kādi speciālisti, nav svarīgi, inženierzinātnēs vai ekonomikā, valsts, piemēram, pasaka: mums vajag 100 speciālistus. Mēs l. septembrī šos 100 speciālistus uzņemam Latvijas Universitātē. Kad viņi tiks valstij? Pēc pieciem gadiem. Es atvainojos, cik valdības nomainīsies pa šiem gadiem? Un vai tā valdība pēc pieciem gadiem atcerēsies kādreizējo pasūtījumu pirms pieciem gadiem?

Valdības līmenī mēs būtībā nevaram runāt par ilgtermiņa programmām. Mums šodien saka: nosauciet zinātnē prioritātes, prioritārus virzienus. Labi, mēs nosauksim. Bet kāda mums ir garantija, ka šī prioritāte saglabāsies nākamajā politisko partiju koalīcijā, nākamajā Saeimā? Pavisam labs, tuvs piemērs – Somija. Somijas “Nokia” zina visa pasaule. Taču tā bija Somijas zinātnes un valdības ilgtermiņa prioritāte. Domāju, gadi desmit tur ir pagājuši. Paskatieties mūsu attīstības programmas – tur rakstīts 2002. gads. Aizejiet uz jebkuru ministriju un parunājiet par ilgtermiņa programmām. Viņi atbildēs: “Ko tad jūs no mums prasāt?” Gan zinātnei, gan izglītībai tā ir traģēdija, ka pašlaik mēs neko nevaram plānot ar garantiju uz tālāku nākotni.

Ministrijās notiek nepārtrauktas reorganizācijas. Un katrs jauns ierēdnis, kas atnāk un apsēžas pie rakstāmgalda, apsēžas pie tukšām atvilktnēm, jo iepriekšējais visu izmet ārā. Mums neskaitāmas reizes pieprasa visādu statistiku, kādi ir mūsu apgrozījumi, cik ir kvadrātmetru institūtā vai universitātē uz vienu zinātnieku, studentu utt. Kad atnāk kārtējais papīrs no ministrijas, es sāku smieties: “Nu cik reizes var vienu un to pašu jautāt! Kur viņi liek tos papīrus, ēd, vai?” Nē, notiek reorganizācija... Izglītības un zinātnes ministrijā nozaga datorus ar visu statistiku par zinātniskajām iestādēm. Saprotu, negadījums. Bet kaut kam ir jābūt stabilam.

Ekonomikā notiek tas  pats.  Ko tad  saka visi  ārzemju investori?  “Jūs  stabilizējiet savu likumdošanu un garantējiet nodokļu procenta stabilitāti gadus piecus, desmit. Jums šis procents pieaugs? Tad pasakiet, par cik jums tas pieaugs katru gadu.” Bet te nepārtraukti kaut kas mainās neprognozējami.

29. novembrī Latvijas Akadēmiskā bibliotēka un izdevniecība “Zinātne” atzīmēja jauku brīdi – literatūrvēsturnieka, grāmatniecības un kultūrvēsturnieka Ojāra ZANDERA grāmatas “Senās Rīgas grāmatniecība un kultūra Hanzas pilsētu kopsakarā (13.–17. gs.)” klajā nākšanu.

Šajā unikālajā grāmatā, kuru rotā vairāk nekā 460 attēlu – senu gravīru, gleznu un grāmatu ilustrāciju reprodukcijas (grāmatas mākslinieks Alnis Mitris, iespiesta uzņēmumā “Latvijas karte”), ir saistošā, viegli lasāmā valodā apkopoti Latvijas, kā arī Vācijas bibliotēkās un arhīvos atrastie materiāli. Autors nav vairījies arī no tā, ko viņš grāmatas ievadā nosauc par “vēsturiskām vīzijām”, “jo bieži tikai vēsturiska intuīcija un iztēle mums palīdz atkal sasiet gadsimtu gaitā pārtrūkušos pavedienus. No sabirzušiem stikliņiem atkal veidot mozaīku”.

Grāmatai finansiāli palīdzējis tapt Kultūrkapitāla fonds, aģentūra Rīga 800, Rīgas Hanzas Rotari klubs un LZA ārzemju loceklis prof. Dr. Dītrihs Andrejs Lēbers. Tā, akadēmiķa Jāņa Stradiņa vārdiem sakot, ir pārlaicīga, pārdzīvos gadu simteņus. Grāmata izdevniecības “Zinātne” grāmatnīcā maksā Ls 11.

12. decembrī notika LZA Senāta sēde, kurā pārdomās par 23. novembrī notikušo LZA pilnsapulci un jaunu locekļu vēlēšanām dalījās LZA prezidents J. Stradiņš. Viņš ierosināja padomāt par to, vai ir labi, ka starp novembra un nākamā gada februāra pilnsapulcēm ir tik īss laiks. Varbūt, ka jaunu locekļu vēlēšanas vajadzētu turpmāk noturēt oktobrī, savukārt gada pirmo pilnsapulci atbīdīt uz martu. J. Stradiņš ierosināja LZA izveidot vairākas pastāvīgi darbojošas komisijas dažādos valsts tautsaimniecībai un izglītībai aktuālos jautājumos.

LZA Atzinības raksts tika piešķirts LZA goda loceklim žurnālistam Oskaram Gertam par sabiedrības iepazīstināšanu ar Latvijas zinātnes sasniegumiem un problēmām.

LZA Senāts nolēma piešķirt LZA Goda mecenāta no saukumu profesoram Imantam Meierovicam.

15. decembrī LZA izstāžu zālē tika atklāta Zentas Loginas (1908–1983) gleznu izstāde “Kosmiskie loki” un Ventspils Starptautiskajā radioastronomijas centrā izdarītie fotoattēli, kurus komentēja LZA korespondētājloceklis E. Bervalds.

15. decembrī notika Latvijas Zinātņu akadēmijas sēde “Cilvēka vērtība un dzīves kvalitāte”. Tajā par cilvēka vērtī bas izpratni mūsdienu sabiedrībā un izglītības sistēmā referēja akadēmiķe M. Kūle, par cilvēka kvalitāti kā viņa vērtības mēru – korespondētājlocekle P. Eglīte un par dzīves kvalitātes tiesisko nodrošinājumu – akadēmiķis K. Torgāns.

Diplomus saņem LZA jaunie locekļi

Īstenie locekļi

Jānis BĒRZIŅŠ (vēsture).

LZA kor. loc. (1998), dz. 29.04.1941., Dr. habil. hist. (1997), LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks, LU LVI Domes priekšsēdētājs. Zinātniski pētnieciskā darba galvenie virzieni – Latvijas vēstures problēmas 19. gs., 20. gs. sākumā, 1905. gada revolūcijas problemātika, Latvijas iedzīvotāju sociālā sastāva veidošanās, rūpniecības strādnieku vēsture. Divu monogrāfiju, vienas brošūras, vairāk nekā 120 zinātnisku un populārzinātnisku rakstu autors. Viens no monogrāfijas “20. gadsimta Latvijas vēsture” 1. sēj. (R, 2000) autoriem. Autors, sastādītājs un atbildīgais redaktors darbam “Latvija 19. gadsimtā” (R., 2000). “Latvijas vēstures institūta žurnāla” redakcijas padomes loceklis. LZA A. Švābes balvas laureāts (1998).

Tālavs JUNDZIS (politoloģija).

