Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2000. gada  5. jūnijs: 11 (198)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

balvas zinātnē laureāti

LZA īstenais loceklis Mārtiņš Beķers saņem balvu par būtisku ieguldījumu mikrobioloģijas zinātnē.

LZA un LLMZA akadēmiķis profesors Dr. habil. biol. Mārtiņš Beķers (dz. 1928. g.) ir redzamākais Latvijas biotehnologs, kura vārds ir pazīstams pasaulē. Viņa zinātniskie darbi saistīti ar mikro bioloģisko biosintēzi un biokonversiju, raugu anabiozi, saharozes metabolismu Zymomonas mobilis šūnās, šūnu imobilizāciju, jaunu funkcionālo uzturlīdzekļu radīšanu. M. Beķers un viņa līdzstrādnieki pēdējo četrdesmit gadu laikā ir selekcionējuši tautsaimniecībā izmantojamas un patentspējīgas mikrobu kultūras – aminoskābes lizīna, B₁₂ vitamīna, pienskābes, etanola, fruktozes polimēra levāna producentus. Pienskābes rūgšanas pētījumi ļāva Latvijā a/s “Rīgas piena kombināts” uzsākt cilvēku veselībai ļoti nozīmīgas produktu grupas “Lakto” ražošanu, nesen papildinot šo produktu klāstu ar principiāli jaunu Latvijā patentētu polifunkcionālas dabas “Auzu biolakto”. Alkoholiskās rūgšanas pētījumu rezultātā “Latvijas balzāms” pēc zinātnieku patenta pirmo reizi Latvijā no vietējām izejvielām ražo pašmāju viskiju “Aleksandrs”. Radīta tehniski ekonomiskā bāze valsts mēroga koncepcijas veidā biodegvielas – bioetanola, biodīzeļa un biogāzes ieguvei, izmantojot kā izejvielu lauksaimniecības izejvielas un atkritumus. M. Beķera izstrādātā lizīna ražošanas tehnoloģija savulaik tika realizēta ne tikai Latvijā, bet arī četros bijušās PSRS uzņēmumos, tā ražošanas licences bija pārdotas Ungārijas, Dienvidslāvijas un Somijas uzņēmumiem.

M. Beķers par saviem pētījumiem publicējis vairāk nekā 550 zinātnisku darbu, t. sk. 7 monogrāfijas, viņa izgudrojumi aizsargāti ar 49 patentiem.

M. Beķers ir Latvijas pārstāvis Eiropas Biotehnoloģijas biedrību asociācijā un tās komisijā (kopš 1990. g.), viņš ir divu starptautisku žurnālu un starptautiskās biotehnoloģijas enciklopēdijas redakcijas padomju loceklis, vairāku starptautisku projektu vadītājs.

Prof. M. Beķers ir sarakstījis vairākas mācību grāmatas biotehnoloģijā, lasījis lekciju kursus RTU un LU, izaudzinājis Latvijas biotehnologu jauno paaudzi, viņa vadībā izstrādātas un aizstāvētas 14 doktora disertācijas.

No 1993. līdz 1997. gadam M. Beķers ir bijis LU Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūta direktors. Īpaši jāatzīmē, ka M. Beķers kopā ar LZA vadību ir ierosinājis un vadījis Valsts emeritēto zināt nieku nosaukuma un mūža grantu sistēmas izveidošanu Latvijā un kopš dibināšanas brīža ir Latvijas Valsts emeritēto zinātnieku padomes priekšsēdētājs.

LZA korespondētājlocekle Benita Laumane saņem balvu par nozīmīgu ieguldījumu latviešu valodniecībā.

Liepājas Pedagoģijas akadēmijas profesore, Dr. habil. philol., viena no ievērojamākajām latviešu valodniecēm, kas savu dzīvi veltījusi latviešu dialektu un toponīmu pētījumiem. Autore 47 zinātniskiem rakstiem un 3 monogrāfijām, kuras veltītās Baltijas jūras piekrastes zvejniecības leksikas pētīšanai: “Zivju nosaukumi latviešu valodā” (R., 1973, 304 lpp.), “Zvejvietu nosaukumi Latvijas PSR piekrastē” (R., 1987, 171 lpp.), “Zeme, jūra, zvejasvietas. Zvejniecības leksika Latvijas piekrastē” (R. “Zinātne”, 1996. g., 399 lpp.). Latviešu valodas dialektu atlanta daļas “Leksika” zinātniskā vadītāja (1999). B. Laumanes darbiem ir izcila nozīme ne tikai valodniecībā, tie sniedz plašu pārskatu par mūsu tautas dzīvesveidu un vienu no pamatnodarbēm – zvejniecību, palīdz izprast latviešu savdabību, vēsturisko attīstību un saites ar kaimiņu tautām, vispirmām kārtām lībiešiem, arī igauņiem, lietuviešiem un senajiem prūšiem.

Kārlim Valteram – Latvijas Universitātes neklātienes doktorantam, M. Sc. – par darbu “Hlororganiskās vielas Latvijas iekšējo ūdeņu asaros – piesārņojuma līmenis un to ietekmējošie faktori” (vad. LZA kor. loc. Dr. habil. chem. Māris Kļaviņš un prof. A. Bergmans (Stokholmas universitāte)). Darbs veltīts noturīgo vidi piesārņojošo vielu izpētei Latvijas dabas vidē, izstrādāta jauna metode poli hlorēto bifenilu analīzei un tā pielietota, apsekojot 22 Latvijas ūdenstilpju zivju piesārņojuma līmeņus. K. Valters beidzis LU Ķīmijas fakultāti ar maģistra grādu vides ķīmijā (1994. g.), pašlaik strādā Zviedrijā, Stokholmas universitātē Vallenberga laboratorijā un gatavojas aizstāvēt doktora disertāciju Stokholmas universitātē;

Unigundei Sausserdei (Antonei) – LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultātes maģistrei – par darbu “Skābā krējuma ar šķiedrvielām sensoro un reoloģisko īpašību izvērtējums” (vad. Dr. sc. ing. L. Ozola). Unigunde Sausserde beigusi LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultāti 1999. gadā. Maģistra darbs veltīts piena produktu tauku kā viena no galvenajiem holesterīna avotiem uzturlīdzekļos aizstāšanai ar dažādām šķiedrvielām (pievienojot šķiedrvielu pulverus – burkānu, kāļu, kāpostu kacenu, salātu, kliju u. c.). Izstrādāta 8% skābā krējuma ar šķiedrvielām ražošanas tehnoloģija. Tagad strādā a/s “AGM Agro Eksports”;

Jurim Voicehovičam – LLU Ūdens un zemes zinātniskā institūta vadošajam inženierim, LLU pasniedzējam, LLU doktorantam – par darbu “Jēkabpils pretplūdu aizsardzības problēmas izpēte un konstruktīvo risinājumu zinātniskais pamatojums” (vad. Dr. habil. sc. ing. H. Segals). Beidzis LLU Lauku inženieru fakultāti 1995. gadā ar inženiera diplomu ūdenssaimniecības un meliorācijas specialitātē, 1998. g. ieguvis inženierzinātņu maģistra grādu specialitātē būvniecība un hidrotehnika, tagad LLU doktorants. Strādā Jelgavas pilsētas Domē (hidrotehnisko būvju inženieris ) un Ūdens saimniecības un zemes zinātniskā institūtā (vadošais inženieris). Vienlaicīgi LLU Lauku inženieru fakultātē lasa kursu “Vides inženierija”. Disertācijas darba pētījumu mērķis ir izstrādāt metodes, lai novērstu HES būvniecības negatīvās sekas uz aizsalstošām upēm. Doktoranta darba rezultāti atspoguļoti 2 publikācijās un apspriesti 4 konferencēs;

Katrīnei Kačinskai – Latvijas Kultūras akadēmijas mākslas bakalaura programmas latviešu folkloras un tradicionālās kultūras 3. kursa studentei – par darbu “Sakrālā ainava. Ūdeņi” (vad. Dr. habil. philol. J. Kursīte).

LZA un a/s “Aldaris” Goda diplomu saņem:

Andris Gulbis – Nacionālās Aizsardzības akadēmijas Tehnisko zinātņu katedras pasniedzējs, LU Pedagoģijas un psiholoģijas institūta maģistrants – par darbu “Praktiskās šaušanas tehnikas izpēte un tās mācīšanas metodikas pamatojums bruņotajos spēkos” (vad. M. paed. Pēteris Lovčinovskis). Darbs veltīts sporta un kaujas šaušanas apmācības pamatu izklāstam un apmācības metodikas efektivitātes noteikšanai.

“Tavi draugi ir tavs zelts” – frāze no Zelta alus reklāmas kā nekad vietā bija 24. maijā, kad tika pasniegtas LZA un “Aldara” balvas zinātnē. Kā laureātu sumināšanas iesākumā teica LZA prezidents J. Stradiņš, tradīcija sākas no trešās reizes. Šī bija otrā – ne vairs precedents un ne vēl tradīcija. Ar asprātīgiem komentāriem tika pavadīti laureātu zinātnisko darbu raksturojumi un izteikta ierosme varbūt turpmāk rezervēt vienu balvu tieši pētījumiem par alu visdažādākos aspektos. Tā kā šī gada laureāte LZA korespondētājlocekle valodniece Benita Laumane jau pieteica nākamā pētījuma tēmu – vēji un vētras Kurzemes piekrastē, varbūt tajā varētu īpaši aplūkot sakarību starp vēja stiprumu un izdzertā alus daudzumu…