LZA kor. loc. (1998), dz. 04.10.1951., Dr. habil. sc. pol. (1999), Dr. iur. (1993), LZA Baltijas stratēģisko pētījumu centra direktors, Sociālo tehnoloģiju augstskolas juridiskās programmas direktors, Latvijas juristu biedrības prezidija loceklis. Zinātniskā darba virziens – starptautiskās tiesības, starptautiskā drošība, mazo valstu aizsardzība, valsts un tiesību vēsture. Vienas monogrāfijas, 3 rakstu krājumu, ap 90 zinātnisku rakstu autors. “Baltijas starptautiskā drošība” programmas vadītājs, ES PHARE programmas “Demokrātiska drošības veidošana Baltijas valstīs” pētnieks. Žurnāla “Militārais apskats” redkolēģijas priekšsēdētājs. LR Augstākās Padomes un Saeimas deputāts (1990.V–1993.VII, 1997.VI–1998.X), LR aizsardzības ministrs (1991.XI–1993.VIII), NATO stipendiāts (1994–1996).

Ivars Lācis (fizika).

Dz. 11.02.1949., Dr. habil. phys. (1993), LU profesors, LU rektors. Latvijas Fiziķu biedrības, ASV optiķu asociācijas, Latvijas Optometristu un optiķu asociācijas, Latvijas profesoru asociācijas biedrs. Izveidojis LU bakalaura un maģistra studiju programmu optometrijā, bijis šo prog rammu direktors (no 1992. g.). LU Optometrijas un redzes zinātnes no daļas vadītājs (no 1995. g.). Strādājis Cīrihes augstākajā tehniskā skolā (1983), Kaizerslauternas universitātē (1989). Zinātniskās intereses: kristālu augšana, stiklu struktūra, elektroniskie ierosinājumi kristālos un stiklos, stereoredzes slieksnis, binokulārās redzes nestabilitātes. Publicējis 57 rakstus zinātniskajos žurnālos un rakstu krājumos, 11 akadēmisko kursu programmas, 6 mācību mācību līdzekļus, speclaboratoriju darbu ciklus “Cietvielu ķīmija un materiālu tehnoloģija”, “Optika”, “Oftalmiskā un fizioloģiskā optika”, LU bakalaura un maģistra studiju programmas optometrijā, 5 rakstus enciklopēdijās, 7 populārzinātniskus rakstus periodiskajos izdevumos.

Dace MARKUS (valodniecība).

LZA kor. loc. (1998), dz. 13.11.1950, Dr. habil. philol. (1994), LU Latviešu valodas un literatūras mācību metodikas katedras profesore, Baltu filoloģijas nodaļas vadītāja, RPIVA zinātņu prorektore. Zinātniski pētnieciskās darbības virzieni: latviešu valodas eksperimentālā fonētika un fonoloģija, augšzemnieku dialekts, bērnu valoda, skaņu mācības metodika latviešiem un cittautiešiem, latviešu valodas lietojums, baltu valodu fonētika un fonoloģija. 3 doktora disertāciju zinātniskā vadītāja. 3 monogrāfiju, 94 zinātnisku publikāciju autore. LU zinātnisko rakstu krājumu “Baltu filoloģija” un “Valoda un literatūra kultūras apritē” un žurnāla “LZA Vēstis” redakcijas kolēģijas locekle. Starptautiskās Fonētiķu asociācijas (IPHA) biedre. Saņēmusi J. V. Fulbraita stipendiju zinātniskajam darbam Ohaijo universitātē. Strādājusi Norvēģijā, Somijā, Zviedrijā, ASV, Lietuvā, Kanādā, Krievijā, Francijā.

Indriķis MUIŽNIEKS (bioloģija).

LZA kor. loc. (1998), dz. 9.07.1953. g., Dr. habil. biol. (1997), profesors, LU prorektors, Bioloģijas fakultātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas katedras vadītājs. LU Senāta loceklis, Senāta priekšsēdētāja vietnieks. Kopš 1991. gada vadījis sešus Latvijas Zinātnes padomes grantus un viena tirgus orientētā pētījuma izstrādi. 4 promocijas darbu zinātniskais vadītājs. Saņēmis A. Humbolta fonda stipendiju darbam Vācijā, Ķelnes universitātes Ģenētikas institūta Virusoloģijas laboratorijā (1992–1994 un 1995–1996). Zinātniski pētnieciskās darbības virzieni: DNS topoloģijas ietekmes pētījumi uz tās fizikāli ķīmiskajām īpašībām un plazmīdu gēnu ekspresijas aktivitāti. Darbi eksperimentālajā mikoloģijā. Sadarbība ar Rēgensburgas un Ķelnes universitātēm (1997, 1998, 1999, vies profesors). Ap 100 publikāciju autors, t. sk. 30 raksti, no tiem 14 starp tautiski referējamos žurnālos, ~50 tēzes, 12 autorapliecības, 12 populārzinātniski un metodiski raksti.

Rafails ROZENTĀLS (medicīna).

LZA kor. loc. (1997), dz. 27.09.1937., Dr. habil.med. (1972), RSU (AML) profesors, Latvijas Nieru transplantācijas centra vadītājs, Latvijas Nieru fonda un Latvijas transplantologu asociācijas prezidents, apvienības Balttransplant dibinātājs un pirmais prezidents, daudzu starp tautisku apvienību biedrs (Starptautiskā transplantācijas biedrība, Starptautiskā orgānu sagatavošanas biedrība, Eiropas orgānu transplantācijas biedrība, Eiropas nefrologu asociācija, Ņujorkas zinātņu akadēmija, ASV Nacionālais nieru fonds). Hroniskas nieru mazspējas Centrā lās un Austrumeiropas Padomes loceklis. No 1991. gada R. Rozentāls vada AML zinātniskos grantus orgānu transplantācijas jomā. Vadījis 3 habilitēto doktoru un 10 medicīnas doktoru sagatavošanu, Latvijas Medicīnas akadēmijā vada rezidentu – transplantologu apmācību un piedalās rezidentu – ķirurgu un nefrologu apmācībā. Galvenie darba virzieni – nieres transplantātu monitorings, transplantātu funkcionālo spēju novērtējums, nieres transplantācija gados vecākiem slimniekiem, imūnsupresīvās terapijas blakusefekti, transplantācija cukura diabēta gadījumā, orgānu transplantācijas likumiskie aspekti. Publicējis 355 zinātnisko darbu, t. sk. 6 monogrāfijas. Ir 10 izgudrojumu autors.

KORESPONDĒTĀJLOCEKĻI

Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļa

Edgars BERVALDS (astronomija).

Dz. 13.09.1936., Dr. sc. ing. (1992), Ventspils Starptautiskā Radio astronomija centra direktors. 7 LZP zinātnisko grantu vadītājs un 3 IZM projektu bijušais vai pašreizējais vadītājs. Zinātniskās intereses: jaunas klases celtniecības konstrukciju ar ievērojami paaugstinātām stinguma prasībām – pilnīgi virzāmo spoguļantenu karkasu aprēķināšana, konstruēšana un pētīšana, liela izmēra spoguļantenu karkasu optimizācijas problēmu pētījumi, oriģināla algoritma un metodes izstrāde un realizācija jaunākās paaudzes radioteleskopu projektos bijušajā PSRS, jauna mākslīgās mehāniskās sintēzes principa noformulēšana, izmantojot enerģētiskos kritērijus, skaitliskas variācijrēķinu metodes izstrāde un realizācija liela un superliela izmēra konstrukcijām, Visuma liela mēroga struktūru skaitliskā modelēšana pēc enerģētiskiem kritērijiem, VSRC 32 m un 16 m antenas izpēte un parametru noteikšana, bijušo militāro 32 un 16 m antenu konversijas par radioteleskopiem vadīšana un zinātnisko novērojumu uzsākšana ar RT-32. Kopumā publicējis 27 zinātniskos darbus.

Ruvins FERBERS (fizika).