Pēcpusdienā P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs kopā ar “Aldari” aicināja uz izstādes atklāšanu ““Es piedzimu, tu jau biji…” – 135 gadi kopā ar “Aldari””. Fotogrāfa P. Korsaka palielinātās un attiecīgi eksponētās vecās fotogrāfijas par alus brūvēšanu un dzeršanu, krāšņi alus kausi. Tas viss – izstāžu telpā, bet muzeja pagalmā alus svētku viesus priecēja koris “Muklājs”, fotogrāfēšanās pie džipa, ar ko veikts “Aldara” ceļojums pa Latvijas 57. paraleli, kuram daudzi no mums bija liecinieki Latvijas televīzijā, un citi atraktīvi pasākumi. Pāri ielai esošās Krievijas vēstniecības darbinieki skatījās pa logiem ar zināmu kāri. Protams, abos pasākumos – kā Zinātņu akadēmijā balvu pasniegšanas laikā, tā muzejā alus svētkos, “topā” bija “Aldara” prezidents V. Gavrilova kungs.

Alus svētkos P.Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja dārzā LZA prezidents Jānis Stradiņš un a/s "Aldaris" prezidents Vitālijs Gavrilovs

LZA un a/s "Aldaris" balvas jaunajiem zinātniekiem laureāts Kārlis Valters

Z. K.

Jānis Stradiņš

Gaismas pils, Latvijas nākotnes vīzija

(Ievadruna LZA 2000. g. 18. maija pilnsapulcē)

Šī Zinātņu akadēmijas pilnsapulce ir veltīta šīgada LZA medaļas laureāta Gunāra Birkerta godināšanai un, plašāk ņemot, mūsu Zinātņu akadēmijas saistības atjaunošanai ar arhitektūru kā cilvēces gara domas un roku darbības izcilu jomu. Kopš 1993. gada Zinātņu akadēmija ik gadus piešķir ZA Lielo medaļu kā augstāko apbalvojumu vienam izcilam Latvijas gara darbiniekam un vienam izcilam darbiniekam no ārzemēm. Godalgoto ārzemnieku skaitā ir bijuši izcili latviešu vai Latvijas izcelsmes cilvēki, kuriem liktenis, precīzāk runājot, 20. gs. vēstures dramatiskie notikumi bija lēmuši darboties ārpus Latvijas, bet kuru devums šādā vai tādā veidā ir bijis cieši saistīts ar dzimteni. Atgādināšu šo mūsu ievērojamo trimdinieku uzvārdu virkni – vēsturnieks Edgars Dunsdorfs, jurists Andrejs Dītrihs Lēbers, bioloģe Magda Voita-Štaudingere, folkloriste un psiholoģe Vaira Vīķe-Freiberga, astronoms Dainis Draviņš, fiziķis Juris Upatnieks, kuriem šogad kā septītais medaļas laureāts pievienojas arhitekts profesors Gunārs Birkerts.

Gunārs Birkerts ir viens no 20. gadsimta izcilākajiem latviešiem, kurš sasniedzis pašas augstākās virsotnes pasaulē arhitektūrā, kurš projektējis un realizējis daudzas izcilas sabiedriski nozīmīgas ēkas Amerikas Savienotajās Valstīs un citās pasaules zemēs, konkursos mērojoties spēkiem ar visas pasaules arhitektūras korifejiem, tomēr allaž palikdams latvietis. Var reizē gan priecāties, gan nožēlot to, ka Gunāra Birkerta darbi, arī līdz šim projektētās 12 bibliotēku ēkas, nav tapuši Latvijā un priekš Latvijas, taču nav noliedzams, ka tādējādi latvieša veidotā jaunu formu un gaismas arhitektūra ir izgājusi plašā pasaulē, nepaliekot pašmājās vien. Kā savā reizē izteicies pats šīsdienas gaviļnieks, “mana latviskā izcelsme, pamatizglītība un agrais latviskais kulturālais devums ir veidojis manu profesionālo sniegumu. Tātad – es uzskatu, esmu daļa no Latvijas kultūras pasaules kultūras kontekstā.”

Šo ievadvārdu uzdevums nav raksturot Gunāru Birkertu kā arhitektu, to veiks gan pats profesors Gunārs Birkerts, gan viņa kolēģi – prominentie arhitektūras vēsturnieki Jānis Krastiņš un Jānis Lejnieks. Gribētu tomēr aizrādīt, ka Gunārs Birkerts ir tieši, ģenētiski saistīts ar latviešu folkloru. Viņa tēvs profesors Pēteris Birkerts bija slavens latviešu folklorists, rakstnieks un filozofs, māte Mērija Saule-Sleine bija folkloriste, filoloģe, skolotāja, viņi abi strādāja arī mūsu Zinātņu akadēmijā, sevišķi ilgi, 33 gadus, līdz 1979. gadam Saule-Sleines kundze. No saviem vecākiem, no savas tautas, no Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijas Birkerts ir mantojis dziļu izpratni par gadsimtos uzkrātajām latviešu tautas ētiskajām un estētiskajām atziņām, un tās, varētu apgalvot, ir ģeniāli ietvēris Latvijas Nacionālās bibliotēkas – “Gaismas pils” neparastajā veidolā. Šī vēl neesošā ēka uzlūkojama reizē gan kā arhitektoniska skulptūra, gan kā ārkārtīgi sarežģīta daudzfunkciju celtne, tā varētu arī kļūt par 21. gadsimta Rīgas garīgo simbolu. Taču atcerēsimies: celtnes projekts ir tapis jau 20. gadsimtā, kopš 1989.gada, tieši “trešās atmodas” gados, tas ir šīs atmodas piemineklis un simboliska garantija apziņai, ka Latvijai jākļūst brīvai – brīvai politiski un garīgi. Akmenī un stiklā ir izteikta nacionālromantiskā Gaismas pils ideja, ideja, kas virmo gaisā kopš pirmajiem 19. gs. atmodas laikiem. Tas ierindo grandiozo Birkerta projektu latviešu nacionālo kultūras veikumu ierindā, līdzās Ausekļa dzejai, Raiņa drāmām, Jāzepa Vītola, Emīla Dārziņa dziesmām, Alfrēda Kalniņa un Jāņa Mediņa operām, līdzās K. Barona, F. Brīvzemnieka, P. Šmita, A. Lerha-Puškaiša, L. Bērziņa un arī Pētera Birkerta folkloras vākumam. Vēl nav pieņemts Saeimas likums par Nacionālās bibliotēkas celtniecību, tā projekts nupat nodots komisiju izskatīšanai, tas virzās pretrunīgi, taču gribas ticēt, ka galīgais lēmums būs pozitīvs. Nacionālajai bibliotēkai jābūt vienlaikus mūsu kultūras centram, grāmatu krātuvei, informāciju tehnoloģiju centram un dižai arhitektoniskai būvei, Latvijas nākotnes vīzijai. Neatkarīgi no projekta izmaksām, finansējuma avotiem un īstenošanas tem piem (personiski es samērā pozitīvi uztveru, varbūt modificētā veidā, “enerģijas nodokli”) šis profesora Birkerta projekts pats par sevi jau ir vērtība, tādēļ arī mūsu medaļas piešķiršanas formulējumā LZA Senāta sēdes 21. marta lēmumā netika runāts par Nacionālās bibliotēkas ēku, kurai pagaidām vēl nav ielikts pamatakmens, bet gan par profesora Gunāra Birkerta nezūdīgo devumu 20. gs. pa saules arhitektūrā. Taču šajā devumā jau iekļaujas arī šis nākotnes projekts. “Šo ēku ir dziļi ietekmējusi Latvijas etnogrāfija, mūsu folklora, Latvijas literatūra un mūsu senču arhitektūra,” – kādreiz sacījis Gunārs Birkerts. “Es varu minēt Zelta zirgu, varu minēt Karaļmeitu un gaismas pili – jums kaut kas no tā te jāredz.” Medaļas piešķiršana ir Zinātņu akadēmijas simbolisks žests, ar kuru tā grib apliecināt savu atbalstu Birkerta idejai, tās iemiesošanai reālā ēkā. Turklāt gribētos atzīmēt, ka Gunārs Birkerts savu projektu pašaizliedzīgi veidojis bez honorāra, tā ir viņa dziļi personiska investīcija nākotnes Latvijai.