Dz. 13.12.1946., Dr. habil. phys. (1992), LU Fizikas un matemātikas fakultātes Eksperimentālās fizikas katedras profesors. LU Fizikas un matemātikas fakultātes Domes loceklis, Latvijas Fiziķu biedrības un Amerikas fizikas biedrības biedrs. Kopš 1991. g. vada LZP un starptautiskus grantus, kopš 1998. g. vada ASV – Baltijas valstu sadarbības ietvara kopīgo zinātnisko projektu ar Konektikutas universitāti. Strādājis ASV, Polijas, Holandes universitātēs, bijis vieslektors Varšavas universitātē (1995) Polijā, Kolumbijas universitātē (1991), Kalifornijas Tehnoloģiskajā institūtā (1991), Stenfordas univrsitātē (1991) un Konektikutas universitātē (1998) ASV, Veicmaņa Zinātnes institūtā (1991, 1995) un Benguriona universitātē (1992) Izraēlā, Ūtrehtas universitātē (1995, 1997) Holandē u. c. Kopš 1991. gada piedalījies ar referātiem ap 20 starptautiskās konferencēs un semināros. Starptautiskā Humbolta fonda prēmija par sasniegumiem Hanlē efekta pētījumos (1992). Zinātniskais darbs veltīts eksperimentāliem un teorētiskiem pētījumiem fizikā, optikas apakšnozarē, kas saistīti ar koherento un kvantu optiku, kā arī ar atomu un molekulu spektroskopiju. Kopš 1997. gada tiek attīstīts būtiski jauns molekulu pētīšanas virziens, kas apvieno dinamisko parametru precīzo eksperimentālo noteikšanu un elektroniskās struktūras aprēķinus. Publicējis 165 zinātniskus darbus, t. sk. 1 monogrāfiju, 85 rakstus zinātniskajos žurnālos un rakstu krājumos, 78 konferenču tēzes. Viena autorapliecība. R. Ferbera vadībā sekmīgi aizstāvētas 4 doktora disertācijas.

Pēteris ŠIPKOVS (enerģētika).

Dz. 16.06.1944., Dr. habil. sc. ing. (1993), profesors, LZA Fizikālās enerģētikas institūta Enerģijas resursu laboratorijas vadītājs, Biznesa augstskolas “Turība” maģistratūras programmas direktors. Latvijas Enerģētikas ekonomikas asociācijas viceprezidents. “International Energy Foundation” un “International Nuclear Society” loceklis. “Commission of the European Communities” eksperts enerģētikā. Vada LZA FEI zinātniskās tēmas par enerģētikas problēmām, grantus par perspektīvām energoapgādes sistēmām ar alternatīviem enerģijas avotiem, valsts programmu “Latvijas siltuma enerģijas ražošanas un patēriņa sistēmas optimizācija”. Strādājis Dānijā, Anglijā, Norvēģijā, Francijā, Nīderlandē. Galvenie zinātniskā darba virzieni: alternatīvo enerģijas avotu izmantošanas problēmas, kombinētās energoapgādes sistēmas, kurināmā un enerģijas bilances optimizācija, enerģijas efektīvas izmantošanas, apgādes, drošības un energoresursu tirgus problēmu izpēte, energotaupība un energotaupošās tehnoloģijas, enerģētisko iekārtu izstrāde. Publicējis 136 zinātniskus darbus, t. sk. 81 zinātniska publikācija, 3 monogrāfijas un 2 Dānijā izdotas grāmatas un 3 autorapliecības. Piedalījies ar referātiem daudzās starptautiskās konferencēs, kongresos un simpozijos.

Aivars ZEMĪTIS (matemātika).

Dz. 25.05.1954., Dr. math. (1992), Industriālās un saimnieciskās matemātikas institūta Kaiserslauternā (Vācija) zinātniskais līdzstrādnieks, strādājis LU Fizikas un matemātikas fakultātes Diferenciālvienādojumu un tuvināto metožu katedrā. Devis lielu ieguldījumu studiju procesa organizēšanā LU Fizikas un matemātikas fakultātes Matemātikas nodaļā un aktivizējis zinātnisko darbu LZA un LU Matemātikas institūtā. Zinātniskās intereses – matemātiskā modelēšana, skaitliskās metodes parciālajiem diferenciālvienādojumiem. Publicējis ~30 zinātniskus darbus.

Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļa

Jānis GRABIS (materiālzinātnes).

Dz. 18.08.1943., Dr. habil. sc. ing. (1999), RTU Neorganiskās ķīmijas institūta direktors, Plazmas procesu laboratorijas vadītājs. RTU Senāta loceklis, RTU NĶI Zinātniskās padomes priekšsēdētājs, Latvijas Materiālu pētīšanas biedrības viceprezidents. 1993.–1995. g. strādājis Kopenhāgenas universitātes Nilsa Bora institūtā. LZP un IZM projektu vadītājs. Zinātniskās intereses – plazmas ķīmija un tehnoloģija, grūti kūstošu savienojumu un to kompozītu nanoizmēru pulveru sintēze, raksturošana un to izmantošana moderno materiālu izveidē. Publicējis 91 zinātnisku rakstu, 34 tēzes, ir 42 patentu un autorapliecību autors.

Grigorijs VEINBERGS (ķīmija).

Dz. 17.07.1941., Dr. habil. chem. (1987), Latvijas Organiskās sintēzes institūta vadošais zinātniskais līdzstrādnieks. Vada LZP projekta un divu LZP apakšprogrammu izstrādi un vadījis 3 doktorantu darbus. LZP ķīmi jas nozares eksperts. Zinātniskās intereses: bioorganiskā ķīmija, penicilīns, cefalosporīns, b-laktamāzes un elastāzes inhibitori, kvantitatīvās struktūras-aktivitātes likumsakarību noteikšana. Lasa lekciju kursu Rīgas Tehniskās universitātes studentiem un maģistrantiem par tēmu: “b-Laktāmsaturošas antibiotikas.” Ir 94 zinātnisko publikāciju autors.

Vitālijs ZELČS (ģeoloģija).

Dz. 3.07.1952, Dr. ģeol. (1993), LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors. LU Senāta loceklis, LU ĢZZF Domes priekš sēdētājs. Bijis vieslektors Mičigana universitātē (ASV) un Plimutas universitātē (Anglija). Zinātnisko pētījumu virzieni: glaciotektoniskās struktūras un reljefa formas, glaciodepresiju zemieņu ledāja reljefa uzbūve un morfoģenēze, segledāja deglaciācijas modelis un gaita Latvijas teritorijā, Latvijas dabas un ģeomorfoloģiskā rajonēšana. Publicējis 286 darbus, t. sk. 3 monogrāfijas, 1 mācību grāmatu, 42 rakstus zinātniskos žurnālos un rakstu krājumos, 39 konferenču tēzes, 178 citas publikācijas.

Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļa

Brigita BUŠMANE (valodniecība).

Dz. 4.09.1939., Dr. habil. philol. (1993), LU Latviešu valodas institūta vadošā pētniece. Zinātniskās intereses – valodniecība: latviešu dialektoloģija, areālā lingvistika, dialektālā leksikoloģija un leksikogrāfija. Ir 2 monogrāfiju un ~40 zinātnisku darbu autore un kolektīvā darba “Latviešu valodas dialektu atlants. Leksika” līdzautore. Raksti veltīti latviešu izlokšņu leksikas (galvenokārt ēdienu nosaukumu) izpētei areālā, cilmes un semantiskā aspektā, kā arī dažādiem ar izlokšņu vārdu krājumu saistītiem jautājumiem. Plašāk pētīta Nīcas izloksne. Strādā pie kolektīvā darba – daudzsējumu “Latviešu izlokšņu vārdnīcas”. Par monogrāfiju “Nīcas izloksne” 1990. gadā saņēmusi LZA J. Endzelīna vārdbalvu, un A. Ābeles balvu valodniecībā.

Tatjana KOĶE (pedagoģija).