Sirsnīgi sveicot izcilāko latviešu arhitektu Zinātņu akadēmijā, gribu arī uzsvērt, ka šādā kārtā ZA ne tikai apliecina cieņu Meistaram, bet arī godina arhitektūru kā vienu no izcilākajām cilvēka darbības sfērām. Tāpat kā medicīna, arhitektūra ir amats, zinātne un māksla. Dibinoties Latvijas Zinātņu akadēmijai, tās pirmo akadēmiķu vidū bija divi arhitekti – funkcionālās arhitektūras celmlauzis Latvijā un Brīvības pieminekļa arhitektoniskā veidojuma autors profesors Štālbergs un arhitektūras vēsturnieks, operas “Baņuta” libreta autors profesors Arturs Krūmiņš. Pirmo ZA institūtu skaitā bija arī Arhitektūras un celtniecības institūts, taču drīz vien vietējie staļinieši barbariski padzina arhitektūru no Zinātņu akadēmijas darbošanās jomas. Tāpat padzīti no Zinātņu akadēmijas tika arī brāļi Birkerti un daudzi toreizējam režīmam nevēlami cilvēki. Tagad Zinātņu akadēmijai jāatdod parāds šiem cilvēkiem, Birkertiem, un jāatdod parāds arhitektūrai. Pēdējos gados zaudētā saikne ar arhitektūru nedaudz atjaunojusies, mūsu vidū ir Vaidelotis Apsītis, Jānis Krastiņš, Andrejs Holcmanis, Arī Gunārs Priede. No trimdas arhitektiem par LZA ārzemju locekļiem ievēlēti Gunārs Birkerts un Sigurds Grava. Šodien iecerēts parakstīt līgumu – sadarbības memorandu starp LZA un Latvijas Reģionālās arhitektūras akadēmiju, apliecinot kopīgu atbildību par cilvēkam labvēlīgas un dabai draudzīgas arhitektoniskās vides veidošanu, par vēstures un arhitektūras pieminekļu saglabāšanu Rīgā un Latvijā. Ēkas, arhitektoniskā vide ir apvel tītas ar ilgāku mūžu nekā cilvēki, ja vien cilvēki, karš, nevērība tās neizposta, un tās veido to daudzslāņaino fonu, uz kura mēs darbojamies it kā dažādās dimensijās un laikos. Šī apziņa īpaši iespiežas Rīgas 800 gadu jubilejas gaidās, domājot par Rīgu, kas nekad nav gatava, par Latviju, kas joprojām nav izveidota…

Uzskatāmākā saite, kas rāda arhitektūras vietu kopējā kultūras kontekstā, mūsu Zinātņu akadēmijas dzīvē ir Ernests Štālbergs un Brīvības piemineklis, Arturs Krūmiņš un “Baņuta”, Gunārs Birkerts un “Gaismas pils” – stiklā un akmenī. Tādēļ lai šī pilnsapulce ir gaismas pilna prelūdija grandiozākajam Latvijas nākotnes projektam un šī izcilā projekta autora godināšanai, lai tā mūsu negatīvisma laikmetā kļūst par pozitīvu nākotnes redzējumu Latvijai. Un varbūt simboliski, ka medaļas pasniegšana Gunāram Birkertam risinās ēkā, kurā jau gadiem glabājas K. Barona “Dainu skapis”, varbūt lielākā mūsu nacionālā relikvija, kuras esamība savulaik apliecināja: “Augšām celsies Gaismas pils!”

Pēteris Bušmanis,
Latvijas Lauksaimniecības universitātes mācību prorektors

5. Baltijas jūras konference

Organizācija “Starptautiskā izglītība” (Education International – EI) ir pasaules skolotāju, t. sk. augstskolu mācībspēku, organizācija, kurai ir 300 kolektīvie biedri no 153 valstīm. Tas nozīmē, ka EI apvieno 24 miljonus skolotāju no visas pasaules. Organizācija apvieno lielas daļas pasaules valstu skolotāju organizācijas, kuras nosacīti var iedalīt divās grupās pēc ekonomiskās un sociālās attīstības. Attīstīto valstu, t. sk. Ziemeļvalstu un pārējo Baltijas jūras valstu izglītības iespējas ir nodrošinātas un tās ir pilsoņu tiesības jau vairāk kā gadsimtu. Otru grupu veido valstis, kurās izglītības ieguves iespējas vēl nav pilnībā nodrošinātas. Pasaulē šobrīd 125 miljoni bērnu vispār nevar apmeklēt skolu, analfabētu skaits tiek lēsts ap 800 miljonu jeb 13% no zemeslodes iedzīvotāju skaita. EI savā pa saules kongresā 1998. gadā nolēma izvērst vispasaules kam paņu valsts izglītības nodrošināšanai. Tajā pašā laikā tiek pievērsta uzmanība arī nepārtrauktās izglītības attīstībai visos reģionos, t. sk. Baltijas jūras valstīs.

Konferencē tika apskatīti visu izglītības līmeņu jautājumi, sākot no pirmskolas līdz tālākizglītībai. Plenārsēdēs ar ziņojumiem par izglītības attīstības un kvalitātes jautājumiem uzstājās EI vadītāji, Eiropas Savienības pārstāvji, Somijas, Zviedrijas izglītības organizāciju vadītāji. Galvenais darbs noritēja sekcijās. Vislielākais dalībnieku skaits bija augstākās izglītības sekcijā, kur no Latvijas pie dalījās LU Bioloģijas fakultātes dekāns Indriķis Muižnieks, Augstākās izglītības padomes pārstāve Ārija Konstantinova un LLU mācību prorektors Pēteris Bušmanis. Bija pārstāvētas visas 10 Baltijas jūras valstis, līdz ar to bija iegūstama vispusīga informācija par pārmaiņu gaitu un to vērtējumu. Pavisam notika četri atsevišķi semināri.

1. seminārs “Vai ir harmonizācija?” bija veltīts Eiropas 30 valstu izglītības ministru pieņemtās Boloņas deklarācijas (1999) “Par Eiropas kopējo augstākās izglītības telpu” realizācijai augstākās izglītības attīstības gaitā. Deklarācija paredz līdz 2010. gadam sasniegt sekojošus mērķus:

• izprotamas un salīdzināmas grādu sistēmas izveide, t. sk. Eiropas vienotā diploma pielikuma ieviešana;
• uz diviem līmeņiem (pamatstudijas un augstākās/zinātniskās studijas) bāzētas augstākās izglītības sistēmas izveidi. Pamat studiju, t. sk. akadēmisko, diplomam jādod gan kvalifikācija darba tirgum, gan tiesības turpināt studijas augstākā līmenī;
• studentu un mācībspēku brīva pārvietošanās Eiropā;
• salīdzināmas kredītpunktu sistēmas (ECTS) izveide; studiju priekšmetu aizvietošana, bet ne tikai pielīdzināšana; kredītpunktu ieguve un uzkrāšana arī ārpus formālās augstākās izglītības, t. sk. tālākizglītībā;
• salīdzināmu augstākās izglītības kvalitātes novērtēšanas metodiku un kritēriju veidošana;
• Eiropas dimensiju ieviešana attiecībā uz programmu attīstību, augstskolu sadarbību, mobilitāti, integrētām studiju, pētniecības un prakses programmām.

Boloņas deklarācijas idejas realizācija prasa visām valstīm pārskatīt savas studiju sistēmas, kursu vērtējumus kredītos, saskaņot augstskolu darbību ar darba devējiem u. c. ar mērķi nodrošināt ES un citu valstu pilsoņu brīvas pārvietošanās un darba izvēles iespējas. Pārejas valstīs šo prasību ieviešana, liekas, ir mazāk problemātiska, jo reformu procesi turpinās. Latvijā daļa šo ideju jau ir tikušas realizētas pat pirms Boloņas deklarācijas pieņemšanas.

2. seminārs bija veltīts augstskolu finansēšanas jautājumiem. Ziemeļvalstis un Vācija pamatā virzās uz zināmu augstskolu patstāvību finansējuma izlietojumā, izdalot augstskolai paredzēto kopējo summu un noslēdzot vienošanos ar valdību par konkrētiem uzdevumiem (Somija). Daudzās valstīs tiek pacelts jautājums par līdz dalības maksājumiem studijām. Viennozīmīgs bija viedoklis, ka valstīs ar zemu labklājības līmeni vispārējas studiju maksas ieviešana pasliktinās augstākās izglītības ieguves iespējas. Arvien lielāka loma ir līdzekļu piesaistei pētniecības veikšanai un darba devējiem. Tomēr vērojama tendence pārejas valstīs (Krievija, Polija, Latvija) šo līdzekļu daļu arī pakļaut stingrai valsts uzskaitei un sadalei, kas bremzē augstskolas iniciatīvu.

Būtisks bija atzinums, ka kvalitāti bez atbilstoša finansējuma nevar nodrošināt.

3. seminārs bija veltīts jautājumam “Kā sagatavoties iestājai Eiropas Savienībā?”. Faktiski šeit bija divas jautājuma daļas: kā gatavoties ES un kādas būs sekas pēc iestāšanās ES. Pirmām kārtām ir jāsakārto visas lietas, jānodrošina izglītības kvalitāte, ieviešot akreditāciju u. c. Diskutabls ir jautājums par privāto augstskolu īpatsvaru, kas ir aktuāls atsevišķās valstīs (Polija, Igaunija, Latvija). Grūtības ir sekmīgi konkurēt ES projektos, īpaši zinātnes jomā.

Periodā pēc iestāšanās varētu būt aktuāls jautājums par akadēmiskā personāla migrāciju uz valstīm ar krietni augstāku atalgojumu.

Virzība uz ES nav tikai politiķu jautājums, bet tā ir ikviena pilsoņa izvēle un atbildība.

4. seminārs “Mobilitāte vai smadzeņu noplūde” bija veltīta darba tirgus jautājumiem gan attiecībā uz augstskolu beidzējiem, gan jo īpaši akadēmisko personālu.

Vērojama vispārēja mācībspēku novecošanās tendence un tiek domāts par to atjaunošanu. Vairumā gadījumu augstskolas nespēj konkurēt darba tirgū, lai arī Ziemeļvalstu mācībspēku darba alga ir vismaz 10 reizes lielāka kā Latvijā. Tiek veikti pasākumi jaunās akadēmiskās paaudzes ienākšanai (Vācija, Dānija). Satraukumu visās valstīs rada arvien pieaugošā mācībspēku slodze, jo, pieaugot studentu skaitam, mācībspēku skaita palielinājums ir neliels. Attiecībā uz vecumu samērā līdzīgi ierobežojumi pastāv praktiski visās valstīs.