Dz. 05.09.1955., Dr. habil. paed. (1999), LU Pedagoģijas un psiholoģijas institūta direktore. No 1999.V. līdz 1999.VII. bija LR Augstākās izglītības un zinātnes valsts ministre, no 1999.VII.–1999.XI–LR izglītības un zinātnes ministra padomniece augstākās izglītības un zinātnes jomā. Valsts attīstības stratēģijas plānošanas grupas locekle. Latvijas nacionālā koordinatore sadarbībai ar Eiropas Padomi pedagoģisko pētījumu dokumentācijas un informācijas jomā. UNESCO Nacionālās komitejas Izglītības komisijas locekle. Piedalās starptautiskā projektā ar Ziemeļ valstīm “New module based teacher training education for Baltic adult educators” un projektā “Vidzeme Project – Teacher Education VXU/Via”. Zinātniskās intereses saistās ar izglītības sistēmas demokratizācijas aspektiem, nepārtrauktās un pieaugušo, t. sk. skolotāju tālāk izglītības teorētiskām nostādnēm un to praktisko realizēšanu Latvijā. Publicēti 36 zinātniski darbi, t. sk. 1 monogrāfija, 27 raksti, 2 mācību līdzekļi, 8 tēzes. Bijusi vieslektore Bokumas universitātē (Vācija) un Stokholmas universitātē. Pēdējo triju gadu laikā piedalījusies 23 un organizējusi 9 starp tautiskās konferences.

Igors ŠUVAJEVS (filozofija).

Dz. 7.04.1963., Dr. phil. (1995), LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, LU asociētais profesors, pasniedzējs Mākslas aka dēmijā, Ventspils augstskolā. Vācijas Semiotikas biedrības loceklis. Zinātniskā darba tēma: dzīves māksla, kultūrvēsturiskā antropoloģija, psihoanalīze, semiotika, antīkā un mūsdienu filozofija. Četru grāmatu autors. Sastādījis un tulkojis vairāk par 25 grāmatām. Sagatavotas vēl trīs grāmatas. Strādājis zinātnisku darbu Berlīnē un Vīnē. Redaktora un redkolēģijas darbs: Grāmata, Kultūras Fonda Avīze, Kultūras Avīze, Kentaurs XXI.

Andrejs VASKS (arheoloģija).

Dz. 13.06.1947., Dr. habil. hist. (1995), LU profesors, LU Vēstures un filozofijas fakultātes Arheoloģijas un vēstures palīgdisciplīnu katedras vadītājs. LU Vēstures un filozofijas fakultātes Domes loceklis, LU Latvijas vēstures institūta Domes priekšsēdētāja vietnieks, Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Arheoloģiskā mantojuma ekspertu padomes loceklis, Latvijas arheologu biedrības valdes loceklis. Zinātniskās intereses: Latvijas arheoloģija un aizvēsture, specializācija bronzas un agrā dzelzs laikmeta jautājumos. Vada projektu “Saimniecība, sabiedrība un apkārtējā vide Latvijas aizvēstures laikā”. Publicējis 127 zinātniskus darbus, t. sk. 3 monogrāfijas, 90 rakstus zinātniskajos žurnālos un rakstu krājumos, konferenču tēzes un recenzijas.

Ārzemju locekļi

Maikls BRANČS (Michael Branch), Anglija. Specialitāte – valodniecība.

Dz. 1940, profesors,PhD., Londonas universitātes Slāvu un Austrumeiropas studiju centra direktors, Oulu universitātes goda doktors. Somugru valodu un literatūras pētnieks, publicējis grāmatu par izcilā somu zinātnieka A. J. Šegrēna lībiešu pētījumiem, savos starptautiski pazīstamajos pētījumos par somugristiku ir atklājis jaunus faktus par pazīstamo A. Šegrēna “lībiešu ekspedīciju” Kurzemē un Vidzemē, publicējot agrāk neizdotus Šegrēna rokrakstus. Pēdējos gados organizējis Latvijas studentu – filologu sagatavošanu Londonas universitātē, britu speciālistu līdzdalību Valmieras vasaras skolā svešvalodu studentiem.

Georgs Pauls KREIšMANIS (Kreishman), ASV. Specialitāte – ķīmija.

Dz. 28.01.1946, Ph. D., Sinsinati universitātes un Latvijas Universitātes profesors, Latvijas Universitātes goda doktors (1996). Speciālists KMR spektroskopijā, tās pielietojumā bioloģisku sistēmu pētījumos. Lasījis KMR spektroskopijas kursu LU Ķīmijas fakultātē, sadarbojas ar RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultāti, sekmējis Latvijas studentu studijas Sinsinati universitātē. Publicējis ~62 zinātniskus rakstus, viņam ir ~50 referātu zinātniskās konferencēs, vadījis 10 doktorantu darbus.

Jarls VIKBERGS (Jarl Wikberg), Zviedrija. Specialitāte – medicīna un farmakoloģija.

Dz. 4.11.1949., Ph. D., Upsalas universitātes profesors. Žurnālu Acta Physiologica Scandinavica un European J. Pharmacology redaktors. Devis lielu ieguldījumu Latvijas molekulārās farmakoloģijas un bioķīmijas attīstībā, piedalījies kopīgos pētnieciskos projektos ar Organiskās sin tēzes institūtu un LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centru, kuru rezul tāti atspoguļoti 59 zinātniskās publikācijās pēdējo 9 gadu laikā. Profesora J. Vikberga laboratorijā nepārtraukti tiek apmācīti studenti un jaunie zinātnieki no Latvijas – LU, LU BMC, OSI. Publicējis ~240 zinātniskus rakstus, ir daudzu patentu autors. Ievēlēts par Latvijas Farmakoloģijas biedrības Goda biedru (1998), apbalvots ar Grindeļa medaļu.

Regīna ŽUKA (Izraēla). Specialitāte – ķīmija.

Dz. 1936., Dr. habil.chem. (1977), kopš 1999. gada Bar Ilan universitātes Ķīmijas fakultātes profesore, 1998.–1999. – Latvijas Organiskās sintēzes institūta grupas vadītāja nukleīnskābju komponentu ķīmijas laboratorijā, profesore. Zinātniskās intereses: nukleozīdu analogu sintēze un bioloģiskā izpēte, pretvēža, pretvīrusu un imunomodulējošo zāļu radīšana, kvantitatīvās sakarības starp fizikāli ķīmiskām īpašībām un bioloģisko aktivitāti nukleozīdu analogu rindā, zāļu darbības mehānismu izpēte kopā ar bioķīmiķiem un ķīmioterapeitiem, zāļu formu izstrādāšana. Kopā ar līdzstrādniekiem izstrādājusi divus oriģinālus medicīnas preparātus – pretvēža preparātu ftorafūru un pretvīrusu preparātu furavīru. Publicējusi ~120 zinātniskus rakstus, 45 patentu un autorapliecību autore. Apbalvota ar Hillera medaļu (1991), Tsurumi universitātes (Japāna) medaļu un diplomu (1994), Grindeļa medaļu (1995).

Konference par alternatīvo
enerģiju Tulūzā

Pamatnostādnes

Apstākļos, kad fosīlie enerģijas avoti arvien intensīvāk tiek iz mantoti un pieaug globālie vides piesārņošanas draudi, Eiropas Kopienas (EC) valstis veic ārkārtas pasākumus problēmas atrisināšanai. 1997. g. decembrī Eiropas Komisijā izstrādāja tā saucamo “Balto grāmatu” (White Paper), kurā formulēta EC stratēģija un uzdevumi. Dokumenta pamatā izklāstīta doma par nākotnes enerģijas veidiem, paredzot nozīmīgu vietu atjaunojamiem enerģijas veidiem (Renewable energy sources – RES). Balto grāmatu 1998. g. pavasarī apstiprināja Eiropas Parlaments un Ministru Padome. Attiecībā uz atjaunojamiem enerģijas veidiem ir noteikts uzdevums līdz 2010. g. palielināt to ieguves apjomus tā, lai kopējā EC valstu enerģijas patēriņa bilancē tie sastādītu 12%. Praktiski tas nozīmēja dubultot šo enerģijas veidu ieguvi, jo 1990. g. beigās tā sastādīja 5,4%. Lai sekmētu šī uzdevuma veikšanu, EC kopš 1999. g. realizē īpašu kam paņu (Campaign for Take-Off) laika posmam 1999.–2003. g., paredzot konkrētu pasākumu plānu atjaunojamo enerģijas resursu plašai izmantošanai. Plāna galvenie uzdevumi ir šādi:

• 1.000.000 PV sistēmas (“photovoltaic”),
• 15x10⁶ m² saules kolektoru,
• 10.000 MW kopjauda vēja ģeneratoriem,
• 10.000 MW kopjauda kombinētas siltuma un spēka biomasas sadedzināšanas sistēmām,
• 1.000.000 māju ar biomasas apkuri,
• 1.000 MW kopjaudas biogāzes iekārtām,
• 5.10⁶ t šķidrās biodegvielas,
• 100 pašvaldības, kas nodrošinātu 100% atjaunojamo enerģijas resursu izmantošanu.

Tulūzas konferences (23.–25. okt. 2000.g.) pamatuzdevums bija konstatēt, kā pildās šie EC uzdevumi. Plenārajos un sekciju ziņojumos nefigurēja atsevišķu autoru, bet lielu kolektīvu – valsts, reģiona, pilsētas, vietējās pašvaldības vai uzņēmuma – darba rezultāti, realizējot EC atjaunojamās enerģijas programmu periodā līdz 2003. g. Tika atzīmēts, ka uzdevumu izpilde EC dalībvalstīm ir obligāta. Pirms konferences īpaša EC žūrijas komisija jau bija izvērtējusi visu projektu izpildi un labāko no katras grupas pasākumiem apbalvoja (kopā 7 balvas). Konferences darba gaitā tika noklausīti 3 plenārie referāti no EC Tran sporta un enerģijas departamenta vadošiem speciālistiem (L. Werring, E. Millich, M. Perez-Latorre) par atjaunojamo enerģijas veidu enerģētisko, vides un politiski sabiedrisko nozīmi. Turpmākais darbs norisinājās sekcijās par saules enerģijas kolektoriem, vēja rotoriem, biomasas dedzināšanas iekārtām, par biomasas pārstrādi biogāzē, par pilsētām un pašvaldībām, kas plāno 100% atteikties no fosīlām degvielām.

Šķidrās motoru biodegvielas un biogāzes ieguve EC

Par bioetanolu.

Manas intereses galvenokārt saistījās ar biodegvielas (etanola, biodīzeļa un biogāzes) ieguves un izmantošanas jautājumiem un visupirms par bioetanola problēmu. Šajā sakarībā jāatzīmē, ka EC eksperti augstu novērtējuši un apbalvojuši Spānijas industriālo atjaunojamo enerģijas projektu “BIOETHANOL”, kas paredz ražot 176.000 t bioetanola gadā tālākai ETBE ieguvei. Projekta vadītājs ir Spānijas naftas kompānijas REPSOL-YPF un CEPSA, kuras iz mantos kompānijas ABENGOA no graudiem ražoto etanolu, lai iegūtu ETBE un tādējādi apskābekļotu 78% no Spānijā lietotās motoru degvielas. Projektam atzīmētas šādas priekšrocības:

Vides aizsardzībā:

• tiks samazināti CO₂ izmeši atmosfērā,
• apstābekļotais benzīns par 5% samazinās ogļūdeņražu un par 10% oglekļa oksīda (tvana gāzes) izdalīšanos atmosfērā, tādējādi mazinot ozona slāņa sairšanu,
• samazināsies sēra, aromātisko ogļūdeņražu un olefīna ieplūde atmosfērā.

Ekonomiskās priekšrocības:

• tiks apgūti 85.000 ha neapstrādāto zemju miežu un kviešu ieguvei etanola ražošanai,
• lauku rajonos radīsies 3000 jaunas darba vietas,
• sabalansēsies imports/eksports, mazināsies EC atkarība no naftas importa,
• pieaugs lokālā ekonomiskā aktivitāte, kas pozitīvi ietekmēs nodokļu politiku.

Sociālās priekšrocības:

• ap 2500 jaunas darba vietas laukos,
• 500 netiešas darba vietas.

Tehniskās priekšrocības:

• jaunu tehnoloģiju attīstība EC,
• projekts demonstrēs iespēju biomasu izmantot komerciāliem mērķiem.

Projekta realizācija:

• pašreiz jau darbojas etanola ražotne ar jaudu 100.000 m³ gadā Kartahenā (Cartagena), sabiedrība “Ecocarburantes Espa noles S.A”,
• paredzēts līdz 2002. g. uzbūvēt otru etanola ražotni ar jaudu 126.000 m³/g Galisijā (Galicia) – Curtis,
• no etanola paredzēts ražot ETBE 500.000 m³/g, to jau iegūst Puertollano La Coruna Algericas naftas pārstrādes uzņēmumos,
• pēc projekta realizēšanas 2002. g. Spānijā naftas imports samazināsies par 200.000 t nosacītās degvielas, vienlaicīgi sama zināsies siltumnīcas efektu radošo gāzu emisija par 168.000 t/gadā.

Projekta realizācijas finansu avoti:

Kopējās investīcijas 156.260.000 eiro.

Avoti:

partneru daļas 36.000.000
“sabiedr. daļa” 46.878.000
ārējās finanses 70.382.000
Atmaksāšanās laiks – 5 gadi

Etanola problēmu savā referātā biomasas sekcijas sēdē ne daudz aplūkoja Francijas vides un atjaunojamās enerģijas aģentūras (ADEME) Lauksaimniecības un bioenerģijas speciālists E. Poitrats. Viņa referātā galvenokārt skārtas netehniska rakstura barjeras, ieviešot šķidro biodegvielu. Tika atzīmēts, ka galvenā problēma ir, kā pārvarēt to stāvokli, ka fosīlā degviela pašreiz ir lētāka par jebkuru biodegvielu veidu. Šinī jautājumā palīdzību sniedz EC ar subsīdijām. Skandināvijas firmu prospektos un informāciju materiālos redzams, ka etanola izmantošana kopā ar benzīnu nerada problēmas un šis degvielas veids tiek paredzēts projektos, kuros izslēdz fosīlās degvielas lietošanu.

Par biodīzeli:

Visplašāk biodīzeli izmanto Francijā (ap 5000 autobusu tīrā veidā), pārējās valstīs (Austrijā un Skandināvijā) kursē kā demonstrācijas mašīnas 10–15 autobusi. Francijā bez tam biodīzeli pievieno fosīlajam dīzelim. Tiek prognozēts, ka visplašāk nākotnē biodīzeli izmantos pilsētu transportā. Vācu-austriešu projektā izveidots biodīzeļa motors dzelzceļa transportam. Biodīzelim ir izstrādāts arī EC standarts.

Par biogāzi

Izcilus rezultātus sasnieguši dāņu speciālisti, izveidojot 42 lielas biogāzes iekārtas, galvenokārt lai pārstrādātu fermu atkritumus. Realizējot biogāzi kā enerģijas avotu un fermentētu šķidro organisko mēslojumu, panākta ekonomiski pamatota ražošana.