Pārejas valstīm arvien aktuālāka kļūst spējīgāko speciālistu izceļošana uz attīstītajām valstīm.

Kopumā salīdzinot pārmaiņu procesus augstākajā izglītībā Latvijā un pārējās Baltijas jūras valstīs, vērojams sekojošais:

• pārmaiņas notiek visās valstīs, analogs ir risināmo problēmu loks, tikai ir atšķirīgi līmeņi vai starta pozīcijas;
• rietumvalstīm, kurās augstākās izglītības sistēmas ilgstošā laika periodā stabilizējušās, jūtama lielāka problēma sekot Eiropas vienotās mainības prasībām nekā “jaunajām” valstīm, kurās kardinālas reformas risinājušas pēdējos desmit gados un pārmaiņu procesi liekas izprotamāki;
• akadēmiskās pēctecības, t. i. mācībspēku atjaunošanas nodrošinājums prasa īpašus pasākumus arī no valsts puses;
• finansējuma, t. sk. īpaši studiju maksas ieviešana saistāma ar sabiedrības labklājības līmeni, tai ir ļoti būtiska sociālā nozīme;
• rietumvalstis virzās uz augstskolu darbības decentralizāciju un autonomiju, Latvijā pašreiz jūtami pretēji procesi – centralizācija un augstskolu autonomijas ierobežošana;
• attīstītajās valstīs augstākās izglītības attīstība un darbība pamatā ir bāzēta tirgus saimniecībā, turpretī pārejas valstīs šos procesus nodrošina galvenokārt akadēmiskā personāla intelektuālais un morālais potenciāls.

Noteikt apakšnozaru (filozofija, socioloģija, psiholoģija, pedagoģija) attīstības prioritāros virzienus 2001.–2006. g., kas būtu arī pamats jauno projektu un programmu izvērtējumam 2001. gadā un kalpotu par priekš likumiem valsts pasūtījuma veidošanai šīm nozarēm. Šo sarakstu publicēt arī “Zinātnes Vēstnesī”.

Filozofija.

1. Filozofisko, sociālo, kultūrvēsturisko un reliģisko ideju vēsture Latvijā (profesionālās filozofijas Latvijā sistemātika: topoloģija, periodi, institucionalizācija, personālijas); latviešu nacionālās kultūras identitātes dimensijas; nacionālo procesu izpēte; Latvijas sabiedrības integrācijas problēmas; jauno reliģisko kustību un sektu situācija Latvijā.

2. Rietumu filozofijas klasika un mūsdienas: izpēte, analīze, tekstu tulkojumi un terminoloģijas izstrāde. Latvijas integrācija Eiropā, filozofisko diskursu diference un tuvināšanās.

3. Feminisma diskursa attīstība:

filozofiskais, literatūrzinātniskais, lingvistiskais, estētiskais un mākslas aspekts, feminisma teorija – femīnā subjekta differences, femīnā kontraktuālisma u. c. koncepti.

4. Mūsdienu sociālās filozofijas aktualitāte: sociālās realitātes iz pratne, sabiedrības veidošanās filozofiskie principi un nosacījumi – darbība, sociālā diference, interakcija, komunikācija, solidaritāte, globalizācija u. c.

Socioloģija.

1. Inovatīvas attīstības sociālie aspekti (izziņas un zināšanu un tehnoloģiskās jaunrades socioloģija, tehnoloģisko inovāciju sociālie aspekti, ekonomika, tirgus un konkurētspēja, informācijas sabiedrības veidošanās, uzņēmējdarbības sociālie nosacījumi).

2. Sociālā integrācija un diferenciācija (sociālās problēmas un to mazināšanas stratēģija, pilsoniskās sabiedrības veidošanās demokrātijā, institūtu nostiprināšana, nacionālā integrācija, demokrātisko un pilsonisko vērtību nostiprināšana, līdzsvarota reģionu attīstība, Eiropas integrācijas vērtības un attieksmes, dzimumu līdztiesība un cilvēk tiesības, iekšējā un ārējā migrācija Latvijā, mājokļa politika).

3. Cilvēkresursu attīstība Latvijā (izglītība un tālākizglītība, mūža izglītības sociālie aspekti, darba tirgus un aktīva nodarbinātības politika).

4. Sociālo procesu monitorings (ikgadējs, publisks socioloģisks pētī jums par indikatoriem, metodoloģijas sistēmas izstrāde, salīdzinošie indikatori un salīdzinošā pamatpētījums un moduļi, salīdzinājums ar citām valstīm).

Psiholoģija.

1. Latvijas psiholoģijas zinātnes attīstības vēsture un perspektīvas. (Psiholoģijas zinātnes pirmsākumi Latvijā. Psiholoģijas zinātnes attīstība Latvijā 20. gs. 20.–40. gados. Psiholoģijas zinātnes attīstības tendences padomju laikā. Psiholoģijas zinātnes pamatvirzieni un prognozes Latvijas atjaunotnes laikaposmā.)