Konkursa “Atjaunojamie enerģijas avoti Eiropai” uzvarētāji

Īpaša EC speciālistu komisija jau pirms Tulūzas konferences bija izvērtējusi iesniegtos projektus un to realizācijas gaitu. Labākajiem darbiem, pa vienam katrā grupā, piešķirtas 7 balvas. “Grand prize” saņēma Malmes pilsēta priekšlikumu grupā “100 labākās pašvaldības ar 100% fosīlo degvielu aizstāšanu ar atjaunojamiem enerģijas veidiem”. Malme tika nosaukta par nākotnes pilsētu ar maksimālu alternatīvo enerģijas veidu izmantošanu, namu siltināšanu un atbilstošu arhitektūru. Izolētu teritoriju grupā apbalvota tika Dānijas sala Samse, bet cildināta arī Zviedrijas sala Gotlande. Uzņēmumu grupā par labāko tika atzīta jau minētā etanola ieguves un izmantošanas uzņēmumu grupa Spānijā. Vispār atzīmējami Dānijas un Zviedrijas pasākumi, lai plaši izmantotu atjaunojamos ener ģijas veidus.

Secinājumi un priekšlikumi

1. Eiropas Savienība veic lielu organizatorisku darbu, lai no drošinātu jau tuvākajā nākotnē plašu fosīlās degvielas aizvietošanu ar atjaunojamiem enerģijas veidiem. Plānotie pasākumi visām EC valstīm ir obligāti.

2. Latvijas Nacionālās biodegvielas programma atbilst EC garam.

3. Atzīmējama Latvijas MK un Saeimas sapratne biodegvielas jautājumos. Tas, ka Saeima likumā par akcīzes nodokli ir noteikusi atvieglojumus ar etanolu apskābekļotam benzīnam un 2000. g. budžeta grozījumos dota valsts garantija pirmajai modernai rūpnīcas celtniecībai, ir valstiskas pieejas apliecinājums alternatīvo enerģijas veidu ieviešanai Latvijas tautsaimniecībā. Varētu vēlēties, lai MK jau tuvākajā laikā akceptētu Nacionālo biodegvielas programmu kopumā.

Mārtiņš Beķers,
konferences dalībnieks,
Biodegvielas programmas vadītājs

Apgūti vērtīgi mākslas izziņas materiāli Zviedrijā

Divu nedēļu laikā, pateicoties Latvijas Zinātņu akadēmijas apmaiņas programmai ar Zviedrijas Karalisko humanitāro zinātņu, vēstures un senatnes pieminekļu akadēmiju (Vitterhetsakademie), bija iespējams aizpildīt vairākus nozīmīgus robus pētniecības tēmās, kas mūs nodarbina pēdējos gados. Viena no šīm tēmām saistās ar heraldiku, šo vēstures palīgzinātni, kam latviešu valodā joprojām nav pat savas terminoloģijas. Šajā nolūkā sešus gadus strādājot pie grāmatas manuskripta, kur apskatīta heraldikas vēsture un salīdzinošā terminoloģija, bija palicis nezināms viss lielais materiāls, kas saistās ar Skandināvijas heraldiku. Latvijā šī literatūra nav pie ejama. Nacionālā bibliotēka Stokholmā turpretī piedāvā gan visus zviedru izdevumus par šo tēmu, gan citu skandināvu pētnieku heraldikas publikācijas, gan arī pasaules heraldikas pētniecības pazīstamākos darbus, kas Latvijā nav atrodami. Ir bēdīgi, ka pat 1894. gadā aizsāktais T. de Renesa klasiskais daudzsējumu darbs, heraldisko figūru krājums, kas vēsturniekiem ļauj identificēt ģerboņus pēc attēlojuma, neatrodas nevienā Latvijas bibliotēkā.

Pats pēdējais zviedru pētnieku sasniegums, Jana Ranekes 1990. gada publikācija Svensk adelsheraldik, rāda interesantu piemēru, kā visa zviedru heraldika tiek sakārtota nevis pēc alfabēta, bet, līdzīgi de Renesa metodei, pēc ģerboņa figūru klasifikatora. Viens pats Bruņniecības nams Stokholmā ar saviem 2349 ģerboņiem pie bruņinieku zāles sienām ir īsts heraldikas muzejs, kas spēj sniegt milzīgu heraldisko figūru klāstu (zviedru heraldika izceļas ar interesantu figūru tipoloģiju), gan arī rāda ļoti interesantus mākslinieciskos heraldikas risinājumus. Šajā namā Zviedrijas kara listes bruņniecība joprojām glabā dublikātus no ģerboņu diplomiem, ko savā laikā Zviedrijas valdnieki izsnieguši dažādām personām no Vidzemes, gan muižniekiem, gan nobilitētiem Rīgas pilsoņiem. Tieši no Zviedrijas nākusi arī lielo ģerboņu epitāfiju izgatavošanas mode, kas Rīgas Domā un Pētera baznīcā pārstāvēta ar krāšņiem, mākslinieciski augstvērtīgiem paraugiem.

Latvijas heraldikas vēsturei ļoti svarīgi materiāli glabājas Armijas muzejā Stokholmā, Skuklostera pilī un Livrustkammaren Karaļa pilī Stokholmā. 1621., 1658. un 1701. gadā zviedru armijai ieņemot Jelgavu, kā trofejas uz Zviedriju tika aizvests Kurzemes hercogu inventārs, tai skaitā 1672. un 1673. gada karogi ar Kurzemes hercogu ģerboņa gleznojumiem, hercoga Gotharda zobens un hercoga Jēkaba medību garnitūra, ieroči ar inkrustētu hercogistes ģerboni. Pateicoties zviedru pedantiskumam un cieņai pret vēstures pieminekļiem, visi šie priekšmeti ir saglabājušies un pārstāv vienīgos Kurzemes-Zemgales hercogistes heraldikas piemērus no 16. un 17. gadsimta, pie tam ļoti retos materiālos un tehnikās. No tiem visiem iegūti vai pasūtīti fotoattēli.

Otra tēma – salīdzinošā materiāla apzināšana par Zviedrijas piļu un muižu arhitekturu, lai varētu izdarīt secinājumus par zviedru arhitektūras ietekmēm uz zviedru Vidzemes celtniecību 17. gadsimtā, vai arī lai konstatētu šīs ietekmes trūkumu. Šim nolūkam lieliski kalpo 1968.–1971. g. publicētie piļu un kungu māju pieminekļu inventarizācijas sējumi Slottoch herresäter i Sverige, E. Dālberga 17. gs. beigās un 18. gs. sākumā izdotais gravīru krājums Svecia antiqua et hodierna, kā arī daudzas monogrāfijas par atsevišķiem objektiem. Kaut arī redzams, ka pastāv samērā nedaudzi saskares punkti starp Zviedrijas un Vidzemes 17. gadsimta muižu celtniecību (baznīcu būvēs tie parādās vairāk), tieši tas ļauj vieglāk definēt Latvijas arhitektūras īpatnības, izdalīt no vispārīgā īpašo, uztvert tikai Vidzemei specifisko. Zviedru materiāls savukārt dod ļoti bagātīgus un daudzveidīgus interjeru apdares piemērus, kas var kalpot kā analoģijas tā laika Baltijas jūras reģiona mākslas izpratnei.

Uzturēšanās Zviedrijā ļāva arī iegūt interesantu pieredzi Rundāles pils muzeja darbam. Iepazīšanās ar Stokholmas Karaļa pili, Drotningholmas, Gripsholmas un Skuklostera pili deva ne tikai plašu salīdzinošu materiālu par arhitektūru, interjeru, mākslas priekšmetiem, bet arī iespēju iepazīties ar šo piļu uzturēšanas, restaurācijas un ekspluatācijas pieredzi, ieskaitot pat tādas specifiskas lietas kā telpu apgaismošana, drošība, ugunsdrošība, telpu kopšana, personāla darba telpu iekārtošanas un aprīkošanas principi. Savukārt Nordisk Museet un Hallwilsk museet deva interesantu pieredzi, kā muzejiem tiek piesaistīta plaša publika, dažkārt uz eksponātu rēķina, zinātniski informatīvo pusi aizstājot ar komerciāliem efektiem.