2. Starpnacionālās integrācijas psiholoģiskie aspekti. (Starpna cionālo attiecību diferenciācija un integrācija. Etnonostādņu saturs Latvijas sabiedrībā. Bilingvālās mācīšanas un mācīšanās psiholoģiskās īpatnības multikulturālā sabiedrībā, etnokonflikti un to risinājums. Personības veidošanās īpatnības multikulturālā sabiedrībā un starpkultūru pētījumi.)

3. Bērnu un pusaudžu attīstības sociāli psiholoģiskie aspekti Latvijas novados. (Mikrovide dažādos novados (Kurzeme, Vidzeme, Zemgale, Latgale). Bērnu un pusaudžu socializācijas institūciju īpatnības valsts novados. Bērnu un pusaudžu socializācijas perspektīvā organizācija un plānošana.)

4. Personības patības veidošanās agrīnajā ontoģenēzē mūsdienu Latvijas sociokultūras apstākļos. (Personības agrīnā ontoģenēzē socializācijas īpatnības Personības deprivatīvās aktivitātes sociāli psiholoģiskie faktori, kritēriji un mehānismi. Sociālkultūras apstākļu īpatnību Latvijā ietekme uz deprivatīvās un pozitīvās personības agrīnajā ontoģenēze attīstību.)

Pedagoģija.

1. Izglītības kvalitātes pedagoģiskais nodrošinājums. Galvenie jēdzieni:

– izglītības saturs, metodes, rezultāti;

– izglītība, mācības, studijas, sadarbība;

– izglītības programma, profesionalitāte, mobilitāte;

– kvalitātes kritēriji;

– noturīgu rezultātu didaktiskais nodrošinājums, audzināšana;

– integrācija, holistiska pieeja;

– akadēmiskās un profesionālās izglītības, teorijas un prakses vienotība;

– kvalitātes kontrole un vadība;

– globalizācija, Eiropas konteksts, nacionālās vērtības izglītība.

2. Mūžizglītības pedagoģiskie pamati. Galvenie jēdzieni:

– interešu izglītība;

– pieaugušo izglītības organizācija;

– kompetence;

– tālākizglītība;

– andragoģija, gerontoloģija, pieaugušo mācīšanās pedagoģiskais pamatojums;

– sociālā situācija, darba tirgus.

3. Pedagoģiskās domas attīstība Latvijā 20. gs. 90-os gados. Galvenie jēdzieni:

– vēsturiski pedagoģisks fakts;

– attīstības tendences;

– pedagoģiskā doma emigrācijā;

– pedagoģisko teoriju vēsturiskā attīstība;

– pedagoģiskā prakse;

– personālijas.

4. Inovatīvas tendences nozaru pedagoģijas attīstībā (mūzikas, sporta, vides, veselības u. c.). Galvenie jēdzieni:

– nozares specifiskie mērķi, pedagoģiskie līdzekļi, rezultāta novērtēšanas kritēriji;

– teorijas un prakses attīstības tendences;

– zinātnes nozare un priekšmeta didaktika;

– integrācija, integrējošie faktori;

– inovācija, rezultātu noturīgums;

– sadarbība, kvalitātes vadība.

12. nozares ekspertu komisijas priekšsēdētāja,
Dr. phil. Ella Buceniece

Jānis Klīdzējs

Viņš atvēra vārtus Latgalei uz visu Latviju un sasauca Latgales sētā ir Kurzemi, ir Vidzemi, ir Zemgali un arī Rīgu ar pašu prezidentu Kārli Ulmani, kurš iemīlēja jauno talantu, aicināja pie sevis Pilī, lai kopā sapņotu par rītdienu.

Taču liktens lēma savādāk. Un Jānis Klīdzējs mūža lielāko daļu pavadīja svešumā, kur pelnīja iztiku kā ārsts-psihiatrs, lai naktīs dzīvotu Latvijā un Latvijai savās grāmatās, kuras mums tika liegtas.

Viņš ieradās dzimtenē, kad sākās neatkarība, un atkal Ulmanis rakstnieku aicināja uz Pili. Cits… Lai pasniegtu augstāko apbalvojumu par kalpošanu Tēvzemei.

Traģisks negadījums, kuru rakstnieks no mums slēpa, traucēja apciemot Latviju vēlreiz un kur nu vēl atgriezties uz palikšanu.

Nu mūsu Zinātņu akadēmijas goda locekļa zemes dzīve ir ielikta stingra likteņa rāmjos ar atnākšanas un aiziešanas datumiem. Bet paliek dzīvošana Latvijas laikā. Kamēr vien mēs būsim. Viņš dzīvos kā Latvijas vienotājs garā!

LATVIJAS ZINĀTNES PADOMĒ