Austrumāzijas muzeja kolekciju apskate, konsultācijas ar mākslas priekšmetu ekspertu Jēranu Berggrēnu un Gēteborgas Lietišķās mākslas muzeja direktori Elsbeti Vēlanderi-Berggrēnu savukārt deva iespēju precizēt atsevišķu Rundāles pils muzeja Tālo austrumu porcelāna kolekcijas priekšmetu datējumu, kas vēl ļauj izdarīt labojumus patlaban izdevniecībā esošā RPM kolekciju albuma aprakstos. Brauciens deva iespēju iegūt materiālus tiešajiem pētījumu papildinājumiem (Ketleru dzimtas Kurzemes hercogu ikonogrāfija), kā arī salīdzinošo un analoģiju materiālu zinātniskajai tēmai par 18. gs. portreta mākslu Latvijā. Iegūtā plašā, vispusīgā informācija un jaunās atziņas būs aktuālas un izmantojamas arī Rundāles pils muzeja darbā. Ļoti vērtīga bija iespēja iepazīties, apgūt un strādāt ar bibliotēku jaunāko datorizēto aprīkojumu (Nacionālajā bibliotēkā). Taču ļoti piesātināto, smago programmu nebūtu iespējams realizēt, ja to nekompensētu patīkamie un pārdomātie sadzīves apstākļi un zviedru kolēģu laipnā atsaucība.

Kopumā divu nedēļu ilgajā uzturēšanās laikā Zviedrijā izdevās paveikt ļoti daudz. To sekmēja arī Vitterhetsakademie organizētie ērtie sadzīves apstākļi. Turpmākajā darbā iespējams Zviedrijā meklēt vēl vairākus mākslas darbus, kas 17. gadsimtā uz turieni aizvesti no Latvijas. Grafikas kolekcijās muzejos, bibliotēkās un arhīvos iespējams atrast Rīgas un Vidzemes celtņu būvplānus un attēlus. Nozīmīgs pasākums Latvijā varētu būt mākslas izstādes organizēšana, kas rādītu 17. gadsimta mākslinieciskos kontaktus starp Rīgu un Stokholmu.

Imants Lancmanis
Ieva Lancmane

PĒTERIS PROKOFJEVS

01.VIII 1925.–01.XII 2000.

Dzīves ceļš jau agrā jaunībā aizveda Pēteri Prokofjevu no dzimtās Latgales laukiem līdz vidusskolai Daugavpilī un pēc tam līdz LVU Fizikas un matemātikas fakultātei Rīgā. Pēc universitātes beigšanas 1950. gadā sākās viņa zinātniskā darbība LZA Fizikas institūtā. Pirmo pieredzi kodolfizikas virzienā P. Prokofjevs ieguva aspirantūrā Ļeņingradā, no kurienes viņš atgriezās Latvijā ar zinātņu kandidāta grādu. Tālākais Pētera Prokofjeva darba ceļš kopš 1958. gada ir nesaraujami saistīts ar Salaspils kodolreaktora celtniecības organizāciju un Kodolreakciju laboratorijas izveidošanu un vadīšanu.

P. Prokofjeva tiešajā vadībā tika radīta unikāla eksperimentālā iekārta – beta spektrogrāfs, un ar tās palīdzību kodolreaktorā veiktie pētījumi jau drīz ieguva plašu atzinību gan toreizējās PSRS, gan arī ārzemju kodolfizikas speciālistu aprindās. 1971. gadā Pēteris Prokofjevs ieguva zinātņu doktora grādu kodolfizikā. 70. gadu vidū plaši izvērsās viņa ļoti auglīgā zinātniskā sadarbība ar kodolpētniecības centriem Francijā un Vācijas Federatīvajā Republikā, kas tā laika apstākļos ir jāvērtē kā ievērojams Latvijas kodolfiziķu darba starp tautiskās atzinības apliecinājums. P. Prokofjeva vadībā izveidojās Latvijas eksperimentālās kodolfizikas skola, tika aizstāvētas 8 zinātņu doktora (kandidāta) disertācijas un 5 Kodolreakciju laboratorijas līdzstrādnieki ir ieguvuši Latvijas habilitētā zinātņu doktora grādu. Paralēli tiešajam zinātniskajam darbam P. Prokofjevs ir bijis LZA Fizikas institūta direktora vietnieks – kodolreaktora priekšnieks (1983–1989) un LZA Kodolpētniecības centra Kodolreakciju laboratorijas vadītājs (1992–1997), LZA korespondētājloceklis (1978–1992) un kopš 1992. g. – LZA īstenais loceklis.

Arī pēc aiziešanas no organizatoriski administratīvā darba un Latvijas emeritētā zinātnieka nosaukuma iegūšanas 1996. g. Pēteris Prokofjevs turpināja aktīvu zinātnisko darbu kodolfizikā. Savu pēdējo referātu viņš nolasīja starptautiskā kodolfizikas konferencē Sanktpēterburgā š. g. jūnijā.

Latvijas kodolfiziķi arī pēc Salaspils kodolreaktora slēgšanas turpina savus pētījumus visai sarežģītos apstākļos, izmantojot Pētera Prokofjeva nodibinātos kontaktus un sadarbību ar ārzemju kodolfiziķiem Vācijā, Čehijā, ASV, Krievijā un citās valstīs. Pētera Prokofjeva spilgtā personība, viņa dzīves un darba ceļš ilgi paliks viņa līdzstrādnieku un kolēģu piemiņā, kalpojot par paraugu un spēka avotu savu uzdevumu veikšanai zinātnes laukā.

Latvijas zinātne zaudējusi talantīgu un spilgtu personību, godīgu, zinātnei atdevīgu cilvēku.

Latvijas Zinātņu akadēmija

Konkursi

LZA Fizikālās enerģētikas institūts

izsludina konkursu uz akadēmiskajiem amatiem šādās nozarēs:

Siltumenerģētika – vadošais pētnieks – 6 vietas
Elektroenerģētika – vadošais pētnieks – 2 vietas, pētnieks – 2 vietas
Alernatīvie enerģijas avoti – vadošais pētnieks – 1 vieta, pētnieks – 1 vieta
Elektriskās mašīnas un iekārtas – vadošais pētnieks – 7 vietas
Cietvielu fizika – vadošais pētnieks – 3 vietas, pētnieks – 1 vieta
Optika – vadošais pētnieks – 1 vieta
Pusvadītāju fizika – vadošais pētnieks – 1 vieta
Fizikālā ķīmija – vadošais pētnieks – 1 vieta
Analītiskā ķīmija – vadošais pētnieks – 1 vieta
Organiskā ķīmija – vadošais pētnieks – 1 vieta

Pieteikumi iesniedzami mēneša laikā no sludinājuma publicēšanas dienas LZA Fizikālās enerģētikas institūtā, Rīgā, Aizkraukles ielā 21, 233. istabā.

Tālrunis uzziņām 7558680.

Iesniedzamie dokumenti:

1) iesniegums,
2) CV (curriculum vitae),
3) pēdējos 3 gados publicēto darbu saraksts.

* * *

LATVIJAS ORGANISKĀS SINTĒZES INSTITŪTS

izsludina konkursu uz šādām vakantām vietām:

– Organiskās ķīmijas laboratorijas vadītājs (1 vieta),
– Medicīnas ķīmijas laboratorijas vadītājs (1 vieta).

Dokumenti iesniedzami Rīgā, Aizkraukles ielā 21, 212. istabā viena mēneša laikā no konkursa izsludināšanas dienas.

Tālrunis uzziņām 7553247.

Samērā reto dabas parādību skaidro VIRAC direktors LZA korespondētājloceklis E. Bervalds:

Ģeofiziķi, pētīdami zemestrīces, atklājuši, ka vāja zemes drebēšana rada tās palielinātu elektromagnētisko starojumu ļoti plašā frekvenču diapazonā – sākot ar dažiem kiloherciem līdz pat frekvencēm, kas atbilst mīkstajam rentgenstarojumam. Šo iežu spīdēšanu jeb luminiscenci iz raisa berze starp iežu graudiņiem un smalku plaisu veidošanās. Vājš starojuma pieaugums šādos apstākļos sastopams arī visā radioviļņu diapazonā.

Gada laikā Zemes orbītu šķērso vairāk nekā 10 intensīvu meteoru plūsmu. Vairums meteoru, nonākuši Zemes atmosfērā, sadeg un tikai paši lielākie sasniedz Zemes virsmu. Mēness, kuru nesargā atmosfēra, meteoru triecieniem ir pakļauts daudz vairāk. Viena no spēcīgākajām meteoru plūsmām ir leonīdu plūsma, kas nāk no Lauvas zvaigznāja. Kat ru gadu tā šķērso Zemes orbītu laikā no 14. līdz 20. novembrim, maksimumu sasniedzot 17. un 18. novembrī. VIRAC darbinieki, radio astronomisko novērojumu vadošā eksperta Gunta Ozoliņa mudināti, Latvijas valsts svētku dienā nolēma vērot uguņošanu nevis Rīgā, 11. novembra krastmalā, kur tā bija pakļauta dabas untumiem, bet ar lielo radioteleskopu novērot uguņošanu uz Mēness, kur to nespēja traucēt ne mākoņi, ne lietus.

Novērojuma gaitā antenas vadību nodrošināja Fizikālās enerģētikas institūta zinātnieki prof. Zigurds Sīka, Dmitrijs un Valerijs Bezrukovi un Vladimirs Bondarenko. VIRAC darbiniece Māra Paupere pirms tam bija veikusi visai sarežģītos Mēness koordinātu aprēķinus, bet Māris Ābele no LU Astronomijas institūta konstruējis un pašrocīgi izgatavojis novērojamiem nepieciešamo uztverošās aparatūras kalibrēšanas ierīci.

Šārudens lapkritī mūsu ceļš veda uz Sarkandaugavu, kur atvasaras apgleznoto koku ieskautā uzkalnā lepojas Dauderu pils. Savulaik šī staltā celtne bijusi Latvijas Valsts prezidents Kārļa Ulmaņa atpūtas rezidence (1936.–1940.), tad ilgus gadus bijusi dažādu – rūpīgu un mazāk rūpīgu – saimnieku rīcībā, bet kopš 1990. gada 27. jūnija atguvusi senāko spožumu.

Dauderi! Neparasts vārds. Ko gan tas varētu nozīmēt? (Esot bijusi tāda Daugavas sala – Dauderi. Red.) Pie ieejas metāla vārtiem ir plāksne ar uzrakstu “Latvijas kultūras muzejs DAUDERI”. Tajā trimdas latvietis Gaidis Graudiņš devis iespēju arī Latvijas ļaudīm iepazīties ar savām trimdas gados uzkrātajām mākslas darbu un kultūras un sadzīves priekšmetu, kā arī grāmatu un dokumentu kolekcijām.

Pārsteidz muzeja eksponātu daudzveidība un rūpība, ar kādu savākta un izkārtota šī daudzveidība. Te ir gan gleznas, gan trauki, gan sudrablietas, gan pašvaldību vadītāju amata zīmes, monētas un vērtspapīru paraugi, arī tautastērpi un pat mākslinieka S. Vidberga guļamistabas iekārta, ko muzejam dāvinājis muzikologs A. Krūmiņš. Varam vērot fotoattēlus no nozīmīgiem valsts un sabiedriskiem notikumiem, organizāciju protokolu grāmatas un reģistrus, arī ziņas par korporācijām, pie mēram, korporācijas “Talavija” pierakstus… Muzeja krājumi papildinās joprojām – gan no ārzemju latviešu, gan pašzemes ļaužu dāvinājumiem.

Ekspozīcija aizveda mūs jaunības dienās, kad skolā mācīja: “Vispirms valsts, un tad es pats.” Te ir tik daudz darinājumu, kuri aicināt aicina izjust, cik skaista un radoša, dziļas skaistuma izpratnes tauta dzīvo šai zemē. Visu, kas šeit redzams, darinājuši mūsu tautas meistari.

Bet visas šīs kolekcijas pirmais un galvenais izveidotājs ir Gaidis Graudiņš – 1926. gadā dzimušais latvietis, ko kara vētras aiznesušas uz Rietumiem. Rūpēs par latvisko vērtību saglabāšanu viņam bijusi sarakste vai ar visas pasaules latviešiem, rosinot viņus šo vērtību savākšanai vienkop, lai, rodoties iespējai, varētu tās nodot Latvijai. Graudiņa kungs centies arī, lai izveidotu kultūras centrus citur Latvijā. Daļa viņa kolekcijas atrodas Vandzenes pagasta bij. kolhoza centra ēkā, kur jau notikuši arī vairāki kultūras pasākumi un iecerēts izveidot starptautisku atpūtas vietu “Rezidence”. Lai latviešiem būtu vairāk skaistu vietu, Gaidis Graudiņš iecerējis atjaunot Smiltenes Kalna muižu; tur jau izveidota viesnīca un kafejnīca “Kalnu ligzda”. Kaut arī pats mecenāts dzīvo Vācijā un viņa dzīves  biedre ir vāciete, viņa sirds un mūžā iekrātās vērtības pieder Latvijai.

Visa plašā “Dauderu” kolekcija izkārtota skaisti izremontētajā pilī, un kopš pirmās dienas muzeja iekārtošanu un pilnveidošanu veic muzeja direktore Dzintra Andrušaite – profesionāla mākslas zinātniece – un pāris darbinieku. Acis priecina skaisti koptais dārzs, par kuru prasmīgi rūpējas Benita Hāzenfūsa un kurā apmeklētāju sagaida ap simt skulptūru – gan no Pils dārza, gan Arsenāla pagrabiem.

Pēc muzeja apskates patīkami bija pakavēties pie kafijas tases un sarunām par mākslas, vēstures un izglītības ceļiem un neceļiem, novērtēt, cik daudz var paveikt cilvēks, ja viņam ir mērķis un laba griba.

Šo muzeju vajadzētu apmeklēt katram, sevišķi jaunatnei. Te nav jārunā, kā audzināt patriotismu, eksponāti un vide runā paši. Patriotisma dzirkstelīte iedegsies katrā, kas izjutis šā muzeja auru.

2001. gada 25. janvārī plkst. 15.00 LU Astronomijas un fizikas nozaru promocijas padomes atklātā sēdē (Raiņa bulv. 19, 13. audi torijā)

OLGA NIKOLAJEVA

aizstāvēs promocijas darbu “Štarka spektroskopija un polarizācijas efekti sārmu metālu divatomu molekulās” fizikas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr. habil. phys. profesors I. Lācis (LU); Dr. habil. phys. profesors G. Liberts (DPU), PhD profesors O. Vasjutinskis (Krievijas ZA).

Ar promocijas darbu var iepazīties LU Zinātniskajā bibliotēkā.

* * *

Latvijas Universitātes Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padome 2000. gada 26. oktobra sēdē piešķīra pedagoģijas doktora (Dr. paed.) zinātnisko grādu Mārai Marnauzai nozaru (mūzikas) pedagoģijas apakšnozarē par promocijas darbu “Integratīvā pieeja diriģēšanas studiju procesā”.

Balsošanas rezultāti: par – 9; pret – 1; atturas – nav.

Veselu garu un miesu,

jaunus  panākumus

un  pienākumus